Nozīmīga Latvijas sabiedriskās, literatūras un kultūras vēstures personība. Dibinājis vairākas skolas. Pirmā pasaules kara un neatkarīgās Latvijas laikā aktīvi darbojās politikā un sabiedriskajā dzīvē. Bijis pirmais Latvijas Republikas (LR) sūtnis Varšavā, izglītības ministrs un tieslietu ministrs. Pēc padomju okupācijas 1940. gadā vēlēšanās piedalījies alternatīva vēlētāju sarakstu veidošanā. 

Mācījies Grenču pagastskolā (1883–1888), Irlavas skolotāju semināra paraugskolā (1889–1891) un Irlavas skolotāju seminārā (1891–1894), ieguvis mājskolotāja grādu (1902) un virsskolotāja grādu (1907). Bijis brīvklausītājs Maskavas Universitātes (Московский университет) Juridiskajā fakultātē (1918).

A. Ķeniņš bija precējies ar latviešu rakstnieci un sabiedrisko darbinieci Annu Rūmani-Ķeniņu. Abu laulībā dzimuši seši bērni – Primavera Litiņa, Marģers Jānis, Maija, Ilmārs, Valdemārs Viesturs un Tālivaldis. Marģers Jānis Ķeniņš strādāja LR sūtniecībā Parīzē un Varšavā, savukārt Tālivaldis Ķeniņš – ievērojams latviešu komponists. Otrajā laulībā ar dzejnieci Austru Dāli-Ķeniņu dzimuši dvīņi – Agris un Gundars Ķeniņi. Gundars Ķeniņš-Kings bija pazīstams ekonomikas profesors Amerikas Savienotajās Valstīs.

Pēc Grenču pagastskolas beigšanas tēvs Krišs Ķeniņš aizveda dēlu uz Rīgu pie radiem, kur kādu brīdi viņš strādāja pagaidu darbus (viens no darbiem bija izsūtāmais laikraksta “Dienas Lapa” redakcijā). Pēc Irlavas skolotāju semināra absolvēšanas A. Ķeniņš strādāja par skolotāju Jelgavas kurlmēmo skolā (1894–1895), tad Līvbērzes pagastskolā par skolotāja palīgu (1895–1896), pēc tam atkal atgriezās Jelgavas kurlmēmo skolā (1896–1897). Izmantojot personīgo pieredzi, viņš tolaik uzrakstīja un publicēja vairākus rakstus “Baltijas Vēstnesī” un “Jelgavas Latviešu Avīzē” par kurlmēmo izglītošanu, 1897. gadā A. Ķeniņš izdeva brošūru “Kurlmēmais, viņa audzināšana un pirmmācība”. No 1897. līdz 1900. gadam viņš bija Zemītes pagastskolas priekšnieks un ērģelnieks.

1900. gadā A. Ķeniņš pārcēlās uz Rīgu, kur kopā ar sievu Annu Rūmani-Ķeniņu nodibināja piecu klašu meiteņu proģimnāziju Āgenskalnā, Slokas ielā 4. Uz brīdi viņš bija arī mēnešraksta “Jaunības Draugs” redakcijas loceklis (1902). 1904. gadā A. Ķeniņš iegādājās namu Tērbatas ielā 15/17, kurā atvēra zēnu tirdzniecības skolu, kas 1907. gadā pārtapa par reālskolu zēniem. Uz šo ēku no Slokas ielas 4 pārcēlās arī A. Rūmanes-Ķeniņas meiteņu proģimnāzija, kur viņš arī bija skolotājs un līdzdirektors. 1904. gadā A. Ķeniņš kopā ar Augustu Saulieti un Jani Rozentālu nodibināja apgādu “Zalktis”. Apgādā iznāca arī žurnāls “Zalktis” (1906–1910), kura redaktors bija A. Ķeniņš. Tērbatas ielas nams pārtapa par kultūras un mākslas salonu, kurā pulcējās Vilis Plūdons, Antons Austriņš un citi.

1905. gadā A. Ķeniņš aktīvi piedalījās revolūcijas notikumos, arī Latvijas I skolotāju kongresā. Revolucionāro aktivitāšu dēļ 1906. gadā viņš bija spiests emigrēt uz Pēterburgu un Somiju. Atgriezies Latvijā, A. Ķeniņš turpināja būt sabiedriski aktīvs – darbojās Rīgas Latviešu biedrībā, Latviešu izglītības biedrībā, Latviešu skatuves biedrībā “Jaunais teātris”, Jaunā Rīgas teātra direkcijā. Viņš bija arī Latviešu mākslas veicināšanas biedrības loceklis, arī tās priekšnieks.

Pirmā pasaules kara laikā A. Ķeniņš devās uz Maskavu. A. Ķeniņš bija viens no latviešu strēlnieku bataljonu organizētājiem. Maskavā viņš strādāja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā, vadīja komitejas Kultūras biroju (1915–1916), organizēja patversmes un skolas bēgļu bērniem un izstrādāja šīm skolām latviskas izglītības programmas. Viņš rīkoja arī tā sauktos inteliģences vakarus un lielus latviešu simfoniskās un kora mūzikas koncertus Maskavas Lielajā teātrī (Большой театр). 1915. gadā A. Ķeniņš piedalījās Viskrievijas latviešu rakstnieku un mākslinieku biedrības dibināšanā. 1917. gadā ievēlēts par Maskavas sabiedrisko organizāciju izpildkomitejas locekli no latviešu organizācijām. Viņš kļuva arī par Krievijas cittautiešu padomes priekšsēdētāju. Līdztekus sabiedriskajiem pienākumiem viņš strādāja arī par skolotāju vairākās Maskavas izglītības iestādēs (līdz 1918. gada pavasarim). Bija Maskavā izdotā laikraksta “Dzimtenes Atbalss” redakcijas loceklis (1915–1918), darbojās grāmatu izdošanā un bija Maskavā iznākošo latviešu izdevumu cenzors.

1917. gadā A. Ķeniņš kļuva par dibinātās Latviešu nacionāldemokrātu partijas biedru un līderi, kā arī Latviešu pagaidu nacionālās padomes valdes izglītības lietu vadītāju (1917–1919). 1918. gadā viņš strādāja Maskavas Tautas bankā (Московский народный банк).

1918. gada oktobrī A. Ķeniņš atgriezās Latvijā. Uz īsu brīdi, no novembra līdz decembrim, kļuva par Rīgas pilsētas valdes muižu un mežu nodaļas vadītāju. Viņš piedalījās LR proklamēšanas aktā Tautas padomes locekļa statusā no Latviešu nacionāldemokrātu partijas saraksta. Sarkanajai armijai okupējot Rīgu 1919. gada 2. janvārī, viņš kopā ar Latvijas Pagaidu valdību evakuējās uz Liepāju, no kurienes devās uz Londonu caur Stokholmu un Oslo. Londonā A. Ķeniņš turpināja darbu Maskavas Tautas bankas Londonas filiālē. Novembrī viņu iecēla par Latvijas Pagaidu valdības pilnvaroto, vēlāk sūtni Varšavā, Polijā. Polijas Ārlietu ministrija pārmeta viņam pārāk asu Latvijas valsts interešu aizstāvību un Polijas ārpolitikas kritiku sakarā ar Polijas-Lietuvas robežu nesaskaņām un Viļņas apgabala okupāciju. Sūtņa amatā viņš nostrādāja līdz 1921. gadam.

LR laikā A. Ķeniņš bija Latvijas Darba partijas (vēlāk – Demokrātiskā centra partija) biedrs. No 1921. gada viņš strādāja par juriskonsultu, arī Satiksmes ministrijas Šoseju un zemesceļu departamentā (1933–1935), par zvērinātu advokātu (1929–1938), bija Latvijas Centrālās izglītības savienības priekšsēdētājs (1922–1937) un mēnešraksta “Ārpusskolas Izglītība” dibinātājs un redaktors (1925–1930). Uz laiku arī laikraksta “Jaunākās Ziņas” redakcijas loceklis (12.1934.–03.1935.). No 1931. līdz 1933. gadam viņš bija izglītības un tieslietu ministrs. Dibinājis Krišjāņa Barona Tautas augstskolu (1932), bijis tās pārzinis un lasījis lekcijas (1933–1936); lektors Rīgas Komercinstitūtā (1933–1937). Darbojies dažādās sabiedriskajās organizācijās.

Pēc Latvijas okupācijas viņš mēģināja iesaistīties jaunās varas valdības veidošanā. 1940. gada jūlija vēlēšanās A. Ķeniņš piedalījās “Demokrātisko latviešu vēlētāju” vienoto sarakstu izveidošanā, par ko viņu 1940. gada 16. septembrī arestēja. 1941. gada 8. martā viņš tika notiesāts “par pretpadomju darbību” uz pieciem gadiem izsūtījumā Kazahijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Akmoļinskas apgabalā. Izsūtījumā strādāja par skolotāju.

1944. gada 18. februārī tika pārtraukts A. Ķeniņa administratīvais izsūtījums, un viņš tika norīkots par radio korespondentu sākotnēji Kirovā, tad – Maskavā. Viņa uzdevums bija vadīt radio pārraides uz nacistu okupēto Latviju. Maskavā viņš bija arī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts izdevniecības skolu grāmatu redaktors. 1944. gada 3. novembrī pēc padomju otrreizējās okupācijas viņš atgriezās Rīgā.

Atgriežoties no izsūtījuma, A. Ķeniņu uzņēma Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedru kandidātu sarakstā (1944). Viņš sāka lasīt lekcijas LPSR Valsts Pedagoģijas institūtā (1944–1951), pildot arī latviešu valodas un literatūras katedras dekāna pienākumus. Lasīja arī lekcijas Latvijas Valsts universitātē un strādāja LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. Tomēr 1951. gada 26. februārī A. Ķeniņu kopā ar otro sievu Austru Dāli-Ķeniņu apcietināja otrreiz. Abi tika apsūdzēti pretpadomju aģitācijā, kas vērsta uz Vissavienības komunististiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) politikas un padomju varas pasākumu diskreditāciju – abi esot grupējuši ap sevi buržuāziski nacionāli noskaņotu inteliģenci. A. Ķeniņš tika izslēgts no Latvijas Padomju rakstnieku savienības. 1951. gada 31. maijā viņu izsūtīja uz Kokčetavas apgabalu, Kazahijas PSR. 

Izsūtījumā Ščučinskā, Kazahijas PSR, A. Ķeniņš strādāja par angļu valodas skolotāju (1951–1955). Rīgā viņš atgriezās 1955. gadā un tika reabilitēts. A. Ķeniņš atsāka darbu kā profesors Rīgas Pedagoģiskajā institūtā (1955–1958) un vadīja LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Tekstoloģijas sektoru (1958–1959). 1957. gadā viņš atkal kļuva par Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedru.

Rakstniecībā debitējis 19. gs. 90. gadu nogalē ar tulkojumiem no krievu, vācu, franču valodas žurnālā “Austrums”, almanahā “Jaunā Raža”, laikrakstā “Mājas Viesa Mēnešraksts”. Periodikā tulkojis Henrika Ibsena (Henrik Ibsen), Pola Verlēna (Paul Verlaine), Nikolaja Ņekrasova (Николай Алексеевич Некрасов) u. c. darbus. Pirmā publikācija 1899. gadā – dzejolis “Lūdzamā diena” žurnālā “Austrums”. 1914. gadā iznāca pirmais dzejoļu krājums “Potrimpa zemē”. A. Ķeniņa dzeja pieder jaunromantismam. Viņa dzejai raksturīga dabas un dzimtenes mīlestības, patriotisma, indivīda un tautas brīvības tematika.

Mūža laikā viņam iznāca poēma bērniem “Ceļojums uz Saulespili” (1934) un vēl divi krājumi – “Rudens un zvaigznes” (1936) un “Ceļi un likteņi” (1942). Padomju okupācijas laikā tapušie dzejoļi publicēti periodikā, tie vēlāk apkopoti krājumā “Mājup” (1999). 1967. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs tika izdota A. Ķeniņa dzejoļu izlase “Zvaigžņotā junda”.

Daudzo amatu un sabiedrisko pienākumu dēļ A. Ķeniņš rakstniecībā bijis mazāk ražīgs. Lielāka nozīme ir viņa sabiedriskajai un politiskajai darbībai. A. Ķeniņa 20. gs. sākumā dibinātā skola kļuva par latviešu valodas, kultūras un mākslas centru. 1905. gada revolūcijas laikā viņš aicināja uz izglītības demokratizāciju, izvirzīja prasību atjaunot latviešu valodu skolās, atļāvās izteikt nacionālās autonomijas iespējamību, aicinot latviešus stiprināt tautas kultūru un vienotību. Savus uzskatus turpināja uzturēt arī Pirmā pasaules kara laikā Latviešu nacionāldemokrātu partijas sastāvā – izvirzot Latvijas autonomijas prasību. LR laikā pastiprināti pievērsās latviešu izglītības jautājumiem. Būdams izglītības ministrs, mēģināja ierobežot lielo etnisko minoritāšu izglītības autonomiju. Pēc Latvijas okupācijas, 1940. gadā, piedaloties alternatīvu vēlēšanu sarakstā, centās saglabāt demokrātisku vēlēšanu sistēmu Latvijā. Lai arī viņš tika atzīts un iekļauts padomju literārajā procesā, attieksme pret viņu bija rezervēta.

Rīgas Latviešu biedrības prēmija (1914), Triju Zvaigžņu ordeņa III šķira (1926), Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa, PSRS medaļa “Par varonīgu darbu 1941.–1945. gada Lielajā Tēvijas karā”.

A. Ķeniņa dzeju komponējuši vairāki latviešu komponisti: Pēteris Barisons, Emīls Dārziņš, Jēkabs Graubiņš, Alfrēds Kalniņš, Tālivaldis Ķeniņš, Jānis Mediņš, Emilis Melngailis, Valdemārs Ozoliņš, Helmers Pavasars, Andris Vītoliņš, Jāzeps Vītols, Jānis Zālītis, Arvīds Žilinskis.