Daudzo amatu un sabiedrisko pienākumu dēļ A. Ķeniņš rakstniecībā bijis mazāk ražīgs. Lielāka nozīme ir viņa sabiedriskajai un politiskajai darbībai. A. Ķeniņa 20. gs. sākumā dibinātā skola kļuva par latviešu valodas, kultūras un mākslas centru. 1905. gada revolūcijas laikā viņš aicināja uz izglītības demokratizāciju, izvirzīja prasību atjaunot latviešu valodu skolās, atļāvās izteikt nacionālās autonomijas iespējamību, aicinot latviešus stiprināt tautas kultūru un vienotību. Savus uzskatus turpināja uzturēt arī Pirmā pasaules kara laikā Latviešu nacionāldemokrātu partijas sastāvā – izvirzot Latvijas autonomijas prasību. LR laikā pastiprināti pievērsās latviešu izglītības jautājumiem. Būdams izglītības ministrs, mēģināja ierobežot lielo etnisko minoritāšu izglītības autonomiju. Pēc Latvijas okupācijas, 1940. gadā, piedaloties alternatīvu vēlēšanu sarakstā, centās saglabāt demokrātisku vēlēšanu sistēmu Latvijā. Lai arī viņš tika atzīts un iekļauts padomju literārajā procesā, attieksme pret viņu bija rezervēta.