Viens no nozīmīgākajiem un radikālākajiem Francijas kino virziena jaunais vilnis (La Nouvelle Vague) pārstāvjiem un kino valodas reformētājiem. Radošā darbība iedalāma vairākos posmos, kurus ietekmējusi arī Žans Liks Godāra politisko uzskatu maiņa. Nozīmīgākais devums kinorežijā – 20. gs. 60. gados tapušās filmas, kurās spilgti iezīmējas modernisma elementi. Aktīvi darbojas arī 21. gs., saglabājot kino valodas reformatora un radikāla autora statusu.

Ž. L. Godārs dzimis Parīzē ārsta un šveiciešu baņķiera meitas ģimenē. 1933. gadā Godāru ģimene pārcēlās uz dzīvi Šveicē – Rollē, no 1938. gada – Nijonā, kur Ž. L. Godārs gāja skolā. No 1946. gada viņš turpināja izglītoties Parīzē, licejā (lycée Buffon), no 1948. gada studēja etnoloģiju, taču studijas nepabeidza. Parīzē nokļuva intelektuāļu vidē, darbojās dažādos kino klubos, kā arī iepazina pasaules kino klasiku Parīzes sinematēkā (Cinémathèque Française). Kino klubu vidē Ž. L. Godārs iepazinās ar vienaudžiem, kino interesentiem – Fransuā Trifo (François Truffaut), Žaku Rivetu (Jacques Rivette), Klodu Šabrolu (Claude Chabrol), kuri vēlāk kļuva par kino kritiķiem, nedaudz vēlāk arī jaunā viļņa radītājiem un režisoriem. Arī Ž. L. Godārs radošo darbību sāka kā esejists un teorētiķis, kurš rakstīja ietekmīgākajam kino teorijas izdevumam Cahiers du Cinéma.

1952. gadā šajā izdevumā tika publicēta Ž. L. Godāra pirmā recenzija par amerikāņu melodrāmu “Bez skumjām dziesmām” (No Sad Songs for Me, režisors Rūdolfs Matē, Rudolph Maté, 1950), ko viņš parakstīja ar pseidonīmu Hanss Lukass (Hans Lucas). Ž. L. Godāra kā kritiķa augsti vērtēto režisoru vidū ir amerikāņu režisori Hovards Hokss (Howard Hawks) un Oto Premigers (Otto  Preminger), zviedru režisors Ingmars Bergmans (Ingmar Bergman), franču režisors Žans Rušs (Jean Rouch) u. c. 1952. gadā Ž. L. Godārs atgriezās Šveicē, lai strādātu grandioza dambja (Grande Dixence Dam) celtniecībā. Par šo objektu viņš veidoja arī dokumentālo filmu “Operācija Betons” (Opération Béton, 1954). Ž. L. Godārs turpināja rakstīt Cahiers du Cinéma un sāka izmēģināt spēkus filmu uzņemšanā. Tapa viņa pirmā spēles īsfilma “Koķetējošā sieviete” (Une femme coquette, 1955). Ž. L. Godārs turpināja sadarboties ar saviem domubiedriem – īsfilma “Šarlote un Veronika, vai visus zēnus sauc Patriks” (Charlotte et Véronique, ou Tous les garçons s’appellent Patrick, 1959) veidota pēc Erika Romēra (Éric Rohmer) scenārija; spēles īsfilma “Ūdens stāsts” (Une histoire d’eau, 1958) – sadarbībā ar F. Trifo. Īsfilmā “Šarlote un viņas Žils” (Charlotte et son Jules, 1958) viņš pirmo reizi filmēja aktieri Žanu Polu Belmondo (Jean-Paul Belmondo), kurš nospēlēja arī galveno lomu Ž. L. Godāra pilnmetrāžas debijas spēlfilmā “Līdz pēdējam elpas vilcienam” (À bout de souffle, 1960).

60. gados tapa izcilākās Ž. L.  Godāra filmas. Šis bija ļoti intensīvs periods, Ž. L. Godārs filmēja nemitīgi, nereti vairākas filmas vienlaicīgi. 1960.–1968. gadā, kad Franciju satricināja politiskie protesti, Ž. L. Godārs režisēja 14 spēlfilmas un vairākas īsfilmas. Viņa filmas raksturo novatorisks modernisma elementu izmantojums, kā arī radoša attieksme pret dažādām klasiskām žanru struktūrām (gangsterfilmām, trilleriem, melodrāmu, film noir, mūziklu u. c.). Šī perioda darbu vidū ir gan melnbaltā, mazbudžeta debija “Līdz pēdējam elpas vilcienam”, gan lielbudžeta darbs “Nicinājums” (Le Mépris, 1963), kas uzņemts ar Cinemascope tehnoloģiju. Filmā izmantota Ž. L. Godāra šī perioda krāsu filmām raksturīgā palete – baltā, sarkanā un zilā krāsa.

Par vienu no būtiskākajiem jaunā viļņa darbiem kļuva filma “Līdz pēdējam elpas vilcienam”. Tās sižeta centrā ir jauns mašīnu zaglis Mišels (Ž. P. Belmondo), kurš bēgot uz Parīzi, nogalina policistu. Parīzē viņš no jauna satiek Patrīciju (Džīna Sīberga, Jean Seberg) – amerikāņu studenti, kā arī turpina bēguļot no policijas. Filmu raksturo novatoriska stilistika – tā filmēta reālā vidē un interjeros, izmantojot dabīgo apgaismoju. Mobilo un rokas kameru izmantojums piešķir filmas attēlam dokumentālismu un autentiskumu. Montāžā Ž. L. Godārs pirmo reizi kino vēsturē izmantoja netradicionālus paņēmienus, arī tā dēvēto lēcienveida montāžu (jump cut). Viņš atkāpās no tradicionālā vēstījuma konvencijām, izmantojot modernismam raksturīgo estētiku, tomēr filmā iezīmējas Ž. L. Godāra aizraušanās ar Amerikas kino mantojumu – Holivudas žanru filmām, kā arī film noir. Vienā no filmas epizodēm tās galvenais varonis Mišels imitē aktiera Hamfrija Bogarta (Humphrey Bogart) žestu, skatoties uz Holivudas filmas afišu. Arī šajā filmā turpinās Ž. L. Godāra sadarbība ar jaunā viļņa radošo kodolu – filmas scenārija autori ir F. Trifo un K. Šabrols. Nelielā – slavena režisora lomā, kuru intervē filmas varone Patrīcija, filmējies izcilais franču režisors Žans Pjērs Melvils (Jean Pierre Melville).

Nākamais Ž. L. Godāra darbs “Mazais kareivis” (Le petit soldat, 1960; pirmizrāde 1963. gadā) aizsāk nozīmīgu periodu viņa dzīvē – sadarbību ar Annu Karinu (Anna Karina). Tolaik modele un iesācēja kino A. Karina nospēlēja lomas sešās Ž. L. Godāra filmās, kā arī bija viņa sieva 1961.–1965. gadā. “Mazais kareivis” iezīmēja Ž. L. Godāra interesi par politiskām tēmām, kas gadu gaitā viņa filmās kļūst aizvien nozīmīgāka. Filmas darbība notiek Ženēvā, taču tās varoņu dzīves ietekmē karš Alžīrijā (Algerian War of Independence).

Filmā “Sieviete ir sieviete” (Une femme est une femme, 1962) Ž. L. Godārs radoši apspēlē amerikāņu mūzikla žanra elementus, integrējot tos stāstā par Parīzes striptīza dejotāju Anželu (A. Karina), kura vēlas kļūt par māti, un viņas draugiem Emīlu (Žans Klods Brialī, Jean-Claude Brialy) un Alfrēdu (Ž. P. Belmondo).

Filmu “Dzīvo savu dzīvi” (Vivre sa vie, 1962) veido divpadsmit epizodes, kas ilustrē jaunas sievietes, pārdevējas ar modeles ambīcijām, Nanas (A. Karina) ceļu uz prostitūciju. Tajā Ž. L. Godārs jēdzieniski ietilpīgi izmanto citātu no Karla Teodora Dreijera (Carl Theodor Dreyer) filmas “Žannas d’Arkas ciešanas” (La passion de Jeanne d’Arc, 1928), akcentējot galvenās varones pārdzīvojumus. Filmā aizkadra komentāra veidā iekļauta arī populārzinātniska informācija par prostitūciju kā sociālu parādību un prostitūtu ikdienu 60. gadu Francijā.

“Karavīri” (Les carabiniers, 1963) ir pārsātināta ar simbolismu un nosacītību, tās darbība notiek nekonkretizētā valstī kara laikā. Filmā konceptuāli izmantots Ž. L. Godāram tuvā vācu dramaturga Bertolta Brehta (Bertolt Brecht) radītais atsvešinājuma efekts (Verfremdungseffekt), ko režisors bieži akcentē savās filmās.

1963. gadā uz ekrāniem iznāca viena no Ž. L. Godāra vērienīgākajām un komerciāli veiksmīgākajām filmām – Francijas un Itālijas kopražojums “Nicinājums”, kurā galvenajās lomās filmējās Brižita Bardo (Brigitte Bardot), Mišels Pikolī (Michel Piccoli), vācu un amerikāņu režisors Frics Langs (Fritz Lang). Filmas pamatā – Alberto Moravias (Alberto Moravia) tāda paša nosaukuma romāna (1954. gads) motīvi. Filmas sižetu centrē kino uzņemšanas process – režisors Langs (lomā – F. Langs) uzņem izaicinošu “Odisejas“ (sengrieķu Ὀδύσσεια, Odisseia) versiju, konfliktējot ar komerciāli orientēto, vulgāro amerikāņu producentu. “Nicinājumā” atspoguļots gan sarežģītais filmas tapšanas process un konflikti, gan literāta (M. Pikolī) un viņa sievas Kamillas (B. Bardo) attiecību krahs. Darbība norisinās Itālijā, Romā Cinecittà studijā un Kapri salā – arhitektūras objektā Casa Malaparte. Pats Ž. L. Godārs filmā redzams epizodiskā Langa asistenta lomā.

Filma “Autsaideru banda” (Bande à part, 1964) tapa kā Ž. L. Godāra un A. Karinas jaundibinātās kompānijas Anouchka films projekts. Tās galvenie varoņi ir jauna meitene Odile un divi puiši, kuri pārliecina viņu piedalīties aplaupīšanā. Lomās – A. Karina, Semi Frejs (Sami Frey) un Klods Brasērs (Claude Brasseur). Filmu raksturo norišu fragmentārisms, vairākas šīs filmas epizodes – trijotnes skrējiens cauri Luvrai, deja bārā – tiek bieži citētas. Filmas pamatā ir Doloresas Hičensas (Dolores Hitchens) romāns “Muļķu zelts” (Fool’s Gold, 1958).

Arī filmā “Alfavila” (Alphaville, 1965) Ž. L. Godārs turpina eksperimentēt, izmantojot gan modernisma estētiku, gan klasisku žanru elementus. “Alfavilā” tie ir film noir un antiutopijas elementi. Filmas darbības vieta ir cita planēta, tomēr tās vide veidota, izmantojot 60. gadu vidus interjerus. Totalitārajā Alfavilā ir atļauta loģika, nevis emocijas. Filmas galvenais varonis ir amerikāņu aģents Lemmijs (Edijs Konstantīns, Eddie Constantine), kuram jāpaveic īpaša misija. Tās laikā viņš satiek Natašu fon Braunu (A. Karina). Melnbalto, vizuāli izteiksmīgo filmu veidojis Ž. L. Godāra filmu patstāvīgais operators Rauls Kotārs (Raoul Coutard). Tajā citēta F. Langa klasiskā antiutopija – filma “Metropolis” (Metropolis, 1927).

Arī filmā Made in USA (Made in USA, 1966) pievēršas Amerikas Savienoto Valstu (ASV) kino aprobēto žanru (film noir, gangsterfilma) interpretācijai, izmantojot modernisma estētiku. Galvenā varone Paula (A. Karina) izmeklē sava noslepkavotā drauga bojā ejas apstākļus. Filmas orģinālnosaukums konceptuāli tiek lietots angļu valodā.

Nozīmīgs šī perioda darbs ir filma “Trakais Pjero” (Pierrot le fou, 1965). Sižetiski tā stāsta par žurnālistu Ferdinandu – trako Pjēro (Ž. P. Belmondo), kurš pamet dzīvi pārtikušā ģimenē un bēg uz Francijas dienvidiem kopā ar sava bērna aukli Mariannu (A. Karina). Filmā izmantoti Ž. L. Godāram raksturīgie stilistiskie paņēmieni – sižeta fragmentācija, stilizācija, intertekstualitāte – atsauces uz dažādu mākslu (glezniecības, dzejas u. c.), kā arī mediju (reklāmas, kino) avotiem. Intonatīvi filmu raksturo ironija, pašironija, arī citāti no paša Ž. L. Godāra filmām. Ž. L. Godārs izmanto modernisma estētiku, dekonstruējot klasisko žanru elementus (melodrāma, ceļa filma, road movie, trilleris, arī mūzikls), kā arī kino nereti izplatīto bēgošo mīlētāju sižeta modeli. Filmā nelielā epizodiskā lomā filmējies amerikāņu režisors Semjuels Fullers (Samuel Fuller), kura darbus Ž. L. Godārs uzskatījis par ļoti nozīmīgiem. S. Fullers, atbildot uz Ferdinanda jautājumu, kas ir kino, saka: “Mīlestība, naids, darbība, vardarbība, sekss, vārdu sakot – emocijas.” Filmas darbību nereti aizkadrā komentē abi galvenie varoņi, papildinot novatorisko filmas skaņu celiņu. Tajā ir atsauces uz politiskām aktualitātēm.

Filmās “Precēta sieviete” (Une femme mariée, 1964) un “Divas vai trīs lietas, ko es zinu par viņu” (Deux ou Trois choses que je sais d’elle, 1967) mazinās Ž. L. Godāra filmām nereti raksturīgais sociālais patoss. Abas filmas raksturo melodramatiska noskaņa – tās centrā ir sieviešu tēli, akcentēta neuzticības, “dubultas dzīves” tēma. Bija noslēdzies Ž. L. Godāra sadarbības periods ar A. Karinu. Galvenajā lomā filmā “Precēta sieviete” ir aktrise Maša Merila (Macha Méril), filmā “Divas vai trīs lietas, ko es zinu par viņu” – Marina Vladi (Marina Vlady).

1967. gadā tapa trīs nozīmīgas Ž. L. Godāra filmas. Arī viens no šī perioda politiski asākajiem un radikālākajiem darbiem filma “Ķīnieši” (La Chinoise, 1967), tās nosaukuma jēga ir “maoisti”. Tajā vairāki jaunieši, Mao Dzeduna (Máo Zédōng) komunistisko ideju cienītāji – studenti, – izspēlē ainas, kas komentē tā laika starptautiskās politiskās dzīves aktualitātes – karu Vjetnamā, Mao ideoloģiju un citas. Filmā izmantota stilizācija, teatrālisma elementi un atsvešinājuma efekts. Lomās: Žans Pjērs Leo (Jean-Pierre Leo), Anna Vjazemska (Anne Wiazemsky) – aktrise, kura bija Ž. L. Godāra sieva 1967.–1979. gadā.

A. Vjazemska piedalījās arī filmā Weekend (Weekend, 1967). (Filmas orģinālnosaukums angļu valodā un akcentē amerikāniskās ideoloģijas dominēšanu, pret ko Ž. L. Godārs izturējās ļoti kritiski.) Weekend ir viena no Ž. L. Godāra 60. gadu perioda radošajām kulminācijām – radikāls, satīrisks un ironisks skatījums uz Francijas kapitālistisko sabiedrību, arī viens no kino modernisma spilgtākajiem piemēriem. Filmas galvenie varoņi – augstāko slāņu pārstāvji – dažādu apstākļu rezultātā izkrīt no ierastās komforta zonas, piedzīvo sastrēgumu, auto avāriju, nonāk revolucionāra grupējuma biedru vidū u. c. situācijās.

60. gadu 2. pusē Ž. L. Godārs iesaistījās politiskās aktivitātēs, un bija viens no tiem, kurš aģitēja par 1968. gada Kannu kinofestivāla slēgšanu. Ž. L. Godāra politiskos uzskatus raksturo patērtājsabiedrības un kapitālisma kritika, kā arī nekritiska aizraušanās ar marksisma un maoisma ideoloģiju. Ž. L. Godāra filmas kļuva arvien radikālākas, eksperimentālākas, piemēram, “Izziņas prieks” (Le Gai savoir, 1968) ir teatrālas divu filmas varoņu – studentu (lomās Ž. P. Leo un Žiljeta Berto, Juliet Berto) – intelektuāla diskusija slēgtā telpā.

Šajā periodā notika krass pavērsiens Ž. L. Godāra mākslinieciskajā darbībā. Kopā ar Žanu Pjēru Gorinu (Jean Pierre Gorin) viņš nodibināja Dzigas Vertova grupu (Groupe Dziga Vertov) ar mērķi kino padarīt par ideoloģiskās cīņas instrumentu. Filmās, ko veidoja šī grupa, piemēram, “Pravda” (Pravda, 1969), “Vējš no Austrumiem” (Le Vent d’est, 1970), “Vladimirs un Roza” (Vladimir et Rosa, 1971) un citās autoru – Ž. L. Godāra un Ž. P. Gorina – vārdi konceptuāli netika minēti filmu titros.

Tomēr arī politiskās kaismes piesātinātajā periodā Ž. L. Godārs (kopā ar Ž. P. Gorinu) veidoja plašākai auditorijai paredzēto filmu “Viss ir labi” (Tout va bien, 1972) ar franču aktieri Īvu Montānu (Yves Montand) un amerikāņu aktrisi Džeinu Fondu (Jane Fonda) galvenajās lomās. Sižeta centrā ir streiks kādā Francijas rūpnīcā, kura norisei seko amerikāņu reportiere un viņas vīrs – francūzis, reklāmu režisors. Filmā izmantots atsvešinātības efekts – aktieri nereti skatās kamerā, uzrunājot skatītāju un apzināti nojaucot uz ekrāna notiekošā realitātes ilūziju.

70. gados Ž. L. Godārs pētīja audiovizuālo mediju iespējas, sāka izmantot lētākās kino tehnoloģijas – 8 mm un 16 mm, vēlāk – arī video kameras, sadarbojās ar televīziju. Pamatā šie darbi veidoti kopā ar šveiciešu režisori Anni Mariju Mevilu (Anne-Marie Miéville), kura kļuva par viņa radošo un dzīves partneri.

Ar filmām “Vārds – Karmena” (Prénom Carmen, 1983), “Kaislība” (Passion, 1982), “Detektīvs” (Détective, 1985), “Esi sveicināta, Marija!” (Je vous salue, Marie!, 1985), Ž. L. Godārs mēģināja komunicēt ar plašāku auditoriju. Tās ir filmas ar klasiskā vēstījuma elementiem un Ž. L. Godāra 60. gadu daiļradei raksturīgo stilistisko paņēmienu iezīmēm. 

Filma “Kaislība” ir viens no Ž. L. Godāra komplicētākajiem darbiem – tās centrālais motīvs ir grandiozas kostīmfilmas uzņemšana paviljonā, kurā poļu izcelsmes režisors Ježijs (Ježijs Radzivilovičs, Jerzy Radziwilowicz) mēģina atdzīvināt klasiskās glezniecības paraugus, veidojot uzstādījumus ar statistiem. Kino kā medija nozīme, arī filmas uzņemšanas process, ir viens no Ž. L. Godāra daiļrades caurviju motīviem. “Kaislībā” šis motīvs savijas ar filmēšanas grupas dalībnieku, režisora, filmas producenta u. c., kā arī šīs grupas apdzīvotās viesnīcas īpašnieku attiecībām. Filmā ieskanas gan sociāli, gan erotiski motīvi. Filmā būtiskas lomas ir slavenām Eiropas aktrisēm – franču aktrisei Izabellai Ipērai (Isabelle Huppert) un vācu aktrisei Hannai Šigulai (Hanna Schygulla).

Arī turpmāk Ž. L. Godārs veido radikālus, eksperimentālus darbus – pamatā montāžas filmas, kurās tiek izmantoti arhīva materiāli, citāti no kino klasikas un paša Ž. L. Godāra filmām. Tās ir audiovizuālas, intelektuālas esejas, kurās naratīvam ir minimāla nozīme. Ž. L. Godārs eksperimentē ar kino kā medija iespējām, kā arī reflektē par kino, vēsturi, filozofiju, sabiedrību, ideoloģiju, filozofiju un citām tēmām.  Spilgts piemērs ir filmu sērija “Kino vēsture” (Histoire(s) du cinéma, 1989–99) un citi darbi.

Ž. L. Godāra vēlīnajos darbos naratīvs kā filmas centrālā ass ir principiāli nebūtisks, piemēram, filmā “Jaunais vilnis” (Nouvelle Vague, 1990) piedalās aktieris Alēns Delons (Alain Delon), tomēr tajā dominē fragmentārisms un formas meklējumi. Ž. L. Godārs veidojis arī savu pašportretu – filmu “ŽLG/ŽLG – pašportrets decembrī” (JLG./JLG – autoportrait de décembre, 1995). Intelektuāli piesātināta un formā radikāla ir filma “Vācija 90. gads” (Allemagne année 90 neuf zéro, 1991) – savdabīgs filmas “Alfavila” turpinājums. Arī šīs filmas galvenais varonis ir aģents Lemmijs (E. Konstantins).

Būtiski ir vairāki Ž. L. Godāra 21. gs. veidotie darbi, piemēram: “Mīlestības slavinājums” (Éloge de l’amour, 2001), “Filma sociālisms” (Film socialisme, 2010), “Ardievas valodai“ (Adieu au langage, 2014), “Bilžu grāmata” (Le livre d’image, 2018).

2010. gadā Ž. L. Godāru godināja Amerikas Kinoakadēmija (The Academy of Motion Picture Arts and Sciences), piešķirot goda “Oskara” (Oscar) balvu – par kaismīgumu, konfrontāciju un jauna veida kino radīšanu. Ž. L. Godāra filmas tikušas pirmizrādītas nozīmīgākajos Eiropas festivālos un saņēmušas balvas, piemēram, Kannu kinofestivālā apbalvotas filmas “Ardievas valodai” (2014) un “Bilžu grāmata” (2018). Viņš ieguvis vairākus Francijas augstākos kino apbalvojumus – goda Cēzara balvu (César du cinéma) – 1987. un 1998. gadā.

Ž. L. Godāra darbi, kas definējuši 20 gs. 60. gadu kino modernisma estētiku, bijuši un turpina būt intensīvs akadēmiskās izpētes objekts, viņam veltītas desmitiem monogrāfiju un pētījumu. Cahiers du Cinema publicējis Ž. L. Godāra kinorecenziju un eseju apkopojumu.

2017. gadā tapa franču režisora Mišela Hazanaviča (Michel Hazanavicius) filma “Godārs, mana mīlestība” (Le Redoutable, pazīstama arī ar nosaukumu Godard Mon Amour, 2017), kuras pamatā ir Ž. L. Godāra bijušās sievas A. Vjazemskas memuāri. Filmas darbība norisinās 1968. gadā, kad Franciju satricināja studentu protesti, Ž. L. Godāra lomā – Luijs Garels (Louis Garrel). Kaut arī filmā asprātīgi izmantoti stilistiskie paņēmieni, kas raksturīgi Ž. L. Godāra darbiem, viņš pret šo filmu attiecās ļoti noraidoši.

2019. gada nogalē Milānā Pradas fonda (Fondazione Prada) izstāžu telpās tika izveidota izstāžu telpa “Orfeja studija” (Le Studio d’Orphée), kurā radīta Ž. L. Godāra privātās studiju Šveicē, Rollē, atmosfēra. Eksponētas Ž. L. Godāra mēbeles, gleznas, tehnika, ar kuras palīdzību viņš veidojis audiovizuālos darbus kopš 2010. gada.

Ž. L. Godārs ietekmējis daudzus nozīmīgus režisorus – autorus gan Eiropā, gan ASV. Režisora Kventina Tarantīno (Quentin Tarantino) filmu producēšanas kompānija A Band Apart Films nosaukta par godu Ž. L. Godāra filmai “Autsaideru banda”.