Marksisma rašanās ir likumsakarīgs rezultāts 18.–19. gs. rūpnieciskām  revolūcijām, kas radīja un attīstīja industriālo kapitālismu un daudzskaitlīgo proletariātu, veicināja tā organizētības pakāpi, koncentrējot strādniekus arvien lielākos rūpnieciskos uzņēmumos, un reizē deva impulsu strādnieku masu neapmierinātībai ar savu stāvokli kapitālistiskajā sabiedrībā. Marksisms radās kā strādnieku kustības ideoloģiskā pamatojuma radikālākā forma, kas nesaskatīja strādnieku šķiras atbrīvošanas iespējas kapitālisma ietvaros, uzskatot par nepieciešamu buržuāzijas dominēšanas izbeigšanu varmācīgas proletāriskās revolūcijas rezultātā.

Intelektuālā ziņā marksisms kļuva par Rietumu modernās intelektuālās tradīcijas produktu, tas tālāk attīstīja racionālisma un progresa idejas un optimistisku skatienu uz zinātnes un tehnoloģijas attīstības sociālajām sekām. Marksisma uzskatu sistēmas veidošanā visnozīmīgāko lomu nospēlēja vācu klasiskais ideālisms, it īpaši Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Vilhelm Friedrich Hegel) dialektiskā filozofija, britu klasiskās politekonomijas pamatlicēju Ādama Smita (Adam Smith) un Deivida Rikardo (David Ricardo) darba vērtības teorija, 19. gs. sākuma sociālistu Anrī Sensimona (Henri Saint-Simon), Šarla Furjē (Charles Fourier) un Roberta Ouena (Robert Owen) politiskie secinājumi un priekšlikumi, kā arī sabiedrības šķiriskā iedalījuma un šķiru cīņas idejas, kas tika attīstītas 18.–19. gs. politekonomu un vēsturnieku darbos. Par marksisma izveidošanās svarīgāko politisko priekšnoteikumu kļuva cīņas starp darbu un kapitālu saasināšanās 19. gs. vidū un strādnieku kustības pārvēršanās par patstāvīgo politisko spēku visattīstītākajās Eiropas valstīs.

Marksisma idejas to sākotnējā veidolā formulēja K. Markss un F. Engelss. Viņu uzskatos centrālo vietu ieņem vēstures materiālistiskā izpratne, kas pasvītro ekonomisko faktoru (“bāzes”) prioritāti attiecībā uz politisko un ideoloģisko “virsbūvi”, priekšstats par kapitālistisko ražošanu kā balstītu uz strādnieku saražotās virsvērtības piesavināšanos no kapitālistu puses, uzsvars uz šķiru cīņu kā nozīmīgāko vēstures virzītājspēku un proletariāta šķiras īpašo pasaulvēsturisko lomu marksisma pamatmērķa īstenošanā – sabiedrības komunistiskajā pārveidošanā revolucionārā ceļā. Kapitālistiskās sabiedrības pārveidošana par bezšķiru komunistisko sabiedrību, pēc viņu domām, paredz pārejas posmu, kad valsts joprojām pastāv, bet tās varas forma ir proletariāta diktatūra.

Laika gaitā marksisma pamatlicēju idejas būtiski atšķirīgos virzienos attīstīja vairāki domātāji un politiķi, kas mūsdienās par diskutablu jautājumu padara marksisma robežas un piederības kritērijus.

19. gs. beigas un 20. gs. sākumu bieži sauc par marksisma “zelta laikmetu”. Līdzās pozitīvismam un evolūcijas teorijai tas kļuva par vienu no laikmeta intelektuālajām dominantēm, reizē vēl nebija izveidojusies vēlākā valstiskā marksisma dogmatiskā ortodoksija, kas jebkādu atkāpšanos no “pareizās līnijas” uzskatīja par sodāmu.

II Internacionāles (1889–1916) līderu (Karls Kautskis, Karl Kautsky; Augusts Bēbelis, August Bebel; Georgijs Pļehanovs, Георгий Валентинович Плеханов) uzskatos priekšplānā izvirzījās marksisma objektīvistiskā interpretācija, ko lielā mērā noteica strādnieku partiju pieaugošie panākumi vēlēšanās un uz tiem balstītā pārliecība, ka objektīvā attīstības loģika likumsakarīgi novedīs pie sabiedrības sociālistiskas pārveides. Tika uzsvērta sociālo procesu objektīvā determinācija, materiālo un objektīvo aplūkoja atrauti no subjektīvā, cilvēciskā faktora, atstājot novārtā cilvēka darbības garīgās noteiksmes. Kad 19. gs. 80. gadu beigās Jaunās strāvas aktivitāšu rezultātā marksisma idejas ienāca Latvijā, priekšstatu par marksismu līdzās tā pamatlicēju brieduma posma darbiem veidoja II Internacionāles līderu sacerējumi.

19. gs. beigās atbalsi guva Eduarda Bernšteina (Eduard Bernstein) aicinājums veikt marksisma pamatprincipu revīziju. E. Bernšteins uzskatīja, ka marksisms ir pārāk materiālistisks, dialektisks un deterministisks, pārspīlē ekonomiskās bāzes lomu un nenovērtē ideoloģisko un ētisko faktoru nozīmi sabiedrības dzīvē. E. Bernšteins pieslējās t. s. ētiskajam sociālismam – centieniem uzsvērt indivīda darbības tikumisko pusi, saskatot tajā nepieciešamu sociālās darbības momentu un sociālisma pamatojumu, un šajā sakarā aicināja pārskatīt K. Marksa sociālisma koncepciju reformisma virzienā.

20. gs. sākumā kā opozīcija II Internacionāles marksismam izveidojās divi atšķirīgi marksistiskās teorijas attīstības virzieni, tās “austrumu” un “rietumu” varianti. Izšķirošā nozīme te bija diskusijām saistībā ar lielinieku uzvaru Krievijā un revolucionāro kustību neveiksmēm Rietumeiropā pēc Pirmā pasaules kara.

Nozīmīgākās “austrumu” marksisma idejas radās 19. un 20. gs. mijā marksisma lielinieciskajā interpretācijā Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) darbos. V. Ļeņins savienoja revolucionārā marksisma tradīciju ar Krievijas populistu (narodņiku) ideju par Krievijas īpašo ceļu uz sociālismu, kas izslēdza kapitālisma stadijas nepieciešamību. V. Ļeņins savu darbību balstīja uz pārliecību, ka sociālisms Krievijā ir iespējams arī nepietiekamas kapitālisma attīstības apstākļos, ja vien revolucionāros procesus vada stingri organizēta un ar revolucionāro teoriju apbruņota partija ‒ profesionālu revolucionāru kopa. Ieguvusi politisko varu, partija kļūst par vienīgo sabiedrību organizējošo un vadošo spēku. Tādējādi V. Ļeņins saistīja marksistisko proletariāta diktatūras ideju ar Krievijas politiskajai tradīcijai raksturīgo despotiskas varas dominēšanu.

20. gs. 20. gadu vidū pēc V. Ļeņina nāves izveidojās marksisms-ļeņinisms – valstiskā sociālisma ideoloģija. Tā pamatošanā centrālā loma pieder Josifam Staļinam (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი), kurš aktīvi izmantoja partijas vadības radīto Ļeņina kultu, lai tā aizsegā nodrošinātu sev uzvaru partijas iekšējās cīņās. Marksismā-ļeņinismā būtiska nozīme ir tēzei par iespējām uzcelt sociālismu vienā atsevišķā un ne pašā attīstītākajā valstī. Tādējādi uzsvars tika pārvirzīts no marksismam tradicionālās pasaules revolūcijas idejas uz iekšpolitisko jautājumu prioritāti. J. Staļins izvirzīja tēzi par šķiru cīņas saasināšanos līdz ar tuvošanos sociālisma uzcelšanai un šādi pamatoja represīvā valsts aparāta nostiprināšanas nepieciešamību un masu represiju izvēršanu. Sabiedrības modernizācijas nepieciešamība kļuva par pamatojumu forsētai industrializācijai un lauksaimniecības kolektivizācijai, kas notika uz iedzīvotāju dzīves līmeņa krituma rēķina, radīja milzīgas disproporcijas tautsaimniecībā par labu smagajai rūpniecībai un padarīja vairākus iedzīvotāju slāņus, piemēram, zemniekus un represētos, par beztiesīgiem valsts mašīnas vergiem. Marksisma-ļeņinisma idejas to ekstrēmajā, J. Staļina radītā totalitārā režīma praksei atbilstošajā izpausmē sauc arī par staļinismu, pēc J. Staļina nāves marksisms-ļeņinisms tā mērenākajā formā bija t. s. reālā sociālisma valstu oficiālā ideoloģija līdz pat komunisma sabrukumam.

Cits Krievijas revolucionārās kustības pārstāvis Ļevs Trockis (Лев Давидович Троцкий) 1905.–1907. gada Krievijas revolūcijas ietekmē formulēja permanentās revolūcijas teoriju. Viņš neticēja zemniecības revolucionārai lomai un bija pārliecināts, ka, atšķirībā no klasiskā marksisma priekšstatiem, revolucionārās aktivitātes centri pārvietojas no attīstītām kapitālistiskām zemēm uz perifēriju, tostarp uz Krieviju. Krievijas revolūcijai jākļūst par pasaules revolūcijas ieskaņu, bet revolūcija Krievijā var uzvarēt tikai ar attīstīto valstu proletariāta palīdzību. Pēc zaudējuma partijas iekšienē notiekošajā cīņā ar J. Staļinu un viņa piekritējiem un izstumšanas no varas aprindām pēc V. Ļeņina nāves Ļ. Trockis kļuva par vienu no asākajiem staļinisma kritiķiem. Kā galveno problēmu J. Staļina radītajā režīmā Ļ. Trockis norādīja pretrunu starp pieaugošo ražotājspēku socializācijas pakāpi un pieaugošo sadales buržuāzisko raksturu, kas nodrošināja privilēģijas komunistiskajai birokrātijai. Pēc Otrā pasaules kara Ļ. Trocka idejas kļuva populāras Rietumos kreiso radikāļu vidū. Ļ. Trockis būtiski mainīja marksisma ievirzi: no teorijas, kas pretendēja izskaidrot Eiropas kapitālisma nākotni, tas kļuva par t. s. trešās pasaules revolucionāro perspektīvu skaidrojuma līdzekli. 

Antikoloniālās un nacionālās atbrīvošanas cīņu aktivizēšanās 20. gs. pirmajā pusē kļuva par pamatu dažādām marksisma interpretācijām t. s. trešajā pasaulē, kas priekšplānā izvirzīja jautājumus par kapitālisma specifiskām izpausmēm koloniālajās un neokoloniālajās valstīs, attiecības starp nacionālo pašnoteikšanos un sociālistiskās sabiedrības veidošanu, kā arī zemniecības lomu sociālistiskajā revolūcijā. Uzskatot, ka attīstītajās valstīs dominējošie marksisma varianti nesniedz adekvātas atbildes uz šiem jautājumiem, radās diezgan plašs koncepciju kopums, kas uzsver savas marksistiskās saknes. Āzijā īpaši nozīmīga ir Mao Dzeduna (ķīniešu 毛泽东, Máo Zédōng) attīstītā maoisma mācība, kurai pamatā ir ideja par zemniecības vadošo lomu sociālistiskajā revolūcijā, kā arī staļinismam radniecīgs priekšstats par šķiru cīņas saasināšanos  līdz ar virzību uz komunismu. Ķīnā pēc M. Dzedunas nāves komunistiskās partijas dominance politiskajā un ideoloģiskajā sfērā līdz šim tikusi veiksmīgi savienota ar uzsvaru uz konkurenci un tirgus attiecībām, savukārt kaimiņos esošajā Ziemeļkorejā līdz pat mūsu dienām ir saglabājies viens no pasaules represīvākajiem režīmiem, kas balstās staļinisma idejās savienojumā ar čučhē (주체/主體, balstīšanās uz pašu spēkiem) izolacionisma ideoloģiju un galēju sabiedrības militarizāciju. 

Marksisma ideju interpretācija Latīņamerikā 20. gs. 60. gados rezultējās ietekmīgajā atkarības teorijā (Gunders Franks, AndreGunder Frank), kas uzsver, ka jaunattīstības valstu sociāli ekonomiskās problēmas nav risināmas, vienkārši sekojot attīstīto rietumvalstu paraugam, jo tādā gadījumā tiek reproducēta vēsturiski izveidojusies Rietumu koloniālā un tirdzniecības dominance. Kastroisma politiskajā teorijā un praksē (Fidels Kastro, Fidel Castro), Ernesto Če Gevara (Ernesto “Che” Guevara) zemnieku revolucionārās aktivitātes izraisīšanā un organizēšanā noteicošā loma tika piešķirta nevis avangarda partijai, bet gan varonīgo revolucionāro cīnītāju paraugam ilgstošā partizānu karā. 

20. gs. 60.‒70. gados saistībā ar cīņu pret koloniālismu, ko aktīvi atbalstīja Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) un Ķīna, vairāki Āfrikas atbrīvošanās kustību līderi simpatizēja marksisma idejām. Pazīstamākais no viņiem ir Alžīrijas atbrīvošanās cīņās aktīvi iesaistītais Francs Fanons (Frantz Fanon). Viņš aplūkoja vardarbības lomu koloniālo zemju iedzīvotāju atbrīvošanā no koloniālisma uzspiestā “nepilnvērtības kompleksa”. Marksismam simpatizēja arī tādi Āfrikas politiskie līderi kā pirmais Ganas prezidents Kvame Nkruma (Kwame Nkrumah), Tanzānijas prezidents Džūliuss Njerere (Julius Nyerere), kā arī Nelsons Mandela (Nelson Mandela) Dienvidāfrikā, tomēr mūsdienās marksisma ietekme Āfrikas politikā ir būtiski mazinājusies. 

20. gs. 20.–30. gados kā atbilde uz revolucionārā procesa neveiksmēm Rietumeiropā pēc Pirmā pasaules kara Ģērģa Lukāča (György Lukács), Karla Korša (Karl Korsch), Ernesta Bloha (Ernest Bloch), Antonio Gramši (Antonio Gramsci) u. c. darbos tiek likti pamati neomarksisma idejām. Neomarksisms primāri uzsver nevis vēstures procesa objektīvo sociāli ekonomisko noteiksmju izzināšanu, bet gan marksisma filozofisko pamatojumu, kā arī apziņas, kultūras un vēstures studijas. Atšķirībā no iepriekšējo paaudžu marksisma teorētiķiem neomarksisti lielākoties nebija (izņemot A. Gramši) saistīti ar praktisko darbību kreisajās partijās. Neomarksismā atrodams plašs K. Marksa ideju interpretāciju spektrs, kas saista tās ar dažādiem mūsdienu Rietumu filozofijas virzieniem: ar freidismu (Vilhelms Reihs, Wilhelm Reich; Herberts Markūze, Herbert Marcuse; Ērihs Fromms, Erich Fromm), analītisko filozofiju (Džeralds Elans Koens, Gerald Allan Cohen; Džons Roumers, John Roemer), eksistenciālismu (Žans Pols Sartrs, Jean-Paul Sartre), strukturālismu (Luijs Altisērs, Louis Althusser). 20. gs. beigās radās postmarksisma virziens (Ernesto Laklaus, Ernesto Laclau; Čantala Mufa, Chantal Mouffe; Jērans Terborns, Göran Therborn), kas pārskata vairākas klasiskā marksisma tēzes, piemēram, par ekonomikas noteicošo lomu politikas procesos, par šķiras apziņas viennozīmīgu determināciju, uzsverot, ka mūsdienu Rietumu sabiedrībā ne mazāk nozīmīgi ir arī konflikti saistībā ar dzimuma, rases un etnisko nošķīrumu.

Marksisma ietekme uz sabiedrību ir ļoti pretrunīga. Marksisma vārdā ir radītas šausminošas totalitārās sistēmas, bet reizē arī izcīnītas kaujas, kas lika kapitālismam transformēties sociālā atbildīguma virzienā. Mūsdienās “austrumu” marksisms savu ietekmi pasaulē lielā mērā ir zaudējis, kurpretim tā “rietumu” – neomarksistiskā – interpretācija ir kļuvusi par neatņemamu mūsdienu Rietumu sociālo kustību, intelektuālās un akadēmiskās dzīves elementu. Marksisms ir kļuvis par mūsdienu socioloģijas, antropoloģijas, politikas zinātnes, ekonomikas teorijas, filozofijas, vēstures zinātnes, kultūras studiju, mākslas vēstures un teorijas, psiholoģijas zinātnes un citu sociālo un humanitāro zinātņu jomu neatņemamo elementu – vai nu kā ideju rosinātājs, vai arī kā kritikas objekts.  

Ievērojamākās politiskās partijas, kas īstenoja  marksisma idejas

Marksisma idejas 19. gs. nogalē un 20. gs. sākumā būtiski ietekmēja starptautisko strādnieku  organizāciju darbību – I Internacionāli (1864–1873) un II Internacionāli (1889–1914). Pēc Pirmā pasaules kara starptautiskā strādnieku kustība sašķēlās radikālajā komunistiskajā daļā un reformistiskajā sociāldemokrātiskajā novirzienā, kas atteicās no revolucionārā marksisma idejām. Marksisms turpināja dominēt III (Komunistiskajā) Internacionālē (1919–1943) un krasā opozīcijā staļinisma idejām 1938. gadā izveidotajā IV (Trockistu) Internacionālē, kas mūsdienās sadalījusies vairākos konkurējošos kreisi radikālos novirzienos. Līdz ar lielinieku Oktobra apvērsumu 1917. gada nogalē un uzvaru Krievijas Pilsoņu karā 20. gadu sākumā marksisma idejas to ļeņiniskajā un staļiniskajā interpretācijā kļuva par vienpartijas komunistiskās diktatūras ideoloģisko pamatu PSRS. Pēc Otrā Pasaules kara izveidojās pasaules sociālisma sistēma, ko veidoja valstis, kas balstījās marksisma- ļeņinisma ideoloģijā un – ar atsevišķiem izņēmumiem (piemēram, Dienvidslāvija pēc 1948. gada un Ķīna pēc 1961. gada) – orientējās uz PSRS politisko sistēmu kā atdarināšanas cienīgu paraugu.  Savas attīstības maksimumu pasaules sociālisma sistēma sasniedza 20. gs. 80. gadu sākumā. Pēc komunisma sabrukuma Eiropā 80. gadu beigās vienpartijas komunistiskās diktatūras valstu skaits krasi samazinājās. Tomēr arī mūsdienās uz dažādiem marksisma novirzieniem orientētie vienpartijas režīmi pastāv Ķīnā, Kubā, Ziemeļkorejā, Vjetnamā un Laosā. Kaut arī mūsdienu pasaulē uz marksisma idejām orientēto partiju ietekme ir būtiski mazinājusies, tās turpina ietekmēt politiskos procesus arī vairākpartiju demokrātiskās politiskās sistēmās. Piemēram, 2020. gada sākumā marksistiski orientētās partijas bija daļa no valdošās koalīcijas Argentīnā, Bangladešā, Nepālā, Serbijā, Urugvajā, arī divās Eiropas Savienības valstīs – Portugālē un Spānijā. Eiropas Parlamentā (European Parliament) kopš 2019. gada vēlēšanām marksistiskās partijas ir pārstāvētas ar pieciem deputātiem no Beļģijas, Čehijas, Kipras, Portugāles un Spānijas.