Sava laika ievērojamākais latviešu simfoniķis – gan darbu skaita, gan arī mūzikas formas un satura daudzveidības ziņā. Radījis oriģinālu latgaliski latvisku mūzikas nacionālo kolorītu. Arī ar kompozīcijām klaviermūzikas, kora mūzikas un citos žanros ievērojami bagātinājis latviešu mūziku. Jau komponista dzīves laikā viņa mūzika samērā bieži atskaņota un vēlāk arī ieskaņota un izdota ārzemēs. Ar organizatorisko darbību vairākas pēckara desmitgades veicinājis kvalitatīvu mūzikas vidi Latvijā.

Dzimis vecticībnieku Andreja un Tatjanas Ivanovu piecu bērnu ģimenē. Māte dāvājusi tautasdziesmu bagātību. Tēvs, zemkopis ar samērā plašu dzīves pieredzi, ieaudzināja gribu mācīties. Viņš strādāja par dzelzceļa elektrotehniķi Skrīveros, un galvenokārt tur pagāja J. Ivanova bērnība. Vecāki atbalstīja nākamā komponista intereses gan mūzikā, gan zīmēšanā. Skrīveros ģimenei nācās pieredzēt Pirmā pasaules kara izcelšanās postu un doties bēgļu gaitās uz Vitebsku, pēc tam uz Smoļensku.

Vitebskā tika pavadīts pirmais pamatskolas gads, Smoļenskā līdztekus vidusskolai (pabeidza 1920. gadā) 11 gadu vecumā J. Ivanovs uzsāka klavierspēles nodarbības vietējā dzelzceļnieku kluba mūzikas studijā, viņu piesaistīja arī kora dziedāšana kluba korī un baznīcas zēnu korī. Turienes operas studijā nākamais komponists vēroja pirmās muzikālā teātra izrādes.

1920. gadā, ģimenei atgriežoties dzimtenē, J. Ivanovu sagaidīja darbs tēva lauku saimniecībā, taču viņš atrada laiku arī populāru skaņdarbu aranžēšanai vietējā mūzikas ansambļa vajadzībām un pirmajām kompozīcijām. Sākot ar 1922. gadu, no laiku darbiem brīvajos cēlienos, J. Ivanovs devās uz Rīgu, kur mācījās mūziku privātstundās pie pianista Jūlija Majevska, kā arī pie ērģelnieka un kompozīcijas teorētiķa Edgara Smoliana. Apmeklēja arī Vilhelma Purvīša glezniecības nodarbības, piepelnījās par zīmētāju. Turpinājās kompozīcijas mēģinājumi, tos pagaidām vainagoja esperanto valodas IDO himna jauktajam korim, kas tika godalgota starptautiskā konkursā Vīnē, kā arī izdota esperanto mācību grāmatā ar komentāru par autoru kā jaunu latgaliešu komponistu.

1924. gada rudenī lauku darbi aizkavēja J. Ivanovu laikus ierasties uz iestājeksāmeniem Latvijas Konservatorijā, tomēr Jāzeps Vītols novērtēja kandidāta jaunrades spējas un ļāva uzsākt studijas, bet ieteica vispirms mācīties divus gadus klavieru nodaļā. Pēc tam 1926. gadā tika uzsāktas piecu gadu mācības J. Vītola kompozīcijas teorijas klasē, un no 1931. līdz 1933. gadam J. Ivanovs papildinājās praktiskās kompozīcijas klasē, ko absolvēja ar paliekošas nozīmes darbiem, t. sk. viendaļīgu Pirmo simfoniju (Poema sinfonia, 1933), kas pieredzēja sekmīgus atskaņojumus Latvijā, kā arī vairākās ārvalstīs. Vienlaikus ar brīvmākslinieka grādu kompozīcijā J. Ivanovs saņēma arī operas un koncertu diriģenta atestātu.

Studiju laikā nācās piepelnīties par tapieri kinoteātros, suflieri operā, no 1934. gada – par klavierspēles skolotāju Ernesta Vīgnera Fonoloģijas institūtā un Rīgas Pirmajā mūzikas institūtā. Līdztekus tam tika pētītas laikmetīgo komponistu partitūras, kas neietilpst konservatorijas kursā, apmeklētas glezniecības nodarbības Mākslas akadēmijā, iepazīta filozofiskā literatūra.

1937. gadā J. Ivanovs sāka mūzikas konsultanta un no 1941. gada toņmeistara (skaņu režisora) darbu Latvijas Radiofonā, ko turpināja līdz 1944. gadam (ar dažu mēnešu pārtraukumu kara laikā). 30. gados, radoši piedaloties raidījumu ciklā “Pazīsti dzimto zemi”, tapa ap 30 J. Ivanova solo dziesmu un tikpat daudz tautasdziesmu apdaru balsij ar klavierēm, no kurām vairākas turpat 100 gadus neizzūd no koncertu programmām. Strādājot Radiofonā, komponista izaugsmē vissvarīgākais bija iepazīšanās ar laikmeta mūzikas sasniegumiem bagātīgajā radio bibliotēkā un fonotēkā. Viņa uzmanības centrā nonāca agrāk nepazīti Morisa Ravela (Maurice Ravel), Kloda Debisī (Claude Achille Debussy), Pola Dikā (Paul Dukas), Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравинский) un citu 20. gs. mūzikas novatoru sasniegumi. Darbā pie studijas skaņu pults tika detaļās iepazīts simfoniskais orķestris, instrumentācijas detaļas, un to veicināja arī Radiofona orķestra diriģēšanas prakse (no 1933. gada).

Valsts neatkarības pēdējie pieci gadi bija pirmais īpaši ražīgais J. Ivanova simfoniskās jaunrades posms. Tapa Pirmā svīta jeb “Latgales ainavas” (1935) – “Ievads, Zilie ezeri, Deja” – kas ieguva dalītu 2. vietu Radiofona jaundarbu konkursā, simfoniskie tēlojumi “Padebešu kalns” (1938), “Varavīksne” (1939), kā arī Otrā un Trešā simfonija (1937; 1938) un Koncerts čellam ar orķestri (1938). Tie iezīmē nezūdošo gleznainas dabas lirikas strāvu J. Ivanova daiļradē. Taču līdzās tai jau toreiz sāka iezīmēties arī otra – konfliktējoši dramatiskā viņa mūzikas līnija – minētajās simfonijās un čellokoncertā.

1940. gadā J. Ivanovs piedalījās neatkarības gadu pēdējā lielajā kultūras sarīkojumā – Latgales dziesmu svētkos, kur tika pirmatskaņots šiem svētkiem komponētais viņa simfoniskais tēlojums “Rāzna” pūtēju orķestrim.

Pie diriģenta pults publiskos koncertos J. Ivanovs jo vairāk uzstājās 1940./41. gada sezonā, kad, atzīmējot 1917. gada Krievijas Oktobra apvērsuma gadadienu, komponēja toreiz daudz spēlēto “Svinīgo prelūdiju” (1940) simfoniskajam orķestrim. Šāds veltījums netieši liecina, ka J. Ivanovs piederēja pie tiem Latvijas kultūras darbiniekiem, kas toreiz cerēja uz padomju iekārtas labvēlīgu ietekmi sociālajā dzīvē, tostarp Latgales ekonomiskajā pacelšanā.

30. un 40. gadu mijas draudīgā politiskā atmosfēra un Otrā pasaules kara sākums ietekmēja J. Ivanova kā plaša skatījuma mākslinieka jaunradi, līdz ar to piepulcinot viņu tiem mūziķiem – Artūram Onegeram (Oscar–Arthur Honegger), Dmitrijam Šostakovičam (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) un citiem, kuri savā mūzikā netieši runāja par laikmeta sociālajām kolīzijām. J. Ivanovs iecerēja muzikāli skatuvisku traģēdiju triloģijas formā, kurā saplūstu simfonija, balets, drāmas darbība, scenogrāfija, teksta teicējs. Traģēdijas saturs – ne vairs viena varoņa, bet veselas plaukstošas civilizācijas bojāeja. Vielu šādam darbam viņš atrada vēstures leģendās un mākslas darbos par pasaules okeānā kādreiz nogrimušu apdzīvotu un iekoptu salu. Kara laika apstākļi lika atteikties no triloģijas apmēriem un skatuviskuma ieceres, tā tika reducēta uz grandiozu četrdaļīgu simfoniju “Atlantīda” orķestrim un sieviešu korim. Darbs pie šīs Ceturtās simfonijas “Atlantīda” norisa galvenokārt 1941. gadā, tās pirmatskaņojums 1943. gada septembrī iezīmēja estētikas pagriezienu latviešu simfoniskajā mūzikā. Padomju okupācijas varas laikā tās atskaņojumi gandrīz desmit gadus bija aizliegti (1946–1955).

Tikko 14.10.1944. Rīgu ieņēma Sarkanā armija, J. Ivanovs pirmais stājās pie Latvijas Radiofona simfoniskā orķestra atjaunošanas, personiski uzrunājot nedaudzos pēc evakuācijas uz Rietumiem palikušos agrākos orķestra mūziķus un, apstākļu spiests, angažēja arī tos, kuri agrāk bija darbojušies tikai izklaides sfērā. Sākumā vairākas nedēļas pats rūpējās par atalgojuma jautājumu, darba organizāciju, instrumentu sagādāšanu, kā arī vairākus mēnešus pats iestudēja un diriģēja orķestra programmas.

1944. gada beigās J. Ivanovs kļuva par Latvijas Radio (vēlāk – Radioraidījumu un televīzijas komiteja) mūzikas daļas vadītāju un veica šo darbu 20 gadus (līdz 1963. gadam). Viņš uzturēja mūzikas atskaņotāju vienību darbības adekvātu profesionālo līmeni, ierobežojot toreizējā nekvalitatīvā amatierisma grupu klātbūtni ēterā un seklu padomju dziesmu raidīšanu. 1944. gadā rektors komponists Alfrēds Kalniņš uzaicināja J. Ivanovu par orķestra instrumentācijas pasniedzēju Latvijas Valsts konservatorijā, no 1952. gada līdz mūža galam viņš vadīja arī savu kompozīcijas klasi, no 1955. gada – profesors.

No 1944. gada J. Ivanovs bija Latvijas Padomju komponistu savienības biedrs, īsu laiku arī valdes priekšsēdis (1950–1951), taču no šī amata atsacījās par labu atdevei jaunrades darbam. Tā intensitāte pēc 1944. gada neatslāba, jaunrade papildinājās ar lielu regularitāti, un dzīves laikā uzkrāto kompozīciju skaits, sevišķi simfoniskajos žanros, ir iespaidīgs – 21 simfonija, simfonieta, trīs instrumentāli koncerti, simfoniskas svītas, trīs simfoniski tēlojumi un trīs poēmas dažādiem instrumentu sastāviem, vairākas uvertīras, darbi pūtēju orķestrim, trīs stīgu kvarteti, klavieru trio, divas sonātes un divi variāciju cikli klavierēm, 24 t. s. skicējumi un citas miniatūras klavierēm, mūzika atsevišķiem instrumentiem ar klavierēm, ap 30 solodziesmu, ap 30 tautasdziesmu apdaru, 15 kora vokalīzes un citi skaņdarbi korim, mūzika kinofilmām.

Izcilais simfoniķis teicis: “Manuprāt, tieši simfonija ir tā muzikālās atklāsmes forma, kas ļauj izvirzīt un risināt ar pašas mūzikas izteiksmes iespējām visaktuālākās un vissarežģītgākās mūsu laikmeta problēmas, paceļot tās lielu vispārinājumu augstumos”.

Sarežģīto laikmeta problēmu gan vēl nav J. Ivanova jaunības simfoniskajās miniatūrās, kuru centrā liktas dzimtenes dabas rosinātas liriskas izjūtas un impresionistisks sajūtu pozitīvisms. Tomēr arī tās skan kā romantiskas poēmas ar psiholoģiska konflikta zemstrāvu. Konfliktējoši dramatiska ievirze pieauga līdz ar agrīnajām simfonijām un ļauj saklausīt J. Ivanova mūzikas oriģinalitātes pašu kodolu – muzikāla, bieži ainaviska tēlojuma, no vienas puses, un ekspresijas – no otras, ciešu koeksistenci, pārklāšanos. Ceturtajā simfonijā “Atlantīda” (1941) latviešu mūzikai iepriekš nedzirdētā ekspresija tuva ekspresionismam, bet tēlojums aug līdz dekoratīvismam. Lokālu saturu šeit nomainījis vispārcilvēciskais – netiešs brīdinājums par briesmām civilizācijai.

Aktuālais laikmets vēl tiešāk tverts Otrā pasaules kara iespaidu ietekmētajā Piektajā simfonijā (1945), kur novatoriskā ekspresionisma valodā skan kara šausmu un sāpju izteiksme. Šo simfoniju, tāpat kā Krievijā D. Šostakoviča un Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) t. s. kara simfonijas (un ne tikai tās) nosodīja 1948. gada Vissavienības komunististiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas kampaņā pret t. s. formālismu mūzikā – kā kropļojumus un antidemokrātiskas tendences, un līdz 1958. gadam aizliedza atskaņot.

Šīs ideoloģiskās kampaņas dēļ, kas faktiski nozīmēja vēršanos pret mūzikas novatorismu un aicinājumu uz retrospekciju, J. Ivanovs iznīcināja vairākas iesāktas kompozīcijas un pievērsās sava stila retrospekcijai. Tāda izteikti vienkārša bija Sestā – “Latgales” simfonija (1949) un tās priekšvēstnesis – samērā bērnišķīgās Variācijas klavierēm mi minorā (1949). Taču arī šai simfonijai, kuras centrā likta Latgales daba, liktenis un sadzīve, tika liegts atskaņojums, iekams kāds komponista līdzgaitnieks autora vārdā nesacerēja rakstisku simfonijas programmu, kurā pieminēti visi tradicionālie kapitālisma jūga, šķiru cīņas, tautiskuma un internacionālisma koncepti. Pēc šīs ideologu prasību apmierināšanas šai simfonijai pēkšņi pavērās ceļš uz Padomju Savienības pilsētu, kā arī Prāgas, Budapeštas, Bukarestes, Sofijas, Varšavas un citām koncertzālēm.

Līdz ar to bija sācies J. Ivanova simfonisma trešais periods, kas tomēr nekādā ziņā nenozīmēja māksliniecisku noslīdējumu, bet ir iezīmējies ar pašiem populārākajiem komponista darbiem. Šim posmam pēc stila pieder arī 1938. gadā komponētais, kara laikā zudušais, pēc kara mazliet īsinātā versijā atjaunotais un 1949. gadā pirmatskaņotais Čellokoncerts. Šeit pieder arī izcilā mūzika spēlfilmai “Salna pavasarī” (režisors Leonīds Leimanis, 1955), kas plašāk pazīstama simfoniskas svītas veidā. Agrāk sasniegto stila novatorismu J. Ivanovs visai pakāpeniski sāka atjaunot Septītajā (1953) un Astotajā (1956) simfonijā. Visos šī perioda darbos sevišķi valdzinoši izpaužas minētais komponistam raksturīgais vizuāli gleznaina, plastiska tēlojuma un psiholoģiskas ekspresijas sapludinājums, līdzsvars.

Pārejas posmu uz pēdējo un plašāko simfonisma periodu iezīmē vīrišķīgie, spēcīgas gribas un darbības muzikālie priekšstati Koncertā klavierēm un orķestrim (1959). Ar Devīto simfoniju sākas plašākā simfoniju grupa, tās ir heroiskas muzikālas drāmas, kurās sevi apstiprina cēla, kaismīga ideālā personība – cīņā ar izvirzītajām dzīves un arī cilvēka iekšējās pasaules problēmām. Visās šajās divpadsmit simfonijās skan subjekta nepiekāpīgā, enerģiskā nostāja pret dzīves negācijām, retāk arī sarūgtinājums par nepiepildītajiem augstajiem ideāliem. No Devītās (1960) līdz Divpadsmitajai simfonijai (Sinfonia energica, 1967) valdošais ir protesta patoss. To uz laiku pārtrauc Trīspadsmitā simfonija (Sinfonia humana, 1969) ar deklamatora līdzdalību (Ziedoņa Purva vārdi), kas nomināli veltīta Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) 100 dzimšanas dienai, taču, pēc dažu pētnieku domām, tās mūzikā saklausāma “drūma un cietsirdīga pasaule”. Atelpu dāvā Četrpadsmitā simfonija (Sinfonia da camera, 1971) ar klasicisma ieskaņām.

Ar Piecpadsmito simfoniju (Symphonia ipsa) atgriežas iepriekšējā trauksme un psiholoģiskais dramatisms, taču pasaules skatījums nākamajās simfonijās – līdz Divdesmitajai (1981) – pamazām kļūst plašāks, heroisko protestu bieži nomaina heroiska lirika un atskats uz pārdzīvoto. Divdesmit pirmā simfonija palika nepabeigta, to instrumentējis J. Ivanova audzēknis komponists Juris Karlsons.

Šo monumentālo dramatisko simfoniju devumu no daudzu 20. gs. pasaules komponistu ekspresionistiski ievirzītajiem simfoniskajiem darbiem atšķir un oriģinalitāti nodrošina J. Ivanova minētā daiļrades galvenā raksturiezīme – arī šeit subjektīvās emocionālās pasaules dominante nav nomākusi ārējās pasaules tēlojuma plastiku kā nevīstošu vērtību.

J. Ivanova otra izcilākā jaunrades joma bija klavieru mūzika. Tā sākās jaunībā ar prelūdijām, variācijām un maziem žanriskiem skaņdarbiem, kuros tomēr bija apbrīnojami iezīmīga mākslinieciska poēzija, individuālas skaņu krāsas, un pilnbriedu sasniedza sākot ar 60. gadiem pakāpeniski uzkrātajos 24 skicējumos jeb liriskās impresijās. Tajās, kā arī sonātēs un citas vēlīnajās klavieru kompozīcijās (Sonata brevis, 1962; Andante replicato, 1963, u. c.), mūzikas izteiksme sasniedz neparastu satura koncentrāciju, komponista prasme izteikties ļoti noteikti, konkrēti, mērķtiecīgi un it kā grafiski kļūst valdzinoši aforistiska. Līdzīgas īpašības atrodamas arī citos J. Ivanova kamermūzikas veidos.

Agrīnā jaunrades perioda vokālo mūziku pārstāv pieminētās 30. un 40. gadu pirmās puses latgaliskas poēzijas pilnās solodziesmas un tautasdziesmu apdares balsij ar klavierēm. Taču padomju okupācijas gados J. Ivanovs principiāli (ar niecīgiem izņēmumiem) vokālo mūziku ar tekstu nerakstīja – acīmredzot, lai izvairītos no padomju ideoloģijas daudzināšanas. Tā vietā viņš, sākot ar 1964. gadu, uzkrāja 15 kordziesmas bez teksta, respektīvi, kora vokalīzes, izvēloties tām vienīgi īsus programmatiskus virsrakstus. Tajās komponista lirisko noskaņu daudzveidība un skaņu krāsu zieds sasniedz savu kulmināciju.

J. Ivanova mūzikā ir vienmēr augsti vērtēta izteiksmes nopietnība, muzikālo domu ētiskais patoss, bezkompromisa cīņa starp labo un ļauno, tumsu un gaismu. To komponists sasniedzis, latviešu mūzikā iedibinot un plaši attīstot laikmetīgu dramatiski konfliktējošu simfonismu. Tikpat augsti vērtēts viņa mūzikas nacionāli iezīmīgais meloss, mūzikas tēlainības asociatīvais spilgtums, mūzikas dramaturģijas individuālais raksturs.

J. Ivanova mūzikas satura ietilpība, profesionālā perfekcija un mākslinieka stājas suverenitāte izraisījusi pret viņu respektu gan jebkurā ideoloģiskajā varā, gan arī kolēģos un sabiedrībā. Viņš saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka (1945), Latvijas PSR Tautas mākslinieka (1956), PSRS Tautas skatuves mākslinieka (1965) nosaukumu, bijis PSRS Valsts (Staļina) prēmijas laureāts (1950), Latvijas PSR valsts prēmijas laureāts (1959; 1970). Rēzeknes Mūzikas vidusskolai 1984. gadā piešķirts Jāņa Ivanova vārds, nodibināta Jāņa Ivanova prēmija, Preiļu novada Babros uzstādīts piemiņas akmens ar komponista portretcilni (1986, tēlnieks Ainārs Zelčs). J. Ivanova portretu veidojuši gleznotāji Uldis Zemzaris, Osvalds Zvejsalnieks, tēlnieki Marta Lange, Antons Rancāns, Leons Tomašickis.

CD*, Jānis Ivanovs. Simfonijas kamerorķestrim=Symphonies for strings: Sinfonietta; Poema luttuoso; Symphony no. 14. (Sinfonietta Rīga, diriģents Normunds Šnē). LMIC/SKANI 068**, Rīga, 2018.

CD, Jānis Ivanovs: Koncerts klavierēm ar orķestri; 14. simfonija Sinfonia da camera; 20. simfonija. (Igors Žukovs – klavieres; Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris; diriģenti Tovijs Lifšics, Vasilijs Sinaiskis). Latvijas Mūzikas informācijas centrs, LMIC 035, Rīga, 2013.

CD, Jānis Ivanovs. Instrumentālie koncerti. Koncerts čellam ar orķestri; Koncerts vijolei ar orķestri; Koncerts klavierēm ar orķestri (Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris; diriģents Imants Resnis; Agnese Rugēvica – čells; Vineta Sareika – vijole; Juris Žvikovs – klavieres). ”Upe TT”, CD Upe TT 032, Rīga, 2008.

CD, Jānis Ivanovs: 24 skicējumi klavierēm=24 sketches for piano (Juris Kalnciems – klavieres). “ULMA”, b. n., Rīga, 2006.

2 CD, Latviešu klaviermūzikas antoloģija. Jānis Ivanovs: Variācijas mi minorā; Andante replicato; Skicējums La bemol mažorā; Piecas prelūdijas (Juris Žvikovs – klavieres). Juris Žvikovs, b. n., Rīga, 2006.

CD, Latviešu komponistu un tautas dziesmas dzied Tālis Matīss un Egils Siliņš. Jānis Ivanovs: Latgaliešu tautasdziesmas “Iesēju liniņus”; “Tōļi dzeivoj muna mīļō”; “Myus` cīma meiteņa”; “Aiz azara augsti kolni”; “Trīs vasaras saturēju”; “Aiz ezera balti bērzi”; latviešu tautasdziesma “Aijā, bērniņ, aijā”; “Arāja ticība” (Raimonds Bebris); “Latgales līdumos” (Andrejs Eglītis); “Latgales gana dziesma” (Tālis Matīss); “Sauleskalnā” (T. Matīss); “Brūnacīte” (T. Matīss) (T. Matīss – tenors; Egils Siliņš – basbaritons; Ada Volfmane-Osis, Hermanis Brauns, Jānis Suhovs – klavieres; Ženija Brūgāne – arfa). “Balss”, BACD 078, Rīga, 2004.

CD, Jānis Ivanovs. Salna pavasarī. The late frost in spring: music from the film; Symphony no. 8; Lāčplēsis: symphonic poem. (Latvian National Symphony orchestra; Imants Resnis, Edgars Tons, Vassily Sinaisky – conductors). Campion cameo 2012, England, 2001.

CD, Jānis Ivanovs: Symphony no. 3 in F minor; Concerto for cello and orchestra in B minor; The Cloudy mountain: symphonic poem (Māris Villerušs – čello; Latvian National Symphony orchestra; Imants Resnis, Leonīds Vīgners – conductors). Campion Cameo, 2009, England, 1999.

CD, Jānis Ivanovs: Symphony no. 1 in B flat minor; Latgalian landscapes; Symphony no. 2 in D minor (Latvian National symphony orchestra; Imants Resnis, Jānis Zirnis, Vassily Sinaisky – conductors). Campion Cameo, 2008, England, 1999.

CD, Jānis Ivanovs: Varavīksne=Rainbow: symphonic poem in D flat major; Symphony no. 4 in E flat major “Atlantis” (Latvian National symphony oechestra; “Dzintars Women`s choir; Vassily Sinaisky – conductor). Campion Cameo, 2007, England, 1998.

CD, Jānis Ivanovs: Symphony no. 5 in C major; Symphony no. 12 in C major “Sinfonia energica” (Latvian National symphony orcherstra; Dmitry Yablonsky – conductor). Marco Polo, 8.223332, Germany, 1996.

CD, Jānis Ivanovs. Vokalīzes: “Rudens dziesma”; “Gājputni”; “Lietainā diena”; “Gubu mākoņi”; “Zīmējums”; “Migla”; “Dzimtenes ainava”; “Varoņu piemiņai”; “Prelūdija”; “Ziemas rīts”; “Elēģija”; “Jūsma” (Rīgas kamerkoris “Ave Sol”; diriģents Imants Kokars). “Ave Sol“, AG 9505, Rīga, 1995.

2 LP***, Jānis Ivanovs. 21. simfonija (Latvijas PSR Valsts simfoniskais orķestris; diriģents Vasilijs Sinaiskis). “Melodija”, C10 25349 003, Rīga, 1987.

CD, Stīgu kvarteti. Jānis Ivanovs: Stīgu kvartets nr. 2. (Juris Švolkovskis, Ludmila Girska – vijole; Andrejs Senakols – altvijole; Māris Villerušs – čells). b. i., b. n. Rīga, 1987.

LP, Jānis Ivanovs: 19. simfonija (Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais simfoniskais orķestris; diriģents Vasilijs Sinaiskis). “Melodija”, C10 18421-2, Rīga, 1983.

LP, CD, Jānis Ivanovs: 18. simfonija=Symphony no. 18. (Latvijas PSR Valsts simfoniskais orķestris; diriģents Vasilijs Sinaiskis). “Melodija”, C10–16527-8, Rīga, 1982.

LP, CD, Jānis Ivanovs. Simfoniskais tēlojums “Lāčplēsis”; 17. simfonija (Latvijas PSR Valsts simfoniskais orķestris; diriģents Vasilijs Sinaiskis). “Melodija”, C10- 13263-64, Rīga, 1980.

LP, CD, Jānis Ivanovs: Simfonisks tēlojums “Varavīksne”; 16. simfonija (Latvijas televīzijas un radio simfoniskais orķestris; diriģents Vasilijs Sinaiskis). “Melodija”, C10-05961-62, Rīga, 1976.

LP, CD, Jānis Ivanovs: 15. simfonija Symphonia ipsa; Poema luttuoso (Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris; diriģenti Eri Klāss un Leonīds Vīgners). “Melodija”, 33CM-04223-24, Rīga, 1974.

LP, Jānis Ivanovs: Simfonija nr. 12. (Latvijas Radio simfoniskais orķestris; diriģents Leonīds Vīgners). “Melodija”, 33D-24863-4, Rīga, 1970.

LP, Jānis Ivanovs. Darbi. Izlase: Kvartets nr. 3. divām vijolēm, altam un čellam; Trīs skicējumi; Sonata brevis; Andante replicato (Valdis Zariņš un Viesturs Stabulnieks – vijole; Juris Madrēvičs – alts; Mārtiņš Grīnbergs – čells; Igors Ivanovs un Daina Vīlipa – klavieres). “Melodija”, 33D-022177-78, Rīga, 1970.

LP, Jānis Ivanovs. Muzikālas gleznas no spēlfilmas “Salna pavasarī”: “Ievads”; “Mežābele kraujas malā”; “Kāzu valsis”; “Eda”; “Andris”; Leijerkaste”; “Andra un Lienas satikšanās”; “Matīsiņa izglābšana”; “Matīsiņš”; “Madara pie Matīsiņa gultas”; “Kapsēta”; “Madara brauc uz Putrāniem”; “Madaras izmisums”; “Fināls” (Latvijas Radio un televīzijas simfoniskais orķestris; diriģents Leonīds Vīgners). “Melodija”, D-004830-1, Rīga, b. g.

LP, CD, Jānis Ivanovs: “Poēma”; “Variācijas” (Konstantīns Blūmentāls – klavieres). “Melodija”, D-00010279-80, Rīga, b. g.

LP, CD, Jānis Ivanovs. Klaviermūzika. Izlase: Piecas prelūdijas klavierēm; Prelūdija mi bemol minorā; Melodija; Mazurka; Skerco (Konstantīns Blūmentāls – klavieres). “Līgo”, D-006255-6, Rīga, b. g. [ap 1960].

LP, CD, Jānis Ivanovs: Simfonija n. 11. mi bemol minorā; Andante (Latvijas Radio simfoniskais orķestris; diriģents Edgars Tons; Latvijas Valsts filharmonijas čellistu ansamblis Ernesta Bertovska vadībā), “Melodija”, D-023877-78, Rīga, b. g.

LP, Jānis Ivanovs: 6. simfonija (Vissavienības Radio simfoniskais orķestris, diriģents Leonīds Vīgners). ”Līgo”, D-013-14, Rīga, b. g.

LP, Jānis Ivanovs: 9. simfonija (Ļeņingradas Valsts simfoniskais orķestris; diriģents Edgars Tons). “Melodija”, D-7881-2, Rīga, b. g.

LP, Jānis Ivanovs: 7. simfonija do minorā (Latvijas Radio un televīzijas simfoniskais orķestris; diriģents Leonīds Vīgners). “Melodija”, D-3920-1, Rīga, b. g.

LP, Jānis Ivanovs: 10. simfonija (Latvijas Radio un televīzijas simfoniskais orķestris; diriģents Edgars Tons). “Melodija”, D-18141-2, Rīga, b. g.

* kompaktdisks

** kompaktdiska, vinilplates numurs, ko devis izdevējs

*** vinilplate