Sarakstīts, rakstniekam dzīvojot trimdā Anglijā, 20. gs. 70. gadu sākumā. Romāna pamatvēstījums ir reālistisks, tomēr tajā smalki iestrādātie dabas tēlojumi, kuros izgaismojas galveno varoņu jūtas, ļauj runāt arī par impresionistisku pieeju. Šajā romānā rakstnieks it kā atgriežas savā bērnības un jaunības gadu laikā un vietā – Pārdaugavā, Bolderājā, Daugavgrīvā. Sludinot romāna iznākšanu, apgāds “Grāmatu Draugs” vēstīja, ka šis ir romantiskākais no visiem līdz šim izdotajiem G. Janovska darbiem, kur teksts skan kā brīnumkrāšņa proza, kas rakstīta dzeja.

Laikā, kad tapa G. Janovska romāns, latviešu trimdas prozas autori turpināja darboties galvenokārt romānu rakstniecībā. Indra Gubiņa risināja savstarpējo attiecību tēmu un atsvešināšanos, Alfreds Dziļums pastiprināti pievērsās latviešu leģionāru un traģisku pagātnes notikumu tēlojumam, Aīda Niedra, Anšlavs Eglītis, Ernests Aistars, Irma Grebzde, Arturs Voitkus, Jānis Klīdzējs, Teodors Zeltiņš un citi autori vēstījumu tematus rada pagātnes Latvijā un tagadnes trimdā. Šos darbus caurvij laikmets, vēsturiski notikumi, likteņi, kurus skārušas šīs pārmaiņas – vispārcilvēciskā vai ļoti personiskā skatījumā. Līdzās šiem autoriem vēstījumā jaunus ceļus prozas rakstniecībā gāja Ilze Šķipsna, Benita Veisberga, Tālivaldis Ķiķauka, Andrejs Irbe un citi.

Romāna galvenā caurviju sižetiskā līnija ir Džoņa dzīves gaitas nepilnu trīs gadu garumā. Darbības vieta Bolderāja un Daugavgrīva vasarās, Rīga no rudens līdz pavasarim, kad Džonis mācās ģimnāzijā, studē universitātē, darbojas privātskolā. Darbības norises laiks ir 20. gs. 30. gadu otra puse. Pārmaiņas Džoņa ikdienā ienes Daugavgrīvā sastaptā vācbaltiešu meitene Zigrīda no Kuldīgas. Jūras vētru skarbumā un vasaras vakaru skaistumā pie Lielupes un Daugavas veidojas aizkustinošais Džoņa un Zigrīdas mīlas stāsts un šķiršanās. Sastapšanās brīdī abiem jauniešiem ir apmēram 15 gadi. Romāna nodaļās vairāk vai mazāk ieausta abu mīlestība, kurai nav lemts laimīgs piepildījums, tas reizē ir arī abu pieaugšanas stāsts. Rakstnieks šo jūtu mošanās stāstu ieaudis līdz tam latviešu literatūrā neaplūkotā laikmetā, īpaši akcentējot 1939. gadu un vācbaltiešu aizbraukšanu. Tieši strauju pārmaiņu laiks ir pamats notikumu samezglojumam, kam savukārt fonā strāvo vides, laikmeta un dabas izpausmes: vasara, bula (tveices) laiks, rudens, ziema, Daugava un citi ūdeņi, Pulvertornis, studentu korporācija un tamlīdzīgi.

Līdzās šim jauniešu stāstam autors atklāj vienkāršo zvejnieku dzīvi, ikdienu Daugavgrīvā un Bolderājā, plaisu attiecībās starp vācbaltiešiem un latviešiem, latviešu centienus pēc izglītības. Rakstnieks iezīmējis tādas paralēlās mikropasaules, kas tieši Džoņa un Zigrīdas attiecību stāstā dramatiski kulminē. Kritiķis Jānis Andrups atzīmējis, ka abi jaunieši satiekas un grib izdzīvot savu jūtu atmošanos it kā izolētā vidē; viņi nejūt, ka sabiedriskā atšķirība, tautība vai vēsture stāvētu starp viņiem.

Romāna centrālās personas ir ģimnāzists un students Jānis Vilciņš, iesaukts par Džoni, un ģimnāziste, vēlāk arī studente Zigrīda. Džonis atklājas kā mērķtiecīgs jaunietis, kurš apzinās, ka tikai ar izglītību spēj tikt tālāk. Jau kopš bērnības viņš ir iepazinis zvejnieka ikdienu, agri zaudējis māti, uzaudzis ar tēvu invalīdu, savā būdelē viņš brīvos brīžos tulkojis Homēra darbus. Zigrīdai ir stingrs raksturs, viņa labi apzinās, ko vēlas, tomēr nespēj pati lemt par savu likteni. Politisku pārmaiņu priekšā cilvēks ir bezspēcīgs ko mainīt.

Romānā darbojas arī citi jaunieši – no bērnības pazīstamie vācbaltiešu vienaudži Kūno Konrādī un Bodo Umbedahts, studiju gados sastaptie studenti Alūksnes dzirnavnieka dēls Aleksis un sarkanmate Alise. No vecākās paaudzes minams mazrunīgais Džoņa tēvs, allaž izpalīdzīgais kuģu būvētavas priekšstrādnieks Brinfelds, kas ar Džoņa tēvu Tīreļpurvā cīnījušies vienā rotā, vācbaltiešu mācītājs Bankins, kara invalids kurpnieks Straupe. Spilgti atvadu svinībās atklājas vācbaltiešu sabiedrība, tās uzskati un domas. Lasītāju acu priekšā dzīvo spilgta tēlu galerija, kur pat katram epizodiskam tēlam ir sava nozīme un krāsa. Sava nozīme romānā ir vācbaltiešu Konrādī ģimenes pārstāvjiem, Annas tantei, pie kuras trūcīgā mājvietā Džonis uzsāk savu studiju laiku. Rakstnieks iezīmējis arī būtisku atšķirību jeb šķirtni starp invalīda un naktssarga dēlu Džoni un kuģubūvētavas Konrādī dzimtas pārstāvjiem.

Interesants tēls romānā ir students Jūlijs Rēķis. Viņš labi saskata cilvēku vājības, ir idejām bagāts un apdāvināts students vēstures zinātnēs, dod Džonim praktiskus padomus privātskolas izveidē, it kā visā noskatās no malas. Viņa tēlā saskatāmas sasauces ar A. Eglīša romāna “Homo novus” Kurcuma tēlu.

Caur plašo tēlu galeriju rakstnieks iezīmējis laikmeta skarbumu, kas izšķir draugus, novelk robežas. Rakstniekam izdodas romānā atklāt arī kādu būtisku iezīmi – ar vācbaltiešu aizbraukšanu noslēdzas arī kāds gadsimtiem ilgs posms viņu klātbūtnei Latvijas kultūrtelpā, īpaši emocionāli tas atklājas vācbaltiešu mācītāja pēdējā dievkalpojumā 05.11.1939., draudzē viņš kalpojis 45 gadus.

Romāns strukturēts 13 dažāda apjoma nodaļās, kurās autors ataino gan tagadnes notikumus, gan arī ik pa laikam atgriežas kādos nesenās pagātnes notikumos, kuriem ir būtiska nozīme tagadnes situācijās. Vēstījuma laiks mainās nelielā amplitūdā, stāstījums aptver apmēram trīs gadus. Kompozicionāli būtiska nozīme ir gadalaikiem – 1937. gada vasaras sākums, abu jauniešu sastapšanās un 1939. gada vēls rudens, kas arī Džonī līdz ar Zigrīdas aizbraukšanu uz Vāciju rada skaudru zaudējuma sajūtu.

Romāna struktūrā būtiska nozīme ir detaļām, spilgtiem dabas tēlojumiem, Džoņa un dabas saplūsmei. Džonis kopš mazotnes pazīst visus, kas dzīvo viņpus Daugavai, zina viņu darbu un ikdienu. No vienas puses, viņš jūtas tai piederīgs, no otras, – tomēr vēlas iet tālāk, izglītoties. Abu attiecību stāstā būtiska nozīme noskaņai, reizēm vārdos nepateiktajam. Otrā nodaļa ir visa romāna kvintesence, pamatkodols, kas spilgti izgaismo jūtu mošanos un dabas pirmatnību. Turpmākajās nodaļās notikumi seko notikumiem, darbība rit uz priekšu straujāk, arī aprautāk, bet tām visām ir caurstrāvota ilgošanās. 1939. gada rudenī Kūno iestājas Latvijas Universitātē, Zigrīda – Mākslas akadēmijā. Tomēr 1939. gada rudenī “Rīga dreb savādā trauksmē. [..] Rīga saiņojas un pošas”. Šajos pāris teikumos autors precīzi iezīmējis 1939. gada rudens noskaņas pirms vācbaltiešu izceļošanas uz Vāciju. Dramatiskas lappuses iezīmējas Konrādī ģimenes viesībās, kur kļūst skaidrs, ka Zigrīdai jāaizbrauc pret savu gribu. Neko nemaina arī Zigrīdas zvans, aicinot Džoni braukt līdz – Džonis paliks tēva dēļ, un te ir viņa mājas.

Kompozīcijā būtisku vietu ieņem jūras līča, Daugavas tēlojums, Daugavgrīva, Bolderāja, zvejnieku ikdiena un Pārdaugavas skarbā pievilcība; otru kompozicionālo līniju veido Rīgas pilsētas ainas – mazturīgās un turīgās Rīgas saskarsme ap Ausekļa ielu, Bastejkalns, Pulvertornis un Vecrīgas noskaņas, kuģu satiksme, paceļamie tilti, Kalnciema ielas apkārtne, Balasta dambis. Tā vairāk ir studentu Rīga.

Īpatnēja ir romāna uzbūve. 1. nodaļa un 13. nodaļa it kā noslēdz loku notikumiem, kurus autors vēlas izstāstīt. 1. nodaļa aizsākas ar Džoņa bezmiega naktīm, stāvēšanu uz tiltiņa Bastejkalnā un apjautu, ka ir sabrukusi vesela pasaule. Ar 2. nodaļu rakstnieks sāk izvērstu stāstījumu – kā sācies Džoņa un Zigrīdas mīlestības apjautas stāsts, kas galvenokārt norit vienas vasaras garumā Bolderājas un Daugavgrīvas apkaimē. Notikumi romānā kulminē 12. nodaļā. 13. nodaļa it kā dod izlīdzinājumu. Kaut daudz zaudēts, Džoņa dzīve rit tālāk. Baskājainais zvejniekpuisis ir izaudzis, viņam ir labs uzvalks, izglītība, nauda, tomēr viņu atpakaļ sauc jaunības vietas, kur viss pazīstams, kur vasaru pavadījis kopā ar Zigrīdu, kas nu aizbraukusi. 

G. Janovskis manuskriptus visbiežāk rakstīja rokrakstā nelielās pierakstu kladēs. Romāna pirmpublicējums ir 1973. gadā laikrakstā “Laiks” no 28. februāra līdz 5. septembrim (Nr. 17–71); pirmpublicējums sadalīts 55 fragmentos, publicēts ar paša rakstnieka vinjetes zīmējumiem.

Romāns grāmatā izdots 1973. gadā; iekļauts G. Janovska Kopotu rakstu 14. sējumā. Recenzijās pēc romāna iznākšanas ieteikts romānu tulkot angļu un vācu valodā. 1974. gadā Latviešu preses biedrības valde Ņujorkā lēma, ka romāns jātulko vācu valodā, piešķirot 200 dolārus avansam. Arī pats autors strādāja pie romāna tulkojuma vācu valodā, tomēr iecere neīstenojās.

1989. gadā bija romāna pirmpublikācija Latvijā – mēnešrakstā “Karogs” (Nr. 10–12). 1999. gadā izdots tulkojums vācu valodā (Auf Nimmerwiedersehn!; tulkotāja Kristine Zibergs).

G. Janovskis savos darbos risina būtiskas tēmas Latvijas vēsturē, tās ieaužot cilvēku likteņu traģismā un izvēlēs. Šajā romānā rakstnieks atklāj līdz tam mazāk aprakstītu tēmu – Latvijas valstiskās neatkarības pēdējos gadus, kas kopumā valstij bija uzplaukuma laiks. Taču to mainīja vācbaltiešu aizbraukšana 1939. gadā, Otrais pasaules karš, robežu pārnese, padomju okupācija un viss, kas sekoja pēc tam.

Par romānu G. Janovskim piešķirta Goppera balva literatūrā (1974), to atzīstot par literāri augstvērtīgu darbu, kurā skarta līdz šim neaktualizēta tēma un neseni notikumi Latvijas valsts vēsturē.

Ar šo romānu rakstnieka daiļradē nostiprinājās tēma – cilvēki pie jūras/ūdeņiem un viņu likteņi vēsturisku pārmaiņu laikā.

Grāmatas pirmizdevumu papildina paša autora  ekspresīvi, vienkāršotās līnijās veidoti zīmējumi. 1975. gadā Daugavas Vanagu fonds Anglijā, domājot par kara invalīdiem un vājredzīgajiem, romānu ierakstīja (ielasīja) 6 lentēs, izveidojot klausāmgrāmatu. 2009. gadā romāna dramatizējumu “Uz neatgriešanos” (dramatizējuma autore Inga Ābele) iestudēja Latvijas Nacionālajā teātrī; režisore Indra Roga.