Septiņas desmitgades ilgās radošās darbības laikā rakstījis arī popmūziku, avangardiskas kompozīcijas un klasikās (t. sk. reliģiskās) mūzikas skaņdarbus, taču lielāko ievērību guvis, sacerot mūziku vairāk nekā 400 kino filmām. Strādājis ar daudziem ievērojamiem režisoriem, bet visplašāko atzinību izpelnījies ar mūziku Serdžo Leones (Sergio Leone) vesterniem un gangsterfilmām.

E. Morikones tēvs Mario Morikone (Mario Morricone) bija profesionāls trompetists un arī dēlu apmācīja trompetes u. c. instrumentu spēlē. Sešu gadu vecumā zēns sāka sacerēt mūziku, bet 12 gadu vecumā iestājās Sv. Čečilias Konservatorijā (Conservatorio Santa Cecilia), kur pilnveidoja trompetes spēles prasmi, kā arī studēja harmoniju un kompozīciju pie komponista un diriģenta Gofredo Petrasi (Goffredo Petrassi). Otrā pasaules kara laikā E. Morikone iztikas nodrošināšanai kopā ar tēvu muzicēja deju orķestros, bet 40. gadu vidū sāka sacerēt kamermūziku, t. sk. arī skaņdarbus vairākām teātra izrādēm.

20. gs. 50. gados E. Morikone līdzās trompetes spēlei džeza orķestrī darbojās kā aranžētājs, veidojot skaņdarbu instrumentācijas Itālijas radio un televīzijas, kā arī vairāku ierakstu kompāniju vajadzībām. Šajā laikā arī sāka rakstīt dziesmas, ko izpildījuši Džanni Morandi (Gianni Morandi), Pols Anka (Paul Anka), Fransuāza Ardī (Françoise Hardy), Demis Russ (Demis Roussos), Mireija Matjē (Mireille Mathieu), Mina (Mina) u. c. dziedātāji. 50. gadu vidū jaunais komponists debitēja kinoindustrijā, sacerot mūziku vairākām mazbudžeta filmām. Pirmie kinomūzikas darbi bija anonīmi vai arī pēc savstarpējas vienošanās piedēvēti citiem, jau pazīstamiem komponistiem. Pirmā lente, kuras titros kā mūzikas autors minēts pats E. Morikone, bija “Fašists” (The Fascist, itāļu nosaukums Il Federale, rež. Lučāno Salče, Luciano Salce, 1961).

1964. gadā E. Morikone ar Franko Evandželisti (Franco Evangelisti), Edžisto Maki (Egisto Macchi) u. c. jaunus izteiksmes līdzekļus meklējošiem jaunās paaudzes komponistiem izveidoja improvizētās mūzikas grupu Gruppo di Improvvisazione Nuova Consonanza, kas pazīstama arī kā Il Gruppo (angloamerikāņu mūzikas vidē arī The Group ‘grupa’). Tas bija domubiedru kolektīvs un kolektīva jaunrades laboratorija, kurā mūziķi eksperimentēja ar t. s. konkrētās mūzikas, seriālisma, džeza un laikmetīgās klasiskās mūzikas sintēzi. Il Gruppo ar pārtraukumiem darbojās līdz 80. gadu sākumam un izdeva virkni ieskaņojumu, kam bija ievērojama nozīme avangarda un elektroniskās mūzikas attīstībā. Grupas dalībnieki nereti dzirdami arī E. Morikones kinomūzikas ieskaņojumos.

Nacionālu un pēc tam arī starptautisku ievērību E. Morikone izpelnījās ar mūziku sava drauga un skolasbiedra S. Leones mazbudžeta filmai “Sauja dolāru” (A Fistful of Dollars, 1964) un tās turpinājumfilmām “Par dažiem dolāriem vairāk” (For a Few Dollars More, 1965) un “Labais, sliktais un neglītais” (The Good, the Bad and the Ugly, 1966). Šī t. s. “Dolāru triloģija” ar Klintu Īstvudu (Clint Eastwood) galvenajā lomā aizsāka jaunu vesternu stilistiku, kas pazīstama kā spageti vesterns (spaghetti western), turklāt mūzikai tajā ir tikpat svarīga nozīme kā filmas varoņu dialogiem un darbībai. Atšķirībā no ierastās prakses, E. Morikone mūziku sacerēja pirms filmēšanas sākšanas, tādēļ uzņemšanas procesā daudzu epizožu darbību bija iespējams pakārtot mūzikas attīstībai. 1967. gadā “Dolāru triloģijas” filmas sāka demonstrēt Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur to panākumi nodrošināja plašu ievērību arī mūzikas autoram.

E. Morikones un S. Leones kopdarbība turpinājās ar vēl vienu klasikas statusu iemantojušu vesternu “Reiz Rietumos” (Once Upon a Time in the West, 1968) – filmas skaņu celiņa albums tika pārdots apmēram 10 miljonu tirāžā un ilgstoši bija viens no visu laiku komerciāli veiksmīgākajiem kinomūzikas ierakstiem. Atšķirībā no pilnībā Eiropā tapušās “Dolāru triloģijas” filmām, “Reiz Rietumos” tika uzņemta pēc Holivudas studijas Paramount Pictures pasūtījuma. Turpmāk E. Morikone sacerēja mūziku daudzām Holivudas filmām, taču, par spīti vilinošiem dzīvesvietas maiņas piedāvājumiem, visu mūžu nodzīvoja Romā. 

Komponista un režisora sadarbība noslēdzās ar S. Leones pēdējo filmu – episku gangsterdrāmu “Reiz Amerikā” (Once Upon a Time in America, 1984), kurā mūzika ir viens no galveno varoņu mūža attiecības aptveroša naratīva pamatelementiem. Filmā dzirdami arī Ērvinga Berlina (Irving Berlin), Koula Portera (Cole Porter), Džona Lenona (John Lennon) un Pola Makartnija (Paul McCartney), kā arī citu populārās mūzikas klasiķu sacerējumi, taču kinomūzikas vēsturē tā ierakstīta, pateicoties E. Morikones mūzikai, īpaši liriski smeldzīgajai titultēmai un tādiem skaņdarbiem kā Deborah’s Theme; Childhood Memories un Cockeye’s Song – divu pēdējo izpildītājs ir rumāņu pānflautists George Zamfirs (Gheorghe Zamfir).

Ar “Dolāru triloģijas” u. c. S. Leones filmu skaņu celiņiem E. Morikone iedibināja jaunas un turpmāk plaši izplatītas vesternu mūzikas tradīcijas. Dramaturģiskās virzības akcentēšanai un varoņu psiholoģiskajai atklāsmei komponists izmantoja gan grandiozi vērienīgas, himniska patosa piesātinātas tēmas, gan minimālistisku, emocionāli ļoti precīzu muzikālo izteiksmību ar daudzveidīgu vides skaņu (pulksteņa tikšķi, circeņu čirksti, šāvieni, pātagas plīkšķi u. c.) un mākslīgu skaņu efektu izmantojumu. Nepietiekama budžeta dēļ šajā laikā E. Morikone bieži vien nevarēja izmantot lielus orķestrus, tādēļ filmās daudz dzirdami nelieli izpildītāju sastāvi un tādi agrāk kinomūzikā reti izmantoti instrumenti kā vargāns, mutes harmonikas, okarīna, arī svilpošana. Savukārt vērienīgu aranžējumu trūkumu bieži kompensējuši novatoriski mūzikas ieskaņošanas paņēmieni. 

Raksturīga šo filmu mūzikas iezīme ir bagātīgi reverberētas elektriskās ģitāras frāzes, kuru attīstība aprobežojas ar dažiem akordiem. Kaut attiecīgo filmu darbības norises laikā (ASV vēstures t. s. mežonīgo Rietumu periods 19. gs. otrajā pusē) elektriskā ģitāra vēl nebija izgudrota, pateicoties E. Morikonem, tās skanējums vesternu mūzikā turpmāk dzirdams regulāri.

Lai arī E. Morikone visplašāk pazīstams kā vesternu komponists, viņa mūzika skan arī citu žanru filmās (šausmu, piedzīvojumu un zinātniskās fantastikas filmās, trilleros, politiskās un vēsturiskās drāmās, romantiskās melodrāmās, komēdijās u. c.). Turklāt viņa jaunradei vienmēr piemitusi plaša stilistiskā daudzveidība, tajā sastopamas dažādu laikmetu un žanru mūzikas ietekmes (dažādu tautu mūzika, baroks, gregoriskie dziedājumi, džezs, džezroks, avangarda eksperimenti, bosanova u. c.). 

E. Morikone sastrādājās ar daudziem 20. gs. otrās puses un 21. gs. sākuma ievērojamākajiem kinorežisoriem, t. sk. Mikelandželo Antonioni (Michelangelo Antonioni), Vitorio de Siku (Vittorio De Sica), Terensu Maliku (Terrence Malick), Beriju Levinsonu (Barry Levinson), Oliveru Stounu (Oliver Stone), Romanu Poļaņski (Roman Polanski) un Franko Dzefirelli (Franco Zeffirelli). Ilgstoša un īpaši produktīva sadarbība viņam bijusi ar L. Salči, Mauro Boloņīni (Mauro Bolognini), Džuljāno Montaldo (Giuliano Montaldo), Pjēru Paolo Pazolīni (Pier Paolo Pasolini), Dario Ardženti (Dario Argenti) un Bernardo Bertoluči (Bernardo Bertolucci). Komponists vairākkārt izteicis nožēlu par savstarpēji saskaņotu, taču dažādu iemeslu dēļ nenotikušu sadarbību ar Stenliju Kubriku (Stanley Kubrick) filmā “Mehāniskais apelsīns” (A Clockwork Orange, 1971).

Viens no paša autora visaugstāk vērtētajiem darbiem, kas balstīts Eiropas liturģiskās mūzikas un Dienvidamerikas indiāņu tautas mūzikas tradīcijās, ir ASV Kinoakadēmijas balvai “Oskars” (Oscar) izvirzītā mūzika Rolanda Džofī (Roland Joffé) filmai “Misija” (The Mission, 1986) par 18. gs. spāņu jezuītu misionāru darbību Dienvidamerikā.

1988. gadā E. Morikone ar savu dēlu Andrea Morikoni (Andrea Morricone) sacerēja mūziku Džuzepes Tornatores (Giuseppe Tornatore) romantiskajai drāmai “Kinoteātris Paradiso” (Cinema Paradiso, itāļu Nuovo Cinema Paradiso, 1988), kas novērtēta ar balvu “Oskars” kategorijā “Labākā ārzemju filma” (Best Foreign Language Film). Turpmāk E. Morikone bija Dž. Tornatores filmu pastāvīgais komponists un sacerēja mūziku vēl 12 režisora lentēm; abi kopā veidojuši arī modes zīmola Dolce & Gabbana reklāmas.

Ilggadējs E. Morikones talanta cienītājs bija Kventins Tarantīno (Quentin Tarantino), kura filmās “Nogalināt Bilu: otrā daļa” (Kill Bill: Volume 2, 2004) un “Bēdīgi slavenie mērgļi” (Inglorious Bastards, 2009) dzirdami vairāki viņa skaņdarbi, kas komponēti citu režisoru filmām. Neskaitot dziesmu Ancora Qui filmā “Atsvabinātais Džango” (Django Unchained, 2012), vienīgā K. Tarantīno filma ar E. Morikones speciāli sacerētu oriģinālmūziku ir “Pretīgais astotnieks” (The Hateful Eight, 2015) – tā ievērojama arī kā komponista atgriešanās vesterna žanrā pēc 30 gadu pārtraukuma.

Vairāki E. Morikones filmmūzikas skaņdarbi laika gaitā guvuši plašu izplatību arī ārpus to oriģinālā, ar konkrētiem kinodarbiem saistītā konteksta. Jau 1968. gadā par starptautisku t. s. viegli klausāmās popmūzikas hitu (Nr. 1 Lielbritānijā, Nr. 2 ASV) kļuva filmas “Labais, sliktais un neglītais” pamattēma The Good, the Bad and the Ugly amerikāņu mūziķa Hugo Montenegro (Hugo Montenegro) orķestra kaverversijā; arī vēlāk šo skaņdarbu izpildījuši dažādu žanru mūziķi, t. sk. The Ventures, Henrijs Mančini (Henry Macini) un Erasure.

Smagā metāla grupa Metallica savus koncertus ilgstoši sāka ar vienā no “Labais, sliktais un neglītais” kulminācijas epizodēm skanošās kompozīcijas The Ecstasy of Gold oriģinālieraksta atskaņojumu. Grupa arī ieskaņojusi šā skaņdarba kaverversiju – tā iekļauta E. Morikonem veltītā albumā We All Love Ennio Morricone (2007), kurā komponista skaņdarbus interpretē arī Herbijs Henkoks (Herbie Hancock), Brūss Springstīns (Bruce Springsteen), Andrea Bočelli (Andrea Bocelli) un citi izpildītāji. Savukārt hiphopa mūziķa Džeja Z skaņdarbā Blueprint2 dzirdams The Ecstasy of Gold sampls.

Viena no vēlāk vispopulārākajām E. Morikones melodijām Chi mai pirmoreiz izskanēja 1971. gadā Ježija Kavaleroviča (Jerzy Kawalerowicz) filmā “Madalēna” (Maddalena). Tā dzirdama arī desmit gadus vēlāk uzņemtā Žorža Lotnera (Georges Lautner) piedzīvojumu filmā “Profesionālis” (Le Professionnel, 1981) ar Žanu Polu Belmondo (Jean-Paul Belmondo) galvenajā lomā – šis skaņdarbs tika atskaņots arī publiskajā atvadu ceremonijā pēc aktiera nāves (2021). 1981. gadā Chi mai kļuva par BBC televīzijas seriāla “Deivida Loida Džordža dzīve un laiks” (The Life and Times of David Lloyd George, rež. Džons Hefins, John Hefin) muzikālo pamattēmu un sasniedza Lielbritānijas singlu topa 2. vietu.

Avangarda džeza saksofonists Džons Zorns (John Zorn) ieskaņojis E. Morikones skaņdarbu interpretāciju albumu The Big Gundown (1986), viņa ievērojamākajām kinomūzikas tēmām veltīts arī čellista Jo-Jo Ma (Yo-Yo Ma) albums Yo-Yo Ma Plays Ennio Morricone (2004), ko producējis pats komponists.

E. Morikones komponista un aranžētāja rokraksts sniedzis ierosmi tādiem mūziķiem kā New Order; Dire Straits; Portishead; Radiohead un Anna Kalvi (Anna Calvi), bet viņa skaņdarbu samplus savos ieskaņojumos izmantojuši daudzi roka, elektroniskās deju mūzikas un hiphopa mūziķi, t. sk. Arctic Monkeys; Goldfrapp; Gorillaz; Mobb Deep; Eminems (Eminem); The Orb; 187 Lockdown; Flying Lotus; Skepta; 808 State; Amons Tobins (Amon Tobin) un citi.

Par mūziku vēsturiskai kriminālfilmai “Neaizskaramie” (The Untouchables, rež. Braiens de Palma, Brian De Palma, 1987) E. Morikone saņēmis ASV Ierakstu akadēmijas balvu Grammy; tāpat viņam piešķirta Grammy pilnvaroto balva (National Trustees Award, 2014). Savukārt filmas “Labais, ļaunais un riebīgais” skaņu celiņš ieskaitīts Grammy slavas zālē (Grammy Hall of Fame, 2009).

E. Morikones mūzika filmai “Pretīgais astotnieks” novērtēta ar ASV Kinoakadēmijas balvu “Oskars” (Oscar, 2016). Komponists godināts arī ar Kinoakadēmijas Goda balvu (Academy Honorary Award, 2007), saņēmis trīs “Zelta globusa” (Golden Globe) balvas, Polar mūzikas balvu (Polar Music Prize, 2010) un citas kino un mūzikas industrijas godalgas.

Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrija laidusi apgrozībā E. Morikonem veltītu 5 EUR monētu (2021).

A Fistfull of Dollars; Chi mai; Childhood Memories; Cinema Paradiso; Cockeye’s Song; Deborah’s Theme; Gabriel’s Oboe; Here’s to You; La califfa; Malèna; Man with a Harmonica; My Name Is Nobody; Once Upon a Time in America; Once Upon a Time in the West; The Battle of Algiers; The Ecstasy of Gold; The Good, the Bad and the Ugly; The Mission; The Sicilian Clan; The Trio; Watch Chimes

A Fistful of Dollars (RCA, 1964); For a Few Dollars More (RCA, 1965); The Battle of Algiers (United Artists, 1966); The Good, the Bad and the Ugly (United Artists, 1966); L’Avventuriero (Dagored, 1967); Death Rides a Horse (Dagored, 1967); The Big Gundown (United Artists, 1968); Once Upon a Time in the West (RCA, 1968); Metti, Una Sera a Cena (Dagored, 1969); Vergogna Schifosi (Ariete, 1969); The Sicilian Clan (20th Century Fox, 1970); Guns for San Sebastian (CAM, 1970); Maddalena (Monte Stella Records, 1971); Sacco e Vanzetti (RCA Victor, 1971); Veruschka (GDM, 1971); Questa Specia d’Amore (Intermezzo Media, 1972); Excorcist II: The Heretic (Warner Bros., 1977); L’Immoraita (CAM, 1978); Le Professsionnel (WEA, 1981); The Thing (Varèse Sarabande, 1982); Once Upon a Time in America (Mercury, 1984); The Mission (Virgin, 1986); The Untouchables (A&M, 1987); The Chamber Music (Venture, 1988); Casualities of War (Columbia, 1989); Cinema Paradiso (Mercury, 1989); Pasolini, Un Delitto Italiano (CAM, 1995); Bugsy (Epic, 1991); Nostromo (Sugar, 1996); Malèna (Medusa, 2000); The Hateful Eight (Decca, 2015)