Reja ir dieviete sengrieķu mitoloģijā, viena no 12 titāniem, Olimpa dievu māte (Μήτηρ Θεῶν, Mētēr Theōn).

Reja tiek dēvēta par sieviešu auglības un mātišķības aizgādni, viņas aizbildnībā ir arī paaudzes, paaudžu maiņa. Rejas kults tiek vērtēts kā ne pārāk nozīmīgs, taču laika gaitā tas saplūdis ar Kibeles (sengrieķu Κυβέλη, Kybelē, latīņu Cybele) kultu. Kibele ir frīģiešu mitoloģijas auglības dieviete, kuru godināja Mazāzijā, Grieķijā un Romas Impērijā, tāpēc Reja tiek saukta arī par Lielo Māti (Magna Mater).

Sengrieķu valodā Rejas vārds Ῥεία, Rheia ir personvārds, un tam pastāv paralēlas formas. Rejas vārda etimoloģija ir neskaidra, un par tā izcelsmi pastāv vairākas versijas. Rejas romiešu mitoloģijas ekvivalents ir Opa (Ops), un šī latīņu valodas sieviešu dzimtes lietvārda pārnestā nozīme ir ‘bagātība’. Vēlāk Opa identificēta ar Reju Silviju (Rea Silvia) – Romula (Romulus) un Rema (Remus) māti.

Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu, un šo ģenealoģiju var skatīt vai nu ļoti detalizēti, vai vispārināti. Uzlūkojot sengrieķu mitoloģiju vispārināti, var iedalīt tikai četras paaudzes, proti, pirmo paaudzi veido Haoss (Χάος) un tās pēcteči, otro – Gājas (Γαῖα) un Urāna (Οὐρανός) bērni (12 titāni), trešo – Krona (Κρόνος) un Rejas bērni, t. i., vecākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze, savukārt ceturto paaudzi veido jaunākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze. Pēc šāda dalījuma vadoties, Reja piederētu otrajai dievu paaudzei.

Gāja ir pirmatnēja dieviete, kas radusies no Haosa. Līdzīgi kā Haosam arī Gājas galvenā funkcija ir radīšana un pasaules veidošana, turklāt abas dievietes spēj būt partenoģenētiskas, t. i., spēj radīt pēcnācējus bez vīriešu kārtas dieva. Gāja radīja sev varenībā līdzīgo Urānu. Tas lasāms sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmas “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.) 126.–128. rindiņā:

“Radīja Gāja vispirms sev apjomā līdzīgu pašai

Urānu, zvaigžņoto jumu, lai pilnīgi segtu tas viņu

Un lai dieviem arvien par drošu sēdekli būtu.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums; Ābrama Feldhūna redakcija)

Turpat tālāk minēts, ka Urāns kļuva par viņas vīru, un viņiem piedzimuši daudz bērnu, 12 no tiem titāni – sešas meitas un seši dēli. Šīs meitas bija Tētija (Τηθύς), Temīda (Θέμις), Teja (Θεία), Reja, Mnēmosine (Μνημοσύνη) un Foibe (Φοίβη). Dēli bija Okeāns (Ωκεανός), Japets (Ἰαπετός), Hiperions (Ὑπερίων), Kojs (Κοῖος), Krejs (Κρεῖος) un Krons.

Reja un Krons ir vienlaikus māsa un brālis un vīrs un sieva. Abi dievi ieņem nozīmīgu vietu pēctecības mītā, līdz ar to tiem piemīt radīšanas funkcija. Taču Reja ir ne tikai pasīva radītāja, bet spēj aktīvi iesaistīties un nostāties pretī tam, ko uzskata par netaisnu. Hēsioda poēmā no 453.–457. rindiņai “Teogonija” lasāms, ka Reja Kronam dzemdēja cildenus pēctečus – Hestiju (Ἑστία), Dēmetru (Δημήτηρ), Hēru (Ἥρα), Aīdu (Ἅιδης), Poseidonu (Ποσειδῶν) un Zevu (Ζεύς). Sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος) eposā “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) 15. dziedājuma 187.–188. rindiņā Poseidons nosaucis sevi par vienu no trim Kronidiem un nodēvējis savu māti Reju par košmati. Ar trīs Kronidiem šeit domāti Krona un Rejas dēli – Zevs, Poseidons un Aīds.

Krons pēc Gājas lūguma un padoma gāza no troņa savu tēvu Urānu, tāpēc Urāns Kronu nolādēja, sakot, ka viņu piemeklēs tāds pats liktenis. Hēsioda poēmā “Teogonija” no 464. līdz 467. rindiņai rakstīts:

“Paša dēls, varenais Zevs, to [Kronu] pieveikšot ar viltu,

Lai cik spēcīgs pats būtu, jo liktenis esot tā lēmis.

Tāpēc viņš nomodā bija arvien un, saķēris bērnus,

Aprija visus pēc kārtas, bet Reja to nespēja pārciest.”

(A. Ģiezena atdzejojums; Ā. Feldhūna redakcija)

Reja pārdzīvoja šādu Krona rīcību un vēlējās glābt savu jaunāko dēlu Zevu. Nostāšanās pret Kronu un Zeva glābšana ir zināmākais notikums, kurā Reja iesaistīta. Kā vēsta Hēsioda poēma “Teogonija”, Reja vērsās pie saviem vecākiem – Gājas un Urāna – pēc viltīga padoma. Šeit vērojamas paralēles ar mītu, kurā Gāja bija neapmierināta ar Urāna rīcību, tāpēc kopā ar Kronu izveidoja viltīgu plānu.

Reja gribēja ne tikai glābt vēl nedzimušo Zevu, bet atriebties Kronam par pārējo bērnu aprīšanu. Gāja un Urāns Rejai ieteica doties uz Krētas pilsētu Likti un dzemdēt Zevu tur. Reja tā arī izdarīja un Kronam iedeva autiņos ievīstītu akmeni. Krons, domādams, ka tas ir viņa jaunākais dēls, to aprija nekavējoties.

Akmens, ar kuru Reja apmānīja Kronu, dažkārt tiek dēvēts par omfala akmeni – no sengrieķu vīriešu dzimtes lietvārda ὀμφαλός, omphalos ‘naba’. Kā vēsta Hēsioda poēma “Teogonija” no 497. līdz 500. rindiņai, Krons to izspļāva pirmo, un Zevs to novietoja svētajā Pīto pie Parnāsa nogāzes. Šo omfalu nevajadzētu jaukt ar omfalu, ko sengrieķu mitoloģijā uzskata par Zemes centru.

Kad pie varas nāca Olimpa dievi, Rejas iesaiste notikumos samazinājās, un dažādos avotos viņa pieminēta sporādiski. Piemēram, nezināma autora vai autoru dieviem veltītajā kolekcijā “Homēriskās himnas” (Ὁμηρικοὶ ὕμνοι, 7.–6. gs. p. m. ē.) teikts, ka Reja piedalījās Apollona (Ἀπόλλων) dzimšanā. Šajā avotā minēts arī tas, ka Reja, Zeva sūtīta, lūdza Dēmetru atgriezties atpakaļ Olimpa kalnā pēc tam, kad Dēmetra atrada savu meitu Persefoni (Περσεφόνη). Sengrieķu dzejnieka Nonna (Νόννος) mitoloģiskajā poēmā “Dionīsija dziesmas” (Διονυσιακά, 5. gs.) stāstīts, ka Reja uzaudzināja Dionīsu (Διόνυσος) pēc viņa mātes Semeles (Σεμέλη) nāves un ka tieši Reja pasniedza Dionīsam ametistu (no sengrieķu īpašības vārda ἀμέθυστος, amethystos ‘nepiedzēries’) – akmeni, kas varot pasargāt no pārmērīgas alkohola lietošanas. Ir vēl arī citi avoti, kuros Reja pieminēta.

Rejas atspoguļojums mākslā ir diezgan plašs, taču, Rejas un Kibeles kultam saplūstot kopā, reizēm nav iespējams nošķirt, kura no dievietēm attēlota.

Reja atveidota vāžu gleznojumos, ciļņos, statujās. Galvā Rejai mēdz būt kronis, kas atgādina torni vai mūri, vai augsts cilindrisks kronis, rokās – mūzikas instruments, kas atgādina tamburīnu, bet līdzās viņas svētais dzīvnieks lauva. Rejas portretējums kopā ar lauvu atrodams uz milzīgā Pergamas altāra (Βωμός τῆς Περγάμου), kas mūsdienās atrodas Berlīnē Pergamas muzejā (Pergamonmuseum). Tajā attēlota Olimpa dievu un milžu mītiskā kauja Gigantomahija (Γιγαντομαχία). Lai attēlotu Reju, bieži tiek izmantots mīts, kā viņa Zeva vietā Kronam pasniedz autiņos ievīstītu akmeni, piemēram, uz kādas 5. gs. p. m. ē. tapušas amforas.

Krētā pastāvēja Rejas kults, viņa tika godināta ar dziesmām un dejām. Atēnās bija templis par godu Kronam un Rejai, savukārt Olimpijā – templis, kurā bija seši altāri par godu titāniem, un viens no altāriem bija veltīts Kronam un Rejai. Arkādijā Taumasiona kalnā, burtiskā tulkojumā no sengrieķu īpašības vārda θαυμάσιος, thaumasios ‘Brīnumu kalnā’, bija Rejas kultam veltīta ala, kurā varēja ieiet tikai viņas kulta priesterienes. Sengrieķu ģeogrāfs Pausanijs (Παυσανίας) darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.) minējis, ka Reja devusies nevis uz Krētu, bet gan uz Arkādiju, lai paslēptu Zevu.

Senās Grieķijas teritorijā bija tempļi, kas veltīti dievu mātei, un Reja tika identificēta ar dievu māti. Tempļi atradās Atikā, Arkādijā, Korintā, Spartā, Peloponēsā un Olimpijā.