Piemiņas medaļu lietošana un izgatavošana Latvijas teritorijā saistīta ar tās politisko un ekonomisko vēsturi.

Ziņas par pirmo medaļu parādīšanos Livonijā saistās ar vairākās kolekcijās sastopamo 1545. gadā Tērbatas (mūsdienās Tartu) bīskapijā kalto, bīskapam Jodokam fon der Rekem (Jodocus (Jobst) von der Recke) veltīto medaļu ar viņa portretu priekšpusē (aversā) un Rekes (von der Recke, von der Reck) dzimtas ģerboni un bīskapa varas atribūtiem aizmugurē (reversā). Informācijas par šīs medaļas izcelsmi nav daudz, un numismātiskajā literatūrā tā reizēm tiek dēvēta par monētu – dubultdālderi. Iemesls tam varētu būt fakts, ka 16. un 17. gs. Rīgā tika kaltas zelta dāvinājuma un piemiņas monētas – donatīvi, kas pēc funkcijas un vizuāli vairāk līdzinājās medaļām, bet svara ziņā atbilda vairākkārtīgiem apgrozības monētu nomināliem. Ar 10 dukātu monētas spiedņiem mēdza kalt arī sudraba monētas – dālderus.

Kurzemes un Zemgales hercogistē pirmās medaļas tika pasūtītas jau 1567. gadā hercogam Gothardam Ketleram (vācu Godthartt Kettler, latīņu Gothardus Kettler) un viņa sievai Annai (Anna von Mecklenburg). Saskaņā ar Rietumeiropas galmu tradīcijām nākamo Ketleru un Bīronu (von Biron) dinastiju hercogu valdīšanas un viņu ģimeņu dzīves svarīgākie notikumi bieži tika atspoguļoti medaļās.

16. gs. pēdējā ceturksnī Livonijas zemju iekarošanai veltītās medaļas tika kaltas pēc Polijas karaļa un Lietuvas dižkunigaiša Stefana Batorija (ungāru István Báthory, poļu Stefan Batory) pasūtījuma.

17.–18. gs. politiskie un militārie notikumi, kas skāra Latvijas teritoriju, visbiežāk medaļu sižetos parādījās kā epizode kādas izcilas personības darbībā. Vairums šo medaļu atspoguļoja politisko virsvaru Rīgā un tās vietvalžu darbības vēsturi. Medaļas veltītas gan Zviedrijas, gan Krievijas valdniekiem un dižciltīgajiem, kuri iekarojuši un pārvaldījuši Vidzemi un Rīgu. Lielā Ziemeļu kara laikā abu karojošo pušu panākumi iemūžināti uzvarām un ieņemtajām pilsētām veltītu medaļu sērijās.

17. gs. radās pirmās ar Rīgas vēsturi saistītās medaļas. Senākā zināmā no tām ir Rīgas burggrāfa Nikolaja Ekes (Nicolaus Eck (Ecke)) 60 gadu jubilejas medaļa. Tā pasūtīta Nirnbergā pie medaļu meistara Karla Mateusa Melhiora (Carl Mattheus Melchior). Tas bija laiks, kad Rīgā sāka veidoties vietējā inteliģence, galvenokārt no vācbaltiešu aprindām, sāka ritēt kultūras dzīve, sadzīvē sāka ienākt Rietumeiropā valdošie ieradumi, tajā skaitā arī prakse medaļās iemūžināt ne tikai valdnieku un galma, bet arī pilsētas ierēdņu, garīdznieku, tirgotāju un sabiedrisko darbinieku dzīves un darbības ievērojamus notikumus. Lielākoties šīs medaļas saistītas ar darba un dzīves jubilejām vai arī izgatavotas kā apbalvojums, atzīmējot kāda rīdzinieka nopelnus. Medaļas pasūtīja jubilāru ģimenes locekļi, dažādas biedrības un organizācijas.

19. gs. gaitā medaļa kļuva par sabiedrībā notiekošo pārmaiņu atspoguļotāju. Līdzās piemiņas medaļām arvien biežāk sastopamas apbalvojuma medaļas un medaļas kā amata zīmes. Krievijas Impērijā veikto administratīvo reformu rezultātā Latvijas teritorijā 19. gs. izveidojās vēlētas pašpārvaldes struktūras, kuru amatpersonas nēsāja amata zīmes. Šajā laikā Latvijas teritorijā plašākas iedzīvotāju masas iepazina pie apģērba stiprināmas apbalvojuma medaļas, kuras saņēma Krievijas Impērijas armijā iesauktie kauju un militāro kampaņu dalībnieki. Vienlaikus ar valsts mēroga apbalvojuma medaļām, ko apstiprināja valdnieks un piešķīra valsts institūcijas, pastāvēja arī dažādu biedrību un sabiedrisko organizāciju apbalvojuma medaļas. Šāda veida medaļas bija lauksaimniecības, dārzkopības, lopkopības un putnkopības biedrībām. Tās piešķīra par nopelniem konkrētas nozares attīstībā. Savas apbalvojuma medaļas pasūtīja arī izglītības un sporta biedrības. Rūpniecības un lauksaimniecības sasniegumu popularizēšanas izstādēs medaļas piešķīra par labākajiem eksponātiem, sacensībās – par labākajiem rezultātiem. Veidojās apbalvojumu sistēmas ar vairāku pakāpju medaļām. Parasti tās bija trīs – zelta, sudraba un bronzas. Medaļas tika veidotas arī nozīmīgu notikumu atcerei, piemēram, Rīgas pilsētas 700 gadu jubilejai, dziesmu svētkiem un citiem notikumiem.

17. gs. medaļu kalšana sākās Rīgā. Rīgas monētu kaltuve mēdza iegādāties jau gatavus medaļu spiedņus, no kuriem uz vietas kala medaļas. To apliecina Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa (Gustav II Adolf) medaļa Rīgas ieņemšanas atcerei (1641), kuras spiedņus veidojis viens no sava laikmeta izcilākajiem medaļu meistariem Sebastians Dādlers (Sebastian Dadler). Medaļa kalta Rīgas pilsētas monētu kaltuvē. Par to liecina arī medaļas reversā iegravētie kaltuves pārziņa Henrika Vulfa (Henrich Wulff) iniciāļi. 1643. gadā Rīgas pilsētas monētu kaltuvē, izmantojot vācu medaļu meistara Johana Hēna (Johann Höhn) veidotos spiedņus, tika kalta Zviedrijas karalienei Kristīnai (Kristina) veltīta medaļa. Tomēr pārsvarā medaļas tika pasūtītas ārzemēs, galvenokārt Vācijas pilsētās – Berlīnē, Nirnbergā, Drēzdenē, vēlāk, 18. un 19. gs., arī Krievijā, Pēterburgā. Tikai 20. gs. sākumā medaļu izgatavotāju vidū arvien biežāk parādījās vietējie uzņēmumi un arī latviešu meistaru vārdi. Latvijas Republikā medaļas gatavoja Hermaņa Banka, Kārļa Vītoliņa, Stefana Berca un citās darbnīcās.

Pēc Otrā pasaules kara pieauga tiražēto medaļu skaits. Nozīmīgākais tiražēto medaļu autors Latvijā ir gravieris Arnolds Jansons. Rīgā medaļas sāka gatavot kombinātā “Māksla”. Suvenīrmedaļas no netradicionāliem materiāliem – koka, māla, ādas – gatavoja apvienībā “Daiļrade”. 

Starpkaru periodā Latvijā dažādas biedrības un sabiedriskās organizācijas turpināja pasūtīt apbalvojuma medaļas. Medaļas kā vienu no apbalvojumu veidiem lietoja izstādēs, konkursos, sporta sacensībās. Šajā laikā medaļas tika iekļautas arī valsts apbalvojumu sistēmā, izveidojot medaļas “Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme” (1922) un “Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa” (1928). Valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeņa (1924), Viestura ordeņa (1938) un Atzinības krusta (1938) – struktūrā kā zemākās pakāpes iekļāva pie krūtīm nēsājamu medaļu veidā izgatavotas goda zīmes. Arī pēdējais Latvijas Republikas valsts apbalvojums pirms okupācijas – “Ražena darba goda zīme” (1940) – veidots kā medaļa.

Apbalvojuma medaļas izveidoja un izstādēs piešķīra valsts institūcijas: Latvijas Republikas Zemkopības ministrija – “Par centību” (1924) un “1934. gada 15. maija piecu gadu atceres medaļa sasniegumu godalgošanai lauksaimniecībā” (1939), Latvijas Lauksaimniecības kamera – “Par darbu un centību” (1936). Medaļas kā apbalvojuma veidu izvēlējās arī sabiedriskās organizācijas, piemēram, Latvijas Aizsargu organizācija, “Latvijas Vanagi” un citas.

Līdz ar pirmo akadēmiski izglītoto tēlnieku darbību 20. gs. pirmajā ceturksnī arī Latvijā sākās profesionāla medaļu mākslas attīstība. Starpkaru periodā šajā nozarē sekmīgi darbojās Teodors Zaļkalns, Augusts Bija, Burkards Dzenis, Rihards Maurs. Medaļu dizainu veidojuši arī gleznotāji un grafiķi Vilhelms Purvītis, Jānis Roberts Tillbergs, Sigismunds Vidbergs. Medaļas turpināja veidot arī gravieris Stefans Bercs. Tika gatavotas medaļas gan izcilu personību piemiņai (Rūdolfam Blaumanim, Jānim Porukam), gan īpaši nozīmīgu notikumu atcerei (piemēram, VI Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, atcerei par Igaunijas un Latvijas prezidentu 1925. gada tikšanos).

Padomju okupācijas laikā plaši tika pasūtītas, gatavotas un lietotas piemiņas medaļas dažādu notikumu atcerei un personu piemiņai. Tematiski tās visbiežāk bija veltītas Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas (Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pastāvēšanas laikā lietots Oktobra apvērsuma nosaukums) un Lielā Tēvijas kara (PSRS lietots nosaukums PSRS–Vācijas karam Otrajā pasaules karā) notikumiem un ar tiem saistītām personām, kā arī ar padomju varas izveidošanu un nostiprināšanu Latvijā saistītiem cilvēkiem un notikumiem. Iestādes un organizācijas medaļas ar savu simboliku gatavoja un lietoja kā reprezentācijas suvenīrus. No dažādiem materiāliem gatavotas suvenīrmedaļas bija iespējams iegādāties tūrisma objektos, muzejos un specializētās suvenīru tirdzniecības vietās.

Apbalvojuma medaļas lietoja dažādu konkursu un sacensību uzvarētāju godināšanai, īpaši dažāda ranga sporta sacensībās. Arī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) nozaru ministriju un iestāžu apbalvojumi bieži bija gatavoti kā medaļas. PSRS apbalvojumu sistēmā bija iekļautas 55 dažādas apbalvojuma medaļas par militāriem nopelniem un izciliem sasniegumiem darbā, ar kurām tika apbalvoti arī Latvijas iedzīvotāji. 

Padomju okupācijas laikā medaļu māksla straujāk attīstījās kopš 20. gs. 70. gadu sākuma. Tai pievērsās gan tēlnieki, gan keramiķi un dizaineri. Regulāri notika Latvijas medaļu mākslas izstādes (pirmā no tām – 1973. gadā), mākslinieki piedalījās starptautiskās izstādēs. Augstu novērtējumu un atpazīstamību ieguva Valentīnas Zeiles, Kārļa Baumaņa, Vijas Mikānes, Ligitas Ulmanes (Franckevičas), Bruno Strautiņa un Jāņa Strupuļa darbi.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikā atkal tiek piešķirtas Triju Zvaigžņu ordeņa, Viestura ordeņa un Atzinības krusta goda zīmes, valsts apbalvojumu sistēmu ir papildinājusi “1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme” (1999), kas veidota kā apbalvojuma medaļa. Nacionālo bruņoto spēku struktūras, valsts iestādes un sabiedriskās organizācijas veido savus apbalvojumus, bieži vien izvēloties medaļas formu. Medaļas kā apbalvojumu saņem sporta sacensību un dažādu nozaru konkursu uzvarētāji. Attīstās arī piemiņas medaļu žanrs (J. Strupulis u. c.). 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā populāra kļuvusi iespēja pasūtīt un iegādāties masveidā izgatavotas piemiņas medaļas. 

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas darbu turpināja daudzi iepriekšējā laika perioda mākslinieki. Aktīvi medaļu mākslas laukā darbojās arī Edgars Grīnfelds, Velga Eizenberga, Ligita Breģe, Vija Dzintare, Ģirts Burvis, Andris Bērziņš, Arta Dumpe, Luīze Linde, Māra Mickeviča, Inese Nātriņa, Nellija Skujeniece, Antra Urtāne, Kornēlija Vītola, Gunta Zemīte un citi. Medaļu mākslinieki apvienojušies Latvijas medaļu mākslas klubā, daudzi no viņiem ir arī Vispasaules medaļu mākslas federācijas (Fédération Internationale de la Médaille d’Art, FIDEM) biedri. Regulāri notiek Latvijas medaļu mākslas un Baltijas medaļu mākslas triennāles un tematiskas izstādes.

Ievērojamas ar Latvijas vēsturi saistītu medaļu kolekcijas glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un Mākslas muzejā “Rīgas Birža”. Medaļas kā vērtīgi Latvijas tēlnieku mākslas darbi tiek krātas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijās. Vienīgā pastāvīgā medaļu ekspozīcija Baltijas valstīs 2008. gadā izveidota Dundagas pils velvju zālēs sadarbībā ar Latvijas Medaļu mākslas klubu. Bagātīgas medaļu kolekcijas glabājas pašu autoru īpašumā.