Ar savām filozofiskajām esejām, romāniem, tulkojumiem Konstantīns Raudive ir rosinoši ietekmējis vairākas latviešu paaudzes Latvijā un trimdā, radis atbalsi arī Eiropas mērogā. Tuvākie līdzgaitnieki un domubiedri trimdā ir bijuši rakstnieks Jānis Klīdzējs un mākslinieks Juris Soikans. Viņš ir ieguvis arī jaunatklājēja un klasiķa laurus tādā cilvēka izziņas jomā kā parapsiholoģija un tai tuvu stāvošajās nozarēs, kas interesējas par paranormālām parādībām, pēta un praktizē tās. Tas it sevišķi attiecas uz audiosfēru – paranormālo balsu fenomenu. Šīs balsis tiek traktētas kā balsis no aizsaules, kas noteiktā veidā komunicē ar mirušo cilvēku dvēselēm. Termins “Raudives balsis” (Raudive Voices) jeb elektronisko balsu fenomens (angļu electronic voice phenomena, EVP) ir nostiprinājies mūsdienu parapsiholoģiskajā, spiritiskajā un ezoteriskajā literatūrā. “Raudives balsis” tiek izmantotas arī mūsdienu Rietumu kultūras, literatūras, tēlotāja mākslas un mūzikas kontekstā.

K. Raudive mācījās Asūnes pamatskolā un Krāslavas ģimnāzijā, studēja Rīgas Garīgajā seminārā. Saņemot Kultūras fonda atbalstu, studēja filozofiju un literatūru Eiropas universitātēs: Parīzē (Université de Paris, 1930–1932), Madridē (Universidad de Madrid, 1932–1934) un Edinburgā (University of Edinburgh, 1934–1936). 1957. gadā Upsālas Universitātē (Uppsala universitet) K. Raudive ieguva akadēmisko licenciāta grādu. K. Raudive prata spāņu, vācu, angļu, itāļu, zviedru, krievu un franču valodu.

K. Raudives dzīve nav bijusi piesaistīta vienai vietai, bet noritējusi teju nepārtrauktos ceļojumos. Pēc studijām K. Raudive devās uz Florenci, kur viņam izveidojās cieša saikne ar Latvijā jau plaši pazīstamo rakstnieci Zentu Mauriņu. Kopš 1936. gada K. Raudives dzīve un radošā darbība noritēja tandēmā ar viņu. Pēc Itālijas, atgriezies Latvijā, K. Raudive uzrakstīja nodaļas par Z. Mauriņu, Jāni Zanderu un Jāni Bundulu “Latviešu literatūras vēstures” 6. sējumā (Luda Bērziņa virsredakcijā). No spāņu valodas tulkoja un publicēja Migela de Servantesa (Miguel de Cervantes Saavedra) darbu “Atjautīgais idalgo Lamančas Dons Kihots” (El ingenioso hidalgo don Quijote de la Mancha, 1605, 1615) un “Parauga noveles” (Las novelas ejemplares de honestísimo entretenimiento, 1613), Migela de Unamuno (Miguel de Unamuno y Jugo) romānu “Migla” (Niebla, 1914) un citus. Publicēja vairākus eseju krājumus: “Dons Kihots un mūsdienu cilvēks” (1938), “Dzīves kultūrai” (1940), “Pārpersonīgais un personīgais” (1942). Kara laikā, no 1942. gada līdz 1944. gadam, vadīja kultūras un literatūras nodaļu laikrakstā “Daugavas Vēstnesis”, kas tika izdots Daugavpilī.

1944. gada jūlijā K. Raudive kopā ar Z. Mauriņu atstāja Rīgu un devās bēgļu gaitās uz Vāciju. 1947. gadā abi ar lielām grūtībām pārcēlās uz Zviedriju, Upsālu, kur nodzīvoja 20 gadus. 1965. gadā K. Raudive kopā ar Z. Mauriņu pārcēlās uz Vāciju un līdz mūža beigām dzīvoja Dienvidvācijas kūrortpilsētiņā Bādkrocingenē Šveices tuvumā. Vācijas periodā K. Raudive aizsāka eksperimentus parapsiholoģijā, magnetofona lentē ierakstot mirušo un dzīvo balsis. Par saviem pētījumiem viņš 1968. gadā uzrakstīja grāmatu vācu valodā Unhörbares wird hörbar (“Nedzirdamais kļūst dzirdams”; 1971. gadā izdota angliski, 1973. gadā – itāliski, 2003. gadā – latviski). Šajā laikā K. Raudive uzstājās parapsihologu saietos un kļuva par goda biedru vairākās apvienībās.

Apbedīts Bādkrocingenes kapos līdzās dzīvesbiedrei Z. Mauriņai. 

K. Raudive sarakstīja gan filozofiskus, gan eseju krājumus: “Dons Kihots un mūsdienu cilvēks”, “Dzīves kultūrai”, “Pārpersonīgais un personīgais”, “Divējādi dzīves veidi” (1952), “Sapņi un īstenība” (1956), “Laikmetu ārdītāji” (1974), “Laikmetu atjaunotāji” (1976) un citus. K. Raudives filozofisko un esejisko darbu vienojošā pamattēma ir mūsdienu cilvēka problēmas jeb personīgais sasaistē ar pārpersonīgo tā dažādajās formās un izpausmēs: attiecības starp mūžīgo un laicīgo dzīves jēgas meklējumos, dažādu kultūru, cilvēku tipu un laikmetu raksturojumos, totalitāro režīmu un masu cilvēka kritikā un citur. K. Raudives gara pasaulē vienojas atziņas, kas smeltas no dažādiem, viņam garīgi tuviem avotiem, kuru vidū ir Arturs Šopenhauers (Arthur Schopenhauer), Frīdrihs Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche), Georgs Zimmels (Georg Simmel), Vilhelms Diltejs (Wilhelm Dilthey), Anrī Bergsons (Henri-Louis Bergson), Hosē Ortega i Gasets (José Ortega y Gasset), M. de Unamuno, Karls Gustavs Jungs (Carl Gustav Jung) un citi. Savu filozofisko skatījumu K. Raudive pats ir nosaucis par “sintētisku” pasaules redzējumu, bet cilvēka ideāls viņam ir tuvs donkihotiskajam cilvēkam. To K. Raudive raksturoja kā patiesas cilvēka eksistences izteicēju, kurš nesaceļas pret augstāko universa apziņu (Dievu), jo no šīs augstākās apziņas cilvēks nākot un tanī atgriežoties. Personīgais K. Raudivem ir tikai nesaskaldītais veseluma cilvēks jeb totālais cilvēks. Tādu mūsu laikmetā paliekot arvien mazāk. Personīgo K. Raudive esejiski arī iezīmējis, risinot draudzības, mīlestības, vientulības tēmas. Arī tautu un nāciju K. Raudive skatīja caur indivīda, garīgas personības prizmu. Viņš atzina Z. Mauriņu, Krišjāni Baronu, Raini, Jāni Endzelīnu par nozīmīgākajiem latviešiem, kuri ir izteikuši tautas mentalitāti. K. Raudive iestājās par nacionālo kā eiropeisko, kura gara simbols esot Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe).

20. gs. 30. gadu beigās K. Raudive publicēja vairākus plašus rakstus par H. O. i Gasetu, par Teodora Celma filozofiju, par Z. Mauriņu, J. Bundulu un J. Zanderu “Latviešu literatūras vēstures” 6. sējumā un citas apceres.

Kopā ar Z. Mauriņu sagatavoja izdošanai J. V. fon Gētes Kopoto rakstu pirmo sējumu, kas publicēts 1943. gadā.

K. Raudive ir sarakstījis romānus “Nolādētās dvēseles” (1948–1949), “Dieva zīmogs” (1953), “Neredzamā gaisma” (1954), “Un piedod mums mūsu vainu” (1959) u. c., noveļu krājumu “Dzīvības bads” (1964). Rakstnieka K. Raudives filozofiskās zināšanas (dzīves filozofija, spāņu eksistenciālisms, A. Bergsona intuitīvisms, kultūrfilozofija, K. G. Jungs) un dzīves pieredze guva savdabīgu māksliniecisko izpausmi literatūrā un transformējās vairāk vai mazāk spilgtos literāros tēlos.

Arī savā literārajā jaunradē K. Raudive centās praktiski īstenot sintēzes estētikas principus. K. Raudives izpratnē tas nozīmē, ka arī stilistiski polifoniskā darbā jājūt radītāja patības vienojošais gars un pamatideja. Lai izprastu K. Raudives fenomenu tā veselumā – kā cilvēku, rakstnieku un domātāju –, ir vērīgi jāstudē viņa apjomīgais, nosacīti autobiogrāfiskais romāns “Silvestra Pērkona memuāri” (pirmā grāmata iznāca Rīgā 1944. gadā, darbs pabeigts trimdā 1947. gadā, ar nosaukumu “Gaisma un mijkrēslis” romāns saīsināti publicēts apgādā “Grāmatu draugs” 1967. gadā). Tajā autors mākslas valodā tulko pats sevi. K. Raudives pārdomas un spriedumi par dzīvi, tās jēgu un nāvi, laicīgo un mūžīgo, kristietību, mākslu, mākslinieku un māksliniecisko jaunradi, mīlestību, skaistumu, vientulību, ciešanām, indivīdu un masu, personību kā garīgu būtni ir rodamas gan minētajā romānā, gan viņa filozofiskajās apcerēs. Uz to norāda arī viņa parapsiholoģiskie pētījumi. Mākslas valoda un filozofiski esejiskais diskurss K. Raudivem ir vienoti, viens otru papildina un atklāj viņa dzīvē iegūto atziņu atšķirīgās izpausmes. Viens no emocionāli spēcīgākajiem un sociālpolitiski asākajiem ir K. Raudives romāns “Neredzamā gaisma”, kas ataino staļiniskā totalitārisma realitāti Latvijā 1940.–1941. gadā un atklāj tā graujošo ietekmi uz cilvēku, tautu, sabiedrību.

K. Raudive no spāņu valodas tulkoja M. de Servantesa romānu “Atjautīgais idalgo Lamančas Dons Kihots” un “Parauga noveles”, H. O. i Gaseta darbu “Mīlestība un gudrība” (1939, 1995), M. de Unamuno “Dzīves traģiskās jūtas cilvēkos un tautās” (1936, 1938) un romānu “Migla” (1935), kā arī citus darbus.

Mūža beigās trimdā Vācijā K. Raudive ar lielu nopietnību nodevās parapsiholoģiskiem pētījumiem, sadarbojoties ar ārzemju kolēģiem: ar Freiburgas Universitātes (Albert-Ludwigs-Universität Freiburg) profesoru Hansu Benderu (Hans Bender), ar fiziķi Frīdrihu Jirgensonu (Friedrich Jürgenson). K. Raudive novērtēja viņa darbu “Balsis no Visuma” (Voices from Space, 1964). K. Raudive laida klajā vairākas grāmatas vācu un angļu valodā: Unhörbares wird hörbar, Überleben wir den Tod? (1973), Breakthrough. An Amazing Experiment in Electronic Communication with Dead (1971). Šīs grāmatas ir izsaukušas ievērojamu rezonansi un polemiskus pārspriedumus, kas turpinās arī mūsdienās. Latviski ir tulkots K. Raudives darbs “Nedzirdamais kļūst dzirdams”.

1969. gadā K. Raudive saņēma Šveices Parapsihologu apvienības (Swiss Association for Parapsychology) augstāko godalgu. 1973. gadā viņš tika ievēlēts par Tiberinas akadēmijas (Accademia Tiberina) locekli Romā un aicināts par parapsiholoģijas profesoru. K. Raudives vārds ir ierakstīts Lexikon der Weltliteratur, kā arī Amerikas Who is Who slejās.