Austrijas Impērija bija jauno laiku periodā izveidojusies valsts, kurā pirmoreiz vēsturē plašas Eiropas vidienes teritorijas tika politiski apvienotas un nonāca tiešā Habsburgu valdījumā. 19. gs. pirmajā pusē Austrijas Impērija Eiropas kontinenta starptautiskās drošības jautājumu risināšanā ir uzskatāma par vienu no nozīmīgākajām, iespējams, pat nozīmīgāko valsti. Liela loma Austrijas Impērijai bija arī politiski sadrumstaloto vācu zemju apvienošanās jautājumā, un šajā jomā tā konkurēja ar Prūsijas Karalisti. Vācu apvienošanās bija Eiropas vidusdaļas starptautisko problēmu stūrakmens.

Austrijas nosaukums dažādās valodās atšķiras. Nosaukums vācu valodā Österreich ir radies no senās augšvācu valodas vārda Ostarrichi un ir konstatējams jau 10. gs. dokumentos. Tas nozīmēja “Austrumu marka” jeb Bavārijas hercogistes robežteritoriju. Vēlākajos dokumentos latīņu valodā “Austrumu markas” izpratnē lietoja apzīmējumus Marcha orientalis, marchia Austriae, Austrie marchionibus. Daudzās valodās lietotā nosaukuma forma Austria ir vācu anologa Österreich latinizētais tulkojums, kas izplatīts kopš 12. gs.

Bieži Austrijas Impērijas izpratnē lietoti arī citi nosaukumi. Austrijas Impērija veidoja atsevišķu periodu Habsburgu dinastijas politiskajā un valstiskuma vēsturē, tādēļ dēvēta arī par Habsburgu monarhiju, Habsburgu Impēriju, Austrijas jeb Donavas monarhiju (vācu Habsburgermonarchie, Habsburgerreich, Österreichische Monarchie, Donaumonarchie). Šajos nosaukumos dēvēja dinastiskajā ūnijā apvienotas feodālās valstis, kurās valdīja Habsburgu austriešu zars. Habsburgi Austrijas teritorijā valdīja, sākot no 1276. gada, un to ilgstošais varas periods beidzās 1918. gadā ar Austroungārijas izjukšanu. Ilgstošās varas laikā Austrijas Habsburgi kļuva par nozīmīgu Eiropas dinastiju.

Valsti 11.08.1804. kā mantojamu monarhiju dibināja Austrijas erchercogs Francis (Franz Joseph Karl), kurš bija cēlies no Habsburgu-Lotringu (Habsburg-Lothringen) līnijas. Ar titulu Francis II (Franz II) viņš bija pēdējais Svētās Romas Impērijas, kopš 15. gs. dēvētas arī par Vācu Nācijas Svētās Romas Impēriju (Sacrum Imperium Romanum Nationis Germaniae), imperators, bet kopš kļūšanas par Austrijas Impērijas ķeizaru (imperatoru), bija pazīstams kā Austrijas Francis I (Franz I).

Galvenais valsts varas centrs jau kopš Habsburgu monarhijas aizsākumiem un lielākā pilsēta bija Vīne, 1850. gadā tajā dzīvoja 0,5 miljoni iedzīvotāju. Vīne un Budapešta bija nozīmīgākās impērijas pilsētas, tām sekoja krietni mazāki reģionāli centri: Prāga, Trieste, Lemberga (mūsdienās Ļviva), Krakova u. c.

Teritorijas ziņā tā bija otrā lielākā valsts Eiropas kontinentā aiz Krievijas Impērijas. Austrijas Impērija aptvēra mūsdienu Austriju, Ungāriju, Čehiju, Slovākiju, daļu Polijas un Ukrainas ziemeļos, bet dienvidos un dienvidaustrumos – daļu Itālijas, Slovēnijas, Horvātijas, Serbijas un Rumānijas. Iedzīvotāju skaita ziņā valsts ieņēma trešo pozīciju Eiropas kontinentā pēc Krievijas un Francijas.

Habsburgu vadītā impērija bija etniski sadrumstalota un etnisko pretrunu nomākta valsts. 19. gs. vidū Austrijas Impērijas lielākais etnoss bija slāvi, kas veidoja nepilnus 17 miljonus, tiem sekoja vācieši – 6,7 miljoni, ungāri – nepilni 5 miljoni, itāļi – 2,3 miljoni, rumāņi – ap 2 miljoniem un ebreji – ap 0,5 miljoniem.

Austrijas Impērijai bija liela nozīme pēcnapoleona laikmeta Eiropas pārkārtojumos. Ilgstoši valsts ārlietu ministra (1809–1848) un valsts kanclera (1821–1848) amatos bijušais Klemenss Meternihs (Klemens Wenzel Lothar von Metternich-Winneburg zu Beilstein) 1815. gadā organizēja Vīnes kongresu un aktīvi iesaistījās jaunās Eiropas kārtības, tostarp valstu jaunu robežu, noteikšanā. Viņa figūra aizēnoja pat pašu ķeizaru Franci I, kurš daudz vairāk aizrāvās ar botāniku, nevis politiku. Kongresa rezultātā lielākos teritoriālus ieguvumus saņēma pati Austrijas Impērija. K. Meterniha plašā ietekme Eiropas starptautiskajā politikā likusi vēlāk viņa starptautiskās darbības periodu nosaukt par Meterniha laikmetu, kura raksturīgās iezīmes bija reakcionārs konservatīvisms un centieni saglabāt Eiropā spēku līdzsvaru (sauktu par Eiropas koncertu), kas novērstu karu iespējamību. Tāpat šis periods raksturīgs ar Austrijas politiskās vadības negatīvu nostāju pret vācu un itāļu nacionālās apvienošanās jautājumu, kas apdraudēja Habsburgu monarhijas plašo ietekmi Eiropā.

Neviendabīgā etniskā situācija valstī bija cēlonis etnisko attiecību spriedzei valstī un etnosu savstarpējai konkurencei dažādās kultūrvēsturiskajās teritorijās. Vācieši valstī veidoja politisko un saimniecisko virsslāni un centās valstī īstenot vāciskošanas pasākumus. Liela nozīme teritorijas vāciskošanā bija daudzajām vācu veidotajām un apdzīvotajām pilsētām un nocietinātajām pilīm, kas atradās valsts centrālajā daļā, ziemeļos, austrumos un bija izveidojušās viduslaiku kolonizācijas rezultātā. Īpaši liela nozīme bija, piemēram, Bohēmijas un Morāvijas teritorijai, Donavas baseina reģionam, kā arī Transilvānijai, kur bija izveidojušies blīvāki vācu apdzīvotības areāli.

Visaktīvāk pret vācu dominējošo lomu valstī iestājās ungāri, čehi un poļi. Visām šīm tautībām pagātnē bija sava valstiskuma pieredze. 1848.–1849. gada Eiropas pilsoniskās revolūcijas (tā sauktā Tautu pavasara) laikā nevācu tautības pieprasīja nacionālu pašnoteikšanos, īpaši aktīvi bija ungāri. Ungāru nemierus Habsburgu monarhija apspieda ar Krievijas karaspēka palīdzību. Turpmāk līdz Austrijas Impērijas pastāvēšanas beigām ungāri piekopa lielākoties tikai pasīvu pretestību Vīnei. Pēc revolūcijas Habsburgu monarhija neilgi atslābināja kontroli pār impērijas varas struktūrām, deleģējot valdības funkcijas ministru kabinetam, ko vadīja ministru prezidents (līdz 1852. gadam), bet vēlāk atkal atguva kontroli par valdību, izveidojot tās saukto neoabsolūtismu.

Vācu kara (saukts arī par Austrijas–Prūsijas karu) laikā 1866. gadā Austrijas Impērija cieta militāru un politisku sakāvi, zaudēja savu noteicošo lomu vācu apvienošanās jautājumā un to pārveidoja par dubultmonarhiju – Austroungāriju, kurā Ungārijas daļa ieguva līdzvērtīgu politisko statusu, kādu līdz tam baudīja Austrija. Austrijas Impērija beidza pastāvēt 08.06.1867.

Habsburgu monarhijas Austrijas Impērijas periodā troņa mantošanas rezultātā nomainījās trīs ķeizari. Pēc Franča I nāves 1835. gadā troni mantoja viņa vecākais dēls Ferdinands I (vācu Ferdinand I., pilnajā vārdā Karl Leopold Joseph Franz Marcellin, ungāru Jóságos Ferdinánd), bet 1848. gadā troni mantoja viņa brāļadēls Francis Jozefs I (vācu Franz Joseph I., ungāru Ferenc József Károly), kas Austrijas Impērijas, respektīvi, Austroungārijas ķeizara, amatā atradās līdz savai nāvei 1916. gadā.

1815. gadā beigušies pretnapoleona kari bija nodarījuši lielu postu Austrijas Impērijas saimniecībai un bija nepieciešami vismaz desmit gadi, lai postījumu sekas pārvarētu. Priekšnoteikums Habsburgu monarhijas vadītās impērijas saimnieciskajai attīstībai bija valsts iekšēja konsolidācija un efektīva valsti vienojoša pārvalde, ko lielā mērā izdevās panākt līdz 19. gs. vidum, tas savukārt veicināja industrializāciju, dzelzceļu tīkla būvniecību un ekonomisko uzplaukumu.

Valsts teritorija Eiropas saimniecībā bija ārkārtīgi nozīmīga. To caurvija nozīmīgi ūdensceļi, piemēram, Donavas baseins, ko izmantoja tirdzniecības sakaros starp austrumiem un rietumiem. Kopš 19. gs. vidus tika būvētas arī nozīmīgas dzelzceļa līnijas, kas savienoja monarhijas attālos nostūrus, tostarp arī kalnainos reģionus, kā, piemēram, pasaulē pirmā dzelzceļa līnija kalnos (Zemeringa līnija), ar daudziem viaduktiem un tuneļiem.

Valsts teritorija bija bagāta ar visa veida derīgajiem izrakteņiem, kam tobrīd bija nozīme Eiropas saimniecībā, īpaši kopš 19. gs. vidus, kad strauji attīstījās rūpnieciskā ražošana.

Habsburgu vadītā impērija bija daudznacionāla valsts, kurā dažādie etnosi ietekmēja viens otru, radot īpašas integrējošas iezīmes kultūrā, mākslā, mūzikā, arhitektūrā, valodā un ēšanas tradīcijās. Šis multikulturālais mantojums joprojām ir manāms arī šodien Austrijas Impērijas pēcteču zemēs. Lielu iespaidu uz valsts attīstību atstāja vācu dominējošā loma, tas izpaudās gan kultūrā, gan izglītības jomā. Vācu aprindās izplatītās kultūras tradīcijas ir uzskatāmas par dominējošām visas valsts mērogā, tāpat arī vācu valoda bija dominējošā sabiedrības augstākajā slānī, izglītībā un zinātnē.

Sešgadīgu tautskolu obligātā apmeklējuma regulējums Austrijas teritorijā pastāvēja jau kopš 18. gs. 70. gadiem, tomēr tas neaptvēra visu turpmākās valsts teritoriju. Izglītības situācijā izmaiņas nenotika līdz pat 1848.–1849. gada revolūcijai, kad radīja par izglītību atbildīgā ministra amatu un sāka plānot valsts nodrošinātas izglītības vienotas attīstības principus. Tomēr lielo teritoriālo un etnisko atšķirību dēļ, kā arī pretestības dēļ ģermanizācijai vai maģarizācijas tendencēm, vienotu astoņgadīgās obligātās izglītības regulējumu valstī neizdevās ieviest līdz pat tās pārveidei par Austroungāriju, kad izglītības jomas kompetenci nodalīja starp abām impērijas daļām atbilstoši dubultmonarhijas principiem un atvēra arī pirmās vidusskolas arī meitenēm.

Neskatoties uz to, ka Austrijas Impērijai bija raksturīga vācu valodas un kultūras dominante, bija arī pretējs process. Tā kā etniskie vācieši monarhijā veidoja mazākumu, Austrijas vācu valodā nostiprinājās daudz aizņēmumu no čehu, slovāku, ungāru, slovēņu, itāļu valodām un pat jidiša, kas nav tipiski, piemēram, vācu valodai Vācijas teritorijā. Līdzīgā veidā arī nevācu tautu virtuve ļoti izplatījusies Austrijas vāciešu vidū, – piemēram, gulašs, kas bija kļuvis par ungāru nacionālo ēdienu jau kopš 18. gs. un dažādās variācijās bija sastopams visos Austrijas Impērijas nostūros. Ar 19. gs. pirmo pusi datējami pirmsākumi pasaulē vienam no atpazīstamākajam austriešu ēdienam – Vīnes šnicelei.

19. gs. pirmajā pusē Vīne kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Eiropas kultūras epicentriem. Arhitektūrā un lietišķajā mākslā uzplauka izsmalcinātais bīdermeijera stils. Ar Austrijas kulturālo mantojumu un Vīni saistīja tādu izcilu komponistu, kā, piemēram, Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart), Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven), Johana Štrausa (Johann Strauss), Jozefa Haidna (Franz Joseph Haydn), darbība. Eiropas slavu iemantoja 1842. gadā dibinātais Vīnes filharmoniķu (Wiener Philharmoniker) orķestris. Austrijas Impērijas pēdējos pastāvēšanas gados tika būvēta par vēlāko Eiropas mūzikas, operas un baleta simbolu uzskatītā Vīnes Valsts operas (Wiener Staatsoper) ēka. 

Austrijas Impērijai 19. gs. pirmajā pusē bija liela starptautiskā nozīme, tā bija lielvara, kas aktīvi līdzdarbojās un pat izšķiroši ietekmēja starptautisko politiku Eiropas centrālajā un austrumu daļā. Īpaši liela nozīme Habsburgu monarhijai bija centienos panākt stabilitāti un izvairīties no starptautiskiem konfliktiem. Neskatoties uz politiskām pretrunām un sāncensībai, visciešākie savstarpējie kontakti valstij pastāvēja ar kaimiņos esošo Prūsijas Karalisti un Krievijas Impēriju. Habsburgu monarhijas realizētā iekšpolitika un ārpolitika tomēr bija nesaraujami saistīta arī ar reakcionāru konservatīvismu, kas pretojās jaunām, liberālām un progresīvām tendencēm. Iekšpolitikā vislielākā problēma bija etnisko grupu pašnoteikšanās vēlme, kurai Vīnes centrāla vara pretojās. Galvenā Austrijas konkurenta – Prūsijas Karalistes – nostiprināšanās un abu valstu karš (1866) izraisīja Habsburgu monarhijas novājināšanos. Savukārt tās 1867. gada pārveide par dubultmonarhiju – Austroungāriju – sekmēja modernizāciju iekšpolitikā, izglītībā un saimniecībā, bet valsts ārpolitiskajā kursā turpmāk iezīmējās solidarizēšanās ar uzplaukstošo Prūsijas Karalisti un tās vadībā 1871. gadā izveidoto Vācu Impēriju. Pāreja uz jauno (Austrijas–Ungārijas) modeli 1867. gadā līdzsvaroja Ungārijas daļas (sauktas par Transleitāniju jeb “zemi otrpus Leitas upei”) suverenitāti ar Austrijas daļu (sauktu par Cisleitāniju jeb “zemi šaipus Leitas upei”). Tādējādi ungāri bija izcīnījuši iekšēju suverenitāti valstī. Kopumā gan šī valsts pārveide uzskatāma drīzāk par formālu, kas Habsburgu monarhijas attīstībā jūtamu lūzumu un straujas attīstības pārvērtības nenesa, to joprojām savas iekšpolitiskās nestabilitātes dēļ varēja dēvēt par “milzi uz māla kājām”. Pārstāvot visu valsti oficiāli, jaunajai dubultmonarhijai bija jāierobežo tās līdzšinējo Habsburgu monarhijas (dinastijas) valstisko atribūtu un simbolu lietojums. Tādējādi divkrāsaino (dzelteni melno) Habsburgu monarhijas karogu turpināja lietot, tikai pārstāvot valsts Austrijas daļu, un Austroungārijai vispār bija jāatsakās no vienota valsts karoga idejas.

Par Austrijas Impērijas laika personībām līdz mūsdienām tapušas daudzas dokumentālās un spēlfilmas. Īpašu ievērību izpelnījies biogrāfiskais žanrs, kas veltīts slavenajiem komponistiem, kuru radošais mūžs saistīts ar šo valsti (piemēram, V. A. Mocarts, J. Štrauss, J. Haidns). No Austrijas Impērijas politiskajām figūrām kino plaši atainota K. Meterniha personība. Tomēr vislielāko ievērību saistībā ar Habsburgu monarhijas attīstību kopš 19. gs. vidus iemantojusi Bavārijas Elizabete (Elisabeth von Österreich, Elisabeth Amalie Eugenie von Wittelsbach, Herzogin in Bayern), ģimenē saukta Sisi (Sissi). Viņa bija turpmākā Habsburgu monarhijas mantinieka – Austroungārijas imperatora Franča Jozefa I sieva. Savas pozitīvās reputācijas, skaistuma, sievišķības un Habsburgu monarha galma traģēdiju iespaidā viņa kļuvusi par Eiropas literatūrā, kino un televīzijā plaši aplūkotu tēlu 20. un 21. gs. (piemēram, 1955. gada austriešu spēlfilmu triloģijā “Sisi”, Sissi, režisors Ernsts Mariška, Ernst Marischka), kas ietekmējis arī turpmāku interesi par šo personību teātra uzvedumos, kino un televīzijas seriālos Vācijā, Austrijā un citviet pasaulē.