Darbība zinātnē Kā vēsturnieks A. Švābe darbojās kultūras vēsturē, tiesību vēsturē, agrārajā vēsturē kā arī vispārīgajā Latvijas jaunākajā vēsturē līdz 1914. gadam. Sarakstījis virkni ievērojamu darbu tiesību vēsturē, kā arī lielu daudzumu zinātnisku eseju un publikāciju par politikas vēsturi un folkloru. Kopā viņa biobibliogrāfijā (1998) minēti 678 nosaukumi.
Līdz 1918. gadam Vidzemes un Kurzemes vēstures avotus pārsvarā rakstīja, izdeva un interpretēja nelatvieši. Lai rakstītu latviešu tautas vēsturi A. Švābe papildu vācbaltiešu vēstures avotiem meklēja jaunus sociālās vēstures un tiesisko normu faktus gan latviešu mutvārdu tradīcijās (latvju dainas u. c.), gan Latvijas un Eiropas arhīvos, tādējādi ievērojami paplašinot un atšķirīgi interpretējot Latvijas vēstures avotu bāzi. Teorētiski pamatoja vēsturiskās taisnības koncepcijas un tautas jēdzienu ieviešanu Latvijas historiogrāfijā novecojušo vācbaltiešu pozitīvo tiesību un kārtas jēdziena vietā. Latvijas autoritārā režīma periodā kļuva par vienu no režīma vēstures naratīva (latviešu tautas vēstures) arhitektiem.
Folkloristikā A. Švābe pārstāvēja socioloģisko virzienu, piemēram, darbi “Latviešu Dievs un latviešu velns” (1915), “Ozols un liepa latviešu reliģijā” (1920), “Brāļu lielģimene” (1930), “Mīlestības simbolika” (1930), “Tālās un tuvās tautas un Tilta un laipas simbolika” (1931), krājums “Raksti par latvju folkloru” (1923).
Novatoriski bija A. Švābes darbi kultūras vēsturē. Ar darbu “Latvju kultūras vēsture. 1. sēj. Sabiedriskā kultūra. 1. daļa. Dzimts satversme” (1921) mēģināja rekonstruēt seno latviešu dzimts sociālo struktūru. Pēc tā sekoja 2. daļa “Feodālā satversme. 1. puse. Māras zemes kungi” (1922) un habilitācijas raksts “Pagasta vēsture. 1. daļa. Līdz krievu laikiem” (1926/1927). Par ceturto A. Švābes kultūras vēstures publikāciju uzskatāma viņa grāmata “Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis” (1933).
Izvērstu A. Švābes “Latvju kultūras vēstures“ kritiku 1924. gadā publicējis vācbaltiešu vēsturnieks un A. Švābes oponents Leonīds Arbuzovs (Leonid Arbusow).
No 1926. gada A. Švābe valdības uzdevumā, reaģējot uz vācbaltiešu sūdzību par agrāro reformu, izstrādāja pārskatu par Latvijas agrāro vēsturi iesniegšanai Tautu Savienībai. Rezultātā 1928. gadā vācu valodā tika publicēts darbs Grundriss der Agrargeschichte Lettlands (tulkojumi angļu un franču valodā Agrarian History of Latvia un Histoire agraire de la Lettonie, abi 1929), bet 1930. gadā latviešu valodā “Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijā”.
Tiesību vēsturei bija veltīta doktora disertācija “Livonijas senākās bruņinieku tiesības. Teksts un avotu kritika” (1932), par ko A. Švābe 1933. gadā saņēma Krišjāņa Barona prēmiju. Publicējis vēl virkni pētījumu tiesību vēsturē ar avotu materiāliem un komentāriem: “Klaudija Tota rīkojums par Vidzemes dzimtsļaudīm 22.9.1671.” (1928), “Kārļa XI kara sodu likumi” (1935), “Karolīnas recepcija Latvijā un Igaunijā” (1936), “Latviešu tautas tiesiskie uzskati” (1938) un “Latvijas cilšu tiesības” (1939). Šo pētniecības enciklopēdisku kopsavilkumu var atrast A. Švābes sastādītajā Latviešu konversācijas vārdnīcas šķirklī “Latvju tiesību vēsture” (11. sējums, 1935).
No 20. gs. 30. gadiem A. Švābe sāka pievērsties Latvijas politiskajai vēsturei, popularizējot tā laika uzskatus par Senlatvijas valstīm (“Jersikas karaļvalsts” un “Tālava”, 1936, “Kuršu valstis”, 1937). Zinātniskāki darbi ir “Latviešu zemnieks 16. gs. historiografijā” (1936), “Sigismunda Augusta Livonijas politika” (1937), “Mūsu senās naudas sistēmas” (1939) un “Latvietis Indriķis un viņa chronika” (1940).
Vēstures zinātnes prasība pēc avotu pētniecības izpaužas darbos “Kurzemes muižas tiesības” (1931), “Vecākā zviedru Livonijas zemes revīzija” (Die älteste schwedische Landrevision Livlands, 1933), “Senās Latvijas vēstures avoti” (1937–1940, līdzautors), “Daži Livonijas saimniecības vēstures avoti 1540–1568” (1939), kā arī “Latvijas vēstures avotu chrestomatija (1300.–1500. g.)” (1939). Daži A. Švābes raksti pārpublicēti (kopā ar oriģinālrakstiem) krājumos “Straumes un avoti” (I–III, 1938, 1940, 1965).
Nozīmīga ir arī A. Švābes loma kā vēstures pedagogam, sarakstījis vairākas mācību grāmatas skolām un augstskolām.
Līdzās simtiem šķirkļu par vēsturi, tiesību vēsturi, folkloru, literatūru Latviešu konversācijas vārdnīcā un Latvju enciklopēdijā, A. Švābe publicēja rakstus par latviešu rakstniekiem un latviešu folkloru arī Itāļu enciklopēdijā (Enciclopedia Italiana). Trimdā sāka rakstīt monumentālu Latvijas vēsturi no 1800. līdz 1950. gadam, bet paguva publicēt tikai 1. daļu “Latvijas vēsture, 1800–1914” (trimdas vēsturnieku sērijā “Latvijas vēsture”, 1958). Pēc kara publicēja arī paskaidrojošas Latvijas vēstures grāmatas Rietumeiropas lasītājiem: “Stāsts par Latviju un tās kaimiņiem” (angļu The Story of Latvia and her Neighbours, 1946) un “Latviešu tautas vēsture” (franču Histoire du Peuple Letton, 1953).
