Senākie, no viduslaikiem Latvijas teritorijā saglabājušies glezniecības piemēri ir reti, fragmentāri sienu gleznojumi pilīs un baznīcās; nozīmīgs darbs – gotiskā freska “Marijas kronēšana debesīs” (14. gs. otrā puse) virs Rīgas Doma ziemeļu portāla. Stājglezniecības sākumi saistāmi ar ievestajiem apgleznotajiem virotņu altāriem. 16.–17. gs. attīstījās altārgleznu (“Golgāta” no Tērvetes (Kalnamuižas) baznīcas, 1614. gads; u. c.) un portretu glezniecība, ieviesās eļļas tehnika. Līdzās parādes portretiem manierisma tradīcijās (“Kurzemes hercoga Vilhelma portrets”, 1615. gads; u. c.) 17. gs. ienāca holandiešu reālisma impulsi ģilžu vecāko, mācītāju, rātskungu un tirgotāju portretos. 1638. gadā Rīgā reģistrēta Krāsotāju cunfte, kuras biedri veidoja sižetiskus un ainaviskus interjera apgleznojumus, darbojās stājmākslā, gleznojot portretus, krāsoja būvdetaļas, ģerboņus u. tml.; pasūtītāju vidū bija Kurzemes un Zemgales hercogi, aristokrātija, garīdzniecība, kopš 17. gs. arī turīgi birģeri, amatnieki un to apvienības.

18. gs. uzplauka monumentāli dekoratīvā glezniecība un baznīcu iekārtas priekšmetu apgleznošana. Virtuozus barokālus gleznojumus Rundāles pilī (18. gs. otrā puse) radījuši itāliešu meistari Frančesko Martīni (Francesco Martini) un Karlo Cuki (Carlo Zucchi). Kurzemes un Zemgales hercogistē darbojās Leonhards Šorers (Leonhard Schorer), galma gleznotājs Frīdrihs Hartmanis Barizjens (Friedrich Hartmann Barisien) (“Kurzemes hercogienes Dorotejas portrets”, ap 1782. gadu; u. c.) un citi meistari, saliedējot baroka, rokoko, klasicisma un romantisma tendences. Latgalē, kur dominēja teatrāli iluzorie Itālijas baroka paraugi, laicīgus sienu gleznojumus ar ainavu un arhitektūras motīviem Krāslavas Jaunajā pilī (1760–1770), kā arī altārgleznas Krāslavas Sv. Ludviga katoļu baznīcai veidojis itāliešu gleznotājs Filipo Kastaldi (Filippo Castaldi). Portretu glezniecību Latgalē ietekmēja Polijas etnogrāfiski dekoratīvā sarmātu portreta tradīcija (“Mihala Rika portrets”, 1772. gads; un citi). Pilsētu dzīvojamo namu interjeros atklāti akanta lapu u. c. ornamentāli un figurāli motīvi; t. s. Vato zāle Mencendorfa namā Rīgā (18. gs. 3. ceturksnis) izceļas ar tematisku kompozīciju “galanto svētku” tradīcijās.

18. gs. beigās palielinājās stājglezniecības loma. Pēc hercogistes pievienošanas Krievijai zuda vietējais galms, kas piesaistītu ārzemju gleznotājus. Klasicisma un romantisma laikā līdzās vācu ietekmēm auga Pēterburgas kā mākslas centra nozīme; populāri kļuva Itālijas motīvi un tēli. Izceļamas Karla Gotharda Grasa (Karl Gotthard Grass) romantiski ietonētās Itālijas ainavas, Johana Heinriha Baumaņa (Johann Heinrich Baumann) detalizētās animālijas, Johana Samuela Benedikta Grunes (Johann Samuel Benedict Grune) reliģiski mistiskās noskaņas. Atšķirīgu pieeju topogrāfiski precīzās Rīgas vedutās piedāvāja Karls Traugots Fehelms (Karl Traugot Fechhelm). Vēsturisko un mitoloģisko tēmu jomā darbojās klasicisma un romantisma apvienotājs Johans Lēberehts Eginks (Johann Leberecht Eggink, “Odisejs un Nausikaja”, 1824. gads; u. c.), kas gleznojis arī daudzus portretus. Interjeru apdarē dominēja antīkie motīvi: medaljoni, vāzes, lauru vijas, vainagi, ordera elementi un citi.

No 19. gs. vidus izplatījās portretu glezniecība pēc fotogrāfijām un arī tieši uz fotogrāfijām (Jānis Staņislavs Roze, Jūliuss Zīgmunds (Julius Siegmund) un citi). Bīdermeijera portretus, vizuāli detalizētas altārgleznas un vēsturiskus sižetus gleznoja Jūliuss Dērings (Julius Döring). Reālisma ietekme redzama Pēterburgas Mākslas akadēmijas absolventa Kārļa Hūna žanriskajās gleznās, kā arī Pēterburgā un Diseldorfā izglītotā Jūlija Federa liriskajās Gaujas, Pērses, Kokneses, Siguldas ainavās (“Gaujas leja”, 1891. gads; un citas). Sienu glezniecība zaudēja agrāko lomu, izplatoties rūpnieciski ražotām tapetēm un apdares šabloniem.

19. gs. beigās aizsākās latviešu profesionālā glezniecība, pievēršoties nacionālajai vēsturei, sava laika reālijām un vietējai dabai vispirms akadēmiskā reālisma, tad neoromantiskā modernisma toņkārtā. Daudzpusīgais figurālists Janis Rozentāls (“No baznīcas”, 1894. gads; “Teika”, ap 1899. gadu; u. c.) apguva plašu gadsimtu mijas eiropeisko tendenču spektru, īpaši izvēršot simbolisma tēlus. Johans Valters (“Tirgus Jelgavā”, 1897. gads; “Peldētāji zēni”, ap 1900. gadu; u. c.) gleznoja liriskas, impresionisma caurstrāvotas ainavas un žanriskas ainas. Vilhelms Purvītis (“Pēdējie stari”, 1897. gads; “Agrs pavasaris”, 1898.–1899. gadā; “Pavasara ūdeņi (Maestoso)”, 1910. gads; u. c.) izveidoja nacionālās noskaņu ainavas arhetipu. Pēteris Krastiņš un Voldemārs Zeltiņš pievērsās ekspresīvi radikālākiem meklējumiem, bet krievu avangarda teorētiķis, primitīvo kultūru iedvesmotais Voldemārs Matvejs uzskatāms par klasiskā modernisma aizsācēju.   

Pirmā pasaules kara gados modernisma vispārinājums, formu vienkāršojums un deformācija ienāca strēlnieku un bēgļu tēlojumos (Jāzeps Grosvalds “Baltie krusti”, 1916. gads; “Bēgļi (Vecais bēglis)”, 1917. gads; Jēkabs Kazaks “Bēgļi”, 1917. gads; un citi). Ģederts Eliass eksperimentēja ar fovismu, Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Erasts Šveics, Niklāvs Strunke (“Cilvēks, kas ieiet istabā”, 1927. gads) u. c. – ar ģeometrizējošām kubisma un pūrisma tendencēm. Kopš 20. gadu vidus aktuālā jaunreālisma kontekstā skatāmas Leo Svempa gleznieciskās klusās dabas, Konrāda Ubāna niansētās ainavas, Valdemāra Tones kontemplatīvie sieviešu portreti u. c. parādības. Pastoza glezniecība kļuva aktuāla ap 20.–30. gadu miju (Jānis Liepiņš, Eduards Kalniņš, Valdis Kalnroze u. c.), bet neofovisma elementi parādījās 30. gados Kārļa Neiļa un Anša Artuma darbos. Nozīmīgu ieguldījumu monumentāli dekoratīvajā glezniecībā devis Ansis Cīrulis (Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāle, 1929. gads; un citi).

40.–50. gados daļa mākslinieku izmēģināja sociālistiskā reālisma detalizēto figurālo glezniecību (Oto Skulme “Ļeņins latviešu strēlnieku vidū Kremlī 1918. gada 1. maijā”, 1957. gads; un citi). Taču jau 50. gadu otrajā pusē t. s. Skarbā stila ietvaros mākslā ienāca jaunā pēckara paaudze – gleznieciskās formas modernizētāji (Indulis Zariņš, Edgars Iltners, Boriss Bērziņš, Gunārs Mitrevics, Rita Valnere, Biruta Baumane un citi). Turpmāk gleznotāju rokraksti attīstījās dažādos virzienos (Jāņa Pauļuka tašisma maniere, B. Bērziņa krāsu ekspresija un nacionālās tēmas kubisma stilistikā, Ojāra Ābola intelektuālās abstrakcijas, Miervalža Poļa un Līgas Purmales fotoreālistiskie darbi, Bruno Vasiļevska iluzori ideālā realitāte un citi). 80. gadu sākumā postmodernistiskas neoekspresionisma u. c. tendenču variācijas ienesa jaunā gleznotāju paaudze (Frančeska Kirke, Ieva Iltnere, Dace Lielā, Sandra Krastiņa, Aija Zariņa, Ģirts Muižnieks, Edgars Vērpe, Jānis Mitrēvics).

Glezniecība vēlreiz tika aktualizēta 21. gs. sākumā, kad tai pievērsās daudzi jauni mākslinieki, kas studējuši ārvalstīs un sadarbojas ar citzemju galerijām (Andris Vītoliņš, Vineta Kaulača, Ēriks Apaļais, Anda Lāce, Daiga Krūze un citi). Īpaši sekmīgi starptautiskās mākslas apritē iesaistījies Jānis Avotiņš ar vizionārajām dokumentālu avotu interpretācijām. Jauno gleznotāju sniegums iezīmējās izstādēs “Candy Bomber/Našķu bumba” (2007), “Pilsētas bērni” (2010) un “Spriedze” (2016). Raksturīga tendence, dēvēta par jauno vienkāršību, ir tematiski un stilistiski daudzveidīga; izceļas ikdienišķas tēmas, fotogrāfisks skatījums, kā arī zināma askēze, reducējot noteiktus gleznieciskās formas elementus (krāsu, telpiskumu, triepienu) un izceļot citus. Monohroms, izlīdzināts gleznojums sadzīvo ar hipertrofētiem žestiem, popārta vai ģeometriskās abstrakcijas impulsi – ar sirreāli biomorfiem veidoliem, panaivu primitīvismu un saplūšanu ar instalāciju vai performances jomām.

Latviešu gleznotāji trimdā turpināja arī starpkaru tradīcijas (Augusts Annuss, V. Tone, Ludolfs Liberts un citi). Daļa iekļāvās abstraktā ekspresionisma stilistikā (Edvīns Strautmanis, Ojārs Šteiners, Laris Strunke) vai tuvinājās Kalifornijas līča piekrastes figuratīvajai skolai (Raimonds Staprāns). Sigurds Vīdzirkste izcēlās ar minimālistisko “kibernētisko glezniecību”, Imants Tillers – ar postmodernistiskiem citātiem, apropriācijām un citām iezīmēm.