Visvaldis Klīve bija viens no Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes (LU TF) atjaunotājiem 20. gs. 90. gadu sākumā, luterāņu mācītājs, teologs, filozofs, reliģijpētnieks, orientālists, sabiedriskais darbinieks.

V. Klīve dzimis Rīgā politiķa ģimenē – viņa tēvs Ādolfs Klīve bija 1917. gadā dibinātās Latviešu zemnieku savienības priekšsēdētāja vietnieks un līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā – Latvijas Valsts bankas padomes priekšsēdētājs. Ā. Klīve bija arī viens no Latvijas Centrālās padomes dibinātājiem. Pēc Otrā pasaules kara viņš aktīvi piedalījās latviešu diasporas sabiedriskajā dzīvē.

V. Klīve mācījās Rūdolfa Blaumaņa pamatskolā Rīgā un Vecmuižas pamatskolā. Viņam ar vecākiem izdevās paglābties no 1941. gada 14. jūnija deportācijas, un viņi 1944. gada vasarā devās bēgļu gaitās no Latvijas, sākumā uzturoties Austrijā un Vācijā. 1949. gadā V. Klīve absolvēja Eslingenas Latviešu ģimnāziju Vācijā. Sākotnēji V. Klīvi visvairāk interesēja vēsture. Viņš gribēja kļūt par vēstures skolotāju. Taču pamazām V. Klīve nonāca pie filozofijas un reliģijas studijām. 1950. gadā viņš pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), kur iestājās Vitenbergas Universitātē (Wittenberg University) Springfīldā (Ohaio pavalstī), lai studētu filozofiju un vēsturi. 1953. gadā V. Klīve uzsāka studijas Kolumbijas Universitātes (Columbia University) Filozofijas nodaļā Ņujorkā, kur 1954. gadā ieguva maģistra grādu, bet 1963. gadā – filozofijas doktora grādu. 1954. gadā viņš iestājās Ņujorkas Ūnijas teoloģijas seminārā (Union Theological Seminary), kur specializējās reliģijas filozofijā un ētikā un ko absolvēja 1957. gadā. 

V. Klīve bija pasniedzējs Midlberijas koledžā (Middlebury College) Vermontā (1959–1965) un Vitenbergas Universitātē (1966–1994). Viņš bija arī viesprofesors vairākās Indijas universitātēs. 1958. gadā toreizējais Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) trimdā (mūsdienu nosaukums – LELB pasaulē) arhibīskapa vietnieks Kārlis Kundziņš viņu Vašingtonā (Kolumbijas distriktā) ordinēja mācītāja amatā. V. Klīve vadīja arī šīs baznīcas daļas – LELB Amerikā (LELBA) – Ārmisijas nozari (1984–1985). Viņš kā lektors līdzdarbojās LELBA rīkotajos teoloģiskajos kursos. V. Klīve bija viens no Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības dibinātājiem, kā arī darbojās vadošajos amatos Amerikas Latviešu apvienībā, ilglaicīgi bija tās priekšsēdētājs. V. Klīve darbojās Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdē.

Padomju okupācijas laikā V. Klīve Latvijā neviesojās, taču aktīvi interesējās par tur notiekošo. Dzimtenē viņš kopā ar ģimeni atgriezās, tiklīdz mainījās politiskā situācija (1990. gadā). Viņš kļuva par sistemātiskās teoloģijas profesoru, katedras vadītāju, Zinātniskās padomes priekšsēdētāju un dekāna vietnieku LU TF. Viņš gāja tēva politisko interešu pēdās – bija viens no Latviešu Zemnieku savienības atjaunotājiem un tika ievēlēts 5. Saeimā, taču no deputāta mandāta drīz atteicās slimības un lielās slodzes LU TF dēļ. V. Klīve piedalījās LELB dzīvē – vadīja 1993. gada sinodi, kurā par arhibīskapu tika ievēlēts Jānis Vanags, piedalījās debatēs par baznīcas nākotni (piemēram, par sieviešu ordināciju). Kopā ar sievu, ordinētu diakoni Viju viņš no 1994. līdz 2000. gadam kalpoja sev tuvajā evaņģēliski luteriskajā draudzē Vecumniekos. V. Klīve bija studentu biedrības “Fraternitas Rusticana” filistrs. Tā vēsturiski pazīstama kā Latviešu Zemnieku savienībai pietuvināta organizācija, kuras goda filistri bijuši Kārlis Ulmanis, Ā. Klīve, Augusts Tentelis un citi Latvijas starpkaru perioda politiski sabiedriskie darbinieki. 

V. Klīve sarakstīja daudz grāmatu – gan akadēmiskas, gan plašākai auditorijai domātas –, arī publikācijas periodiskos izdevumos. 20. gs. 80. un 90. gados publicēti viņa lekciju materiāli sistemātiskajā teoloģijā teoloģiskajiem kursiem Toronto, Svētā Andreja latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes lauku īpašumā Sidrabenē (1987. gada vasarā) un konspekti viņa docētajiem kursiem LU TF – ievadam teoloģijas studijās (1996) un kristīgajā ētikā (1996).

20. gs. 90. gados plašu atpazīstamību guva reliģiski filozofiskajai problemātikai veltītās grāmatas “Pa kuru ceļu?”, “Ticības ceļos”, “Gudrības ceļos” un “Rīcības ceļos”. Tās bija pirmās grāmatas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kas visaptveroši izklāstīja pasaules reliģiju, filozofijas un ētikas vēsturi un kalpoja kā mūsdienīgs materiāls gan skolotājiem, gan citiem reliģijas problemātikā ieinteresētiem lasītājiem.

Dzīvojot ASV, V. Klīve Ņujorkas latviešu skolu vajadzībām sagatavoja Latvijas vēstures materiālus par 1945.–1955. gadu. Šī projekta vajadzībām viņš izmantoja arī okupētās Latvijas presi un grāmatas. Viņš interesējās par draudžu stāvokli un mācītāju dzīvi Latvijā, arī attiecībām ar Valsts drošības komiteju. Šī informācija tika izmantota Churches in Chains (1969), kas piedzīvoja vairākus izdevumus un tulkojumus. Lai arī V. Klīve nekļuva par vēstures skolotāju, viņš saglabāja interesi par vēsturi kā disciplīnu. Vienā no intervijām viņš sacīja, ka “bez pagātnes zināšanām dzīvot ir bīstami”.

V. Klīve personīgi pazina daudzus ievērojamus pirmās latviešu bēgļu paaudzes pārstāvjus. Vienlaikus viņš meklēja jaunus ceļus kopā ar savas paaudzes cilvēkiem, piedaloties diskusijās par trimdas latviešu nākotni un par attieksmi pret Latvijas latviešiem (Aukstā kara gados notika asas debates par ceļošanu uz Latviju un turienes latviešu viesošanos diasporā). Viņš uzskatīja, ka diasporas latvieši nereti jūtas apdraudēti un tāpēc kritiska domāšana tiek uztverta negatīvi. Kā viņš rakstījis, “veco metožu pastāvīga atkārtošana iespaido nelabvēlīgi pašus cīnītājus, un svarīgā pretkomunisma cīņa kļūst par trafaretu frāžu atkārtošanu” (“Jaunā Gaita”, nr. 1, 1955. gada rudens). V. Klīve, reaģējot uz cīņas pret koloniālismu attīstību pasaulē, ieteica situāciju Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) apskatīt kā padomju koloniālismu. Tas bija vēl ilgi pirms tam, kad pētnieki Latvijā 21. gs. sāka pārņemt koloniālisma un apspiesto (subaltern) teorijas.

V. Klīvem studiju laikā bija saskarsme ar ievērojamiem amerikāņu teologiem un sabiedriskajiem darbiniekiem (Mārtinu Luteru Kingu (Martin Luther King), Reinholdu Nīburu (Reinhold Niebuhr) un citiem). Šāda intelektuāla gaisotne sekmēja to, ka viņš labi orientējās jaunākajos teoloģijas un filozofijas virzienos un spēja diskutēt ar to pārstāvjiem. Līdzīgi kā vācu izcelsmes amerikāņa Paula Tilliha (Paul Tillich) teoloģija, V. Klīves teoloģisko ideju izklāsti bija apoloģētiski, veidoti kā atbildes uz viņa laika cilvēku meklējumiem. Teoloģija V. Klīves skatījumā nav noslēgta sistēma un pagātnes uzskatu mehāniska atkārtošana. Tai, viņaprāt, jābūt dialogā ar laicīgo vidi, ar politisko un sociālo realitāti. Viens no atslēgvārdiem, kas raksturo V. Klīves teoloģiju, ir “pieredze”. Atsaucoties uz 19. gs. vācu teologu Frīdrihu Šleiermaheru (Friedrich Schleiermacher) un 19. gs. otrās puses un 20. gs. sākuma vācu teologu Rūdolfu Oto (Rudolf Otto), viņš nereti runāja par pieredzes lomu reliģijā. Šie minētie autori bija populāri arī latviešu teoloģijā pirms Otrā pasaules kara. V. Klīves darbam reliģijpētniecībā palīdzēja viņa pieredze Indijā un tolerantā attieksme pret dažādiem uzskatiem. V. Klīve savos darbos, kad piedāvāja jaunas idejas, nebija konfrontējošs. 

V. Klīve bija viens no nedaudzajiem latviešu teologiem (līdzās Haraldam Biezajam, Jānim Rozentālam, Edmundam Šmitam un citiem), kuri trimdas periodā darbojās akadēmiskā vidē. Latvijā V. Klīve bija viens no teoloģijas nozares atjaunotājiem un popularizētājiem. Kā viņš teicis, raksturojot uz Latviju pārcēlušos diasporas intelektuāļu veikumu, “mēs šurp braucām kā speciālisti, lai strādātu. Es mācīju to, ko šeit nemācīja.” V. Klīve bija izcils pedagogs. 

1996. gadā V. Klīvi apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira). No 1993. gada viņš bija Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis.