Fīlips Melanhtons bija tuvs Mārtiņa Lutera (Martin Luther) līdzgaitnieks, Augsburgas ticības apliecības (Confessio Augustana, 1530) autors. Viņš ir uzskatāms par protestantu pirmo sistemātisko teologu.

F. Melanhtons piedzima Bretenē ieroču meistara ģimenē. 1507. gadā viņš sāka mācīties latīņu skolā Pforcheimā, kuras direktors Georgs Zimlers (Georg Simler) raisīja zēnā interesi par romiešu un grieķu autoriem un Aristoteli (Ἀριστοτέλης). F. Melanhtonu ietekmēja arī viņa radinieks – humānists, atzīta autoritāte sengrieķu un senebreju valodā – Johans Reihlins (Johann Reuchlin), kurš Fīlipam, sekojot humānistu paražai, ieteica uzvārdu nomainīt uz tā grieķu ekvivalentu (Μελάγχθων). Vēlāk J. Reihlins palīdzēja F. Melanhtonam iegūt profesora vietu Vitenbergas Universitātē (Universität Wittenberg). 1509. gadā F. Melanhtons sāka mācīties Heidelbergas Universitātē (Universität Heidelberg), kur viņš apguva filozofiju, retoriku, astronomiju un astroloģiju. Pēdējās minētās nozares apguve augstskolā tolaik nebija kaut kas neparasts, jo jau kopš 14. gs. sākuma astroloģiju apguva vairākās pazīstamās Eiropas universitātēs (Boloņā, Padujā u. c.). Tikai līdz ar apgaismību reiz par zinātni uzskatītā nozare pamazām tika marginalizēta un to sāka uzskatīt par pseidozinātni. Tā kā Heidelbergas Universitāte 1512. gadā atteicās viņam piešķirt maģistra grādu, jo viņš esot pārāk jauns, F. Melanhtons turpināja studijas Tībingenes Universitātē (Universität Tübingen), kur papildus apguva jurisprudenci, matemātiku un medicīnu. 1516. gadā viņš ieguva maģistra grādu un pēc tam pievērsās teoloģijas studijām. F. Melanhtons lasīja lekcijas par Vergiliju (Vergilius) un Titu Līviju (Titus Livius).

1520. gadā F. Melanhtons apprecēja Katarīnu Krapu (Katharina Krapp), Vitenbergas birģermeistara meitu. F. Melanhtons arī pats aicināja bijušos Romas katoļu priesterus precēties, lai gan bija piesardzīgs jautājumā par M. Lutera laulībām (1525), jo uzskatīja, ka tās var sabojāt reformatora reputāciju. Vēlāk gan F. Melanhtons atzina, ka tas bija pareizs solis.

1518. gadā divdesmit viena gada vecumā F. Melanhtons kļuva par profesoru Vitenbergas Universitātē. Viņš publicēja pirmos zinātniskos darbus, piemēram, grieķu valodas gramatiku (Institutiones Graecae Grammaticae, 1518), ko atkārtoti izdeva daudzas reizes. Vēlāk tapuši arī citi F. Melanhtona darbi, no kuriem slavenākais ir “Kopīgas vietas teoloģijā vai teoloģijas pamattēmas” (Loci communes rerum theologicarum seu hypotyposes theologicae), kas pirmo reizi publicēts 1521. gadā un vēlāk piedzīvojis vairākas versijas. Darbs balstīts Jaunās Derības vēstulē romiešiem un ir uzskatāms par protestantu pirmo sistemātiskās teoloģijas grāmatu. Tā kļuva pazīstama visa Eiropā. Kembridžas Universitātē (University of Cambridge) darbs bija obligātais lasāmteksts.

Vēl pirms sastapšanās ar M. Luteru F. Melanhtons iepazina viņa 1517. gada tēzes. Abi sadraudzējās, kad F. Melanhtons pārcēlās uz Vitenbergu. 1521. gadā, par spīti imperatora Kārļa V (Karl V) ediktam, ka M. Lutera atbalstītājiem piespriežams nāves sods, F. Melanhtons asi atbildēja uz Sorbonnas Universitātes (Sorbonne Université) pausto M. Lutera uzskatu nosodījumu. Tajā pašā gadā M. Luters publicēja F. Melanhtona lasītās lekcijas par abām apustuļa Pāvila vēstulēm korintiešiem. F. Melanhtons sarakstīja arī citu Jaunās Derības grāmatu komentārus. Laikā, kad M. Luters uzturējās Vartburgā (1521–1522), F. Melanhtons viņa vietā kļuva par reformācijas līderi. Viņš motivēja M. Luteru tulkot Bībeli, un, atrazdamies Vartburgā, reformators to arī darīja. 1522. gadā tika publicēta M. Lutera tulkotā Jaunā Derība. Špeierā notika Svētās Romas Impērijas 1526. gada reihstāgs. Tas uz laiku apturēja Vormsas ediktu (1521), kas atbalstīja protestantu vajāšanas. F. Melanhtons tika iecelts par vienu no pilnvarniekiem, kurš Saksijā apmeklēja draudzes, lai sakārtotu protestantu draudžu darbību. 1528. gadā F. Melanhtons šī mērķa labad publicēja instrukcijas (Unterricht der Visitatoren), kurās bija arī vadlīnijas pamatskolu izglītībai. Uz to pamata tika pieņemts likums par skolu sistēmu Saksijā. F. Melanhtona modeli pārņēma arī citur vācu zemēs. Viņam bija liela interese arī par augstskolu izglītību, un F. Melanhtons palīdzēja universitāšu dibināšanā Marburgā (1527), Kēnigsbergā (tagad Kaļiņingradā, 1544) un Jēnā (1548), arī esošo universitāšu reformās. F. Melanhtons bija klāt, kad 1529. gada Špeieras reihstāgā tika iesniegts reformācijas aizstāvju – vairāku firstu un brīvpilsētu pārstāvju – protests. Protests bija reakcija uz to, ka reihstāga katoliskais vairākums pieņēma lēmumu, kas pēc pagaidu pārtraukuma pavēra ceļu tālākām reformācijas piekritēju vajāšanām. Kopš tā laika publiskajā telpā nostiprinājās jēdziens “protestanti”. Augsburgas reihstāgā (1530) tika iesniegta F. Melanhtona sagatavotā Augsburgas ticības apliecība, kas pēc tam kļuva par vienu no luterāņu konfesionālajiem pamatdokumentiem. 1537. gadā tapis F. Melanhtona darbs “Par pāvesta varu un primaritāti” (Tractatus de Potestate et Primatu Papae, 1537), kurā autors kritizēja mācību par pāvesta īpašo un Dieva noteikto statusu, lai gan atzina, ka pāvesta garīgās varas primaritāte ir iespējama, ja pāvests ir uzticīgs evaņģēlija mācībai. Šis teksts iekļauts Vienprātības grāmatā (Liber Concordiae, 1580), kas ir luterāņu konfesionālo dokumentu krājums. Pēc M. Lutera nāves 1546. gadā F. Melanhtons ieņēma vadošo lomu luteriskajā reformācijā.

F. Melanhtons bija humānists, kurš iestājās par antīko klasiķu lasīšanas un sengrieķu valodas apguves veicināšanu izglītībā. Daudzi viņa darbi ir mācību grāmatas, kas ir balstītas lekciju pierakstos. Filozofijā F. Melanhtons deva priekšroku Aristotelim, teoloģijā – sistematizēja protestantisma atziņas. Mācībā par svēto vakarēdienu viņš sākotnēji piekrita M. Luteram, taču vēlāk F. Melanhtona uzskati tuvojās Žana Kalvina (Jean Calvin) domām. 1540. gadā viņš izdarīja atbilstošas izmaiņas Augsburgas ticības apliecībā, un šo revidēto versiju parakstīja arī Ž. Kalvins. Līdz pat mūsdienām daudzas luterāņu baznīcas par autoritatīvu atzīst tikai Augsburgas ticības apliecības sākotnējo versiju. F. Melanhtons vēlākā dzīves posmā (pretēji M. Lutera stingrajam augustīnismam) uzskatīja, ka cilvēku izvēlei ir loma procesā, kas ved pie atgriešanās pie Dieva. Darbā “Par dvēseli” (De anima, 1540) viņš teica: “Dievs aicina pie sevis, taču tos, kuri to vēlas.” Būdams ieinteresēts ētikā, F. Melanhtons akcentēja labu darbu nozīmi, jo tie ir ticības augļi. Viņš gan nekad nepazaudēja protestantiem raksturīgās mācības par taisnošanu ticībā centralitāti. F. Melanhtona diplomātiskā iedaba un tieksme meklēt kopīgo ar citiem izraisīja konfliktus ar kategoriskāk noskaņotiem luterāņu reformācijas pārstāvjiem, kuru skatījumā viņš bija vai nu pārāk katolisks, vai pārāk tuvs reformātiem. Pēc F. Melanhtona nāves viņa doktrinālo darbu apkopojums (Corpus Philippicum, 1560) sākotnēji tika izplatīts visās Saksijas draudzēs, tad aptuveni četrpadsmit gadus vēlāk par simpātijām reformātu teoloģijai apsūdzētie tika ieslodzīti vai izsūtīti no valsts. F. Melanhtona nozīme atkal tika izcelta apgaismības laikā, kad viņu godināja kā evaņģēliskās teoloģijas tēvu.

F. Melanhtonu ietekmēja M. Lutera antisemītisms, tomēr viņš 1539. gadā Frankfurtē nosodīja 1510. gada ebreju vajāšanas Brandenburgā, kurās tika sadedzināti 38 ebreji. Viņi tika apsūdzēti hostijas (dievmaizes) desakralizācijā. F. Melanhtons arī uzsvēra senebreju valodas apguves nepieciešamību.

Albrehts Dīrers (Albrecht Dürer) 16. gs. 20. gados, izmantojot vara grebumu tehniku, izveidoja virkni F. Melanhtona portretu. Ir zināmi arī gleznoti F. Melanhtona portreti, piemēram, Lūkasa Krānaha Vecākā (Lucas Cranach der Ältere) 1545. gada gleznojums. F. Melanhtons iemūžināts skulptūrās – viena no tām 1906. gadā uzstādīta Vitenbergas pils baznīcā (Schlosskirche), kurā apbedīts gan M. Luters, gan F. Melanhtons. Abi reformatori attēloti vienā no Špeieras Protesta piemiņas baznīcas (Gedächtniskirche der Protestation) vitrāžām. Luterāņu un reformātu ūnijas baznīcai piederošais dievnams uzcelts starp 1893. un 1904. gadu; tas piemin 1529. gada Špeieras reihstāgā pausto reformācijas aizstāvju protestu.