Līvāni ir pilsēta Latvijas dienvidaustrumos, Latgales rietumos, Līvānu novadā, pie Dubnas ietekas Daugavā. Pilsēta atrodas Daugavas labajā krastā un abpus Dubnas ietekai. Līvānu pilsētas teritorijā ietilpst gandrīz viss Līvānu ezers (5,1 ha) un Zaķu sala Daugavā. Pilsēta atrodas starp Daugavu no rietumiem un lielu mežu un purvu masīvu no austrumiem. Tā ziemeļu–dienvidu virzienā stiepjas 4,5 km garumā (pilsētas maģistrālā Rīgas iela ir garākā galvaspilsētas vārdā nosauktā iela Latvijā), savukārt rietumu–austrumu virzienā pilsēta plešas ne vairāk kā 1,6 km platumā.

Līvānu rietumu robeža iet pa Daugavu un paralēli Daugavai apmēram 400 m attālumā no upes, no dienvidiem un dienvidaustrumiem pilsētu norobežo liels meža masīvs, īsu posmu robeža iet pa Stacijas ielu un Dubnas upi, ziemeļaustrumos tā atdala pilsētas apbūvi no apkārtējām lauksaimniecības zemēm, tad aptuveni 1 km pa Rīgas–Daugavpils dzelzceļa līniju, savukārt pilsētas ziemeļos robeža iet perpendikulāri Daugavai pa Robežu ielu.

Līvāni atrodas pie augstākās kategorijas autoceļa A6 (Rīga–Daugavpils–Krāslava–Baltkrievijas robeža) vietā, kur tas krustojas ar reģionālās nozīmes autoceļu P63 (Līvāni–Preiļi). Līvāni atrodas arī pie dzelzceļa līnijas Rīga–Daugavpils. Attālums no Latvijas galvaspilsētas Rīgas pa autoceļu ir 170 km, bet pa dzelzceļu – 158 km, savukārt attālums no Daugavpils – 60 km.

Līvānos atrodas Līvānu novada pašvaldība. Novadā ietilpst pati pilsēta un 5 pagasti – Jersikas, Rožupes, Rudzātu, Sutru un Turku. Līvānu novads tika izveidots 1999. gadā, bet līdz tam Līvāni atradās Preiļu rajonā. Ziemeļos Līvāni robežojas ar Turku pagastu, austrumos un dienvidos – ar Jersikas pagastu, bet rietumos – ar Jēkabpils novada Dignājas pagastu.  

Līvānu pilsētas platība ir 6,4 km², no tās sauszeme – 5,8 km², ūdeņi – 0,6 km². Iedzīvotāju skaits 2024. gadā – 6790, apdzīvojuma blīvums (neskaitot ūdeņiem aizņemto teritoriju) – 1170 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru. Pilsētas tiesības Līvāniem piešķirtas 1926. gada 7. jūnijā.

Līvānu pilsētas ģerbonis apstiprināts 1938. gada 30. septembrī. Ģerboņa vairogs ir zilā krāsā, sudraba pālis simbolizē divas upes – Daugavu un Dubnu, kuru krastos Līvāni atrodas. Sudraba vanadziņš virs pāļa ir augsta lidojuma simbols. Līvānu pilsētas karogs sastāv no trim vienāda platuma horizontālām joslām – malējās joslas zilā krāsā simbolizē abas pilsētas upes – Daugavu un Dubnu –, bet baltā josla vidusdaļā simbolizē lielceļu, uz kura pilsēta atrodas, un tas ir arī baltais ticības ceļš labākai nākotnei. Karoga vidusdaļā ir redzams Līvānu pilsētas ģerbonis. Līvāniem ir arī himna, kuru komponējis līvānietis Juris Kulakovs, kā arī pilsētas logo ar saukli “Atslēga Latgales vārtos”.   

Līvānu nosaukuma izcelsme tiek saistīta ar slaveno vācbaltu muižnieku fon Līvenu (von Lieven) dzimtu – 1533. gadā Rīgas arhibīskapa vasalis līdzās savai muižai šeit dibināja miestiņu ar nosaukumu Lievenhof. Tomēr Līvāni dēvēti arī citos līdzīgos vārdos (Limehnen, Libenen, Livenen).

Līvāni atrodas Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenuma rietumu malā iepretim Aknīstes nolaidenumam Daugavas kreisajā krastā. Teritorijas reljefs ir līdzens (aptuveni 95 m virs jūras līmeņa), uz austrumiem un ziemeļaustrumiem no pilsētas ir lieli mežu un Līvānu un Pētermuižas purvu masīvi, vienīgi gar Daugavu un Dubnu plešas iekoptas lauksaimniecības zemes. Pašā Dubnas lejtecē upei ir stāvi, līdz pat 10 m augsti krasti. Pilsētas centrā uz bijušās ražošanas biedrības “Straume” spēkstacijas pamatiem 2001. gadā tika uzcelta Līvānu hidroelektrostacija (HES). Pilsētas apkaimē atrodas dolomīta, māla un kūdras atradnes.  Klimats ir mēreni kontinentāls – ziemas aukstākas, bet vasaras siltākas nekā caurmērā Latvijā. Vidējā gada temperatūra ir +6⁰ C, bet nokrišņu daudzums apmēram 700 mm gadā, kas ir vidējais Latvijas rādītājs. 

Atbilstoši Latvijas ainavu rajonēšanai Līvāni atrodas Daugavzemes ainavzemes Daugavpils–Līvānu viļņaines ainavapvidū. Daugavas ieleja šeit nav tik izteiksmīga kā Krāslavas–Naujenes meandru apvidū un upes ielejas dziļums ir tikai 4–6 m. Līdz Līvāniem Daugava ir iegrauzusies irdenajos augšējā pleistocēna nogulumos, bet lejpus Līvāniem – devona dolomītos, kur sākas upes krāčainais posms. Daugavas senielejas plašā paliene un terases, auglīgās aluviālās augsnes ir iemesls tam, ka ieleja Līvānu apkaimē ir stipri iekultivēta un tajā dominē zālāji.  

Līvānos 58 % no pilsētas teritorijas aizņem apbūve, 26 % – zaļā zona un meži, 5 % – lauksaimniecībā izmantojamās zemes, 9 % – ūdeņi, 2 % – citi zemes lietojuma veidi.    

Līvānu apvidus bija apdzīvots jau sen, par ko liecina akmens laikmeta atradumi, kā arī vidējā un vēlā dzelzs laikmeta apbedījumi tagadējā pilsētas teritorijā. Līvānos atrasti divi (1875, 1933) ievērojami depozīti ar 10.–11. gs. Rietumeiropas sudraba monētām. Vēstures avoti liecina, ka tagadējo Līvānu vietā Dubnas krastos jau pirms 13. gs. atradās apmetne, saukta par Dubnu, Dubenu un Dubnavu, kuras veidošanos sekmēja tirdzniecības ceļš pa Daugavu.

Viens no Latvijas slavenākajiem un vislabāk izpētītajiem Latvijas pilskalniem – Jersikas pilskalns – atrodas 7 km uz dienvidiem no pilsētas robežas un līdz 13. gs. Līvāni atradās senās Jersikas zemes sastāvā. Iespējams, ka Livonijas krusta karu laikā 1273. gadā tieši Līvānu tuvumā notika lietuviešu kauja ar krustnešiem pie Dubnas (Dubenā).

Pēc fon Līveniem Līvānu muiža nonāca poļu magnāta Leonarda Gabriela Poceja (Leonard Gabriel Pociej) īpašumā (1677), kurš šeit uzbūvēja pirmo koka baznīcu (1678). 18. gs. sākumā Līvāni kļuva par Krustpils muižas īpašnieku baronu fon Korfu (von Korff) īpašumu kā pusmuiža – līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai muižas klēts. 1824. gadā Līvāniem tika piešķirtas miesta tiesības un tiesības rīkot gadatirgus, 1852. gadā šeit bija 28 sētas un 2 mūra krogi. Līvānu miesta strauja attīstība sākās pēc Rīgas–Dinaburgas dzelzceļa līnijas atklāšanas (1861). Tajā pašā gadā no Daugavas dolomīta Līvānos tika uzcelta pašreizējā katoļu baznīca.

Kopš 19. gs. vidus Līvānu attīstības pamats ir bijusi rūpniecība, kas Līvānus padara atšķirīgus no citām Latgales mazpilsētām. To sekmēja labā satiksme pa ūdensceļu un dzelzceļu, kā arī lielie vietējo izejvielu krājumi (dolomīts, kūdra, māls, smilts). 20. gs. sākumā Līvānos darbojās 10 fabrikas. 1872. gadā barons Nikolauss fon Korfs (Nikolaus von Korff) uzcēla celulozes fabriku, vācu tirgotājs Jūliuss Fogess (Julius Fogess) 1887. gadā – stikla fabriku, kurā 20. gs. sākumā strādāja apmēram 500 cilvēku. Līvānos darbojās arī otra stikla fabrika, un miests kļuva par lielāko stikla ražošanas centru Latvijā. 

Pirmā pasaules kara laikā vairākus gadus Līvāni atradās tiešā frontes tuvumā, tāpēc artilērijas apšaudēs tika iznīcinātas daudzas pilsētas ēkas – tika sagrautas vai nodedzinātas visas rūpnīcas un no 419 dzīvojamajām mājām 153 pilnībā nopostītas. Arī Latvijas Neatkarības kara laikā Līvānu tuvumā notika sadursmes un tikai ceturtās kaujas laikā 1919. gada 3. oktobrī Līvānus izdevās ieņemt Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulka un Baltijas landesvēra karaspēkam. 1920. gada agrārās reformas laikā Līvānu muižas 1533 ha zemes tika sadalītas 153 īpašumos.

1922. gadā tika atjaunota stikla fabrika, pilsētā darbu uzsāka liela kūdras fabrika un agrākajā celulozes fabrikā Līvānu ražošanas biedrība “Straume” ierīkoja spēkstaciju, dzirnavas, gateri, vilnas apstrādāšanas un galdniecības darbnīcas. Pilsētā vēl bija spirta dedzinātava, kaļķu ražotne un 12 citi mazāki rūpniecības uzņēmumi, darbojās 170 tirdzniecības uzņēmumi, tika rīkoti nedēļas un gada tirgi. Līvānos tika uzcelta valsts pamatskola, slimnīca, pilsētas valdes nams un luterāņu baznīca, kā arī ierīkots pilsētas parks un stadions. 

1950.–1959. gadā Līvāni bija rajona centrs un arī pēckara gados pilsētā turpinājās rūpniecības attīstība. Kopš 1961. gada darbojās eksperimentālā bioķīmiskā rūpnīca, kas bija pirmais uzņēmums Padomju Savienībā, kas sāka ražot lizīnu – lopu dzīvsvara pieauguma stimulatoru. Darbību paplašināja Līvānu stikla fabrika, pilsētā darbojās kokapstrādes cehs, kūdras fabrika, kažokādu apstrādes fabrikas “Elektra” filiāle, ķieģeļu fabrika un citi uzņēmumi.

Līvānu eksperimentālajā māju būves kombinātā, izmantojot Zviedrijā radītas tehnoloģijas un iekārtas, 1978. gadā sērijveidā sāka ražot sastāvdaļas koka un skaidu plākšņu paneļu mājām jeb tā sauktajām līvānietēm (Līvānu tipa mājām). Gadā plānoja saražot līdz 2000 mājām, kam vajadzēja veidot jauna tipa standartciematus Latvijas PSR lauku ainavā; plānotā jauda netika sasniegta. Līdz 1985. gadam visā Latvijā uzbūvēja apmēram 4000 šāda tipa māju – daudzos Latvijas ciemos ir sastopamas Līvānu ielas.

Mazpilsēta Līvāni kļuva par trešo lielāko rūpniecības centru Latgalē aiz Daugavpils un Rēzeknes. Iedzīvotāju skaits 80. gadu beigās Līvānos pārsniedza 12 tūkstošus un bija lielāks nekā toreizējā rajona centrā Preiļos – vienīgais tāda veida precedents Latvijas PSR. Pilsētā ievērojami pieauga slāvu tautu iedzīvotāju īpatsvars un no samērā klusas latviski ebrejiskas pirmskara mazpilsētas Līvāni bija pārvērtušies par industrializētu un rusificētu padomju pilsētu. Sociāli ekonomiskā krīze, kas sekoja pēc Padomju Savienības sabrukuma, Līvānus skāra sevišķi smagi – 1997. gadā 28 % no darbaspējīgajiem pilsētas iedzīvotājiem bija bezdarbnieki.   

Līvāni ir tipiska Latvijas pilsēta ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu.   

Pēc konfesionālās piederības Līvānos visvairāk ir katoļu, kas pieder Svētā Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu draudzei, kuras 1861. gadā uzceltais dievnams atrodas līdzās Dubnas ietekai Daugavā. Luterāņu īpatsvars Līvānos ir lielāks nekā citās Latgales pilsētās – Līvānu Evanģēliski luteriskā baznīca iesvētīta 1932. gadā. Pilsētā darbojas Līvānu Visu Svēto pareizticīgo draudze, kuras baznīca par ticīgo līdzekļiem tika uzcelta 1939. gadā, kā arī Līvānu vecticībnieku draudze ar nelielu lūgšanu namu Dubnas upes krastā.

Vairāk nekā gadsimtu Līvānu simbols bija stikla fabrika, kas savu darbību uzsāka 1887. gadā kā dažāda izmēra stikla pudeļu ražotne un nākamos 120 gadus savā attīstībā pieredzēja gan uzplaukuma periodus, gan lejupslīdes posmus, kas noslēdzās ar uzņēmuma bankrotu 2008. gadā. 20. gs. 80. gados Līvānu stikla fabrikā nodarbināto skaits sasniedza 1250 cilvēkus. Mūsdienās ar uzņēmuma vēsturi un saražoto produkciju var iepazīties Līvānu stikla muzejā (1979), kas ir vienīgais šāda veida muzejs Baltijā. Muzejs atrodas Līvānu stikla un amatniecības centrā, kur darbojas arī stikla pūšanas darbnīca.

1983. gadā Līvānu stikla fabrikā tika uzsākta optisko šķiedru ražošana, lai izpildītu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) militāros pasūtījumus. Mūsdienās Līvānos lielākais rūpniecības uzņēmums ir SIA “Lightguide International”, kura apgrozījums 2023. gadā bija 53,7 miljoni eiro un tika nodarbināti 272 cilvēki. Pēc apgrozījuma tas ir 7. lielākais uzņēmums Latgalē un ir pasaulē vadošais uzņēmums, kas ražo optiskās šķiedras. Specializējies medicīnas katetru ražošanā, ko izmanto nierakmeņu un prostatas vēža novēršanai – 2022. gadā firmai piederēja 80 % pasaules katetru tirgus. Līvānos ar augstu novērtējumu pasaules tirgū darbojās arī SIA “Ceram Optic” – augsto tehnoloģiju uzņēmums, kas ražo optiskās šķiedras, šķiedras pinumus, kabeļus un lāzera staru novadīšanas sistēmas.

Līvānos darbojas arī citi dažādu nozaru uzņēmumi ar ievērojamu apgrozījumu. Lielākie no tiem (atbilstoši “Lursoft” datu bāzei) 2023. gadā bija: SIA “RNS-D” (degvielas un kurināmā vairumtirdzniecība) – apgrozījums 7,5 miljoni eiro, SIA “Saltums 2” (saldējuma ražošana) – 3,5 miljoni eiro, SIA “Daugulis & Partneri” (cepumu un konditorejas izstrādājumu ražošana) – 3,0 miljoni eiro, SIA “Granvia” (kravu pārvadājumi pa autoceļiem) – 2,9 miljoni eiro, SIA “Forestree” (mežizstrāde un kokmateriālu vairumtirdzniecība) – 2,7 miljoni eiro, SIA “Baltik sistem” (kravu pārvadājumi pa autoceļiem) – 2,6 miljoni eiro, SIA “Sencis” (mēbeļu ražošana) – 2,3 miljoni eiro, SIA “Līvānu dzīvokļu un komunālā saimniecība” (nekustamā īpašuma pārvaldīšana) – 2,2 miljoni eiro, SIA “LīvMet” (metāla konstrukciju ražošana) – 2,1 miljoni eiro, SIA “Līvānu slimnīca” (ārstniecības pakalpojumi) – 2,0 miljoni eiro, SIA “Adugs” (cepumu un konditorejas izstrādājumu ražošana) un SIA “Līvānu mājas un logi” (koka durvju, logu un galdniecības izstrādājumu ražošana).    

Līvānu rūpnieciskā zona ir izvietota pilsētas dienvidaustrumu daļā starp dzelzceļa līniju Rīga–Daugavpils un pilsētai pieguļošo meža masīvu – tā ietiecas arī Jersikas pagasta teritorijā. Līvānu pievārtē Rožupes pagasta teritorijā darbojas divi lieli kūdras ieguves un pārstrādes uzņēmumi – SIA “Zelta zeme” (apgrozījums 10,1 miljoni eiro) un SIA “Līvānu kūdras fabrika” (apgrozījums 4,2 miljoni eiro). Līvānos atrodas VAS “Latvijas Valsts meži” Dienvidlatgales mežsaimniecība.

Pilsētā ir daudz mazumtirdzniecības uzņēmumu un tie ir koncentrējušies galvenokārt gar Rīgas ielu. Darbojas vairāki sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi. Naktsmītnes piedāvā viesnīca un viesu nams. Līvānos ir pasta nodaļa. 

Līvāni ir tipiska tranzītpilsēta – to visā garumā no ziemeļiem uz dienvidiem šķērso automaģistrāle A6, kuras posms pilsētas teritorijā ir Rīgas iela. Paralēli tai aptuveni 200–300 m uz austrumiem izvietojusies Rīgas–Daugavpils dzelzceļa līnija. Apvedceļu Līvānos nav iespējams ierīkot, jo no rietumiem pilsētu apskalo Daugava, bet no austrumiem tai piekļaujas liels mežu un purvu masīvs.

Līvāni ir reģionālas nozīmes transporta mezgls, pilsētā ir autoosta un starppilsētu autobusu maršruti Līvānus savieno ar Rīgu, Daugavpili, Jēkabpili, Rēzekni un Preiļiem. Līvānu dzelzceļa stacijā piestāj pasažieru vilcieni maršutos Rīga–Daugavpils un Rīga–Krāslava – abos virzienos tiek nodrošināti pārvadājumi vairākas reizes dienā. Kopš 1992. gada darbojas pārceltuve “Līvāni–Dignāja”, kas Latgali savieno ar Sēliju – tuvākais tilts pāri Daugavai atrodas Jēkabpilī 25 km attālumā. 

Līvānos ir labi attīstīta velo infrastruktūra un pilsētnieki labprāt pārvietojas ar velosipēdiem – pilsētā aktīvi darbojas veloklubs “LiVelo”. Garākais veloceliņš izbūvēts gar Rīgas ielu visā tās garumā (4,5 km), apvienotais gājēju un veloceliņš ir ierīkots gar maģistrāli A6 posmā no Līvānu robežas līdz Jaunsilavas ciemam. 2024. gadā izveidots gājēju un velo celiņš līdz Grīvas aktīvās atpūtas parkam, veloceliņi ir ierīkoti arī vairākās citās Līvānu pilsētas ielās.   

Medicīnas pakalpojumus nodrošina SIA “Līvānu slimnīca”, pilsētā darbojas vairākas aptiekas, ģimenes ārstu prakses, zobārstniecības pakalpojumu sniedzēji, kā arī veterinārās aptiekas un klīnikas. 

Līvānos darbojas vairākas izglītības iestādes – Līvānu 1. vidusskola, Jēkaba Graubiņa Līvānu Mūzikas un mākslas skola, Līvānu Bērnu un jaunatnes sporta skola, Līvānu Bērnu un jauniešu centrs, Līvānu novada pirmsskolas izglītības iestāde “Rūķīši”. Līvāni 2024. gadā bija Latvijas jauniešu galvaspilsēta.

Līvānos darbojas novada Centrālā bibliotēka.

Līvānu novada kultūras centra paspārnē darbojas vairāki mākslinieciskās pašdarbības ansambļi – amatierteātris (1950), tautas deju ansamblis “Silava” (1979), folkloras kopa “Ceiruleits” (1990), vidējās paaudzes deju kolektīvs “Daugavieši” (2001), līnijdeju grupa “Black Cofee” (2002), senioru deju kolektīvs “Dubnava”(2004), Eiropas deju grupa “Rūžeņas” (2005), pūtēju orķestris (2009), slāvu kultūras ansamblis “Uzori”(2010), senioru vokālais ansamblis “Līvas” (2013), jauktais koris “Rubus” (2015) un slāvu kultūras vokālais ansamblis “Razdoļje”(2020).  

Sporta infrastruktūru pārstāv Līvānu 1. vidusskolas stadions, 3x3 basketbola un volejbola laukumi, sporta manēža, peldbaseins “Upe” ar SPA zonu (atklāts 2018. gadā) un āra trenažieri, kas atrodas arī pie Multifunkcionālā jaunatnes iniciatīvu centra “Kvartāls”. Pilsētas futbola komanda “FK Līvāni” 2024. gadā uzvarēja Latvijas ceturtās spēcīgākās futbola “Dali Dali līgas” čempionātā un 2025. gadā startēs jau augstāka līmeņa “Altero.lv LIIGA” turnīrā. Ramirent Nacionālajā basketbola līgā spēlē basketbola klubs “Līvāni/BJSS”.

Līvānos darbojas Tūrisma informācijas punkts. Populārākais tūrisma objekts pilsētā ir Līvānu stikla un amatniecības centrs (2003), kuru ik gadu apmeklē līdz pat 10 tūkstošiem interesentu. Tas iekārtots bijušajā Līvānu muižas klētī un tās modernajā piebūvē, kur apskatāmas ekspozīcijas “Līvānu stikla muzejs”, “Plūdi Līvānos” un vēsturiska ekspozīcija “Amatnieki Latgalē 19.–20. gadsimtā”. Tajā aplūkojama arī garākā tautiskā josta Latvijā (94 m), kas tapusi sadarbībā ar Līvānu Tautas lietišķās mākslas studijas “Dubna” (1974) audējām. Centrā darbojas stikla pūšanas un keramikas darbnīcas. Populārs apskates objekts Līvānu pilsētvidē ir septiņi oriģināli soliņi, kas izvietoti dažādās pilsētas vietās.  

Līvānos dzimuši – režisore un žurnāliste Ilona Brūvere, komponists un grupas “Pērkons” dibinātājs J. Kulakovs, tautas daiļamata meistare un pedagoģe Maija Kulakova, bobslejists Egils Bojārs, dziedātājs un producents Atis Auzāns un etnomuzikoloģe un dziedātāja Kristīne Kārkle-Kalniņa. Ar Līvāniem saistīts uzņēmējs un mecenāts Daumands Pfafrods, pedagoģe un folkloras kopas “Ceiruleits” vadītāja Anna Kārkle un fotomākslinieks Alnis Stakle.