Kārlis Barons bija Latvijas akadēmiskās zobārstniecības izveidotājs, Latvijas Universitātes (LU) Zobārstniecības institūta (tagad Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Stomatoloģijas institūts) dibinātājs un vadītājs (1920–1944), Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) priekšnieks (1930–1940). Viens no aktīvākajiem latviešu ārstiem, kas darbojās daudzās biedrībās.

K. Barons piedzima mājskolotāja, pazīstamā folklorista un sabiedriskā darbinieka Krišjāņa Barona un viņa sievas Dārtas (dzimusi Rudzīte) ģimenē kā vecākais no četriem bērniem (pārējie nomira agri un apbedīti Pēterburgā, kur tolaik dzīvoja Baronu ģimene).

K. Barona laulībā ar skolotāju Līnu Šarloti Jēkabsoni (noslēgta 08.06.1897. Rīgā) dzimuši četri bērni. Dēls Kārlis Barons krita Latvijas Neatkarības karā kaujā pret lieliniekiem durkļu cīņā Jaunbērzes pagastā 22.03.1919. (pēc nāves apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, III šķiru). Jaunākā meita Lidija bija zobārste.

K. Barons pirmo izglītību ieguva mājmācībā un pareizticīgo draudzes skolā Pēterburgā, vēlāk mācījās klasiskajā 1. Pēterburgas ģimnāzijā (Первая Санкт-Петербургская гимназия), ko pabeidza 1884. gadā. No 1884. līdz 1888. gadam K. Barons studēja Maskavas Universitātes (Императорский Московский университет) Fizikas un matemātikas fakultātē, ko beidza 1888. gadā ar dabaszinātņu kandidāta (cand. rer. nat.) grādu. Turpināja studijas Medicīnas fakultātē, ko absolvēja 1891. gadā ar ārsta grādu.

Pēc ārsta grāda iegūšanas K. Barons īslaicīgi aizvietoja zemstes ārstu Novgorodas guberņā, pēc tam atgriezās Maskavā. 1892. gadā pārcēlās uz Rīgu, kur strādāja kā privātārsts un skolas ārsts (līdz 1905. gadam). No 1899. līdz 1914. gadam K. Barons bija Rīgas–Orlas dzelzceļa līnijas iecirkņa ārsts un rentgenkabineta vadītājs Rīgā. No 1902. līdz 1914. gadam viņš bija lektors Rīgas zobārstu skolā, kuras īpašnieks bija Leo Dolins. Tā bija pirmā šāda skola Rīgā.

Pirmā pasaules kara laikā bija Grodņas cietokšņa lazaretes priekšnieka palīgs (1914–1915), kas vēlāk evakuēts uz Kostromu. Pēc paša lūguma pārcelts uz Rīgas fronti (01.1917.) un iecelts par Latviešu strēlnieku 2. divīzijas lazaretes vecāko ārstu (1917–1918) Valmierā, pēc tam Tērbatā (tagad Tartu). Ārsts Strenčos 1918. gadā (no februāra līdz decembrim), no 12.1918. Rīgā.

Latvijas Neatkarības kara laikā K. Barons bija Latvijas dzelzceļa galvenais ārsts (11.01.1919.–06.1920.; 02.1922.–09.1927.). Kaujās pret Pāvela Bermonta karaspēku 10.1919. K. Barons, izpildot ārsta pienākumu, sniedza palīdzību ievainotajiem Daugavmalā. Jau 1919. gadā ar Amerikas Sarkanā Krusta (American National Red Cross) atbalstu K. Barons izveidoja LSK zupas virtuves trūcīgajiem bērniem, kurās pabaroja tūkstošiem bērnu.

06.1920. iecelts par Latvijas Republikas Veselības departamenta direktoru (līdz 1922. gadam).

12.05.1920. Latvijas Augstskolas (vēlāk LU) padome apstiprināja un pieņēma K. Barona izstrādāto zobārstniecības mācību programmu; 1921. gadā viņu apstiprināja par Medicīnas fakultātes Zobārstniecības nodaļas vadītāju, kā arī ievēlēja par docentu, 1931. gadā – par profesoru. 20.10.1930. K. Baronam piešķīra medicīnas goda doktora grādu (Dr. med. h. c.). 1935. gadā K. Barons pensionējās, kļuva par LU ārštata profesoru un turpināja vadīt Zobārstniecības institūtu līdz pat 1944. gadam.

Pēc Latvijas Neatkarības kara beigām K. Barons bija Veselības departamenta direktors (1920–1922), Latvijas dzelzceļa galvenais ārsts (1922–1926). Līdztekus no 1920. gada LU Medicīnas fakultātes Zobārstniecības nodaļas dibinātājs un vadītājs (līdz mūža beigām).

LSK vicepriekšnieks (1926–1930) un priekšnieks (no 01.04.1930. līdz likvidācijai 18.12.1940.).

Rīgas Latviešu biedrības biedrs no 1892. gada. Latviešu zobārstu biedrības dibinātājs (1908) un ilggadējs priekšnieks (1908–1939). Latviešu ārstu biedrības biedrs (no tās dibināšanas 04.03.1902.) un priekšnieks (1919–1923).

Krievu ārstu biedrības (Общество русских врачей) no 1893. gada un daudzu citu (Latvijas Baltā krusta biedrības, Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības, Latvijas Bērnu palīdzības savienības, Latvijas Dzelzceļnieku biedrības, Latvijas Riteņbraucēju, Atturības biedrības “Ziemeļblāzma”, Krišjāņa Barona, Krišjāņa Valdemāra u. c.) biedrību biedrs (pavisam 28).

Piedalījās Latvijas ārstu un zobārstu kongresu (1925, 1928, 1932) rīkošanā Rīgā (organizācijas komitejā) un uzstājās ar priekšlasījumiem. K. Barons bija aktīvs ārvalstu kongresu dalībnieks.

Viens no 17.03.1944. Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Pētījumi un publikācijas ķirurģiskajā stomatoloģijā, fizikālajā terapijā un rentgenoloģijā. Rakstījis par zobu profilakses jautājumiem, žokļu lūzumu diagnostiku un ārstēšanu, komplikācijām pēc zobu izraušanas, sociālo un sanitāro higiēnu (kanalizācijas problēmas Latvijā; K. Barons panāca kanalizācijas sistēmu ieviešanu visās dzelzceļa stacijās).

LSK 1939. gadā izdeva K. Barona apcerējumu “Zobārstnieciskā palīdzība bērniem līdz skolas beigšanai”.

01.01.1940. Latvijas laukos un mazpilsētās bija izveidoti 96 LSK veselības kopšanas punkti, no tiem 68 darbojās arī zobārstniecības kabineti. K. Barona vadībā veikta LSK slimnīcu un sanatoriju būvniecība un modernizācija (Tērvetē uzcelta lielākā un modernākā plaušu tuberkulozes sanatorija Baltijā). Pateicoties K. Barona organizatora talantam un darbaspējām, LSK kļuva par ietekmīgāko un bagātāko sabiedrisko organizāciju starpkaru periodā Latvijā.

Par savas darbības galveno mērķi K. Barons izvirzīja iedzīvotāju izglītošanu veselības kopšanas jautājumos.

Krievijas III šķiras Sv. Staņislava ordenis (1916). LSK Goda krusts (1925), Triju Zvaigžņu ordenis (1928, III šķira), Atzinības krusts (1939, II šķira), Aizsargu Nopelnu krusts, kā arī augstākie ārzemju Sarkanā Krusta apbalvojumi: Vācijas Sarkanā Krusta krusts (1930, I šķira), Igaunijas Sarkanā Krusta krusts ar zvaigzni (1932, I šķira), Beļģijas Sarkanā Krusta krusts (1933, I šķira), Somijas Sarkanā Krusta krusts (1936, I šķira), Dānijas Sarkanā Krusta krusts (1936, I šķira) un Polijas Sarkanā Krusta krusts (1936, I šķira).

Latvijas Dzelzceļnieku biedrības godabiedrs (1925), Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta godabiedrs (1931), LU studentu biedrības godabiedrs (1932), Latviešu ārstu biedrības godabiedrs (1937), Latviešu zobārstu biedrības godabiedrs (1939), Rīgas Odontologu biedrības, Rīgas Krievu ārstu biedrības, Rīgas Žīdu ārstu biedrības, Latvijas Atturības biedrības godabiedrs.

K. Baronam ir piemiņas plāksne pie nama Stabu ielā 9, kur no 1923. līdz 1968. gadam atradās LU Zobārstniecības institūts un vēlāk Rīgas Medicīnas institūta (RMI) Stomatoloģijas fakultāte (atklāta 10.05.1991.). Pēc K. Barona nāves viņa darba turpinātājs Dominiks Kalvelis ierosināja izveidot K. Barona piemiņas muzeju un izdot viņam veltītu monogrāfiju, taču pēckara laika grūtību dēļ tas neizdevās. Tikai 28.11.1984. Republikas apvienotās stomatoloģiskās poliklīnikas (tagad RSU Stomatoloģijas institūts) telpās Rīgā, Dzirciema ielā 20 atklāja K. Barona skulptūrportretu (tēlniece Nellija Skujeniece). Pēc RMI (tagad – RSU) jaunās ēkas Dzirciema ielā 16 nodošanas ekspluatācijā un iekārtošanas 1988. gadā viena no četrām lielajām auditorijām nosaukta K. Barona vārdā. Tajā piestiprināts viņa bronzas bareljefs (tēlniece N. Skujeniece).

K. Barons ar ģimeni Rīgā dzīvoja Suvorova (tagad Krišjāņa Barona) ielā 3, 5. dzīvoklī (no 1919. līdz 1944. gadam), kur 31.10.1985. saistībā ar viņa tēva 150 gadu jubileju atklāts Krišjāņa Barona muzejs, jo mūža pēdējos četrus gadus (1919–1923) tēvs dzīvoja dēla ģimenē.

Pieminot K. Barona 150. dzimšanas dienu, 2015. gadā Latvijas Zobārstu asociācija dibināja Kārļa Barona balvu. To piešķir par ieguldījumu praktiskajā zobārstniecībā, zinātnē un pedagoģijā un par ieguldījumu mūsdienu LSK darbībā.