Aleksandrs Plensners starpkaru periodā bija viens no ievērojamākajiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem, ieņemot atbildīgus administratīvus amatus; karjeru noslēdza ar svarīgo kara aģenta (militārā atašeja) amatu Vācijā. Vienlaikus A. Plensners bija ievērojams literāts un sabiedriskais darbinieks. Vācijas–PSRS kara laikā pārstāvēja bijušo Latvijas armijas augstāko virsnieku daļu, kas valsts neatkarības atjaunošanas iespēju saskatīja pagaidu sadarbībā ar nacistisko Vāciju.

Dzimis māju saimnieka Jāņa un Annas (dzimusi Gūšila), Plensneru triju bērnu ģimenē, kristīts Cesvaines evaņģēliski luteriskajā draudzē. 1900.–1903. gadā mācījās Grašu pagasta skolā, 1903.–1906. gadā – Cesvaines draudzes skolā. 09.1906.–06.1913. mācījās un beidza Mangaļu tālbraucēju jūrskolu, 1913.–1915. gadā studēja A. Šaņavska Maskavas pilsētas tautas universitātes (Московский городской народный университет имени А. Л. Шанявского) Sabiedriski-juridiskajā (divus gadus) un Vēstures-filozofijas nodaļā (vienu gadu). 10.1915.-02.1916. mācījās un ar I šķiru beidza Aleksandra karaskolas (Александровское военное училище) saīsināto kara laika kursu, 22.10.1934.–20.01.1937. mācījās un sekmīgi beidza Latvijas armijas Augstāko karaskolu. Latvijas Universitātē (LU) 1920.–1932. gadā studēja filozofiju, 1933.–1934. gadā – vēsturi (nav beidzis).

Precējies 01.1920. ar Elzu Emīliju Johannu Fīlholdi, bērni – Margita Beāte (precējusies Granta), Bruno Zigfrīds, Silvija (precējusies Berga), Mirjama.

Pirmā pasaules kara laikā Maskavā 14.10.1915. brīvprātīgi iestājās dienestā Krievijas armijā (karaskolā Maskavā). Pēc karaskolas beigšanas no no 14.02.1916. virsnieks (praporščiks) 191. kājnieku rezerves bataljonā Maskavā, rotas jaunākais virsnieks, no 23.03.1916. – 51. kājnieku rezerves bataljonā Maskavā, mācību komandas jaunākais virsnieks. 05.05.1916. pēc paša vēlēšanās nosūtīts uz latviešu strēlnieku bataljoniem, 09.05. ieradās un ieskaitīts 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā (no 11.1916. pulks), 5. rotas jaunākais virsnieks. 18.07.1916. piekomandēts bataljona štābam, operatīvais adjutants un tieslietu darbvedis, no 23.09.1916. – sakaru komandas priekšnieks. Podporučiks (02.01.1917.). 02.1917. iecelts par pulka adjutanta vietas izpildītāju. Poručiks (07.04.1917.). No 05.1917. pulka tiesas darbvedis. 02.08.1917. komandēts uz mācībām Aleksandra Kara juridiskajā akadēmijā (Александровская военно-юридическая академия) Petrogradā (mūsdienās Sanktpēterburga), taču 02.09.1917. atgriezās pulkā frontē, jo akadēmija pārtrauca darbību sakarā ar iekšpolitisko situāciju valstī. Štābkapteinis (03.09.1917.). Disciplīnas sabrukuma apstākļos 13.10.1917. ar pulka komandiera piekrišanu to atstāja. Dzīvoja Cēsīs, pēc tam Valkā, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka pārstāvis Viskrievijas virsnieku savienībā (Всероссийский союз офицеров), darbojās Latvju kareivju nacionālajā savienībā (LKNS; savienības izpildu komitejas priekšsēdētājs). Organizācijas laikraksta “Laika Vēstis” redakcijas loceklis Cēsīs, no 07.11.1917. Valkā (27.09.–21.12.1917.), pēc tā slēgšanas pārdēvēts par “Laika Domām” (22.–28.12.1917.; redaktors), pēc tam – par “Laika Balsi” (29.12.1917.–05.01.1918.; redakcijas loceklis). Piedalījies Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) izveidošanā. Pēc lielinieku apvērsuma kopā ar vēl diviem redakcijas locekļiem 22.11.1917. atbrīvots nākamajā dienā pēc 12. armijas karavīru deputātu padomes iejaukšanās. 17.01.1918. Valkā ārstu komisija atbrīvoja no karadienesta veselība stāvokļa dēļ, atvaļināts no armijas, atgriezās vecāku mājās Grašu pagastā. 02.1918. kopā ar literātu Edvartu Virzu devās uz Petrogradu, kur turpināja darbību LKNS un sadarbību ar LPNP. Kādu laiku ārstējās slimnīcā; draudot apcietināšanai, pārcēlās uz Maskavu, aprīļa beigās nelegāli atgriezās vācu karaspēka okupētajā Latvijā, dzīvoja Grašu pagastā, darbojās pagasta sabiedriskajā dzīvē, literārajā jomā.

19.11.1918. atgriezās Rīgā, kur atjaunoja darbību LKNS. 21.11.1918. iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, no 25.11. Apsardzības ministrijas dienestā (kapteinis). No 11.12.1918. Apsardzības ministrijas Ģenerālštāba I nodaļas (Organizācijas nodaļas) priekšnieks. No 31.12.1919. bija Galvenā štāba priekšnieka palīga un Ģenerālštāba priekšnieka vietas izpildītājs, 02.01.1919. ministrijas atlieku sastāvā atkāpās no Rīgas uz Jelgavu, no turienes – uz Liepāju. Izveidojot atsevišķu Galvenā štāba priekšnieka amatu, 25.03.1919. iecelts par Ģenerālštāba priekšnieka vietas izpildītāju. Pēc vācu 16.04.1919. apvērsuma kopā ar Latvijas Pagaidu valdību uzturējās uz tvaikoņa “Saratov”. 17.06.1919. kopā ar vēl diviem virsniekiem no Liepājas pa jūras ceļu komandēts Ziemeļlatvijas brigādes štāba rīcībā, cauri Ainažiem 21.06. ieradās, 23.06. ieskaitīts štābā, 30.06. iecelts par Ziemeļlatvijas galveno kara cenzoru Valkā. Izveidojot vienotu Latvijas armiju, 18.07.1919. iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas Preses (kara cenzūras) nodaļas priekšnieku. 19.01.1920. iecelts arī par armijas dienas laikraksta “Latvijas Kareivis” atbildīgā redaktora vietas izpildītāju. Strādāja Operatīvās daļas Informācijas nodaļā, bija tās priekšnieks. Pulkvedis-leitnants (18.11.1920.; par nopelniem Latvijas neatkarības labā, skaitot no 01.01.1920.). Pēc Armijas virspavēlnieka štāba izformēšanas no 01.04.1921. kā laikraksta “Latvijas Kareivis” redaktors pārskaitīts Galvenā štāba Apmācības daļā. 17.06.–11.07.1921. kā redaktors piedalījās Latvijas preses pārstāvju braucienā uz Poliju. 01.04.1922. piekomandēts Kara ministrijas tipogrāfijai, atstājot Apmācības daļas sarakstos. 08.07.1922. atbrīvots no laikraksta redaktora amata. No 01.03.1923. Apmācības daļas Reglamentu un instrukciju nodaļas darbvedis, no 01.04.1923. – Apmācības daļas Apmācības nodaļas priekšnieks. 18.02.1924. Apmācības daļas sastāvā pārskaitīts jaunizveidotajā Armijas komandiera štābā. 11.1923.–04.1924., 08.–12.1924., 02.–07.1925., 07.–12.1926., 06.10.1928., 08.–12.1930. bija piekomandēts Kara tiesai, tās pagaidu loceklis. 15.05.1928. iecelts par locekli komisijā Valsts pastāvēšanas 10 gadu atzīmēšanai armijā. 17.09.1929. Apmācību daļas sastāvā pārskaitīts jaunizveidotajā Armijas štābā. 15.01.1932. pārcelts uz laikraksta “Latvijas Kareivis” redakciju, laikraksta redaktors. 05.–10.05.1932. komandējumā Polijā, 30.04.–02.05.1933. – Ungārijā, 20.04.–07.05.1934. – Padomju Savienībā. No 17.09.1934. arī Kara muzeja padomes loceklis. Mācību laikā Latvijas armijas Augstākajā karaskolā 17.11.1936. paaugstināts par pulkvedi. Pēc karaskolas beigšanas no 21.01.1937. ierindas komandēšanas cenza iegūšanai piekomandēts 5. Cēsu kājnieku pulkam Rīgā, 1. bataljona komandiera vietas izpildītājs, 22.03.1937. – tādā pašā nolūkā Autotanku pulkam. 01.04.1937. atbrīvots no laikraksta “Latvijas Kareivis” redaktora amata un pārcelts uz Armijas štāba Informācijas daļu, ieceļot par kara aģentu (militāro atašeju) Vācijā un Ungārijā ar sēdekli Berlīnē. 1921. gadā bija arī neatkarīgā nacionāli demokrātiskā dienas laikraksta “Latvijas Sargs” redakcijas kolēģijas loceklis, 1925. gadā – dienas laikraksta “Rīgas Ziņas” redakcijas loceklis, 1926. gadā – militāri zinātniska un literāra mēnešraksta “Tēvija” redaktors, 1928.–1932. gadā – militāri zinātniska un literāra mēnešraksta “Aizsargs” redaktors, 1930.–1932.gadā – akadēmiskā laikraksta “Universitas” redaktors. Bija studentu korporācijas “Lettonia” filistrs, Latviešu un lietuviešu vienības, Latviešu un britu biedrības, Rotary kluba u. c. sabiedrisku organizāciju biedrs. 09.1931. kandidēja Saeimas vēlēšanās no Nacionālās apvienības saraksta (netika ievēlēts). Studiju laikā ievēlēts par LU Studentu padomes priekšsēdētāju, no 1937. gada Latvijas Preses biedrības valdes loceklis u. c. 01.1937. apstiprināts par līdzstrādnieku Vēstures institūta Jaunākās vēstures nodaļā. No 1914. gada rakstījis dzejoļus, stāstus un aprakstus, pētījumus kara vēsturē, 1920.–1921. gadā tulkojis no vācu valodas Artura Šniclera (Arthur Schnitzler) darbu “Kazanovas atgriešanās” (Casanovas Heimfahrt, 1918), no krievu valodas – Georgija Čelpanova (Георгий Иванович Челпанов) darbu “Par šīlaika filosofiskiem uzskatiem” (О современных философских направлениях, 1902) u. c. Saimniekoja mantotajā saimniecībā Grašu pagasta Pakuļos.

Pēc valsts okupācijas 07.1940. atbrīvots no kara aģenta (militārā atašeja) amata. 01.08.1940. Armijas štāba Informācijas daļas priekšnieks pavēlēja līdz 15.08. atgriezties Rīgā, 16.08. izsludināts par dezertieri, jo “nolūkā pavisam izvairīties no kara dienesta, palicis dzīvot ārzemēs”. Dzīvoja Berlīnē, 01.05.1941. viens no LKNS atjaunotājiem Vācijā, Latvijas neatkarības atjaunošanas nolūkā uzsākot sadarbību ar vācu militārās izlūkošanas struktūrām. Latvijā atgriezās 07.1941. kopā ar Vācijas armiju. No 05.07.1941. bija latviešu pašaizsardzības spēku priekšnieks, pēc tam dzīvoja Grašu pagastā (nodarbojās ar lauksaimniecību). No 01.1942. pašpārvaldes Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas zinātnisko iestāžu un arhīvu daļas priekšnieks. 05.1943. iecelts par Latviešu leģiona Ģenerālinspektora štāba priekšnieku. No 27.05.1944. Latviešu leģiona 19. divīzijas 43. grenadieru pulka komandieris. Atkāpšanās kauju laikā Opočkas rajonā pie Duhnovo 11.07.1944. atcelts no pulka komandiera amata konflikta dēļ ar vācu pavēlniecību (apsūdzība kaujas pavēles neizpildīšanā), 10.1944. no Liepājas ieradās Vācijā, līdz 03.1945. atradās vācu kara tiesas rīcībā lietas izmeklēšanas laikā, attaisnots. 03.1945. komandēts uz Liepāju, jaunizveidotās Latvijas Nacionālās komitejas kancelejas priekšnieks, pēc tam atgriezās Vācijā, strādāja darbu sadales birojā Gīstrovā, pēc tam Lībekā. Pēc kara bēgļu gaitās Vācijā, Elmshornā, Pinnebergā, no 01.1946. latviešu valodas skolotājs bēgļu nometnes latviešu ģimnāzijā. 1950. gadā ar ģimeni izceļoja uz Zviedriju. Strādāja Būlindera (Bolinders) fabrikā Kalhellā, pēc tam par arhīva darbinieku Zviedrijas militāriestādēs. Darbojās sabiedriskajās organizācijās, 1957.–1965. gadā bija Latvijas PEN kluba priekšsēdētājs.

Par nopelniem Krievijas armijas latviešu strēlnieku vienībās Pirmā pasaules kara laikā A. Plensners apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (III šķira, ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira), Aizsargu Nopelnu krustu, Igaunijas Ērgļa ordeni (III šķira), Lietuvas Ģedimina ordeni (III šķira), Šauļu zvaigzni, Lietuvas Neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu, Polijas “Polonia Restituta” ordeni (IV šķira), trimdā apbalvots ar Daugavas Vanagu nozīmi zeltā, Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balvu.

A. Plensnera tēls kā pulka adjutants attēlots Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis” (1933–1934). Pēc nāves studentu korporācija “Lettonia” izveidoja A. Plensnera piemiņas fondu, kas izdeva rakstu krājumu A. Plensnera piemiņai. 08.10.1989. Ketskila kalnos Brāļu kapos Ņujorkas pavalstī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) atklāta piemiņas plāksne, 90. gadu sākumā ģimene uzdāvināja ar A. Plensnera dzīvi saistītos eksponātus Latvijas Kara muzejam, 25.04.1992. muzejā atklāta piemiņas izstāde. Ģimene atjaunoja mantoto saimniecību Cesvaines pagasta Pakuļos, kur ierīkoja A. Plensnera piemiņas istabu.