Kamerkori izveidoja diriģents Ivars Bērziņš nolūkā attīstīt kormūzikai neierastu priekšnesuma stilu, iekļaujot kustības, dramaturģiju, aktiermeistarību u. c.

Kordiriģents I. Bērziņš, iepriekš strādājis ar amatierkoriem, Latvijas radio kora otrais diriģents, 1986. gadā izveidoja jaunu kamerkori, kas paplašinātu līdzšinējās koru darbības robežas kustību, teatrālisma, vēstījuma iedarbīguma jomā. Par sabiedroto šim mērķim kļuva komponists, mūziķis Mārtiņš Brauns, tobrīd pametis grupu “Sīpoli”. M. Brauna daiļrade cieši saistīta ar teātra mūziku, rokmūzikas izteiksmes veidu, bija sacerētas arī kordziesmas. Trešais kamerkorim pievienojās Uģis Brikmanis, pieredzējis režisors vienota dzejas un mūzikas teātra radīšanā. Kora nosaukumā izmantotais vārds sindi lībiešu valodā nozīmē ‘dzimtais’, jēdziens “putnu dārzs” atainoja nolūku būt brīviem kā putniem.

“Sindi putnu dārza” sastāvā tika pieaicināti kordziedātāji, arī profesionāli mūziķi, daļa bija kora “Daile” dalībnieki. Turpmākajos darbības gados dalībnieku uzņemšanai tika rīkoti konkursi, kuros piedalījās vairāk nekā 80 pretendentu.

Beidzot studijas Ļeņingradas Valsts konservatorijas (Ленинградская государственная консерватория) aspirantūrā (1985), I. Bērziņš ar Latvijas radio kori iestudēja Karla Orfa (Carl Heinrich Maria Orff) kantāti Catulli carmina, skatuves darbībai pieaicinot Roberta Ligera pantomīmas trupu. Diriģents šo pašu darbu iestudēja ar kori “Sindi putnu dārzs”, tā pārtapa izvērstā uzvedumā (režisors U. Brikmanis, scenogrāfs Nikolajs Kovaļčuks), piedalījās solisti Ieva Akuratere, Sulamite Sila, Zane Grīva (Lezbija), Niks Matvejevs, Zigfrīds Muktupāvels (Katulls). Priekšnesumā savijās sengrieķu teātra estētika, rokkultūra, latviešu nacionālās kordziedāšanas tradīcijas. Tas izraisīja lielu interesi, pateicoties arī kora neparastajam un ļoti augstvērtīgajam dziedājumam un tēlojumam. Pirmajās izrādēs Jaunatnes teātrī 1987. gada maijā koncertu pirmajā daļā ar performanci uzstājās Hardijs Lediņš un “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca” (NSRD). Rudenī kantāti atskaņoja jau bez ievada performances, koncertu otrajā daļā skanēja Stīvena Portera (Steven Porter) un Deivida Bobrovica (David Bobrowitz) roka kantāte The Creation (‘Radīšana’) angļu valodā. Koris piedalījās 1987. gada mūzikas un mākslas festivālā “Bildes”.

1988. gadā “Sindi putnu dārzs” iestudēja M. Brauna kora ciklu “Latviešu mesa” (“Daugava”), kas tapa ar Valmieras Drāmas teātrī uzvestās Raiņa poēmas “Daugava” mūziku. To ieskaņoja, mūzika skanēja divās režisora Romualda Pipara dokumentālajās filmās “Demokrātijas stunda” (1988) pret Daugavpils hidroelektrostacijas (HES) būvniecību. 1988. gadā koris uzstājās Bulgārijā, Rumānijā, repertuārā bija arī latviešu autoru kordziesmas. Gada beigās tapa pirmā Ziemassvētku koncertprogramma, ar to koris koncertēja vairākās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) pilsētās. Pavadījumu koncertos atskaņoja M. Brauns.

I. Bērziņš koristu sagatavošanā iesaistīja vokālos pedagogus, dziedātāju daudzpusīgai attīstībai nodrošināja skatuves kustības treniņus, arī fiziskās nodarbības (peldbaseina un trenažieru apmeklējumi) un angļu valodas apmācību.

1989. septembrī koris uzstājās I starptautiskajā kamerkoru festivālā “Rīga dimd”, ieguva Grand Prix Latvijas jauniešu koru konkursā “Rīgas torņi”. Mākslinieciski svarīga un kvalitāti apliecinoša bija uzstāšanās ar koncertu Nacionālajā filharmonijā Varšavā (Filharmonia Narodowa w Warszawie) Polijā. Oktobrī koris devās koncertbraucienā uz Vācijas Federatīvo Republiku (VFR), kur piedalījās Eiropas jauniešu koru festivālā EUROTREFF Volfenbitelā, uzstājās latviešu centros Minsterē, Minhenē, Vircburgā, Bonnā. 1989. gadā “Sindi putnu dārzs” kļuva par Latvijas mūzikas biedrības kamerkori, uzstājās biedrības kongresā, gada beigās sagatavota jauna Ziemassvētku programma (režisors Pēteris Pētersons).

1990. gada sākumā tapa M. Brauna un Knuta Skujenieka rokoperas “Eiridīke” iestudējums, kurā titullomu atveidoja flautiste Dita Krenberga, Orfeju tēloja M. Brauns, vienlaikus spēlējot taustiņinstrumentus, arī ģitāru. Rokoperu uzveda Rīga cirka arēnā (režisors U. Brikmanis, Andra Freiberga scenogrāfija), radot iespaidīgu fantasmagoriju par latviešu tautas likteņiem, kas tverti caur grieķu mitoloģijas tēliem. Komponists darbu nosauca par “sindi-operu”. Velnu lomas atveidoja diriģents I. Bērziņš, N. Matvejevs u. c. Ar sarežģīto mūzikas un režijas meklējumu saspēli notika septiņas izrādes.

90. gadu sākumā sākās sadarbība ar Somijas producentu Kari Petinenu (Kari Pettinen), kas turpmāk pāris gadu rīkoja korim koncertu sērijas Somijas baznīcās, kultūras centros, skolās un pansionātos. Braucieni notika divreiz gadā, repertuārā bija gospeļi, korāļi, latviešu autoru garīgā mūzika kā Lūcijas Garūtas “Mūsu tēvs debesīs”, arī M. Brauna dziesmas, kora cikls (kantāte) “Daugava” u. c. Kantāti koris atskaņoja pie Brīvības pieminekļa 1990. gada Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos.

1990. gadā “Sindi putnu dārzs” kļuva par jauniešu koru apvienībai Europa Cantata biedru, koncertēja Lielbritānijā, Beļģijā, Holandē, VFR.

1991. gadā “Sindi putnu dārzs” pārtapa profesionālā korī, tā darbību, atalgojumu finansēja paša kora ienākumi no komercturnejām, atbalstīja uzņēmums “Linkejs”. Mēģinājumi notika katru dienu. Ar dziedātājiem strādāja vokālā pedagoģe Anita Garanča, savukārt M. Brauns no kora attālinājās. Korim izveidojās sadarbība ar mūziķiem izpildītājiem un komponistiem Helviju Stengrēvicu, Jāni Lūsēnu.

1991. gada februārī koris piedalījās Oulainenas mūzikas nedēļā (Oulaisten musiikkiviikot) Somijā. Spoži panākumi gūti XXXVII Starptautiskajā Torrevjehas habaneru un polifonijas konkursā (Certamen Internacional de Habaneras y Polifonía de Torrevieja) Spānijā – koris uzvarēja gan habaneru, gan polifonijas konkursā, ieguva Grand Prix par spāņu mūzikas izpildījumu. Kostimētais uzvedums ar spāņu dziesmām un dejām, kuras iestudēja Tamāra un Artūrs Ēķi, dažas reizes rādīts arī Latvijā.

1992. gadā tapa programma “Gadalaiki” – Emiļa Melngaiļa latviešu tautasdziesmu apdares U. Brikmaņa režijā ar Diānas Ābeles un Aigara Ozoliņa vizuālo ietērpu un A. Ēķa iestudētām dejām, septembrī notika koncerti VFR.

1993. gada martā “Sindi putnu dārzs” uzstājās Telavivā, Izraēlā, jūnijā ar panākumiem piedalījās koru konkursā Tamperes vokālās mūzikas festivālā “Tamperes melodija” (Tampereen Sävel) Somijā, kurā dziedāja arī no kora dalībniekiem izveidoti vokālie ansambļi “Dārzs” un “Putni”, kas ieguva 2. vietu sieviešu ansambļu konkurencē. Latvijā koncerti vairs nenotika. Rudenī I. Bērziņš sāka studijas Vācijā Hamburgas Mūzikas un teātra augstskolā (Hochschule für Musik und Theater Hamburg). Kori turpmāk diriģēja tā dziedātāji Diāna Vaice, arī Edgars Linde, strauji mainījās dziedātāju sastāvs. 1993. gada 1. septembrī koris piedalījās Rīgā, Doma laukumā, rīkotā Zinību dienas pasākumā, gada beigās uzstājās vairākās Latvijas skolās ar programmu “Gaismas stunda”. 1993. gadā, pieteikts kā Latvijas Valsts konservatorijas (kopš 1990. gada – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) absolventu kamerkoris, kolektīvs ar garīgās mūzikas programmu koncertēja Vācijā un Izraēlā.

1994. gada sākumā koristi devās pēdējā koncertturnejā pa Somijas baznīcām. Priekšnesumu daļu sniedza vokālais ansamblis “Putni” – vairākas kora dalībnieces apvienojās grupā, kuru sākotnēji vadīja Rasa Riekstiņa, pēc tam (kopš 1994. gada) Antra Dreģe.

No klasiskās kordziedāšanas atšķirīgais kamerkoris “Sindi putnu dārzs” bija muzikālo iespēju jomā unikāls kolektīvs, tā dalībnieki bija izglītoti, pieredzējuši dziedātāji, mūziķi un tāpat kā kora vadītāji – pieredzes bagātais diriģents I. Bērziņš un komponists M. Brauns – darbojās ar lielu entuziasmu. Viens no I. Bērziņa uzskatiem bija, ka tradicionālajā kormūzikā trūkst emocionalitātes, līdz ar to “Sindi putnu dārza” uzdevums bija aktīvi līdzdarboties dziedājumam, tāpēc kolektīvs balansēja starp kormūziku un operas žanru. Kora darbības gados iestudētas desmit programmas: latviešu un ārzemju autoru skaņdarbi dažādos žanros, ieskaitot džezu, gospeli, korāļus, M. Brauna darbi. Viņa kantāte “Daugava” atskaņota ap 100 reižu, pusi no tām – ārzemēs. Repertuārā liela vieta tika atvēlēta laikmetīgajai mūzikai. Skaņdarbu vidū bija ļoti sarežģīti, arī astoņbalsīgi sacerējumi. Dziedātāju augstais profesionālais līmenis ļāva viņiem izpausties arī kā solistiem. Priekšnesumi bija mūzikas, kustības, gaismu, arī scenogrāfijas savienojums, ko režisēja U. Brikmanis, Dace Micāne u. c. Uzvedumu tapšanā iesaistījās atzīti tērpu mākslinieki (Uģis Rūķītis, Larisa Brauna, D. Ābele), kustību konsultanti (Natālija Djušena (Наталья Дюшен, Slapiņa), Tatjana Binde, T. Ēķe, A. Ēķis), scenogrāfi (A. Freibergs, A. Ozoliņš u. c.), mākslinieki (Artis Rutks, Ivars Mailītis). Kori administratīvi vadījuši Ivo Zanders, Lauris Gundars, Rihards Linde.

Kamerkoris “Sindi putnu dārzs” koncertējis daudzās Eiropas valstīs (Somijā, Spānijā, Rumānijā, Bulgārijā, VFR, Polija u. c.), arī Izraēlā, ieguvis pirmās vietas vairākos starptautiskos konkursos. Daļa repertuāra (ap 30 dziesmu, opera Ziemassvētkiem, cikls “Daugava”) ir ieskaņota. Divas Jāņu tematikas dziesmas izdotas kasetē “Latvija līgo” (1994). Liela nozīme kora daiļradē bija latviešu tautasdziesmām, kas skanēja programmā “Gadalaiki”. Ar latviešu mūzikas izpildījumu, skaņdarbiem latviešu valodā “Sindi putnu dārzs” 20. gs. 80. un 90. gadu mijā būtiski veicināja Latvijas, tās kultūras un mūzikas atpazīstamību ārzemēs, daudz koncertēts arī Latvijas klausītājiem.

Korī dziedāja Solvita Sējāne, Mārīte Puriņa, R. Riekstiņa, Iveta Gudrā, Z. Grīva, Antra Knāķe (Balode), Ilona Miltiņa (Matvejeva), Antra Mickus, Vija Liepiņa, Maruta Lasmane, Līga Pole, Sandra Šteina, Ingrīda Kvelde, Kaija Linde, Andra Biseniece, Sandra Šmite, Iveta Žeikare, Māra Marnauza, N. Matvejevs, Jānis Sējāns, Ivars Balamovskis, Aivars Oliņš, Jānis Vētra, Andrejs Tomiņš, Ivo Aizgals, Aigars Stirna, Andris Brečs, Gints Šteins, Viktors Zemgals, Ints Teterovskis, Guntars Ķirsis, Ēriks Budēvics, Olafs Šlesers, Kaspars Kupše, Marks Plotņikovs, Valdis Felsbergs, Oskars Brežģis u. c.