Andrejs Pumpurs eposu sarakstījis 19. gs. otrajā pusē, tas publicēts 1888. gadā saistībā ar Trešo Vispārējo latviešu dziesmu svētku norisēm. Darbs guvis plašu ievērību un, lai gan ir individuāla autora radīts teksts, latviešu kultūrā tiek uzskatīts par tautas eposa ekvivalentu. 

“Lāčplēša” tapšana saistīta ar interesi par nacionālajiem eposiem, kas Eiropā bija īpaši aktuāla 19. gs. romantiskā nacionālisma kontekstā. Eposa esamība šajā periodā tika uzskatīta par vienu no nācijas eksistences apliecinājumiem, un tā radīšana bija ieguldījums nacionālās pašapziņas stiprināšanā. A. Pumpura darbs hronoloģiski sekoja 19. gs. vidū tapušajiem somu (1835; 1849) un igauņu (1857–1861) eposiem, taču autors ņēmis vērā arī citu, piemēram, klasisko (grieķu un romiešu), eposu tradīcijas sižeta un tēlu veidojumā. Interese par latviešu un cittautu folkloru rosināja A. Pumpuru par eposa centrālo varoni izvēlēties teiksmainas izcelsmes spēkavīra tēlu. Eposa notikumi balstīti gan latviešu vēstītājas folkloras (teiku un pasaku) motīvos, gan saistāmi ar 13. gs. vēstures aktualizāciju, izmantojot šī laikmeta norišu izklāstu Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici Cronicon Lyvoniae, 1227), kā arī Garlība Merķeļa (Garlieb Merkel) vēsturisko teiku “Vanems Imanta” (Wannem Ymanta, 1802). Eposa ilglaicīgo popularitāti noteikusi tā atbilstība latviešu nācijas patstāvības centieniem, kas tika uzsvērti “Lāčplēša” sarakstīšanas un publicēšanas periodā 19. gs. otrajā pusē.  

Sižetiski eposs “Lāčplēsis” saistāms ar Baltijas teritorijas vardarbīgo kristianizāciju, kas ietver pagānu un kristiešu atšķirīgo interešu sadursmi. Eposā tiek izcelta tradicionālo priekšstatu un dzīves ziņas nozīme Baltijas cilšu ikdienā, kas tiek pakļauta apdraudējumam, izraisot arī pretdarbību, kura pausta tautas varoņa Lāčplēša un viņa atbalstītāju tēlos. Notikumi skatīti plašā perspektīvā, savijot vēstures un folkloras materiālus. Paralēli risinātas eposa centrālo tēlu attiecības, kas ietver Lāčplēša līgavas Laimdotas nolaupīšanu un aizvešanu, bet vēlāk viņas atgūšanu. Sižetisko notikumu atrisinājums ir Lāčplēša cīņa ar Tumšo bruņinieku, kuras rezultātā abi sāncenši iet bojā, tomēr no latviešu tautas skatpunkta simboliski saglabājot arī nākotnes perspektīvu.

Eposa centrālā persona ir kultūrvaronis Lāčplēsis, kuru dievi izvēlējušies Baltijas un latviešu tautas aizstāvībai. Tēlu sistēma ietver gan Lāčplēša atbalstītājus, to vidū Laimdotu un Koknesi, gan pretiniekus, kuri nāk no pašu tautas vidus (Kangars, Kaupa), kā arī no sveštautiešiem. Pēdējo vidū īpaši izcelts mūks Diterihs, kā arī vispārinātais Tumšais bruņinieks. Pretinieku vidū sākotnēji ir arī igauņu stiprinieks Kalapuisis, ar kuru drīz tiek slēgts miera līgums. Līdzīgi kā Lāčplēsim, daļēji pārdabiskas īpašības raksturo Spīdalu, kura no raganīgas būtnes, kas tiecas Lāčplēsi iznīcināt, pārtop varoņa atbalstītājā. Eposā tāpat atveidoti mitoloģiski un arī tikai dzejnieka fantāzijā radīti tēli, piemēram, Baltijas dievi, velns Līkcepure, raganas, Ziemeļmeita, Staburadze.   

Eposs “Lāčplēsis” izkārtots sešos dziedājumos. Tas aizsākas ar Dievu sapulci, kurā tiek iezīmēta notikumu perspektīva. Darbības tālākajā risinājumā varonis uzsāk savas gaitas, kas saistītas ar Lielvārdes, Aizkraukles, Burtnieku pilīm, darbojoties gan virs zemes, gan pazemē, kur devies, lai atklātu Spīdalas patieso dabu, bet vēlāk – lai uzceltu nogrimušo Burtnieku pili. Eposā tiek iezīmēta Lāčplēša pieredze dažādās situācijās, viņam sastopoties ar pretdarbību un nodevību, un atklāti varoņa patiesības meklējumi, ceļojumi, varoņdarbi un likteņa piepildījums cīņā ar Tumšo bruņinieku.  

Tā kā A. Pumpura personīgais arhīvs gājis bojā Pirmā pasaules kara laikā, nav saglabājies arī eposa “Lāčplēsis” manuskripts. Autora rokrakstā veiktie labojumi, viņam atjaunojot sākotnējo variantu, Otrā pasaules kara laikā atrasti kādā no pirmizdevuma eksemplāriem. 20. gs. vidū tie atjaunoti un iestrādāti eposa tekstā. 

Eposs “Lāčplēsis” publicēts 1888. gada jūnijā, tas tika izdots Trešo Vispārējo latviešu dziesmu svētku dienās. Pirmizdevumā bija vairāki desmiti cenzūras svītrojumu, ko A. Pumpurs vienā no grāmatas eksemplāriem vēlāk atjaunojis. Labotās vietas pirmo reizi restaurētas “Lāčplēša” 1947. gada izdevumā. Pavisam A. Pumpura darbs latviešu valodā iznācis vairāk nekā desmit reizes, un atkārtoti izdevumi publicēti gan 20. gs. pirmajā pusē, gan padomju okupācijas varas apstākļos, gan trimdā, kā arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Izdotas arī adaptācijas un pārstāsti bērnu auditorijai. Svarīga loma eposa varoņu vizuālā tēla radīšanā bijusi grāmatas ilustrētājiem Eduardam Brencēnam, Emīlam Melderim, Ģirtam Vilkam, Voldemāram Valdmanim, Zigurdam Zuzem, Gunāram Krollim. 20. gs. publicēti vairāki A. Pumpura eposa tulkojumi krievu valodā (sākot no 1945. gada), kā arī atdzejojumi lietuviešu (1959) un igauņu valodā (1973). 1954. gadā “Lāčplēša” atstāstījums prozā publicēts japāņu valodā, savukārt čehu valodā 1987. gadā izdots eposa pārstāsts ar atsevišķu fragmentu tulkojumiem. 1988. gadā darbs tulkots somu, angļu un vācu valodā, 1991. gadā – dāņu valodā (atkārtots izdevums 2012. gadā). 21. gs. publicēti arī eposa “Lāčplēsis” atdzejojumi poļu (2003), angļu (2007), armēņu (2013) un spāņu (2017) valodā.

Eposs “Lāčplēsis” ir viens no tiem latviešu rakstniecības darbiem, kas gan iekļaujas noteiktā tradīcijā, kura saistīta ar nacionālo eposu tapšanu Eiropā un Latvijā, gan sniedzis ierosmi daudzu citu autoru interpretācijām un sižeta versijām. Lāčplēša tēls laika gaitā sabiedrībā ieguvis simbolisku varonības nozīmi, par ko liecina gan laika posmā no 1920. gada piešķirtais Lāčplēša Kara ordenis, gan arī 21. gs. simboliski atzīmējamā Lāčplēša diena 11. novembrī, ar kuru tiek pieminēti izšķirīgie notikumi Latvijas Neatkarības karā 1919. gadā. Būtiska nozīme ir Lāčplēša tēla atspoguļojumam nozīmīgu pieminekļu mākslinieciskajā veidolā, kā arī eposa varoņa vārdā nosauktajām ielām. Rīgā Lāčplēša ielas nosaukums atgādina arī par Raiņa traģēdijas “Uguns un nakts” pirmuzvedumu Jaunajā Rīgas teātrī, kas atradās toreizējā, par godu Krievijas caru dinastijai nosauktajā Romanova ielā.    

Agrīnākais un, iespējams, nozīmīgākais A. Pumpura eposa radoša izmantojuma piemērs ir 1905. gadā publicētā Raiņa luga “Uguns un nakts”, kas latviešu 20. gs. dramaturģijā aktualizēja klasiskās traģēdijas mērogu. Ar šīs lugas pirmo iestudējumu 1911. gadā tika radīts novatorisks uzvedums latviešu skatuves mākslā, organiski savienojoties literārajam materiālam, režijai, aktierspēlei un scenogrāfijai. Raiņa teksts ir pamatā arī komponista Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts” (1913–1919) libretam. Savdabīgas parādības, kuras, lai gan palikušas literatūras procesa perifērijā, raksturo A. Pumpura eposa ideju un tēlu izplatību, ir 1908. gadā sarakstītā Fallija traģēdija “Lāčplēsis” (publicēta 1942. gadā), Andrieva Niedras polemiskā drāma “Kangars” (1929) un Aleksandra Grīna biogrāfiskā vīzija “Pumpurs un Lāčplēsis”, kas 1938. gadā izrādīta Latvijas Nacionālajā teātrī. Plašāku ievērību guvusi režisora Aleksandra Rusteiķa filma “Lāčplēsis” (1930), kas ir pirmā nozīmīgākā spēlfilma latviešu kino vēsturē.

1957. gadā sacerēts komponista Jāņa Ivanova simfoniskais tēlojums “Lāčplēsis”. Trimdā tapa Dzintara Soduma satīriskais romāns “Lāčplēsis trimdā” (1960) un Valda Zepa literārā pasaka “Ķēves dēls Kurbads” (1970), kas raksturoja 20. gs. otrās puses demitoloģizācijas tendenci. 21. gs. sākumā līdzīga ievirze ir Andra Puriņa romānam “Lāčplēša klejojumi” (2001) un Pētera Pūrīša romānam “Kōknesis” (2007). Nozīmīgākā interpretācija saistās ar Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokoperu “Lāčplēsis” (1988), kas izpelnījās plašu ievērību Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas priekšvakarā un atkārtoti uzvesta 21. gadsimtā.