Epifora pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Epifora ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā epifora tiek uzskatīta par vārdu figūru un nodēvēta par atkārtojumu kolona (rindkopas) vai kommas (teikuma vai teikuma daļas) nobeigumā. Senās Romas oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herrenium, 1. gs. p. m. ē.) epifora definēta kā tas, kas pretējs anaforai – vārds tiek atkārtots nevis sākumā, bet teikuma (teikuma daļas) beigās. Sniegts arī piemērs – “kartāgiešus romiešu tauta ar taisnību ir uzvarējusi, ar ieročiem ir uzvarējusi, ar augstsirdību ir uzvarējusi”. Epiforas teorija aprakstīta arī Senās Romas retorikas teorētiķa Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs. m.ē.), kur izteikts līdzīgs definējums un sniegti piemēri no Cicerona runām. Klasiskajā retorikā ir ļoti detalizēts vārdu un domu figūru dalījums, tāpēc epifora var daļēji pārklāties ar homoioteleutonu (sengrieķu ὁμοιοτέλευτον ‘vienādas beigas’).

Mūsdienās epifora tāpat kā antīkajā pasaulē tiek gan pētīta teorētiski, gan izmantota praksē. Epifora līdzīgi kā tropi un stilistiskās figūras 20. gs. beigās un 21. gs. tiek pētīta ne tikai literatūrzinātnē, bet arī dažādās humanitārajās jomās, taču tai netiek pievērsta tikpat liela uzmanība kā anaforai.

Epiforu anglofonajā vidē dažkārt dēvē arī par epistrofu (sengrieķu ἐπιστροφή ‘pagriešana’) jeb antistrofu (sengrieķu ἀντιστροφή ‘apgriešana’).

Ja divu vai vairāku teikumu, rindkopu, dzejas rindu vai frāžu nobeigumā tiek atkārtots nevis viss vārds vai vārdi, bet tikai līdzīgas skaņas, tad to sauc par fonētisko epiforu, piemēram, tautasdziesmā, kur fonētiskā epifora parādās trešās un ceturtās rindas beigās:

Pērkonīti, pērkonīti,

Ej garām šai vietai,

Nedar skādes mājiņai,

Ne manai druviņai.

Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte uzsver, ka epifora bieži lietota gan antīkajā dzejā, gan latviešu tautasdziesmās, tādējādi pildot atskaņu funkciju, piemēram:

Tec, upīte, tecēdama,

Kur tu tālu aiztecēsi?

Tu uz jūru aiztecēsi,

Manis vairs neredzēsi.

Savukārt jaunlaiku dzejā, kur atskaņām tiek atvēlēta liela loma, epifora salīdzinājumā ar anaforu ir zaudējusi savu nozīmību un parādās reti. Taču latviešu literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis norāda, ka dzejā epifora apvienojas ar atskaņu, kā arī akcentē, ka epifora ir tuva refrēnam, kas ir atsevišķa patstāvīga sintaktiska vienība, atkārtota ik pēc panta.

Epifora ir bieži izmantota stilistiska figūra runās, it īpaši politiskās runās, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu bijušā prezidenta Baraka Obamas (Barack Hussein Obama) runā 2004. gadā Demokrātu partijas Nacionālajā konventā (2004 Democratic National Convention) – “Nav liberālas Amerikas un konservatīvas Amerikas – ir Amerikas Savienotās Valstis, nav melnās Amerikas un baltās Amerikas, un Latīņamerikas, un Āzijas Amerikas – ir Amerikas Savienotās Valstis”. Tāpat epifora (līdzīgi kā citas atkārtojuma figūras) sastopama sporta valodā galvenokārt tādēļ, lai uzsvērtu jau pateikto domu un lai pastiprinātu ekspresivitāti – it īpaši komentētās sporta spēlēs.

Epifora un citas atkārtojuma figūras (gredzens, anafora, uzskaitījums, daudzkāršojums u. c.) parādās ne tikai rakstītā tekstā, bet arī ikdienas runā, jo tās dabiski iederas runātā valodā, nevis padara to samākslotu.