Termins konsonanse veidojies no latīņu valodas darbības vārds consonare ‘saskanēt, atskanēt’, un tas ir salīdzinoši jauns, jo nenāk no antīkās retorikas. Taču antīkajā retorikā ir citas līdzīgas atkārtojuma figūras, kuras daļēji sakrīt ar konsonansi, piemēram, παρονομασία, paronomasia – burtiski ‘pārsaukšana’, ὁμοιοτέλευτον, homoioteleuton – burtiski ‘vienādbeigas’. Tas vērojams, piemēram, senās Romas oratora Cicerona (Marcus Tullius Cicero) runā “Par Rosciju” (Pro Sexto Roscio Amerino, 80. g. p. m. ē.) – Etenim quid tam est commune quam spiritus vivis, terra mortuis, mare fluctuantibus, litus eiectis? ‘Patiesi, kas gan ir tik kopīgs kā gars dzīvajiem, zeme mirušajiem, jūra peldošajiem, krasts izskalotajiem?’.

Konsonanse ir vienādu līdzskaņu atkārtojums, kurā patskaņi un divskaņi nav vieni un tie paši, piemēram, latviešu dzejnieka un rakstnieka Aleksandra Čaka dzejoļu krājumā “Čaks. Padegs. Rīga” (1985) dzejolī “Ķīnietis Dzirnavu ielā” – “Dzertuvē Dzirnavu ielā [..]”. Līdzskaņu saskaņošanās un patskaņu un divskaņu nesaskaņošanās arī ir galvenā pazīme, kas nošķir konsonansi no pilnīgām atskaņām, kur parasti sakrīt gan līdzskaņi, gan patskaņi un divskaņi. Tāpat konsonansi nevajadzētu jaukt ar aliterāciju, kas ir vienādu vai līdzīgu skaņu atkārtošanās zilbju vai vārdu sākumā, taču abas stilistiskās figūras var tikt lietotas kopā. Konsonansi izmanto dzejā un dziesmu tekstos daļēju atskaņu veidošanai, taču tā var parādīties arī prozā. Konsonansei pretēja ir asonanse, kas ir vienādu patskaņu un divskaņu atkārtojums.

Konsonanse bieži parādās dzejoļos un dziesmās bērniem, piemēram, dziesmā “Lelles jaka”:

"Ciku, caku, saku,

Šuju lellei jaku -

Vizuļotu, kruzuļotu,

Ciku cakām izcakotu."

Sniegtajā piemērā ritma veidošanai izmantota ne tikai konsonanse, bet arī asonanse.