Ē. Lauberts bija viens no ievērojamākajiem latviešu aktieriem un režisoriem 20. gs. pirmajā pusē. Muzikāli apdāvināts, paralēli aktiera darbam Rīgas Latviešu teātrī iestudēja muzikālās izrādes: Alberta Lorcinga (Gustav Albert Lortzing) operu “Cars un namdaris” (Zar und Zimmermann), Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) darbu “Burvju flauta” (Die Zauberflöte; abas 1907. gadā). Ē. Lauberts bija Nacionālās operas režisors, iestudēja Alfrēda Kalniņa operu “Baņuta” (1920), Jāņa Mediņa operu “Uguns un nakts” (1921). Skatītāju un teātra kritiķu atzinību izpelnījās par iestudējumiem Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī (1925–1931).

Ē. Lauberts dzimis skolotāju ģimenē, 1897. gadā beidza Pētera I reālskolu Rīgā; apguva vijoļspēli. Par aktieri un režisoru kļuva pašmācības ceļā, vērojot un mācoties no vecākajiem kolēģiem Rīgas Latviešu teātrī 20. gs. pirmajā desmitgadē.

Ē. Lauberts strādāja laikraksta “Baltijas Vēstnesis” redakcijā, iesaistījās Rīgas Latviešu teātra korī un pamazām izvirzījās par aktieri. Ē. Lauberts tēloja Maksi Hermaņa Zūdermaņa (Hermann Sudermann) darbā “Dzimtene” (Heimat; 1903) un Lorenco Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugā “Venēcijas tirgotājā” (Merchant of Venice). Strādāja Apollo teātrī (1906/1907), Liepājas Latviešu teātrī par aktieri un režisoru (1910/1911), Jaunajā Rīgas teātrī par aktieri (1908/1909), no 1912. līdz 1914. gadam bija Jaunā Rīgas teātra direktors. Kopā ar Kristapu Koškinu dibināja Ventspils Jauno teātri (1912), Vērmanes dārza teātri Rīgā (1915), darbojās Pagaidu nacionālajā teātrī Valkā (1918), Padomju Latvijas Strādnieku teātrī (1919), Nacionālajā operā (1920–1922), bija aktieris un režisors Ceļojošajā teātrī (1922–1923), mākslinieciskais vadītājs Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī (1925–1930), režisors un dramatiskās studijas vadītājs Latgales teātrī Rēzeknē (1930–1931).

Ē. Lauberts bija pirmais Noliņa lomas atveidotājs Rūdolfa Blaumaņa lugā “Indrāni” (1904) un pirmais Alders R. Blaumaņa drāmā “Ugunī” (1905). Jaunajā Rīgas teātrī atveidojis nozīmīgas lomas: Indriķi Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Hauptmann) lugā “Nogrimušais zvans” (Die versunkene Glocke), Koknesi Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1913), Pudiķi uzvedumā “Indulis un Ārija” (1912). Pirmais Latvijā iestudēja Leonīda Andrejeva (Леонид Николаевич Андреев) lugu “Mūsu mūža dienas” (Дни нашей жизни; 1909). Liepājas Latviešu teātrī atveidojis Krustiņu R. Blaumaņa darbā “Pazudušais dēls” (1910/1911; bijis arī uzveduma režisors), Rūdi lugā “Skroderdienas Silmačos”; iestudējis Aspazijas lugu “Zeltīte”. Ē. Lauberts Liepājas Latviešu teātra dzīvē ienesa daudz jauna, palīdzēja aktieriem radīt tēlus, panāca saskaņotu, raitu izrādes ritmu.

Ceļojošajā teātrī iestudēja G. Hauptmaņa lugu “Elga” (Elga), Emīla Zolā (Émile François Zola) “Terēzi Rakenu” (Thérèse Raquin; abas 1922. gadā), Augusta Strindberga (Johan August Strindberg) “Tēvu” (Fadren) 1925. gadā.

Ē. Lauberta vadībā (1925–30) Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī tapa vērienīgs un krāšņs Aspazijas lugas “Sidraba šķidrauts” iestudējums, R. Blaumaņa, Annas Brigaderes, Jūlija Pētersona lugu uzvedumi. Ē. Lauberta nopelns bija Daugavpils Latviešu dramatiskā teātra aktieru trupas profesionāla nostiprināšana, viņš labi izjuta un pārzināja aktiera mākslas specifiku, skatuves mākslinieka psiholoģiju un varēja palīdzēt aktieriem izprast tēlu un spilgti to atklāt uz skatuves.

Ē. Lauberta darbības laikā Daugavpils Latviešu dramatiskais teātris tika pamanīts arī Rīgā. Par to sāka interesēties jaunie dramatisko kursu absolventi, kurus neangažēja Rīgas teātri. Profesionālo aktieru klātbūtne ļāva Ē. Laubertam izvēlēties nopietnus, sarežģītus latviešu un pasaules klasiķu darbus. Teātra repertuārā parādījās G. Hauptmaņa, Romēna Rolāna (Romain Rolland), H. Zūdermaņa darbi. Mērķtiecīgais un kvalitatīvais aktieru audzināšanas un ansambļa komplektēšanas darbs Ē. Lauberta vadībā ļāva Daugavpils Latviešu dramatiskajam teātrim kļūt par vienu no mākslinieciski spēcīgākajiem Latvijas perifērijas teātriem.

Ē. Lauberta nozīmi latviešu teātra mākslā noteica viņa savdabīgais aktiera un režisora talants, īpaši viņa iestudēto operu (A. Kalniņa “Baņuta”, J. Mediņa “Uguns un nakts”) pirmuzvedumi Nacionālajā operā 1920. gadā, kā arī viņa atveidotie skatuves tēli un režijas darbi Liepājas Jaunajā teātrī un Ceļojošajā teātrī. Atzīmējams ir viņa režisora un pedagoga devums Daugavpils Latviešu dramatiskā teātra aktieru trupas profesionālajā sagatavošanā un nostiprināšanā.

1928. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.