Pūblijs Vergilijs Marons (Publius Vergilius Maro) eposu uzrakstīja no apmēram 30. līdz 19. gadam p. m. ē. (darbu pārtrauca autora nāve). Lai gan “Eneīdai” iztrūkst pēdējās redakcijas, to uzskata par Vergilija daiļrades virsotni un vienu no nozīmīgākajiem romiešu autoru sacerējumiem antīkajā literatūrā un Eiropas kultūrā.

“Eneīdas” rašanās cieši saistīta ar ideoloģisku nepieciešamību celt romiešu nacionālo pašapziņu un saliedēt sabiedrību pēc ilgstošiem pilsoņu kariem. Roma no republikas bija kļuvusi par impēriju, saimnieciskajā dzīvē un kultūrā sākās strauja augšupeja, literatūrā šo periodu dēvē par zelta laikmetu. Vēlmi pēc nacionāla eposa, kas vērienā būtu līdzīgs Homēra (Ὅμηρος) darbiem, izteica imperators Oktaviāns Augusts (Octavius Augustus). Savukārt Vergilijs jau “Georgiku” (Georgica, ap 30. g. p. m. ē.) III grāmatas ievadā solīja Romas un Augusta slavai uzcelt nemirstīgu templi.

Eposa pamatā ir mīts par Trojas kara varoni Eneju (Αἰνείας) un Romu kā Trojas mantinieci. Šis mīts 282. g. p. m. ē. ar senāta lēmumu kļuva par oficiālu Romas vēstures faktu. Valdošā Jūliju (Julia) dinastija uzskatīja sevi par Eneja dēla Askanija (Ascanius) pēctečiem, bet romiešu patriciešu dzimtas saistīja savu izcelsmi ar Eneja līdzgaitniekiem. Varoni Eneju, kas bija dievietes Afrodītes (romiešiem Veneras) un mirstīgā Anhīsa (Ἀγχίσης/Anchises) dēls, piemin jau Homērs “Īliadā” (Ἰλιάς, XX 303, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), paredzēdams tam valdīšanu pār trojiešiem. Tālāk mītam ir divi attīstības varianti: viens, ka izdzīvojušie trojieši ar Eneju devušies uz Idas kalnu, otrs – ka viņi dodas meklēt jaunu dzimteni. Versiju par Eneja došanos uz Itāliju pirmais aprakstīja Sicīlijā dzīvojošais Stēsihors (Στησίχορος) darbā “Īlijas izpostīšana” (Ἰλίου Πέρσις, ap 6. un 7. gs. miju p. m. ē.). Ap 4. gs. nostiprinājās mīts par Eneja ierašanos Latijā. Arī romiešu literatūrā mītu jau pirms Vergilija aprakstīja, piemēram, Gnejs Nēvijs (Gnaeus Naevius) eposā “Pūniešu karš” (Bellum Punicum, ap 250.–205. g. p. m. ē.), Kvints Ennijs (Quintus Ennius) vēsturiskajā eposā “Annāles” (Annales, 2. gs. p. m. ē.), Katons Vecākais (Cato Major) vēsturiskajā poēmā “Sākumi” (Origines, ap 169. p. m. ē), Tits Līvijs (Titus Livius) vēsturiskajā sacerējumā “No pilsētas dibināšanas” (Ab Urbe Condita, ap 27.–9. g. p. m. ē), grieķu valodā Dionīsijs Halikarnāsietis (Διονύσιος Ἀλεξάνδρου Ἁλικαρνασσεύς) darbā “Romas antikvitātes” (Ῥωμαϊκὴ Ἀρχαιολογία, 1. gs. p. m. ē.).

Vergilijs eposu rakstīja 11 gadus, no sākuma skicējot prozā, pēc tam pa fragmentiem atveidojot eposa pantmērā – daktilu heksametrā. Pirms nāves autors lūdza nepabeigto darbu iznīcināt vai vismaz nepublicēt, bet Augusts pavēlēja to izdot. Materiālu izdošanai sagatavoja Mecenāta loka dzejnieki: Lūcijs Varijs Rufs (Lucius Varius Rufus) un Plotijs Tuks (Plotius Tucca).

Enejs, izcilākais trojietis pēc Hektora, bija zināms jau pirms Vergilija eposa ar epitetu bijīgais (pius). Eneja tēlā Vergilijs centies apvienot eposa žanra kanonu, impērijas ideoloģijas vēstījumu un stoicisma filozofijas nostādnes. No vienas puses, Enejs it kā atbilst klasiskam eposa varoņa kanonam – rīkojas pēc likteņa lēmuma bez emocijām. No otras – varonim nepiemīt Ahilleja straujums un varonība vai Odiseja viltība un attapība. Viņš ir bez dzimtenes palicis cilvēks, kurš daudz cietis. Sekojot stoicisma uzskatam, ka cilvēka spēkos nav ietekmēt notikumu gaitu, jo viss jau ir iepriekš nolemts, Eneja iniciatīvai ir nozīme tikai nebūtiskos jautājumos. Tēla pārspīlēto cildenumu un pārdzīvojumu nedabiskumu vēl vairāk pastiprina emocionāli spilgtie blakus tēli.

Kartāgas valdniece Didona ir eposa efektīgākais tēls. Viņā Vergilijs atklāj plašu cilvēcisko emociju un pārdzīvojumu gammu, raisot lasītāju simpātijas un līdzjūtību. Eneja un Didonas attiecībās Enejs simbolizē atteikšanos pienākuma dēļ, Didona – sekas, kādas piemeklē, ja savus pienākumus pamet novārtā.

Turna tēls līdzīgi Didonai iemieso Eneja šķēršļus ceļā uz mērķi. Lai arī nesavaldīgs un agresīvs, Turns ir dzīvs un pozitīvas emocijas raisošs, jo cīnās par savu dzimteni un līgavu.

Otrā plāna varoņi veidoti atbilstoši eposa kanonam, bet katram dota arī kāda simpātiska individuāla īpašība.

“Eneīdā” Vergilijs paplašina eposa žanra stāstījumu ar jaunām niansēm, liekot varoņiem stāstīt par tālu nākotni pareģojumu formā un caur mītiskiem senatnes notikumiem skaidrot nesenu Romas vēsturi, piemēram, Pūniešu karus. Šis paņēmiens palīdz sapludināt dzejnieka dzīves laika notikumus ar homērisko pagātni. Poēmas 12 grāmatās sižetiski apvienoti abi Homēra eposi – “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Īliada”.

Pirmo sešu grāmatu sižets atbilst “Odisejai”, tajās Vergilijs meistarīgi apvieno Romas vēsturi ar Grieķiju. Eposa darbība sākas septiņus gadus pēc Trojas krišanas, kad Enejs ar dažiem trojiešu karavīriem ceļojis pa Vidusjūru, meklējot jaunu dzimteni. Viņa maršruts ir līdzīgs Odiseja ceļojumam, bet vēstījums – atšķirīgs. Enejs neatgriežas mājās, viņš meklē jaunas mājas.

Junonas uzsūtītā vētra varoni Eneju un trojiešu vīrus aizdzen uz Kartāgas pilsētu Āfrikas krastos. Tur viņi kļūst par valdnieces Didonas viesiem, pēc viņas lūguma Enejs stāsta par Trojas krišanu. Trojiešu uzturēšanās Kartāgā ieilgst, un ar dieviešu Junonas un Veneras atbalstu Didona un Enejs iemīlas. Jupiters, to pamanot, sūta pie Eneja vēstnesi Merkuriju, lai atgādinātu par varoņa pienākumiem. Enejs nevēlas pamest Didonu, bet pienākuma apziņa izrādās spēcīgāka, tāpēc varonis cenšas aizbēgt nemanīts. Didona to uzzina un mēģina pierunāt varoni palikt pie viņas. Abi sastrīdas. Kad Enejs pamet Kartāgas krastus, Didona izdara pašnāvību ar Eneja zobenu, tādējādi iezīmējot kartāgiešu un romiešu naidu, kas vēlāk rezultēsies Pūniešu karos.

Trojieši sasniedz Itālijas krastus netālu no mūsdienu Neapoles. Enejs dodas pie Kūmu Sibillas, kura viņam parāda ceļu uz pazemi. Enejs satiek mirušos trojiešus un Didonu. Tēvs atbild uz varoņa jautājumiem un pastāsta par Romas nākotni.

Ceļojums uz pazemi sadala eposu uz pusēm gan sižetiski, gan idejiski. Tas ļauj noslēgt rēķinus ar pagātni un sniedz norādes nākotnei. Sākas eposa romiešu daļa, kas tikai ārēji atveido “Īliadas” struktūru, jo stāsta par romisko. Rakstot par trojiešu cīņām Latijā, Vergilijs vairs neizmanto sengrieķu mitoloģisko materiālu, bet ievij stāstījumā itāļu cilšu folkloru, aprakstot etruskus, sabīņus, rutulus un citus. “Eneīda” caur nacionālu prizmu pauž konservatīvas vērtības, cildina senču tikumus, reliģiju un kultus, ģimenes saišu nozīmīgumu. Atbilstoši literārajai modei, senatne ir idealizēta, lai veidotu tēvzemes izpratni, kurā visa Itālija ir dzimtene un Roma – tās sirds. Vergilijs arī veiksmīgi sapludina Eneja mītu ar epizodi par Romulu un Remu kā Romas dibinātājiem, liekot tēvam pazemes sarunā izstāstīt, ka Eneja dēls Askanijs dibinās pilsētu Alba Longu.

Trojieši nonāk Latijā, tur viņus laipni uzņem vietējais valdnieks Latīns. Viņš Enejam apsola ne tikai zemi, bet arī meitu Lavīniju par sievu. Seko dievu iejaukšanās, un sākas konflikts ar vietējām ciltīm, jo vietējās cilts – rutulu – vadonis Turns arī bija iecerējis precēt Lavīniju. Venera lūdz savam vīram Vulkānam pagatavot Enejam jaunus ieročus. Ekfrāze ar Eneja vairoga aparakstu VIII dziedājumā ir atsauce uz Ahilleja vairogu “Īliadā”. Ahilleja vairogs attēlo mītisku senatni, bet Eneja vairogā redzama nākotne – skati no romiešu vēstures līdz pat Augusta laikam. Seko ilgas cīņas, kurās, līdzīgi kā “Īliadas” sižetā, iesaitās un krīt arvien jauni varoņi.

Visbeidzot Turns izaicina Eneju uz divkauju par karaļvalsti un Lavīnijas roku. Abas puses satiekas un Junona liek Turna māsai Juturnai iejaukties, izraisot kārtējo sadursmi starp latīņiem un trojiešiem. Tai beidzoties, līdz divcīņai nonāk Enejs un Turns, viņus vēro dievi. Junona piekrīt ļaut Enejam uzvarēt, ja viņa pēcteči pārņems latīņu valodu. Enejs nogalina Turnu.

Eposa popularitātes dēļ saglabājušies daudzi noraksti, senākie jau no 5. gadsimta. Pirmo reizi “Eneīda” publicēta ap 1469. gadu Romā. Nozīmīgākie zinātniskie teksta izdevumi ir Rodžera Mainora (Roger A. B. Mynors) sastādītais “P. Vergilija Marona darbi” (P. Vergili Maronis: Opera, 1969) un Mario Džeimonata (Mario Geymonat) sastādītais “P. Vergilijs Marons: Darbi” (P. Vergili Maronis opera, 1973). Jaunākais “Eneīdas” teksta atsevišķs izdevums ir Džana Bijadžo Konte (Gian Biagio Conte) “Pūblijs Vergilijs Marons, Eneīda” (Publius Vergilius Maro Aeneis, 2009). Itāļu dzejnieks Mafeo Vedžo (Maffeo Vegio) 1428. gadā sarakstīja eposam 13. grāmatu – “Papildinājumu” (Supplementum). Šī nodaļa ir meistarīgi uzrakstīta, atdarinot Vergilija stilu un saturiski turpinot eposa notikumus, tāpēc to bieži iekļāva 15. un 16. gs. “Eneīdas” izdevumos kā oriģinālam piederīgu.

Pirmais tulkojums Eiropas valodās publicēts jau 14. gs. sākumā Itālijā. Tas bija Čampolo de Jugurdžeri (Ciampolo degli Ugurgieri) tulkojums prozā itāliešu valodā, kas tapis ap 1312.–1316. gadu. Sekoja neskaitāmi citi tulkojumi gan prozā, gan dzejā. 16. gs. tapa tulkojumi Dantes Aligjēri (Dante Alighieri) ieviestajās tercīnās (terza rima). Jaunākie tulkojumi itāliski ir Alesandro Fo (Alessandro Fo), Rikardo Skarča (Riccardo Scarcia) atdzejojumi un Vitorio Sermonti (Vittorio Sermonti) atveidojums prozā. Spānijā pirmais bija 1427.–1428. gadā publicētais Enriko de Villena (Enrique de Villena) tulkojums kataloniešu dialektā, kuram sekoja tulkojumi dažādos pantmēros un prozā. Nozīmīgākais ir rakstnieka Euhenio de Očoa (Eugenio de Ochoa) tulkojums, kas pirmo reizi publicēts 1869. gadā, pēc tam rediģēts, komentēts un vairākkārt pārizdots, pēdējo reizi 2004. gadā.

Franču valodā pirmais bija anonīmais tulkojums “Eneīdas grāmatas” (Livres des Eneydes, 1483). Drīz pēc tam sekoja antīkās literatūras tulkotāja Oktavjēna de Senželē (Octovien de Saint-Gelais) “Vergilija Eneīda” (Les Eneydes de Virgille, 1509). Vēlāk tapuši neskaitāmi pilni un fragmentāri tulkojumi, no kuriem jaunākie ir Pjēra Klosovska (Pierre Klossowski) atdzejojums un Albina Mišela (Albin Michel) tulkojums prozā.

Vācu valodā pirmais eposu iztulkoja dzejnieks un satīriķis Tomass Murners (Thomas Murner) 1515. gadā, grāmatu ar nosaukumu “Vergilija Marona trīspadsmit Eneīdas grāmatas par Trojas iznīcināšanu un romiešu valsts radīšanu, doktora Murnera pārtulkotas” (Vergilij maronis dryzehen Aeneadischen Bücher von Troianischer zerstörung/ vnd vffgang des Römischen Reichs. durch doctor Murner vertütst) veltot Svētās Romas imperatoram Maksimiliānam I (Maximilian I). Jaunākais ir Niklasa Holcberga (Niklas Holzberg) tulkojums “Vergilijs. Eneīda” (Vergil. Aineis), publicēts 2015. gadā.

Pirmo tulkojumu angliski, kura nosaukums ir “13 Eneīdas grāmatas no slavenā dzejnieka Vergilija” (The XIII Bukes of Eneados of the famose Poete Virgill), skotu dialektā (Middle Scots) 1513. gadā veica garīdznieks un dzejnieks Gevins Daglass (Gavin Douglas), bet to publicēja 1553. gadā. Sekoja vairākas versijas gan prozā, gan dzejā, no kurām nozīmīgākā ir Džona Draidena (John Dryden) 1697. gadā publicētajā Vergilija darbu tulkojumu izdevumā “Vergilija darbi angļu atdzejojumā: Pastorāles, Georgikas un Eneīda” (The Works of Virgil: containing his Pastorals, Georgics, and Æneis. Translated into English verse) iekļautā. Eposs anglofonajā pasaulē aktualizējās 21. gs., kad to tulkoja vairāki autori, piedāvājot jaunus interpretācijas virzienus, piemēram, Stenlijs Lombardo (Stanley Lombardo), Roberts Feigls (Robert Fagles), Sāra Rudena (Sarah Ruden), Berijs Pauels (Barry B. Powell) un Deivids Ferijs (David Ferry).

Krievu valodā darbu ar nosaukumu “Enejs. Publija Vergilija Marona varoņpoēma” (Еней. Героическая поема Публия Виргилия Марона) pirmo reizi pilnā apjomā iztulkoja dzejnieks Vasilijs Petrovs (Василий Петрович Петров), 1770. gadā publicētas pirmās sešas grāmatas, pēc tam tās pārstrādātas un pa daļām izdots pilns eposa tulkojums 1781.–1786. gadā. Šiem tulkojumiem 18. un 19. gs. sekoja vairāki citi, no kuriem jaunākais ir Arkādija Kazanska (Аркадий Аркадьевич Казанский) darbs 2018. gadā.

Vergilija eposu atzinīgi novērtēja romieši, un tas bija iedvesmas avots vēlākajiem dzejniekiem, piemēram, Ovidijam (Ovidius), kura krājuma “Varones” (Heroides, ~ 5. g. p. m. ē.) VII dzejolis ir Didonas vēstule Enejam.

Literārās kvalitātes dēļ “Eneīda” vienmēr bijis aktuāls materiāls latīņu valodas un literatūras apguvē. Viduslaikos, kad latīņu valoda bija izglītības un zinātnes valoda, eposs bija otrs nozīmīgākais sacerējums pēc Bībeles. Tam tapuši neskaitāmi komentāri, senākie ir gramatiķa Servija (Maurus Servius Honoratus) “Komentāri Vergilija Eneīdai” (In Vergilii Aeneidem commentarii, 4. gs. beigās).

Eposa ideoloģiskie uzslāņojumi un filozofisko skolu klātbūtne interpretēta dažādi. Eneja tēlā saskatītas norādes uz imperatoru Augustu, tāpēc darbam pārmesta pārmērīga impērijas slavināšana. Tāpat atšķiras vērtējumi un interpretācijas par nozīmīgākajiem eposa motīviem – likteni, dievišķo iejaukšanos, bijību. Viduslaikos eposā meklēja alegorijas ar cilvēka dzīvi, šķēršļiem un izvēlēm. Humānisma periodā Vergilija eposu pretstatīja Homēra sacerējumiem, piemēram, humānista Jūlija Cēzara Skaligera (Julius Caesar Scaliger) darbā “Septiņas poētikas grāmatas” (Poetices libri septem, 1561). Līdz pat 20. gs. “Eneīdu” neaplūkoja kā neatkarīgu darbu, jo dominēja uzskats, ka “Eneīda” ir Homēra eposu atdarinājums.

Literatūrā “Eneīdas” sižets rod arvien jaunas interpretācijas, piemēram, anonīmajā franču kurtuāzajā romānā “Romāns par Eneju” (Roman d’Énéas, ap 1160. gadu), kā arī Mafeo Vedžo turpinājumā un citur. Par Didonas likteni stāsta Džefrija Čosera (Geoffrey Chaucer) “Krietnās sievietes” (The Legend of Good Women, ap 1380. gadu) un “Slavas māja” (House of Fame, 1679). Dante Aligjēri “Dievišķajā komēdijā” (La divina commedia, 1321) ne vien izvēlas Vergiliju par pavadoni uz elli, bet arī elles aprakstā iekļauj citātus no “Eneīdas”.

17. gs. īpaši aktuālas kļuva “Eneīdas” parodijas, pirmā ir itāļu dzejnieka Džovanni Batistas Lalli (Giovanni Battista Lalli) “Sinjora Džo pārģērbtā Eneīda” (L’Eneide travestita del Signor Gio, 1635). Francijā dzejnieks Pauls Skarons (Paul Scarron), atdarinot Dž. B. Lalli, 1648. gadā sarakstīja burlesku “Pārģērbtais Vergilijs” (Virgile travesti), ko uzskata par agrīnu franču burleskas paraugu, bet Anglijā satīrisku darbu “Skaronīdes jeb Pārģērbtais Vergilijs” (Scarronides, or Virgil Travestie, 1664) uzrakstīja Čārlzs Kotons (Charles Cotton). Šīs parodijas kļuva ļoti populāras Eiropā, bet jo īpaši Krievijā. To ietekmē krievu dzejnieks Nikolajs Osipovs (Николай Петрович Осипов) 1791. gadā sarakstīja poēmu-burlesku “Vergilija Eneīda ar iekšu uz āru” (Виргилиева Энеида, вывороченная наизнанку). 1798. gadā, to brīvi pārceļot ukraiņu valodā ar nosaukumu “Eneīda, kuru mazkrievu valodā atveidojis I. Kotļarevskis” (Енеида. На малороссійскій языкъ перелиціованная И. Котляревскимъ), publicēja rakstnieks Ivans Kotļarevskis (Іван Петрович Котляревський), bet baltkrievu versijā 1845. gadā ar nosaukumu “Uz āru izgrieztā Eneīda” (Энеіда навыварат) – Vikentijs Ravinskis (Вікенцій Паўлавіч Равінскі).

Kompozīcijas paņēmieni un motīvi atbalsojas monumentālajos Eiropas literatūras darbos, piemēram, Edmunda Spensera (Edmund Spenser) “Feju karalienē” (The Faerie Queene, 1590), Džona Miltona (John Milton) “Zaudētajā paradīzē” (Paradise Lost, 1667), Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) “Faustā” (Faust, 1808).

“Eneīda” līdz ar Homēra eposiem iedvesmojusi nacionālo eposu attīstību, piemēram, Andreja Pumpura “Lāčplēsi” (1888), somu “Kalevalu” (Kalevala, 1835) un igauņu “Kalevipoegu” (Kalevipoeg, 1857–1861).

Mūzikā sižets izmantots Frančesko Kavalli (Francesco Cavalli) itāļu baroka operā “Didona” (La Didone, 1641), vienā no pirmajām angļu operām – Henrija Pērsela (Henry Purcell) “Didona un Enejs” (Dido and Aeneas, 1688) un Hektora Berlioza (Hector Berlioz) heroiskajā franču operā “Trojieši” (Les Troyens, ap 1858. gadu) un citos darbos.

Kino eposa sižets izmantots itāļu režisora Džordžo Venturini (Giorgio Venturini) 1962. gada filmā “Eneja leģenda” (La leggenda di Enea) un Franko Rosi (Franco Rossi) miniseriālā “Eneīda” (Eneide, 1971).

“Eneīda” ir pirmais antīkais eposs, kas tulkots latviešu valodā. Jau 1885. gadā pirmo dziedājumu daktilu heksametra pantmērā atdzejoja Matīss Siliņš. Lai gan tam nesekoja turpinājums, šis tulkojums iezīmēja ceļu eposa tulkošanas attīstībai. Tam 1928. gadā sekoja periodikā divās daļās publicēts Jāņa Sudrabkalna atdzejojotais otrā dziedājuma fragments. Pirmo un otro dziedājumu atdzejoja arī mācītājs Jānis Romans, tie izdoti 1926. un 1927. gadā, diemžēl arī šim tulkojumam nav turpinājuma. Ceturtā dziedājuma atdzejojumu 1935. gadā publicēja Leonards Latkovskis. Pie eposa tulkojuma strādāja arī Kārlis Straubergs, publicēts gan tikai 1. dziedājuma fragments (1942). Skolu vajadzībām sakārtoti tekstu izdevumi ar komentāriem un vārdnīcām (1930. gadā, 1939. gadā). Andreja Upīša un Rūdolfa Egles sastādītajā “Pasaules Rakstniecības Vēstures” 1. sējuma 5. grāmatā, kas izdota 1930. gadā, ievietoti divi eposa fragmenti no 2. un 4. dziedājuma, domājams, grāmatas sastādītāju tulkojumā. Šie avoti demonstrē dažādas pieejas gan tekstu interpretācijā, gan antīko reāliju atveidē. Uzskatāmākās atšķirības vērojamas īpašvārdu atveidē, piemēram, eposa nosaukums “Aineïda” (1885), “Eneīda” (1926.). Pilnā apjomā eposu iztulkoja Augusts Ģiezens, darbu pie pēdējās redakcijas pārtrauca tulkotāja nāve, tāpēc to pabeidza un komentārus sagatavoja antīkās literatūras tulkotājs Ābrams Feldhūns. Viņš tekstā ieviesa savu izstrādāto latīņu īpašvārdu atveides sistēmu. Tulkojums publicēts 1970. gadā.