­19. gs. Baltijas vācu sabiedrībā attīstījās kultūrvēsturiski novadpētnieciska interese par vietējās mākslas pieminekļiem un to autoriem. Šo tendenci veicināja Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst, 1815) Jelgavā un Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes pētītāju biedrība (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands, 1834) Rīgā. Jelgavas gleznotājs Jūliuss Dērings (Julius Döring) no 1855. gada līdz 1897. gadam apkopoja materiālus biogrāfiskai vārdnīcai “Austrumbaltijas mākslinieku leksikons” (Ostbaltisches Künstler-Lexikon). Par mākslas vērtību zinātniskas izpētes pamatlicēju un galveno virzītāju Latvijā un Igaunijā līdz valstiskās neatkarības sākumam kļuva arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann). 1887. gadā Tallinā iznāca viņa pirmā grāmata “Pārskats par tēlotājas mākslas un mākslas amatniecības vēsturi Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē no 12. gs. beigām līdz 18. gs. izskaņai” (Grundriss einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts). 1892. gadā Leipcigas Universitāte Neimanim par to piešķīra doktora grādu, un šim darbam sekoja daudz citu viņa publikāciju par reģiona mākslas vēstures jautājumiem – t. sk. “Viduslaiku Rīga” (Das mittelalterliche Riga, 1892), “Baltijas gleznotāji un tēlnieki 19. gadsimtā” (Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts, 1902), “Sv. Marijas Doms Rīgā” (Der Dom zu St. Marien in Riga, 1912) un uz J. Dēringa savākto ziņu bāzes sastādītais “Baltijas mākslinieku leksikons” (Lexikon baltischer Künstler, 1908). 1895. gadā Neimanis atstāja Daugavpils pilsētas arhitekta amatu un pārcēlās uz Rīgu, kur pārņēma Doma restaurācijas vadību un no 1905. gada līdz 1919. gadam bija paša projektētā un izveidotā Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors. Straujš mākslinieku un mākslas izstāžu skaita pieaugums Latvijā kopš 19. gs. 90. gadu beigām vienlaikus ar drukātās preses uzplaukumu veicināja mākslas kritikas attīstību trijās vietējās valodās (vācu, latviešu un krievu). Vācu valodā Rīgā sāka iznākt turpinājumizdevumi par mākslu – Kunstbeilage des Rigaer Tageblatts (1906–1914; 1913–1914 ar nosaukumu Kunstnachrichten) un gadagrāmata Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen (7 laidieni, 1907–1913), vairāki latviešu žurnāli (“Mājas Viesa Mēnešraksts”, “Vērotājs”, “Stari”, “Druva” u. c.) izveidoja mākslas nodaļas. Liela daļa rakstītāju bija mākslinieki – Janis Rozentāls, Jūlijs Madernieks, Jānis Jaunsudrabiņš, Frīdrihs Morics (Friedrich Moritz), Gerhards fon Rozens (Gerhard von Rosen), Zuza Valtere (Susa Walter) un citi. Latvijas jaunākās mākslas popularizēšanā 19.–20. gs. mijā ar rakstiem un lekcijām daudz paveica Rīgas Mākslas biedrības (Rigascher Kunstverein, 1870) aktīvists Roderihs fon Engelharts (Roderich von Engelhardt). Ietekmīgi latviešu mākslas teorijas un kritikas veidotāji bija Jānis Asars, Miķelis Valters un pirmais diplomētais latvietis mākslas vēsturnieka profesijā – Oļģerds Grosvalds, kas 1912. gadā Minhenes Universitātē ieguva doktora grādu par disertāciju “Augsburgas un Nirnbergas vara grebums 18. gs.”. Latviešu autoriem svarīgs papilduzdevums bija mākslas terminoloģijas izkopšana dzimtajā valodā. Pirmās nozīmīgās biogrāfiskās apceres par saviem kolēģiem latviešu presē no 1903. gada līdz 1905. gadam sarakstīja J. Rozentāls. 1912 J. Jaunsudrabiņš Latviešu mākslas veicināšanas biedrības (1911) uzdevumā sagatavoja priekšlasījumu “Mūsu māksla” (publicēts 1914. gadā žurnālā “Druva”) – pirmo nacionālās mākslas attīstības kopsavilkumu. Krievu avangarda vēsturē būtiski ir latviešu mākslinieka Voldemāra Matveja teorētiskie darbi – “Daiļrades principi plastiskajās mākslā. Faktūra” (Принципы творчества в пластических искусствах. Фактура, 1914), “Lieldienu salas māksla” (Искусство острова Пасхи, 1914), “Nēģeru māksla” (Искусство негров, 1919) un citi.

Pēc Latvijas Republikas (LR) nodibināšanas mākslas zinātnē nostiprinājās etnocentrisks skatījums, kura interešu lokā bija latviešu nacionālās mākslas vēsture, pārsvarā ignorējot vietējo cittautu mākslinieku veikumu, kas tika traktēts kā daļa no citu nacionālo skolu diasporas. Lai apliecinātu jaunās valsts kultūras patstāvību, ārzemju lasītājiem paredzētus pārskatus par latviešu mākslu vispirms sarakstīja modernisma mākslinieki Jāzeps Grosvalds (žurnālā Revue Baltique, 1919) un Romans Suta (grāmatā 60 Jahre lettischer Kunst, Leipciga, 1923). 1925 latviešu valodā iznāca Jāņa Dombrovska grāmata “Latvju māksla”. Etnocentriskajā ievirzē daļēji iekļāvās arī starpkaru perioda Latvijas mākslas zinātnes lielākā akadēmiskā autoritāte Boriss Vipers (Борис Виппер), kas bija studējis un strādājis Maskavas Universitātē, kā arī uzkrājis pieredzi Rietumeiropā. B. Vipers 1924. gadā no Padomju Krievijas ieradās Rīgā, kur līdz 1941. gadam docēja mākslas vēsturi Latvijas Universitātē (LU) un Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Kaut gan mākslas grāmatniecībā dominēja apcerējumi par laiku kopš latviešu nacionālās skolas sākumiem 19. gs., B. Vipers savā nozīmīgajā monogrāfijā “Latvijas māksla baroka laikmetā” (latviešu valodā 1937, angļu valodā 1939) meklēja latviskas iezīmes senāka perioda pieminekļos. Vērienīgs mākslas vēstures un teorijas speciālists ar plašu interešu loku Latvijas un pasaules mākslā bija Maskavas un Kazaņas universitātēs studējušais LU un LMA mācībspēks Jānis Siliņš, kura darbība turpinājās trimdā pēc Otrā pasaules kara. Aktīvs Latvijas mākslas pētniekis un aprakstītājs bija ķīmiķa izglītību guvušais Visvaldis Peņģerots – Vilhelma Purvīša virsredakcijā sagatavotā 3 sējumu izdevuma “Mākslas vēsture” (1934–1936) redaktors un galvenais no tā 22 līdzautoriem. Šis darbs bija enciklopēdisks pasaules arhitektūras un mākslas attīstības apskats par laikmetiem, nacionālajām skolām un mākslas veidiem. “Mākslas vēstures” sarakstīšanā piedalījās arī vairāki mākslas kritikā strādājoši mākslinieki: Anšlavs Eglītis, Uga Skulme un citi. 1930. gadā zviedru valodā un 1932. gadā latviešu valodā publicēti LU viesprofesora (1929–1931) Helges Čellīna (Helge Kjellin) apcerējumi par latviešu mākslu. Pasaules seno kultūru mākslas pārzinātāji bija arheologs un eģiptologs Francis Balodis un LU Mākslas kabineta izveidotājs Ernests Felsbergs, kurš pētīja senās Grieķijas mākslu. Latviešu lasītājus ar franču 19.–20. gs. glezniecību iepazīstināja Briseles Universitātē studējušais mākslas zinātnieks Kristaps Eliass kopā ar brāli gleznotāju Ģedertu Eliasu sarakstītā monogrāfijā (1940). Kopš 20. gadiem mākslas grāmatniecības kopainu papildināja biogrāfiskas monogrāfijas par latviešu māksliniekiem – t. sk. nozīmīgi darbi par Alfrēdu Plīti-Pleitu (Visvaldis Peņģerots, 1925), Rūdolfu Pērli (Jānis Siliņš, 1928), Jāzepu Grosvaldu (Boriss Vipers, 1938) un citi. Mākslas periodikā būtiski veikumi bija Berlīnē izdotais latviešu avangarda mākslas žurnāls “Laikmets” (Nr. 1–4, 1923, redaktori Arnolds Dzirkals, Kārlis Zāle un Andrejs Kurcijs), “Ilustrēts Žurnāls” pēc Alberta Prandes vadītās pārveides par mākslas un rakstniecības mēnešrakstu (1925–1929) un Pieminekļu valdes izdotais zinātniskais ceturkšņa žurnāls “Senatne un Māksla” (1936–1940, redaktori Francis Balodis un Ludolfs Liberts). 1926. gadā vācu valodā kā 1907.–1913. gada mākslas gadagrāmatas turpinājums iznāca Jahrbuch der bildenden Kunst, taču vācu segments Latvijas mākslas kritikā un pētniecībā samazinājās, izņemot agrāko periodu arhitektūras vēsturi. Mākslas muzeji 20.–30. gados galvenokārt attīstījās kā apskatei pieejamas mākslas darbu krātuves bez zinātniskām papildfunkcijām, un tos vadīja mākslinieki: Vilhelms Purvītis – Rīgas pilsētas mākslas muzeju un Burkards Dzenis – Latvijas valsts mākslas muzeju (1920). Autoritārisma posmā arī ārpus Rīgas tika atklāti mākslas muzeji (Tukums, 1936; Jelgava, 1939) vai uzsākta to veidošana.

20. gs. 40. gados totalitāro okupācijas varu maiņas laikā Latviju atstāja abi ievērojamākie neatkarības perioda mākslas zinātnieki: B. Vipers 1941. gadā atgriezās Maskavā, J. Siliņš 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. Padomju varas apstākļos Latvijas mākslas zinātnē norisinājās institucionalizācija, centralizācija un ideoloģiskas cenzūras ieviešana atbilstoši marksisma-ļeņinisma dogmām, kuru ietekme bija ļoti spēcīga perioda pirmajās desmitgadēs (Arturs Lapiņš, Arturs Eglītis), bet vēlāk mazinājās, izņemot dažu oficiālajai doktrīnai īpaši uzticīgu autoru un redaktoru veikumu (Skaidrīte Cielava, Rasma Lāce). Radās iespēja iegūt augstāko izglītību šajā nozarē – vispirms Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē (1944–1951) un kopš 1959. gada pastāvīgi Mākslas zinātnes nodaļā, kas tika izveidota pie Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijas (tagadējā LMA) Mākslas vēstures katedras (vadītāja 1953–1975 Rasma Lāce, 1976–1992 Pēteris Zeile) un pastāv joprojām. 1961. gadā Jurģis Skulme Mākslas vēstures katedrā sāka veidot avotu krātuvi – Latviešu mākslas vēstures mācību laboratoriju (tagadējais LMA Informācijas centrs). Mākslas zinātnieku skaits Latvijā strauji palielinājās, daļa no viņiem bija studējuši citās PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība) lielpilsētās (galvenokārt Ļeņingradā), un Latvijas PSR Mākslinieku savienībā darbojās Mākslas zinātnieku sekcija. Mākslas zinātņu kandidāta (mūsdienās doktora) grādu līdz 90. gadu sākumam autori no Latvijas varēja iegūt tikai Ļeņingradā un Maskavā par krievu valodā izstrādātām disertācijām. 1957.–1988. gadā izdots rakstu krājums “Latviešu tēlotāja māksla” (14 laidieni), 1987.–1989. gadā – “Latviešu lietišķā māksla” (2 laidieni), 80. gados arī pirmie pētījumu krājumi par Latvijas fotomākslu un dizainu. Populārzinātniski raksti par mākslu veidoja būtisku daļu satura nedēļas laikrakstā “Literatūra un Māksla” (1945–1994), kultūras žurnālos “Māksla” (1959–1996) un “Avots” (1987–1992).

1969. gadā LPSR (Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika) Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā izveidota Tēlotājas mākslas nodaļa, kas 80. gados izstrādāja vispārēju Latvijas mākslas vēsturi. No paredzētajiem 3 sējumiem Skaidrītes Cielavas un Rasmas Lāces zinātniskajā vadībā iznāca tikai otrais – “Latviešu tēlotāja māksla: 1860–1940” (1986, pārējās līdzautores – Dzidra Blūma, Ruta Čaupova, Veronika Kučinska, Zaiga Kuple, Velta Lapacinska, Ināra Novadniece). 1. sējumam paredzētie teksti publicēti rakstu krājuma “Materiāli feodālisma perioda Latvijas mākslas vēsturei” 4 laidienos (1986–1989). Tie tapa institūta sadarbībā ar Latvijas seno periodu mākslas pētniecības centru – Rundāles pils muzeju (RPM, 1964). Imants Lancmanis, Ieva Lancmane un citi ideālisma vadīti RPM darbinieki papildus pils atjaunošanai paveica milzīgu darbu Latvijas muižu un baznīcu mākslas priekšmetu glābšanā, kā arī augstā zinātniskā līmenī pacēla pētniecisku izstāžu praksi, kļūstot par paraugu citiem muzejiem. Imanta Lancmaņa, Elitas Grosmanes un vairāku arhitektūras vēsturnieku monogrāfijas sērijā “Latvijas PSR arhitektūras un mākslas pieminekļi” (iesākta 1979) liecina, ka seno periodu mākslas mantojuma interpretācija no uzspiestām ideoloģiskām deformācijām cieta mazāk nekā 19. gs. otrās puses un 20. gs. tēlotājas mākslas izpēte. Tomēr nivelējošos ierobežojumus atbilstoši individuāliem profesionāliem kritērijiem pārkāpa, piemēram, Tatjana Kačalova monogrāfijā “Vilhelms Purvītis” (1971), Romis Bēms monogrāfijā “Apceres par Latvijas mākslu simt gados: 18. gs. beigas – 19. gs. beigas” (1984) un Eduards Kļaviņš metodoloģiski novatoriskos pētījumos par 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma mākslu, kas publicēti 80. gados rotaprintētu mācību līdzekļu veidā. Padomju varas pēdējā desmitgadē pārvarēt ģeopolitisko izolāciju pamazām palīdzēja Latvijas mākslas zinātnieku dalība starptautiskās konferencēs ārpus PSRS – t. sk. Homburgas lasījumos, ko kopš 1979. gada par Baltijas valstu un Baltijas jūras reģiona mākslas vēstures tēmām rīko fonds Böckler-Mare-Balticum-Stiftung (Bādhomburga, Vācija).

No totalitārisma ideoloģijas brīva mākslas kritika un grāmatniecība ar mērķi saglabāt nacionālo kultūru ārpus dzimtenes 20. gs. otrajā pusē attīstījās latviešu diasporā, kas pēc Otrā pasaules kara izveidojās Rietumu pasaulē. Jānis Siliņš emigrācijā ASV sarakstīja vērienīgo mūža darbu “Latvijas māksla: 1800–1914” (2 sējumi, 1979–1980) un “Latvijas māksla: 1915–1940” (3 sējumi, 1988–1993). ASV iznāca periodisks rakstu krājums “Latvju Māksla” (1.–25. laidiens, 1975–1999, redaktors Arnolds Sildegs; 26. laidiens, 2006). Trimdas mākslas kritikā īpaši aktīvi darbojās Eleonora Šturma ASV (krājums “50 gadus mākslai pa pēdām”, 2011) un Nikolajs Bulmanis Kanādā (krājums “No vienas puses tā...”, 2010). Izceļojušo Latvijas vācbaltiešu diasporas pārstāvis Kuno Hāgens (Kuno Hagen) sastādīja “20. gs. vācbaltiešu mākslinieku leksikonu” (Lexikon deutschbaltischer bildender Künstler. 20. Jahrhundert, 1983). 

Latvijas seno periodu mākslas izzināšanā pamatavota nozīmi ieguvis emigrējušā arhitekta un arhitektūras vēsturnieka, daudzu zinātnisku pētījumu autora Paula Kampes sastādītais “Vidzemes un Kurzemes būvmeistaru, būvamatnieku un būves izveidotāju leksikons. 1400–1850” (Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400–1850, 2 sēj., 1951–1957).

PSRS iegūtie mākslas zinātņu kandidāta grādi 90. gadu sākumā nostrifikācijas procedūrā tika pielīdzināti LR mākslas zinātnes doktora (Dr. art.) grādam. Mākslas zinātnieku izglītošana turpinās LMA Mākslas zinātnes nodaļā (vadītājs 1993–1995 Ojārs Spārītis, 1996–2012 E. Kļaviņš, kopš 2012 Silvija Grosa) bakalaura un maģistra (dibinātas 1993) studiju programmās, kā arī LMA doktorantūrā (dibināta 1998, vadītājs Ojārs Spārītis). Mākslas zinātnes doktora grāds plastiskās mākslas vēsturē un teorijā 2002.–2016. gadā piešķirts 28 LMA doktorantūras absolventiem. 2017. gada sākumā Latvijā strādāja 34 šīs apakšnozares doktori.

Kopš 2002. gada LMA zinātniska struktūrvienība ir Mākslas vēstures institūts (MVI, direktore 2002–2012 Elita Grosmane, kopš 2012 Eduards Kļaviņš), kura pirmsākums bija LPSR ZA Valodas un literatūras institūta Tēlotājas mākslas daļa (1969–1991) un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Mākslas zinātnes daļa (1992–2002). MVI rīko Borisa Vipera piemiņas lasījumus un citas konferences, izdod žurnālu “Mākslas Vēsture un Teorija” (kopš 2003, galvenā redaktore Elita Grosmane), monogrāfijas, rakstu krājumus, elektroniskus resursus un kopš 2013. gada Eduarda Kļaviņa vadībā gatavo izdevumu “Latvijas mākslas vēsture” 7 sējumos latviešu un angļu valodā (2014 – 4. sējums “Neoromantiskā modernisma periods. 1890–1915”; 2016 – 5. sējums “Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods. 1915–1940”). 2010. gadā Mākslas zinātņu institūts nodibināts Daugavpils Universitātē.

20. gs. beigās un 21. gs. strauji pieaudzis muzeju ieguldījums pētniecībā. Līdztekus Imanta Lancmaņa vadītajam RPM, kas 90. gados Latvijā ieviesa t. s. biezo katalogu veidošanas praksi, plašu zinātnisko darbību izvērsis Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM, līdz 2005 – Valsts Mākslas muzejs, direktore kopš 2001. gada ir Māra Lāce), sagatavojot izstāžu un kolekciju katalogus, rīkojot konferences un izdodot periodiskus rakstu krājumus (“Doma”, 6 laidieni, sastādītājs Zigurds Konstants, Ilze Konstante, 1990–2000; “Muzeja raksti”, 6 laidieni kopš 2010). 20. gs. 2. puses un mūsdienu mākslas dokumentēšana un izpēte ir svarīgi darbības virzieni Latvijas Laikmetīgās mākslas centram (LLMC, direktore Solvita Krese, pētniecības un izdevējdarbības projektu vadītāja Ieva Astahovska), kas dibināts 1993. gadā kā Sorosa Mūsdienu mākslas centrs – Rīga. Pētījumu publicēšanā neatsverama loma ir 1997. gadā dibinātajai mākslas grāmatu izdevniecībai “Neputns” (galvenā redaktore Laima Slava), kas sadarbībā ar gandrīz visiem aktīvajiem Latvijas mākslas zinātniekiem un pētniecības centriem izdod monogrāfijas, katalogus, rakstu krājumus, albumus un vizuālās mākslas žurnālu “Studija” (kopš 1997–2017/18; 2006–2010 arī žurnāli “Foto Kvartāls” un “Dizaina Studija”), kā arī veido izdevumu sērijas (t. sk. “Mākslas pieminekļi Latvijā”, “Latvijas mākslas klasika”). Mākslas zinātnieki Latvijā nav apvienojušies profesionālā organizācijā.

Latvijas mākslas zinātnē kopš 90. gadiem arvien lielāku nozīmi ieguvis izstāžu un citu mākslas projektu kuratoru veikums gan laikmetīgās (Helēna Demakova, Ieva Kalniņa, Inga Šteimane u. c.), gan iepriekšējo periodu mākslas atspoguļošanā. Jau atmodas laikā un it īpaši pēc neatkarības atgūšanas par pastāvīgām prioritātēm kļuva mākslas vēstures “balto plankumu” aizpildīšana un starptautiskā konteksta apzināšana, visvairāk pievēršoties jautājumiem, kuru izpēte un atspoguļošana padomju periodā materiālu nepieejamības vai ideoloģiskās cenzūras dēļ nebija pilnvērtīgi iespējama. Pētnieki pamazām pārvarēja inerciāli spēcīgo etnocentrisko skatījumu uz 19. gs. otrās puses un 20. gs. mākslu, kas bija dominējis kopš pirmās LR laika. Izstāde “Negaidīta tikšanās: Latviešu avangards. 1910–1935” Rietumberlīnē (1990) aizsāka Latvijas modernisma mākslas atgriešanos Rietumeiropas kultūrtelpā, izdevums “Jūgendstils. Laiks un telpa: Baltijas jūras valstis 19.–20. gs. mijā” (1999, sastadītāja Silvija Grosa) aktualizēja reģiona kultūras sakarus un mākslas veidu mijiedarbību jūgendstila laikmetā, ko arhitektūras vēsturē jau bija pētījis Jānis Krastiņš. Biogrāfiski faktoloģiskā ziņā svarīgs veikums ir enciklopēdija “Māksla un arhitektūra biogrāfijās” 4 sējumos (1.–2. sējums, redaktors Andris Vilsons, 1995–1996; 3.–4. sējums, redaktore Anita Vanaga, 2000–2003). Tapa nozīmīgi pētījumi par latviešu mākslas teorijas vēsturi (Stella Pelše), klasisko modernismu (Dace Lamberga) un tā mākslinieku starptautiskajiem sakariem (Aija Brasliņa), valsts lomu Latvijas mākslā starpkaru periodā (Ginta Gerharde-Upeniece) un Latvijas mākslas dzīvi nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (Jānis Kalnačs). 21. gs. sākumā Latvijas mākslas grāmatniecībā nostiprinājās izvērstu biogrāfisko monogrāfiju žanrs, kuru pārstāv grāmatas par J. Grosvaldu (Eduards Kļaviņš), Jēkabu Kazaku un Valdemāru Toni (Dace Lamberga), Johanu Valteru (Johann Walter) (Kristiāna Ābele), Kārli Padegu (Jānis Kalnačs), Visvaldi Ziediņu (Ieva Kalniņa) u. c. māksliniekiem. Seno periodu mantojuma apguvei būtiski atklājumi pēdējos 25 gados atspoguļoti mākslas vēsturnieku publikācijās par piļu un muižu kultūru (Imants Lancmanis, Dainis Bruģis u. c.), Rīgas Domu (Agnese Bergholde, Elita Grosmane), Latgales arhitektūras un mākslas pieminekļiem (Rūta Kaminska), jezuītu ordeņa mākslu (Kristīne Ogle), Kurzemes baroka tēlniecību (Elita Grosmane) un citiem. Sākumstadijā atrodas dizaina un fotomākslas vēstures izzināšana. MVI vadītajā “Latvijas mākslas vēstures” sējumu sagatavošanas gaitā aktualizējas arī citi nepētīti jautājumi un faktoloģiski robi. 19.–20. gs. Latvijas mākslu pēta arī Rietumu zinātnieki – t. sk. Eimija Brizgela (Amy Bryzgel), Džeremijs Hovards (Jeremy Howard), Stīvens Mansbahs (Steven Mansbach), Suzanna Puršjē-Plasro (Suzanne Pourchier-Plasseraud), Bārts Pušavs (Bart Pushaw) un Marks Alens Švēde (Mark Allen Svede). Viens no jaunākajiem starptautiskas sadarbības rezultātiem ir Voldemāra Matveja teorētisko darbu antoloģija angļu valodā Džeremija Hovarda, Irēnas Bužinskas un Zoī S. Stroteres (Zoë S. Strother) sastādījumā (2015).

Mūsdienu Latvijas mākslas zinātnieku darbiem pārsvarā raksturīgs empīriski aprakstošs pamatīgums, plašs stilistiski salīdzinošās analīzes lietojums, noraidoša attieksme pret t. s. jaunās mākslas vēstures (New Art History) tendenci traktēt mākslu kā politiskās, sociālās un kultūras vēstures ilustrāciju, ilgstošā reakcijā pret totalitārisma laikmeta dogmām attīstījies metodoloģisks haoss un vāja interese par mākslas interpretācijas teorētisko principu avotiem. Vairāk vai mazāk apzināta saikne ar New Art History ievirzēm un vietējās mākslas zinātnes tradīciju kritika pēdējos gados galvenokārt izpaužas pētījumos, kuros mākslas parādības aplūkotas no filozofijas, kultūras teorijas, komunikāciju zinātnes un socioloģijas skatpunktiem (Sergejs Kruks, Jana Kukaine, Jānis Taurens un citi).