20. gs. sākuma Latvijā līdz ar valstiskās neatkarības veidošanos arvien spēcīgāka kļuva profesionālā dejas māksla. Šajā periodā spilgti iezīmējās M. Kauliņa personība un viņa loma skatuves dejas profesionalizācijā. M. Kauliņš bija pirmais latviešu baletmeistars, teātra deju skolotājs un profesionāls teātra horeogrāfs.

Pusaudžu gados Mārtiņš no laukiem pārcēlās uz Rīgu un apguva galdnieka amatu. Esot teātrī, Mārtiņu tik ļoti sajūsmināja dejojošie aktieri, ka viņš iestājās A. Paļšecka baleta studijā (1880–1885), lai mācītos deju. Nabadzīgais, bet centīgais jauneklis drīz vien ieguva tiesības mācīties bez maksas. Iekrātie līdzekļi tika izmantoti, lai papildinātu zināšanas klasiskajā dejā Drēzdenē (1885–1888).

Atgriežoties Rīgā, viņš nodibināja savu baletstudiju, kura ātri iekaroja sabiedrības atzinību un kļuva populāra jaunatnes vidū. Paralēli pedagoģiskajam darbam savā studijā, M. Kauliņš bija Rīgas Vācu (pilsētas) teātra baleta mākslinieks (1897–1900). Turpmāk viņš tika uzaicināts iestudēt dejas Rīgas Latviešu teātra (1902–1914) un Rīgas Jaunā teātra izrādēs (1909–1913). 1909. gadā Rīgā tika nodibināta pirmā speciālā teātra mākslas iestāde – Jēkaba Dubura un Zeltmata Latvju dramatiskie kursi, kuros M. Kauliņš mācīja deju un ķermeņa plastiku (1910–1914), bija P. Jurjāna Latviešu operas baletmeistars (1913–1915).

Rīgas Latviešu teātra iestudējumos 19. gs. beigās dejas tika iestudētas reti. Deju iestarpinājumus izrādes izskaistināšanai režisori neatzina, arī repertuārs bija pārāk nopietns, lai tajā rastu vietu deju priekšnesumi. Laiku pa laikam tomēr parādījās uzvedumi, kur dramatiskā darbība organiski savijās ar plastiskās izteiksmības nepieciešamību, tādējādi bez pilnveidotas kustību mākslas iztikt nevarēja. Tika pieaicināti profesionāli dejotāji. Rīgas Latviešu teātris uzaicināja par baletmeistaru un dejotāju M. Kauliņu, kurš, strādādams Rīgas Pilsētas teātrī gan kā dejotājs, gan kā deju iestudētājs, jau bija piedalījies atsevišķos uzvedumos.

Rīgas Latviešu teātrī M. Kauliņš debitēja 21.10.1902. izrādē “Dzīvību priekš cara” (Жизнь за царя) pēc Mihaila Gļinkas (Михаил Иванович Глинка) operas “Ivans Susaņins” (Иван Сусанин), ar Pētera Austriņa un Burtnieka pārstrādāto libretu, drāmas tekstiem, atsevišķiem solo dziedājumiem un dejām. Preses slejās varēja lasīt, ka M. Kauliņš divdejā ar Ženiju Tālbergu dejoja krakovieti un mazurku. Savukārt krievu deju “Kazačoku” M. Kauliņš iestudēja Annai Zuvei un septiņām dejotājām: Ženijai Tālbergai, Alīdei Kirtovskai, Annai Rozentālei, Irēnai Žiļevicai, Emīlijai Fricsonei, Emmai Valčikai, Katrīnai Celmiņai. Izrādes popularitāte bija tik liela, ka 1909. gadā tā tika iestudēta Pētera Ozoliņa režijā un 1915. gadā Osvalda Ģertsona režijā. Abos iestudējumos kā baletmeistars un dejotājs piedalījās M. Kauliņš. Dejās uzstājās arī koristes, vīriešu lomām M. Kauliņš uzaicināja savas skolas audzēkņus.

Sekoja deju iestudējums Rīgas Latviešu biedrības svētkos 19.02.1904., izrādē, kuru ievadīja Annas Brigaderes “Prologs”. Šajā iestudējumā M. Kauliņš piedalījās kā dejotājs un horeogrāfs ar savas deju studijas audzēkņiem. 13.11.1904. dejas tika iestudētas arī Rūdolfa Blaumaņa fantastiskā joku lugā “Burvis un puķes” (režisors Aleksandrs Freimanis) Rīgas Latviešu labdarības biedrības muzikāli dramatiskajam vakaram un Edvarda Vulfa “Ziedoņa atmoda” (režisors Aleksis Mierlauks) Latviešu izglītības biedrības sarīkojumā Saulesdārzā 1914. gadā.

Alberta Lorcinga (Gustav Albert Lortzing) komiskajā operā “Cars un namdaris” (Zar und Zimmermann, režisors Ērihs Lauberts, 1907) un Kārļa Gernera “Pelnrušķīte jeb Stikla kurpīte” (režisors Pēteris Ozoliņš, 1907), Roberta Hertviga (Robert Hertwig) “Zeltmatītē”, burvju pasaka ar dziedāšanu un dejām (režisors P. Ozoliņš, 1910), Johana Štrausa, dēla (Johann Strauss, Sohn) operetē “Sikspārnis” (Die Fledermaus, režisors Teodors Valdšmits, 1911), franču rakstnieka Žila Verna (Jules Gabriel Verne) un dramaturga Ādolfa d’Enerī (Adolphe Philippe d’Ennery) “Ceļojums apkārt zemeslodei 80 dienās” (Around the World in Eighty Days), joku luga ar dziedāšanu, dejām (režisors P. Ozoliņš, 1911), Jevtihija Karpova (Евтихий Павлович Карпов) tautas lugā “Brīvā dzīve” (Житье привольное, režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis, 1913), Šarla Guno (Charles Gounod) operā “Fausts” (režisors Fridrihs Podnieks, 1913), poļu rakstnieka Henrika Senkēviča (Henryk Adam Aleksander Pius Sienkiewicz) vēsturiskā drāmā “Kurp eji” (Quo vadis, režisors, Reinholds Veics, 1914), vācbaltiešu rakstnieka un mācītāja Kristofa Reinholda Girgensona (Christoph Reinhold von Girgensohn) skatu lugā “Robinsons Krūziņš” (pēc angļu rakstnieka Daniela Defo, Daniel Defoe, romāna, režisors R. Veics, 1914), Viljama Šekspīra (William Shakespeare) komēdijā “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream, režisors R. Veics, 1914).

No 10.1913. M. Kauliņš bija Rīgas Latviešu teātra (Interimteātra) baletmeistars. 11.05.1911. notika baletmeistara M. Kauliņa benefice. Programmā bija vācu rakstnieka Hermaņa Zūdermaņa (Hermann Sudermann) viencēlieni “Tālā princese” (Ferne Prinzessin) un “Gaismas lentes” (Die Lichtbänder), baleta divertismenti “Pavasara atmošanās dejā” un “Satikšanās publiskā dārzā”.

M. Kauliņa darbība Jaunajā Rīgas teātrī bija virzīta uz jauniem ar izrādes saturu saskaņotiem dejiskiem meklējumiem. Ar uzveduma sižetu sasaucās dejas Aspazijas “Vaidelotes” izrādē (Nikolaja Alunāna mūzika, 1909). Tās bija elfu un bakhantu dejas ar ziedu vītnēm un īpaši izcēlās raganu dejas. M. Kauliņš iestudēja dejas arī Henrika Juhana Ibsena (Henrik Johan Ibsen) lugā “Nora” galvenās lomas tēlotājai Lilijai Erikai (režisors, Aleksandrs Freimanis, 1910). 26.01.1911. pirmizrādi piedzīvoja Raiņa drāma “Uguns un nakts” krāšņā inscenējumā, teātra direktora A. Mierlauka režijā, ar Jāņa Kugas dekorācijām, N. Alunāna mūziku un baletmeistara M. Kauliņa iestudētām dejām. Uzveduma idejisko saturu baletmeistars bija centies atrisināt ar ritmiskām un dejiski izteiksmīgām kustībām. Sevišķi krāšņas atkal bijušas raganu un velnu dejas pirmā cēlienā ar kārsējām, vērpējām un audējām. Iestudējuma panākumi bija tā nepierastajā mākslas sintēzē: scenogrāfija, mūzika, deja un režija.

Visnozīmīgākās lappuses M. Kauliņa radošajā biogrāfijā saistas ar 1913. gadā nodibināto pirmo latviešu operas teātri – P. Jurjāna Latviešu operu. Operas žanrā baletmeistars strādāja no 1913. līdz 1915. gadam. Pirmie deju iestudējumi Latviešu operā bija polonēze, valsis, mazurka Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин, 1913), lezginka Antona Rubinšteina (Антон Григорьевич Рубинштейн) “Dēmons” (Демон, 1913), spāņu deja, Žorža Bizē (Alexandre-César-Léopold Bizet) “Karmena” (1914) un citi. Operas izrādes bieži papildināja balets. Tika izveidota neliela baleta trupa, kas piedalījās operas iestudējumos. Tādējādi M. Kauliņš kļuva par pirmās latviešu baleta trupas vadītāju un baletmeistaru.

Menherta Lengjela “Nakts serenāde” (režisors Ernests Feldmanis, 1926), Jēkaba Rozentāla-Krūmiņa “Sarkanais kungs” (režisors A. Mierlauks, 1926), Raiņa “Rīgas ragana” (režisors A. Amtmanis-Briedītis, 1928).

Līdz Pirmajam pasaules karam bieži notika Latviešu dramatisko kursu audzēkņu vakari, bet 1913. gada pavasarī bija pirmais izlaidums. Absolventu vidū bija vēlāk plaši pazīstami skatuves mākslinieki Paula Baltābola, Kārlis Hamsters, Emīlija Viesture un citi.

Jau no bērnības M. Kauliņam bija interese arī par tautas dejām. Viņš cītīgi krājis dažādu Latvijas novadu dejas un bijis pirmais, kas tās popularizējis pilsētvidē. Izmantojot melodijas un soļus, viņš sacerējis virkni latviešu sarīkojumu deju. Populāras kļuva baletmeistara savāktās latviešu tautas dejas un pēc folkloras motīviem veidotās sarīkojumu dejas: “Jautraviņa”, “Bēglīte”, “Mīlulīte”, “Jautrais Miķelītis” un citas. Kā deju skolotājs M. Kauliņš bija piedalījies arī dažādās skolotāju konferencēs. Kā viena no tām bija Dejas skolotāju konference Drēzdenē (1925), kurā viņš demonstrēja latvju tautas deju “Zaglītis”. Deja guva vispārēju piekrišanu un tās manuskriptu nekavējoši pārdrukāja un izplatīja starp konferences dalībniekiem.

Paralēli pedagoģiskajam darbam Jēkaba Dubura un Zeltmata Latvju dramatiskajos kursos, 20. gs. sākumā Rīgā darbojās arī M. Kauliņa privātā deju skola ar nosaukumu M. Kauliņa baleta, plastikas un zalonu dejas skola Rīgā, kurā bija nodaļa ar speciālu mācību programmu deju skolotājiem. Apmācības kursa ilgums bijis 1–3 gadi. Liela vērība bija pievērsta klasiskās dejas pamatelementu apguvei. M. Kauliņa deju skolā varēja apgūt arī tādus priekšmetus kā higiēna, anatomija un fizioloģija, mākslas vēsture, mūzikas nozīme dejā, salonu dejas un citus. Estētikas disciplīnā studējošie apguva ar estētiku saistītos jēdzienus, mācījās atšķirt un izprast daiļo un derīgo: kā daiļuma principi izsaka dzīves un spēka ārējās parādības, jūtu pārdzīvojumus saistībā ar kustību un kustības kā rakstura izteicējas attiecībā uz deju. Neiztrūkstošs priekšmets bija pedagoģija, kas sastāvēja no vēsturiskā pārskata par fizisko audzināšanu saistībā ar vispārējo pedagoģiju – latviešu gara mantas, senie grieķi, viduslaiki, renesanse, Reformācija.

20. gadu otrajā pusē M. Kauliņam bija lieli plāni, viņš bija iecerējis Rīgā atvērt īpašu Dejas mākslas skolu, kurā varētu apgūt visus dejas veidus un žanrus. Izglītības ministrija skolas programmu un noteikumus jau bija apstiprinājusi, bet 27.10.1928. M. Kauliņš aizgāja aizsaulē, līdz ar to viņa iecere netika īstenota.

Izvērtējot viņa ieguldījumu latviešu baleta mākslas un dejas pedagoģijas attīstībā, jāsecina, ka M. Kauliņš bija latviešu profesionālās dejas pedagoģijas pamatlicējs, kurš bija izstrādājis vispusīgu un profesionālu deju skolotāju izglītības programmu, jo 20. gs. sākumā Latvijā vēl nepastāvēja profesionāla baleta mākslas un dejas pedagoģiskā izglītība. M. Kauliņa deju skolā mācīja balles dejas, tautas dejas un klasiskā baleta pamatus. Daudzi tās audzēkņi 1919. gadā kļuva par Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniekiem: Klāra Gentele, Erna Ošiņa, Austra Strazdiņa, Natālija Cveiberga, Mirdza Kalniņa, Valdemārs Leonaitis, Arvīds Ozoliņš un citi.

Raiņa lugas “Uguns un nakts” 1911. gada pirmuzvedums iekļauts Latvijas kultūras kanonā.