Visdramatiskāk Dziesmotā revolūcija izpaudās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) perestroikas manifestācijās, kurās pacēla Baltijas valstu karogus un dziedāja padomju cenzūras vēl nesen aizliegtās patriotiskās dziesmas. Nozīmīgākie sarīkojumi: Igaunijā Tartu Mūzikas dienas (14.05.1988.), Tallinas Vecpilsētas dienu neformālie “nakts dziesmusvētki” (04.–11.06.1988.), Alo Matīsena (Alo Mattiisen) “Piecu tēvzemes dziesmu” koncertturneja (1988. gada vasarā), un manifestācija “Igaunijas dziesma” (11.09.1988.). Lietuvā: Baltijas studentu dziesmu svētki “Gaudeamus” (01.–03.07.1988.), “Roka maršu” koncertturnejas 1987., 1988. un 1989. gada vasarās, Lietuvas Tautas kustības “Sajūdis” (Sąjūdis) manifestācijas (24.06.1988., 09.07.1988.; 23.08.1988.; 26.11.1988.; 16.02.1989.). Latvijā: Folkloras festivāls “Baltica” (10.–18.07.1988.) un festivāla gājiens (13.07.1988.), Latvijas karoga “rehabilitācija” Mežaparkā (16.07.1988.), Zigmara Liepiņa rokoperas “Lāčplēsis” koncerti (pirmizrāde 23.08.1988.), Latvijas Tautas Frontes (LTF) dibināšanas kongresa atklāšanas koncerts (07.10.1988.); un triju valstu kopīgais Baltijas ceļš (23.08.1989.). Starp daudzām Dziesmotās revolūcijas tālākām manifestācijām ir nacionālie Dziesmu un deju svētki (igauņu 29.06.–01.07.1990.; lietuviešu 06.–08.07.1990.; latviešu 30.06.–08.07.1990.), Janvāra notikumi Lietuvā (11.–14.01.1991.), LTF rīkotā Vislatvijas protesta akcija Daugavmalā un tai sekojošās barikāžu dienas (13.–27.01.1991.); un triju valstu kopīgais Baltijas Liesmojošais ceļš (23.08.1991.). 

Jēdzienu “laulev revolutsioon” (igauņu ‘dziedoša revolūcija’) pirmoreiz publicēja (17.06.1988.) igauņu mākslinieks un politiķis Heincs Valks (Heinz Valk) “Tautai, kas savu revolūciju taisa dziedot un smaidot, būtu jābūt par cēlu piemēru visiem”. Tā gada rudenī nosaukums no Igaunijas izceļoja pasaules presē, dažādās valodās pieņemdams dažādas nianses:

Latvijas periodikā 1988. gada rudenī parādījās divi tulkojumi. Vispirms – “dziedošā” – 05.10. Ingas Helmanes ziņojumā par Igaunijas Tautas frontes (Rahvarinne) kongresu un 18.10. atreferējumā par nupat notikušo LTF kongresu. Ka vienlaikus lietots arī nosaukums “dziesmotā” revolūcija, liecina jau septembrī paziņotā režisora Pētera Pētersona iecere par “dziesmoto manifestāciju” pirms LTF kongresa (01.10.1988.), Lijas Brīdakas dzejoļa aicinājums “Ieklausies tautas gājumā dziesmotā” (14.09.1988.) un citi fakti. Tajā laikā arī LTF vadība neformāli pārrunājusi abus tulkojumus un lēmusi par labu “dziesmotajai”. Līdz 1991. gadam presē parādās abi nosaukumi, vēlāk pārsvarā “dziesmotā”, kas latviskam nosaukumam piešķir unikālas nianses: straujā valdības struktūru pārmaiņa toreiz tika rotāta un balstīta ar dziesmām, vēlāk pieminēta ar pacilājumu un cieņu.

Poētisko Dziesmotās revolūcijas nosaukumu visbiežāk vienādo ar Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu (1986–1991). Par precīzākiem sākuma un beigu datumiem nav vienprātības.

Vēsturiski nozīmīgas bija 1987. gada “kalendāra” demonstrācijas 14.06.; 23.08.; 18.11., un daudzi citi gadījumi, kur dziedāja valsts kultūras iestāžu neplānotas dziesmas, piemēram, 1985. gada Dziesmu svētku noslēguma koncerts, kur publika panāca, ka programmā neiekļautais Haralds Mednis tomēr diriģēja no programmas izslēgto “Gaismas pili”. Arī agrāk padomju okupācijas apstākļos tika dziedātas neoficiālas himnas, publikai pieceļoties kājās. Līdzīga izlaušanās no padomju okupācijas varas cenzūras notika 70. un 80. gadu folkloras kustībā, kā arī rokmūzikas un estrādes mūzikas koncertos.

Vēsturnieki nereti par Baltijas Dziesmotās revolūcijas periodu uzskata piecus mēnešus no 1988. gada maija līdz oktobrim, kad dziesmotās manifestācijās izdzisa padomju cenzūras žņaugi. Sekojošā periodā politisko iniciatīvu Baltijā pārņēma Tautas frontes un “Sajūdis”. Arī tolaik presē bieži argumentēts par Dziesmotās revolūcijas eiforijas beigšanu jeb virzīšanu uz parlamentāriem procesiem. Latvijā dažkārt bija jaušams noraidošs tonis pret dziedāšanas “nacionālo romantismu” vai “auseklīša tautiskumu”, kurš jāpārvēršot valstiskumā (07.10.1988.).

Tomēr LTF dibināšanas kongresā Dainis Īvāns drīzāk saistīja nosaukumu ar turpmāko darbu, nevis ar pagātni: “Mēs uzvarēsim, ja... mūsu revolūcija būs un paliks dziesmu, mīlestības un garīgās aktivitātes revolūcija” (1989; 1990). Šo domu viņš turpināja 1990. gada martā: “1988. gada 7. oktobrī mēs ar dziesmām un ziediem rokās sākām iet Latvijas Tautas Frontes ceļu. Uzsākām Latvijas dziesmoto un puķoto revolūciju... Lai 1990. gada 17. marts kļūst par Latvijas dziesmotās un puķotās revolūcijas kulminācijas dienu. Lai 1990. gada 18. marts kļūst par Latvijas parlamentārās, intelektuālās un ekonomiskās revolūcijas pirmo dienu. Lai 18. marts ieiet mūsu vēsturē kā Latvijas valsts pirmais solis demokrātiskajā un brīvā Eiropā.” (14.03.1990.)

Sākoties atklātai padomju vardarbībai (01.1991.), kādreiz minēts, ka “Dziedošā revolūcija ir beigusies!” (02.02.1991.). Tomēr pastāv arī doma, ka Dziesmotā revolūcija “nekad nebeigsies. Vismaz tikmēr, kamēr nebūs izdziedātas visas dziesmas” (11.01.1992.).

Dziedāšana apliecināja Latvijas neatkarības atjaunošanas kustības mērķi un līdzekļus. Mērķis bija neatkarīga valsts, kurā latvieši varētu neapdraudēti attīstīt savu kultūru, tostarp dziedāšanu. Kā latviešu nacionālās identitātes sastāvdaļa tā piekopta kopš 19. gs. tautiskās atmodas laikmeta, izpauzdamās viskošāk dziesmu un deju svētku tradīcijā.

Dziedāšana saistījās ar nevardarbīgas politikas ārējo tēlu. Dziesmotā revolūcija sabalsojas ar citām nevardarbīgām revolūcijām, kuras nosauktas pēc to vizuālajiem, savstarpējās pazīšanās simboliem (Portugāles Neļķu, Filipīnu Dzeltenā vai Tautas varas, Ukrainas Oranžā, Gruzijas Rožu u. c.) vai citiem poētiskiem tēliem (Čehoslovākijas Samta revolūcija). Neatkarības atjaunošanas procesa dalībnieki dziedātājus iedomājās kā pretlīdzekli padomju negatīvai propagandai par baltiešiem. H. Valks Igaunijā rakstīja, ka filmas par Dziesmoto revolūciju jāizplata pasaulē, lai ārzemnieki neticētu meliem par vardarbīga fašisma atdzimšanu Baltijā. Dzejnieks Jānis Peters piemin, ka LTF manifestācijā koris rādījis pasaulei, “kādā veidā un stilā latvieši grib panākt to, ko grib”. Smaidīgi, mierīgi disciplinēti dziedātāji, kuri nevienam ar vardarbību nedraud, spēj iekarot ne tikvien draugu un sabiedroto, bet arī pretinieka sirdi.

Dziedāšana kā nevardarbīgas politikas līdzeklis kustības dalībniekus ietekmēja arī iekšēji. Jau kopš 19. gs. latviešu kultūrā iesakņojies Ausekļa dzejoļa, vēlāk dziesmas “Beverīnas dziedonis” mītiskais stāsts par to, kā “dziesmu vara aizdzina karu”. Neatkarības atjaunošanas laikmeta runās arvien atkārtojas gan šis dziesmu vairoga motīvs, gan arī latviešu kā dziedātājtautas, tātad nevardarbīgas tautas, tēls. Pati dziedāšana veicina dalībniekos konkrētas, nevardarbīgai cīņai nepieciešamas sajūtas. Dzirdot citas balsis līdzās savējai, nostiprinās apziņa, ka dziedātājs nav viens pats. Dziedāšana kā fiziska darbība veicina prātā gan mīlestības emocijas, gan arī pašcieņu, pašpārliecinātību un drosmi, kliedēdama bailes.

Baltijas Dziesmotā revolūcija ierakstīta nevardarbīgās politikas pasaules vēsturē. Trim Baltijas tautām piešķirta pirmā un līdz šim arī vienīgā Pasaules koru miera prēmija (2014). Ziņas par trīs nelielu tautu taktiku un veiksmi neatkarības izcīnīšanā stiprinājušas brīvības centienus gan Honkongā, gan Baltkrievijā, iedvesmojušas arī katalāņu neatkarības kustību.

Pasaules vardarbīgo revolūciju traģiskās sekas ir tādas, ka tās nav spējušas izvairīties no ideoloģiskas nelokanības un ieslīgušas arvien dziļāk vēl smagākā vardarbībā. Turpretī sekmīgām nevardarbīgām cīņām drīzāk seko nevardarbīga, demokrātiska iekārta. Tā tas arī noticis neatkarīgajās Baltijas republikās. Atmiņas par Dziesmoto revolūciju turpinās dziesmu un deju svētku tradīcijās, arvien apstiprinādamas nevardarbīgas politikas vēlamību. Brīvprātīgā, daudzbalsīgā dziesmu svētku koristu dziedātgriba ir metaforiski spēcīgs, vizuāli un fiziski jaušams demokrātiskas, nacionālas valsts gribas simbols.

Dziesmotās revolūcijas politika un manifestācijas epizodiski iekļautas vēsturiskos romānos (Nora Ikstena, “Mātes piens”, 2015) un filmās (Madara Dišlere, “Paradīze 89”, 2018; Ilze Burkovska-Jakobsena “Mans mīļākais karš”, 2020), tomēr pati dziedāšana attēlota reti. Dzejoli “Dziedošā revolūcija” 18.11.1988. publicēja Juris Kronbergs; tā laika sajūtas atspoguļotas arī Imanta Auziņa, L. Brīdakas, Māra Čaklā, Māras Zālītes un daudzu citu dzejoļos un rakstos, it īpaši rokmūzikas dziesmās.

Dziesmotā revolūcija spilgti aprakstīta memuāros (D. Īvāns, Sandra Kalniete, J. Peters u. c.) un biogrāfijās – Imanta un Gido Kokaru (Laima Muktupāvela), H. Medņa (Raimonds Baltakmens un Dzintars Gilba), Raimonda Paula (Daiga Mazvērsīte) un Jura Podnieka (Tatjana Fasta). Dokumentālās filmās kormūzikas ieraksti sauc atmiņā tālaika spēcīgās emocijas – Jura Podnieka “Krustceļš” (1990) un “Krustceļš – Pēcvārds” (1991; DVD, Rīga, Jura Podnieka Studija, 2005); mūzikas politiskā loma sīkāk apskatīta – Latvijā – Askolda Saulīša “Dziesmuvara” (2018), Kristiana Luhaera “Savējie sapratīs: Sešdesmitie: Sākums” (2017), “Septiņdesmitie: Spožums un posts” (2018), “Astoņdesmitie: Jauna ēra” (2021); Lietuvā – Giedres Žičkītes (Giedrė Žičkytė) “Kā mēs spēlējām revolūciju” (Kaip mes žaidemė revoliuciją, 2011), Dalijas Kutavičienes (Dalia Kutavičienė) “Dziesmas spēks” (Dainos galia, LRT 2008); Igaunijā – Džeimsa Tastija (James Tusty) un Morīnas Kāstlas Tastijas (Maureen Castle Tusty) “Dziesmotā revolūcija” (The Singing Revolution; DVD, Ņujorka, Sky Films, 2006).

Uz skatuves Dziesmotā revolūcija attēlota 04.07.1998. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Smitsona Festivālā un ASV lietuviešu komponista Ķestuša Daugirda (Kestutis Daugirdas) kantātē Dainuojanti revoliucija, kas atskaņota Ziemeļamerikas lietuviešu dziesmusvētkos Čikāgā 04.07.2015. Gan Baltijā, gan citur pasaulē Dziesmotās revolūcijas un īpaši – Baltijas ceļa – apaļās jubilejas mēdz atzīmēt, veidojot cilvēku ķēdes, paceļot Baltijas karogus un dziedot tālaika dziesmas.

Kodola dziesma – neatkarīgās Latvijas valsts himna “Dievs, svētī Latviju” – publiskā apritē atgriezās 1988. gada vasarā. Īpaši minami kora “Sindī putnu dārzs” koncerti dažādās Latvijas pilsētās. Tovasar atklātībā pacēla arī sarkanbaltsarkano karogu (Baltikas festivālā u. c.), kas vizuāli piešķīra katrai dziedamai dziesmai, kā arī pašai dziedāšanai patriotisku (revolucionāru) nozīmi. Karoga aizliegumu atcēla 29.09.1988., un sākot ar LTF dibināšanas kongresu, valsts himna un karogs bija katra Dziesmotās revolūcijas sarīkojuma neatņemama sastāvdaļa, kulminējoties 04.05.1990. atjaunotās neatkarības pasludināšanas aktā un 1990. gada Dziesmu svētkos.

Dziesmotās revolūcijas dziesmas iekļaujas dažādos žanros, katrs ar savu specifiku. Kordziesmās un Dziesmusvētku tradīcijās izpaudās pusotra gadsimta nacionālās vēstures un kultūras mantojums, kā arī nevardarbīgai politikai nepieciešamā disciplīna. Rokmūzikas jaunrades autori spēja visātrāk pielāgoties notikumu straujai attīstībai, dziesmu tekstos izteikdami politiskas idejas. Tautasdziesmas un rotaļas lauza padomju okupācijas iekārtā stingri noteikto robežu starp skatuvi un skatītājiem, jo tajās varēja piedalīties publika – dziedātājtauta.

Repertuārs bija plašs gan pēc apjoma, gan tematikas. Vien uz 1990. gada Dziesmusvētku skatuves skanēja 70 dziesmas, un svētku gājienā neformāli dziedāja vismaz vēl trīsdesmit. “Mikrofona” aptauju vinila skaņuplatēs no 1988. līdz 1991. gadam ierakstītas 37 dziesmas. Folkloras ansambļu priekšnesumos bija daudzi simti dziesmu un rotaļu. Publikas dziedātās dziesmas saskaitīt nav iespējams.

Pēc tematikas pirmāk pieminamas vēl nesen aizliegtās pirmskara patriotiskās dziesmas, kā arī strēlnieku un leģionāru dziesmas. Gan vecās, gan jaunrades dziesmās īpašu pacilājumu izsauca nesen cenzūras aizliegtie vārdi “Latvija” (bez agrāk obligātā apzīmētāja “padomju”), “tēvu zeme”, “Daugava”, “Dievs” “brīvība”, mitoloģiskie tautasdziesmu tēli. Dziesmas par dziedāšanu apzināti izteica un balstīja tautas dziedošo identitāti. Atjaunojoties padomju okupācijas laikos slāpētām tradīcijām, atdzima arī kristīgās baznīcas dziesmas, Ziemassvētku dziesmas un līgotnes. Raibā repertuāra kopsaucējs atklājās, pilnībā izgaistot padomju propagandas dziesmām: 1) vairums dziesmu bija ārpus oficiāli veicinātās padomju skatuves kultūras, un 2) PSRS valsts ideoloģiskās kultūras atslēgvārdi “padomju”, “komunisms”, “Ļeņins”, “oktobris”, “partija” un citi neparādījās nevienā dziesmā.

Latviešu: “Ai, bāliņi”; “Atgriešanās”; “Baltijai”; “Beverīnas dziedonis”; “Brīvību Baltijai”; “Daugav’ abas malas”; “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”; “Dziesmai šodien liela diena”; “Dzimtā valoda”; “Ei, skīja, skīja” (senprūšu dziesma); “Es dziedāšu par tevi tēvu zeme”; “Es sakūru uguntiņu”; “Gaismas pils”; “Klusa, klusa latvju sēta”; “Kungs, kas zāles čukstus dzirdi”; “Lai bij vārdi, kam bij vārdi”; “Laimdotas dziesma”; “Lakstīgala kroni pina”; “Lauztās priedes”; “Manai dzimtenei”; “Manai tautai”; “Mēs pārtiekam viens no otra”; “Mūsu Tēvs debesīs”; “Mūžam zili”; “Nav skaitā lieli mūsu pulki”; “Nu ardievu, Vidzemīte”; “Pūt, vējiņi”; “Rīga dimd!”; “Rīgā iešu es, māmiņa”; “Saule, Pērkons, Daugava”; “Spīguļo, saulīt!”; “Staburags”; “Strauja, strauja upe tecēj”; “Sveiks lai dzīvo”; “Šeit ir Latvija”; “Še, kur līgo priežu meži”; “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”; “Tēvu tēvi laipas met”; “Trīs zvaigznes”; Valsts himna “Dievs, svētī Latviju”; “Viens saucējs sauc pie Daugavas”; “Zaļā dziesma”.

Igauņu: Ärgake Baltimaad; Ärkamise aeg; Eesti lipp; Eestlane olen; Ei ole üksi ükski maa; Hoia Jumal Eestit; Isamaa ilu hoieldes; Jää vabaks; Kaunimad laulud; Kodumaa; Koit; Kungla rahvas; Laula, kuni elad; Laulu algus; Looja, hoia Maarjamaad; Ma tahaksin kodus olla; Minge üles; Mu isamaa armas; Saaremaa; Sind surmani; Tere Perestroika!; Tuljak; Valsts himna Mu isamaa, mu õnn ja rõõm.

Lietuviešu: Ant kalno klevelis; Ant kalno mūrai; Augo girioj ąžuolėlis; Balnokit broliai žirgus; Bunda jau Baltija; Kažkas atsitiko; Kolorado vabalai; Krantas; Kur bėga Šešupė; Kur giria žaliuoja; Kur lygūs laukai; Laužo šviesa; Lietuva brangi; Lietuviais esame mes gimę; Lietuvos valstybė; Marija, Marija; Oi lunkela; Oi neverk matušėle; Oi sūnelia raitužėlia; Palinko liepa; Pavasarį paukščiai; Sėk, sesute; Šalyj kelio jovaras; Šaukiu aš tautą; Valsts himna Tautiška giesmė; Zombiai.