G. Merķelis bija apgaismības ideju pārstāvis. Ar saviem publicistiskajiem darbiem aicināja atcelt dzimtbūšanu Baltijā un sekmēja latviešu nacionālās atmodas kustības idejas.

G. Merķelis dzimis Lēdurgas luterāņu mācītāja Daniela Merķeļa (Daniel Merkel) un Ģertrūdes Elizabetes, dzimušas Brokhauzenas (Getrud Elisabeth Brockhausen), ģimenē. Pamatizglītību ieguva privātā lasīšanas skolā un Rīgas pilsētas bāreņu nama rakstu skolā (1776), turpināja mācības Rīgas Domskolā (1776–1782), kuru nepabeidza. Izglītību ieguva pašmācības ceļā, īpaši 18. gs. 80. gados, tēva rentētajā Zādzenes muižā lasot viņa bibliotēkas grāmatas. Šajā laikā G. Merķelis apguva vairākas svešvalodas, iepazinās ar franču apgaismotāju – Žana Žaka Ruso (Jean Jacques Rousseau), Voltēra (Voltaire), Pjēra Beila (Pierre Bayle) – darbiem. 1796. gadā īslaicīgi studēja medicīnu Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig), kā arī tieslietas un estētiku Jēnas Universitātē (Universität Jena). 1801.–1802. gadā studēja Frankfurtes pie Oderas Universitātē (Brandenburgische Universität Frankfurt), kur ieguva filozofijas doktora grādu un lasīja lekcijas par filozofiju un literatūru.

Darba gaitas uzsāka kā rakstvedis tiesas kancelejā Rīgā (1786) un statists Rīgas pilsētas teātrī (1787). Šajos gados G. Merķelis, pateicoties draudzībai ar aktieri Karlu Ferdinandu Gromanu (Karl Ferdinand Grohmann), iesaistījās “Praviešu klubā” – brīvdomīgi noskaņotu jaunatnes intelektuāļu grupā, kurā norisinājās diskusijas par literatūru un sociālām reformām. No 1788. līdz 1792. gadam strādāja par mājskolotāju Liepupē, kur bija iespējams novērot latviešu dzimtcilvēku dzīves apstākļus un nodoties studijām barona Johana Gustava fon Aderkasa (Johann Gustav von Aderkas) bibliotēkā. 1792. gadā G. Merķelis publicēja savu pirmo darbu – veltījuma dzejoli baronam Aderkasam dzimšanas dienā. Liepupē G. Merķelis iepazinās ar liberāli noskaņoto muižnieku Frīdrihu Georgu fon Meku (Friedrich Georg von Meck), kurš atstāja iespaidu uz G. Merķeļa uzskatiem, uzaicināja viņu strādāt par palīgu Rīgas apriņķa tiesā 1792. gadā (šis darbs deva iespēju iepazīties ar tiesas dokumentiem par dzimtcilvēku apspiešanu) un sekmēja viņa kontaktu veidošanu ar Rīgas izglītoto eliti. No 1793. līdz 1796. gadam G. Merķelis strādāja par mājskolotāju Annas muižā Nītaurē.

Pēc nepabeigtajām studijām 1797. gadā G. Merķelis īslaicīgi uzturējās Kopenhāgenā, kur strādāja par Dānijas finanšu ministra sekretāru, līdz 1806. gadam dzīvoja pārmaiņus Veimārā un Berlīnē, kur nodarbojās ar žurnālistiku, tulkošanu, literāro jaunradi. Šajā laikā viņš iepazinās ar Johanu Volfgangu fon Gēti (Johann Wolfgang von Goethe), Frīdrihu Šilleru (Friedrich Schiller), Johanu Gotfrīdu Herderu (Johann Gottfried Herder), Kristofu Mārtinu Vīlandu (Christoph Martin Wieland) u. c. nozīmīgiem vācu rakstniekiem, apceļoja vācu zemes, Berlīnē tika uzņemts brīvmūrnieku ložā (1799).

1806. gadā, kad Napoleona (Napoléon I^e/r) karaspēks uzvarēja Jēnas kaujā, G. Merķelis pameta Berlīni un atgriezās Rīgā, kur izdeva vairākus preses izdevumus. 1807. gadā G. Merķelis apprecējās un 1808. gadā iegādājās Depkina muižu Katlakalnā, kur dzīvoja līdz mūža beigām ar diviem pārtraukumiem – 1812. gadā, kad pēc Napoleona iebrukuma bēga uz Tērbatu, un 1816.–1817. gadā, kad uzturējās Berlīnē. Pēc atgriešanās Vidzemē G. Merķelis turpināja žurnālista darbu un publicistiku, nodarbojās ar lauksaimniecību, publicēja grāmatas. 1817. gadā viņš tika uzņemts Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst), bet 1841. gadā – Latviešu literārajā (draugu) biedrībā (Lettisch-literärische Gesellschaft) kā goda biedrs.

1797. gadā G. Merķelis kļuva par žurnālistu Veimāras laikrakstā Der deutsche Merkur un tajā ievietoja J. G. Herdera ietekmē tapušo rakstu “Par latviešu dzejas garu un dzeju” (Über Dichtunggeist und Dichtung unter den Letten, latviski īsinātā veidā publicēts 1925. gadā, pilnā veidā – 1992. gadā).

Gan šajā, gan citos laikrakstos G. Merķelis publicēja dažāda satura apcerējumus par literatūras un teātra kritiku, vērsās pret modernām parādībām vācu literatūrā, ar ko izpelnījās pretrunīgu reputāciju. Ar savu prasmi orientēties aktuālajos notikumos, emocionālo izteiksmi un radikālajiem viedokļiem G. Merķelis ieguva plašu atpazīstamību, turklāt izkopa dažādus publicistikas žanrus: teātra recenziju, literāru apceri, feļetonu.

1802. gadā G. Merķelis kļuva par žurnālistu Berlīnes laikrakstā Berlinische Nachrichten von Staats- und gelehrten Sachen, viņa interesei par literatūras un teātra kritiku līdzās iezīmējās pievēršanās sabiedriskiem un filozofiskiem jautājumiem. 1803. gadā Berlīnē G. Merķelis izveidoja savu laikrakstu Ernst und Scherz, kas iznāca līdz 1806. gadam (1804. gadā, apvienojoties ar Augusta fon Kocebū (August von Kotzebue) laikrakstu, pārdēvēts par Die Freimüthige oder Ernst und Scherz). Jau šajā izdevumā G. Merķelis aizsāka rakstīt par politiskām tēmām – galvenokārt Napoleona kariem, kas kļuva par svarīgu tematiku viņa turpmākajā publicistiskajā darbībā. Rīgā G. Merķelis 1807. gadā izdeva laikrakstu Supplement-Blätter zum Freimüthigen, kā arī laikrakstu Der Zuschauer, kas turpināja iznākt līdz 1831. gadam. G. Merķelis savos rakstos kļuva par aktīvu Napoleona karadarbības oponentu un pretkara ideju paudēju. Publicistiskā darbība lika viņam vairākkārt pamest dzīvesvietu un pārtraukt savu periodisko izdevumu darbību.

1811.–1812. gadā viņš bija laikraksta Zeitung für Literatur und Kunst redaktors. Berlīnē 1816.–1817. gadā G. Merķelis izdeva laikrakstu Ernst und Schertz oder der alte Freimüthige, 1818. gadā pēc atgriešanās Vidzemē – Livländischer Merkur, savukārt no 1827. līdz 1838. gadam – Provinzialblatt für Kur-, Liv- und Esthland ar literāru pielikumu Literärischer Begleiter des Provinzialblattes. Šo laikrakstu G. Merķelis uzskatīja par savu nozīmīgāko izdevumu. Tajā tika publicēti raksti par Baltijas kultūras, sabiedrības, politikas aktualitātēm, latviešu literatūru, tehnikas un lauksaimniecības atklājumiem. Laikraksts pārstāja iznākt cenzūras ierobežojumu dēļ.

G. Merķeļa nozīmīgākais darbs ir publicistisks traktāts “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadu simteņa beigās” (Die Letten, vorzüglich in Liefland, am Ende des philosophischen Jahrhunderts, Ein Beytrag zur Völker- und Menschenkunde, pirmais izdevums 1796. gadā, otrs – 1800. gadā). Tajā G. Merķelis vēršas pret dzimtbūšanu, atklāj Vidzemes muižnieku vardarbību pret latviešu zemniekiem, argumentē cēloņus dzimtbūšanas ekonomiskajai neefektivitātei un antihumānajam raksturam, sniedz pretrunīgu latviešu portretējumu.

Darbs izraisīja rezonansi Eiropā, tulkots franču, dāņu, vēlāk arī krievu un igauņu valodā. Latviešu tulkojumā darba fragmenti izplatījās rokrakstos 19. gs. sākumā, pirmoreiz tulkojums publicēts 1905. gadā. Baltijas elitē šis darbs izpelnījās nosodījumu, tapa vairāki pretraksti, un sakarā ar spēcīgo opozīciju dzimtbūšanas kritikai G. Merķelis bija spiests pārcelties uz Vāciju. 1798.–1799. gadā publicētais darbs “Vidzemes senatne” (Die Vorzeit Lieflands, latviski 1. daļa 1906. gadā) un 1802. gadā publicētais “Vanems Imanta: latviešu teika” (Wannem Ymanta: eine lettische Sage, latviski 1905. gadā) ir romantiski vēsturiski sacerējumi, kuros idealizētā formā attēlota latviešu un igauņu dzīve, paražas, mitoloģija pirms kristianizācijas, kā arī cīņas ar krustnešiem, vēsturiski fakti sapludināti ar māksliniecisku fantāziju.

Dzimtbūšanas kritikai veltīti arī G. Merķeļa darbi “Hjūma un Ruso darbi par pirmatnējo līgumu līdz ar apcerējumu par dzimtbūšanu” (Hume’s und Rousseau’s Abhandlungen über den Urvertrag: nebst einem Versuch über Leibeigenschaft, 1797), kurā iekļauti britu filozofa Deivida Hjūma (David Hume) un Žana Žaka Ruso tekstu tulkojumi līdz ar paša G. Merķeļa apcerējumu, un “Papildinājumi “Latviešiem”” (Supplement zu den Letten, 1798), kurā atspēkoti Baltijas konservatīvo muižnieku argumenti. 1814. gadā G. Merķelis publicēja ekonomikas analīzē balstītu dzimtbūšanas kritiku “Pierādījums, ka muižu apstrādāšana ar algotiem strādniekiem ir uz pusi lētāka nekā ar dzimtcilvēkiem” (Beweis daß es halb so viel koste, seine Ländereien von Tagelöhnern bestellen zu lassen, als von leibeigenen Bauern), kuru iesniedza Pēterburgas brīvās ekonomiskās biedrības (Императорское Вольное экономическое общество) konkursam. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas G. Merķelis iznīcināja rokrakstā sagatavoto turpinājumu “Latviešiem” un 1820. gadā publicēja apcerējumu “Brīvie latvieši un igauņi” (Die freien Letten und Esthen, latviski 1905. gadā), kurā tika cildināta zemnieku brīvlaišana. Par šo darbu G. Merķelis saņēma Krievijas cara prēmiju 300 rubļu apjomā.

Jaunībā G. Merķelis sacerēja dzejoļus, piemēram, “Mēģinājumu dzejas mākslā” (Versuch über Dichtkunst, 1794). Vēlāk viņš pievērsies prozai, publicēja divus darbus, kurus pats dēvēja par “pusromāniem” – “Atgriešanās dzimtenē” (Die Rückkehr ins Vaterland, vāciski 1798. gadā, latviski 1936. gadā) un “Ceļojuma stāsts” (Eine Reisegeschichte, 1800), kā arī citus prozas sacerējumus. Daļa viņa darbu apkopoti krājumā “Stāsti” (Erzählungen, 1800) un “Kopotos rakstos” (Sämtliche Schriften, I-II, 1808).

G. Merķeļa interese par vēsturi un etnogrāfiju atspoguļojas viņa apcerējumos “Tautu gleznu krājums līdzās cilvēces vēstures mēģinājumam” (Sammlung von Völkergemählden: nebst einem Versuche über die Geschichte der Menschheit, 1800) un “Par agrāko pasaules kultūru” (Ueber die früheste Welt-Cultur, 1824), savukārt grāmatā “Vai cilvēces nemitīgs progess ir māņi?” (Ist das stete Fortschreiten der Menschheit ein Wahn?, vāciski 1810. gadā, latviski 1992. gadā) iztirzāta apgaismības izpratne par sabiedrības attīstību. Politiskajām aktualitātēm veltīti divi apcerējumi par Napoleona Krievijas kampaņu – “Kāds Maskavas iedzīvotājs saviem tautiešiem 1812. gada oktobrī” (Ein Bewohner Moskwa’s an seine Landsleute: im Oktober 1812, vāciski 1812. gadā, latviski 1813. gadā Aleksandra Johana Stendera (Alexander Johann Stender) tulkojumā) un “Eiropas stāvoklis un izredzes 1813. gada augustā” (Europa’s Lage und Aussichten im August 1813, 1813) – un 1818. gadā izdotā, vācvalodīgajās zemēs cenzūras aizliegtā grāmata “Par Vāciju, kādu to atkal ieraudzīju pēc desmit gadu prombūtnes” (Über Deutschland, wie ich es nach einer zehnjährigen Entfernung wieder fand, latviski īsināts 1992).

G. Merķeļa nozīmīgākās literatūrkritiskās atziņas apkopotas periodiskā rakstu krājumā “Vēstules kādai sievietei par svarīgākajiem daiļliteratūras sacerējumiem Vācijā” (Briefe an ein Frauenzimmer über die wichtigsten Produkte der schönen Literatur, I–IV, vāciski 1800.–1803. gadā, latviski 1991. gadā) un “Kritiskas senlietas: apcerējums par Vācijas literatūrvēsturi” (Kritische Antiken: ein Beitrag zur Literatur-Geschichte Deutschlands, 1837).

G. Merķelis nerakstīja latviešu valodā, bet recenzēja latviešu literatūras darbus, kā arī organizēja bilingvālās vācu–latviešu grāmatas “Ciems, kur zeltu taisa” (1830) izdošanu.

Ne tikai biogrāfiska rakstura informācija, bet arī vērtīgs kultūrvēsturisks materiāls iekļauts G. Merķeļa atmiņās “Skices no manas atmiņu grāmatas. Tēlojumi un raksturojumi” (Skizzen aus meinem Erinnerungsbuch. Darstellungen und Charakteristiken, I–IV, vāciski 1812.–1816. gadā, latviski 1. grāmata 1992. gadā) un pirmajos divos sējumos no nepabeigtā iecerētā astoņsējumu izdevuma “Tēlojumi un raksturojumi no manas dzīves” (Darstellungen und Charakteristiken aus meinem Leben, I–II, vāciski 1839.–1840. gadā, latviski 1969. gadā).

Saglabājušies daudzi nepublicēti G. Merķeļa rokraksti, kas glabājas galvenokārt Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā (LU AB).

G. Merķeļa darbi par dzimtbūšanas kritiku vērtējami kā visradikālākie šai tematikai veltītie sacerējumi apgaismības laikmeta Baltijā. Tie iepazīstināja plašu Eiropas sabiedrību ar latviešiem, sekmēja diskusiju rašanos par Baltijas sociāli ekonomisko sistēmu, domājams, paātrināja dzimtbūšanas atcelšanu Igaunijā, Vidzemē un Kurzemē. Kopā ar Vidzemes senvēsturei veltītajiem sacerējumiem tie spēcīgi ietekmēja latviešu nacionālās atmodas idejas un nacionālā romantisma literatūru (piemēram, Ausekļa un Andreja Pumpura darbus). Tiem bija būtiska nozīme priekšstatos par latviešu vēsturi un mitoloģiju 19. gs. garumā, kā arī nevēsturisku, fantāzijā balstītu elementu klātbūtnē šajos priekšstatos. G. Merķeļa ietekme šajā ziņā ir bijusi noturīga, lielā mērā veicinot koncepciju par Livonijas krusta karu rezultātā pakļauto latviešu septiņsimtgadu verdzību, kas atspoguļojās arī latviešu historiogrāfijā līdz pat 20. gs. nogalē publicētajiem darbiem.

G. Merķeļa konservatīvie uzskati par literatūru neizpelnījās laikabiedru atzinību, taču viņš vērtēts kā viens no vācu modernās žurnālistikas pamatlicējiem. Napoleona karu laikā G. Merķelis kļuva par vienu no neformāliem līderiem kampaņā pret Napoleonu, un viņa publicistiskajiem sacerējumiem bija svarīga nozīme vācu patriotisma veicināšanā.

1869. gadā par ziedojumiem Rīgas Latviešu biedrība Katlakalna kapos uzstādīja pieminekli G. Merķelim ar uzrakstu “No pateicīgiem latviešiem”. 1923. gadā G. Merķeļa vārdā Rīgā nosaukta iela. 1969. gadā pie Lēdurgas baznīcas uzstādīts tēlnieka Kārļa Baumaņa veidots G. Merķeļa piemineklis un Lēdurgā G. Merķeļa dzimtās mājas vietā – piemiņas akmens, kā arī piemineklis Vecpiebalgā. 1994. gadā Rīgā, Vērmanes dārzā, uzstādīts Alberta Terpilovska darinātais piemiņas akmens. 1998. gadā Lēdurgas pamatskola nosaukta G. Merķeļa vārdā. 2019. gadā saistībā ar G. Merķeļa 250. dzimšanas dienu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika rīkota starptautiska konference un atklāta izstāde, kuru veidoja LU AB sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku. 21. gs. sākumā ir atjaunota Rāmavas (Depkina) muiža Katlakalnā.

Latviešu valodā atsevišķi G. Merķeļa darbi apkopoti krājumos “Izlase” (1969) un “Kultūrvēsturiski raksti” (1992).

Veltījumu G. Merķelim sarakstīja nacionālā romantisma dzejnieks Auseklis (iekļauts dzejoļu krājumā “Ozolu vaiņaki slavenu vīru kapiem”, 1874). G. Merķeļa darbi iespaidojuši A. Pumpura balādi “Imanta” (1874), eposu “Lāčplēsis” (1888), Sudrabu Edžus dzejojumu “Imanta un Aijita” (1884), Friča Brīvzemnieka balādi “Krīvu krīvs” (1885), Ādolfa Alunāna lugu “Mūsu senči” (1890), Raiņa nepabeigto lugu “Imanta” un citus darbus.

1850. gadā Frīdrihs Mālberģis sarakstīja G. Merķeļa dzīvesstāstu “Dr. G. Merķeļa mūža strauts”, kas izplatīts norakstos (iespiests 1934. gadā). G. Merķeļa dzīve bija ierosme Kārļa Dziļlejas 1936. gadā publicētajam biogrāfiskajam romānam “Garlībs Merķelis”.

G. Merķeļa divsimtgadei veltīta Zigmunda Skujiņa apcere “Cienījamie biedri, Garlība Merķeļa draugi!” (1969). G. Merķelim veltīts Jāņa Petera dzejolis “Trīs minūtes pie Garlība Merķeļa” (1969), Ojāra Vācieša dzejoļi “Pie Merķeļa” un “No Merķeļa” (1979). Grāmatā “Apgaismības gadsimta ēnā” (1980) Marģeris Zariņš iekļāva prozas ciklu “Stāsti par Merķeli”, savukārt Saulcerīte Viese 1982. gadā sarakstīja dokumentālu stāstu “Garlība Merķeļa sarunas ar Nezināmo”. G. Merķeļa tēlu savā romānu ciklā “Viņpus vārtiem” (2005–2012) izmantoja Aivars Kļavis.

1985. gadā Dailes teātrī iestudēta Māras Zālītes luga “Tiesa”, kas tapusi pēc G. Merķeļa “Latviešu” motīviem (režisori Juris Strenga un Varis Vētra). 2019. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēta izrāde “Latvieši”, kurā izmantoti Merķeļa darbu motīvi (režisors Toms Treinis).