Ideju par nepieciešamību Latvijai atdalīties no Krievijas Impērijas un kļūt par patstāvīgu politisku veidojumu pirmo reizi publiski pauda Miķelis Valters 1903. gadā Šveicē iznākošajā žurnālā “Proletārietis”. Tomēr līdz pat 1917. gada sākumam neatkarības ideja bija margināla, daudz populārāka bija doma par autonomas Latvijas radīšanu Krievijas sastāvā. Situācija mainījās pēc Februāra revolūcijas. Pirmie Latvijas neatkarības ideju 1917. gada vidū sāka popularizēt Latviešu nacionāldemokrātu partijas pārstāvji Maskavā (Jānis Akuraters, Ernests Blanks, Linards Laicens, Jānis Bankavs u. c.). Sevišķi aktīvs neatkarības idejas popularizēšanā bija partijas izdotais laikraksts “Dzimtenes Atbalss”.

Jauns posms Latvijas neatkarības idejas attīstībā sākās 09.–11.1917. Reaģējot uz Rīgas krišanu Vācijas armijas rokās, Krievijas Pagaidu valdības noraidošo attieksmi attiecībā uz Latvijas problēmām, kā arī lielinieku nākšanu pie varas Krievijā un neokupētajā Latvijas daļā, tika izveidotas jaunas politiskās organizācijas, kuras uzsāka aktīvu cīņu vispirms par plašu Latvijas autonomiju un pēc tam – par neatkarību. Tās bija: Demokrātiskajā bloks (DB) Rīgā un Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP) Valkā.

10.09./23.09.1917. DB pieņēma rezolūciju, kurā prasīja republikāniskas, neitralizētas, nedalītas un starptautiskām garantijām nodrošinātas Latvijas izveidošanu. DB rezolūcijas un ziņojumus, kuros tika pausta prasība ievērot latviešu tautas pašnoteikšanas tiesības, apsprieda Vācijas Reihstāga sēdēs. 18.12./31.12.1917. Latvijas neatkarības prasība tika publicēta laikrakstā Leipziger Volkszeitung. Vairāki DB locekļi Vācijas okupācijas apstākļos privāti veica Latvijas neatkarības idejas popularizēšanu iedzīvotāju vidū.

LPNP 19.11./02.12.1917. pieņemtā deklarācija “Ārvalstīm un tautām” pasludināja Latviju par autonomu valstsvienību. LPNP loceklis un Krievijas Satversmes sapulces deputāts Jānis Goldmanis 05.01./18.01. uzstājās Satversmes sapulces sēdē un pasludināja, ka Latvijas politiskās nākotnes jautājums nav vairs Krievijas iekšējā lieta, bet tas jāizšķir starptautiski. LPNP 2. sesijā Petrogradā 28.–30.01.1918. tika pieņemta deklarācija, kurā tika pasludināts, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai. Laikabiedru un vēsturnieku vidū ir tikuši pausti viedokļi, ka minētos datumus var uzskatīt par Latvijas neatkarības proklamēšanas brīdi. Tomēr, kritiski izvērtējot faktisko situāciju, jāsecina, ka LPNP pauda vēlmi izveidot neatkarīgu valsti, bet neatkarības proklamēšana tā laika militārajā un politiskajā situācijā nebija iespējama.

DB un LPNP darbība liecināja, ka latviešu politiskā spektra lielākā daļa (izņemot lieliniecisko Latvijas Sociāldemokrātiju (LSD) un Frīdriha Veinberga vadīto Tautas partiju) jau no 01.–03.1918. atbalstīja Latvijas neatkarības pasludināšanas ideju. Tomēr Vācijas īstenotā Latvijas okupācija neļāva to īstenot.

Līdz ar Pirmā pasaules kara noslēgumu 11.11.1918. aktuāls kļuva jautājums par pēc iespējas ātrāku Latvijas neatkarības pasludināšanu. Latvijas Republikas proklamēšana ļautu uzsākt varas pārņemšanu no Vācijas okupācijas iestādēm, uzturēt kārtību un mieru, aktīvi meklēt ārvalstu palīdzību Latvijas atjaunošanai. Turklāt Igaunija un Lietuva attiecīgus konstitucionālos aktus bija pieņēmušas jau 1918. gada sākumā. Sarunas par neatkarības deklarēšanu un Pagaidu valdības izveidošanu starp LPNP un DB pārstāvētajām politiskajām partijām sākās 1918. gada oktobra beigās–novembra sākumā. LPNP nespēja vienoties ar Latvijas Sociāldemokrātisko partiju (LSDSP) par kopīgu darbību. LSDSP iesaistīšana neatkarības proklamēšanā tika uzskatīta par svarīgu priekšnoteikumu sekmīgai jaunās valsts tālākai funkcionēšanai. Latviešu zemnieku savienības līdera Kārļa Ulmaņa iniciatīva par jaunas pārstāvniecības institūcijas – LTP – izveidošanu rada atbalstu LSDSP u. c. politisko partiju vidū. Līdz ar to LTP izveidošana kļuva par priekšnoteikumu Latvijas neatkarības pasludināšanai. Lai LTP varētu izveidot, latviešu politiskajām partijām bija jāvienojas par kopīgu politisko platformu. Jāpiezīmē, ka šajās sarunās piedalījās arī ebreju “Bunds”.

Sarunās galvenās domstarpības radīja jautājumi par Latvijas ārpolitisko orientāciju, nepieciešamību izveidot Latvijas bruņotos spēkus, principiem, pēc kādiem būtu veidojama Pagaidu valdība, kā arī katra politiskā spēka pārstāvniecības proporciju LTP. Latviešu politisko partiju pārstāvju panāktie kompromisi minētajos jautājumos rezultējās LTP izveidošanā 1918. gada 17. novembra vakarā. LTP izveidošanas sēdē tika vienbalsīgi pieņemta LTP politiskā platforma, ievēlēts LTP priekšsēdētājs (Jānis Čakste) un prezidijs, kā arī Pagaidu valdības priekšsēdētājs (K. Ulmanis). Līdz ar to visi svarīgākie lēmumi, kas attiecās uz Latvijas Republikas dibināšanu tika pieņemti 17.11. Tomēr LTP pārstāvji nolēma nākamajā dienā (18.11.) sarīkot sevišķu svinīgo sēdi, lai publiski deklarētu suverēnās varas pārņemšanu Latvijā, kā arī Latvijas Republikas un Latvijas Pagaidu valdības izveidošanu.

17. novembra vakarā tika apspriesta arī Latvijas neatkarības proklamēšanas akta norise. Diskusiju rezultātā (viens no variantiem – Rīgas pils) nolēma neatkarību pasludināt Latvju operas namā (Rīgas pilsētas otrais teātris, tagad Latvijas Nacionālais teātris). Tika noteikts arī svinīgās sēdes sākuma laiks – pulksten 16.00. LTP uzdeva starpfrakciju komisijai (Miķelis Bružis, Rūdolfs Bēnuss, Atis Ķeniņš) izstrādāt 18. novembra svinīgās sēdes programmu un veikt priekšdarbus valsts proklamēšanas aktam. Tika nodrukātas 1200 ieejas kartes, kuras izdalīja partijām proporcionāli to pārstāvniecībai LTP.

Latvijas neatkarības proklamēšanā 1918. gada 18. novembrī piedalījās astoņas latviešu politiskās partijas (LZS, LSDSP, Latvijas Demokrātiskā partija, Latvijas Radikāldemokrātiskā partija, Latvijas Revolucionāro sociālistu partija (LRSP), Latviešu nacionāldemokrātu partija, Latvju republikāņu partija, Latvju neatkarības partija) un Latgales Zemes padomes pārstāvis (Staņislavs Kambala). LZS un LSDSP bija tālaika spēcīgākās un ietekmīgākās partijas Latvijā. Pirms Vācijas okupācijas LZS bija skaitliski lielākā latviešu partija (20 000 biedru), bet LSDSP biedru skaits 1918. gada beigās ievērojami pārsniedza LSD biedru skaitu Latvijā. Līdz ar to LZS un LSDSP dalība sniedza daļēju leģitimitāti LTP un tās proklamētajai Latvijas Republikai apstākļos, kad demokrātisku vēlēšanu norise nebija iespējama.

Atbalsts Latvijas neatkarības proklamēšanai tika saņemts arī no ārzemēm. 23.10. mutiski, bet 11.11. rakstiski LPNP kā Latvijas de facto pagaidu valdību atzina Lielbritānijas ārlietu ministrs Džeimss Balfūrs (Arthur James Balfour, 1st Earl of Balfour). Līdz ar to tika demonstrēta Antantes valstu pozitīvā nostāja pret bijušās Krievijas Impērijas tautu neatkarības centieniem. Vācijas 8. armijas zaldātu padome Rīgā paziņoja, ka atbalsta tautu pašnoteikšanās tiesības un nevēlas likt šķēršļus neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanai. Kopumā pozitīva nostāja šajā jautājumā bija arī Vācijas ģenerālpilnvarotajam Baltijā Augustam Vinnigam (August Winnig). Igaunijas Pagaidu valdības izveidošana arī kalpoja kā stimuls ātrākai neatkarības proklamēšanai.

Pret Latvijas Republikas proklamēšanu iestājās LSD, kas 18.–19.11.1918. Rīgā notikušajā partijas XVII konferencē nosodīja neatkarības ideju un iestājās par autonomas Latvijas (“Latvijas Apvienotā komūna”) izveidošanu Padomju Krievijas sastāvā. Tāpat pret Latvijas Republikas izveidošanu iestājās Baltijas valsts (proklamēta 05.11.1918.) atbalstītāji. Noraidoši pret LTP izveidošanu un tās īstenoto Latvijas neatkarības proklamēšanu sākotnēji izturējās arī LPNP pārstāvji Voldemārs Zāmuels un Arveds Bergs, kā arī atsevišķi sociāldemokrāti. Šī iemesla dēļ, piemēram, Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgajā aktā nepiedalījās sociāldemokrāts Ansis Buševics. Noraidoša attieksme pret Latvijas neatkarību bija izplatīta arī LRSP locekļu vidū, kas noveda pie partijas sašķelšanās īsi pēc Latvijas Republikas proklamēšanas.

Literatūrā sastopams viedoklis, ka LTP priekšsēdētājs J. Čakste nav piedalījies 18. novembra svinīgajā aktā, protestējot pret LPNP neiekļaušanu LTP sastāvā. Tomēr šāda versija neiztur kritiku, jo J. Čakste LTP izveidošanas brīdī neatradās Rīgā un nevarēja paspēt ierasties uz neatkarības proklamēšanas aktu; rakstisks paziņojums par viņa ievēlēšanu LTP priekšsēdētāja amatā tika nosūtīts tikai 19.11.1918.; J. Čakste labprāt uzņēmās LTP priekšsēdētāja amatu un publiski atbalstīja Latvijas Republikas proklamēšanu.

Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgā sēde sākās 1918. gada 18. novembrī pulksten 16.30. Tās sākums aizkavējās saistībā ar LSDSP konsultācijām, kuru rezultātā LTP sēdē attiecās piedalīties A. Buševics, un tika pieņemta atsevišķa rezolūcija, kuru LSDSP priekšsēdētājs Pauls Kalniņš nolasīja proklamēšanas akta laikā. Rezolūcijā tika uzsvērts, ka LSDSP mērķis ir sociālistiskas Latvijas izveidošana sociālistisku tautu savienībā.

Latvijas Republikas proklamēšanas aktā piedalījās visu LTP izveidojušo partiju pārstāvji – pavisam 38 no 40 LTP locekļiem. Svinīgā proklamēšanas akta dalībnieku vidū bija arī Latvju operas trupa un vismaz 800 skatītāji. Rīgas pilsētas otrā teātra zāli dekorēja mākslinieks un scenogrāfs Jānis Kuga. Vietu ierādīšanai un kārtību pasākuma laikā uzturēja studentu korporāciju “Selonija” un “Talavija” biedri.

LTP svinīgo sēdi J. Čakstes prombūtnē atklāja LTP priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals. LTP pirmais sekretārs Erasts Bite nolasīja izvilkumu no LTP 17. novembra sēdes protokola (LTP pieņemtās rezolūcijas un politiskā platforma). Pēc tā nolasīšanas G. Zemgals paziņoja, ka suverēnā vara Latvijā ir pārgājusi LTP rokās. Pagaidu valdības Ministru prezidents K. Ulmanis pasludināja Latvijas valsti par nodibinātu. Klātesošie trīsreiz nodziedāja “Dievs, svētī Latviju!” Turpinājumā K. Ulmanis izklāstīja Pagaidu valdības programmu. Viņa runai sekoja LTP frakciju un Latvju kareivju nacionālās savienības pārstāvju īsas uzrunas. G. Zemgals noslēdza LTP svinīgo sēdi, un klātesošie trīsreiz nodziedāja “Dievs, svētī Latviju!”. Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgais akts noslēdzās pulksten 17.45.

Latvijas Republikas proklamēšana tika plaši atspoguļota presē. LTP un Pagaidu valdība vērsās pie iedzīvotājiem arī ar sevišķu uzsaukumu “Latvijas pilsoņiem”, kurā pasludināja Latviju par neatkarīgu, demokrātiski republikānisku valsti. LTP saņēmu iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju apsveikumus. Daudzviet Rīgā iedzīvotāji izkāra sarkanbaltsarkanos karogus. Plašākās svinības par godu neatkarības proklamēšanai tika sarīkotas Liepājā 24.11. Demonstrācijā par godu šim notikumam piedalījās vairāki tūkstoši iedzīvotāju. Mazāka mēroga svinīgus pasākumus rīkoja arī Rīgā, Valmierā un citviet.

Neatkarības pasludināšana ļāva izveidot Latvijas Pagaidu valdību un uzsākt valsts aparāta izveidi. Tāpat bija radīti priekšnoteikumi, lai no Vācijas okupācijas iestādēm pārņemtu varu un saņemtu ārvalstu palīdzību. Neskatoties uz Baltijas valsts reģentu padomes un tās vadītāja Ādolfa Pilara fon Pilhava (Adolf Konstantin Jakob Baron Pilar von Pilchau) protestiem pret Latvijas Republikas proklamēšanu, A. Vinnigs 25.11. paziņoja par LTP un Latvijas Pagaidu valdības provizorisku atzīšanu. 26.11. A. Vinnigs paziņoja, ka Vācijas okupācijas pārvalde ir gatava nodot savas pilnvaras Pagaidu valdībai. 28.11. tika likvidēta Baltijas valsts. Kā atbildi uz Latvijas Republikas proklamēšanu var uzskatīt ar Latvijas Pagaidu padomju valdības izveidošanu Maskavā 04.12.1918.

Pasludinot Latvijas Republiku, tika realizētas latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības. Latvijas Republikas pasludināšana pilnīgu leģitimitāti ieguva pēc Latvijas Satversmes sapulces sanākšanas 1920. gadā un Latvijas starptautiskās atzīšanas procesa rezultātā.

Neatkarīgas Latvijas pasludināšana nozīmēja arī, ka līdzās Baltijas valsts un padomju valstiskuma attīstības projektam tika izvirzīta trešā Latvijas politiskās attīstības alternatīva. Latvijas Republikas pasludināšana kļuva par vienu no Latvijas Neatkarības kara (1918–1920) cēloņiem. Padomju Krievija un latviešu lielinieki neatzina Latvijas Republiku un īstenoja pret to gan tiešu militāru agresiju, gan slēptu graujošo darbību. Tāpat pret Latvijas neatkarību nostājās Baltijas valsts atbalstītāji, kā arī reakcionāras vācu un krievu monarhistu aprindas (Štrika sazvērestība, bermontiāde).

No Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgā akta ir saglabājies tikai viens fotouzņēmums – Viļa Rīdzenieka uzņemtā fotogrāfija. Tai veltīta spēlfilma “Vienīgā fotogrāfija” (režisore Brigita Eglīte, 2008).