Valdemārs Ģinters bija Neatkarības kara dalībnieks, vadīja nozīmīgus arheoloģiskos izrakumus Daugmales un Mežotnes pilskalnā, bija Valsts vēsturiskā muzeja (VVM, mūsdienās Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) direktors, Latvijas Centrālās padomes (LCP) memoranda parakstītājs, LCP Kurzemē pārstāvis. Organizēja LCP bēgļu laivas uz Zviedriju. Trimdā Zviedrijā bija Latviešu nacionālā fonda (LNF) līdzdibinātājs un priekšsēdētājs. 

V. Ģinters dzimis kā tirgotāja Dāvida Ģintera un Annas Karolīnas Albertas ārlaulības bērns. D. Ģinteram laulībā ar Hermīni (dzimušu Dārznieci; brālis Teodors Dārznieks, Jelgavas prefekts un apriņķa pašvaldību vadošais darbinieks) nebija bērnu. Pirmos gadus V. Ģinters auga Milleru baltvācu ģimenē. Vēlāk tēva ģimene adoptēja Valdemāru (1916). 

V. Ģinters beidza pamatskolu Rīgā (1912), mācījās Rīgas pilsētas reālskolā (1912–1915), iestājās Latviešu izglītības biedrības vidusskolā (1917) un 1918. gadā beidza to. Lieliniekiem ienākot Rīgā, viņš pārcēlās uz Liepāju (1919), kur V. Ģinters brīvprātīgi iestājās Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (10.02.1919.), bija kareivis 1. inženieru sapieru rotā, vēlāk Studentu bataljonā; pēc bruņoto spēku reorganizācijas paaugstināts par 3. Jelgavas kājnieku pulka kaprāli. Piedalījās kaujās Kalnciema un Slokas apkārtnē, Rīgas atbrīvošanā, Latgales atbrīvošanas kaujās pret lieliniekiem (pie Rudzātiem un Līvāniem) un kaujās pret bermontiešiem. Pēc Neatkarības kara dienēja Satversmes sapulces komandantūrā, atvaļināts 28.02.1921.

V. Ģinters iestājās Latvijas Universitātes (LU) Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā (1921), kur studēja arheoloģiju, aizvēsturi un mākslas vēsturi. Kad profesors Maksis Eberts pārcēlās uz Alberta Universitāti Kēnigsbergā (Albertus Universität Königsberg), V. Ģinters sekoja viņam un turpināja aizvēstures un arheoloģijas studijas Alberta Universitātē (1924–1927). Līdzās studijām viņš piedalījās arheoloģiskajos izrakumos Austrumprūsijā (1924–1926).

V. Ģinters ieguva Alberta Universitātes filozofijas doktora grādu (1927), publicēja disertāciju par skitu un sarmatu zobenu tipoloģiju (Das Schwert der Skythen und Sarmaten in Südrussland, 1928), pēc tam atgriezās Rīgā, par saviem Limbažu pagasta Buļļumuižas arheoloģiskajiem izrakumiem (1930) uzrakstīja maģistra darbu un pabeidza LU ar vēstures maģistra grādu (1932). Viņš prata latviešu, vācu, krievu, franču, angļu un zviedru valodu. 1934. gadā uzņemts par studentu korporācijas “Philyronia” goda filistru.

V. Ģinters zināšanas papildināja ārzemēs. Atkārtoti strādāja galvenajos Vācijas muzejos, to skaitā Berlīnes pilsētas muzejā Märkisches Museum (1924–1926). Ieguva pieredzi un zināšanas etnogrāfijā pie profesora Sigurda Eriksona (Sigurd Erixon) Ziemeļu muzejā (Nordiska museet) Stokholmā (1931), kā arī Kauņas un Tērbatas muzejos (1932). Iepazinās ar Nacionālo muzeju Helsinkos (Kansallismuseo), ar Oslo un Kopenhāgenas muzejiem (1933). Viņš strādāja muzejos Viļņā (1934, 1936), Varšavā (1934, 1935, 1936), Briselē (1935), Parīzē (1935, 1939), Poznaņā (1936), Kairā un Aleksandrijā (1937). 20. gs. 30. gados V. Ģinters apceļoja Augšēģiptes galvenās senvietas, iepazinās ar izrakumiem Memfisā, Sakārā un Nīlas deltā (1937), ar muzejiem Atēnās (1937), Venēcijā, Romā un Neapolē (1937), kā arī ar jaunāko izrakumu tehniku Pompejos un Herkulānā (1937).

V. Ģinters piedalījās Baltijas institūta nodarbībās un klausījās profesoru Birgera Nērmana (Birger Nerman) un Nilsa Oberga (Nils Åberg) lekcijas par aizvēsturi Stokholmā un Upsalā, Zviedrijā (1931), piedalījās XIII Pasaules mākslas vēstures kongresā Stokholmā (1933), Baltijas arheologu sanāksmē Igaunijā (1936) un Pasaules arheologu kongresā Kairā, Ēģiptē (1937).

V. Ģinters bija asistents Berlīnes pilsētas muzejā (1925), strādāja LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes bibliotēkā (1928–1930), kļuva par LU subasistentu (1926–1930), VVM arhivāra palīgu (01.08.1930.), vēlāk preparatoru (01.10.1930.–1934), Pieminekļu valdes vecāko pieminekļu aizsardzības inspektoru (26.09.1933.–31.10.1934.), pēc tam bija VVM direktora pienākumu izpildītājs un no 27.10.1934. – VVM direktors (līdz 10.1944.; nacistiskās okupācijas laikā nosaukums Vēstures muzejs). No 01.02.1935. – Latvijas pagātnes pieminekļu komisijas valdes loceklis, 1935.–1940. gadā arī Valsts Mākslas akadēmijas etnogrāfijas docents un LU (1940–1941 – Latvijas Valsts universitāte, 1941–1944 – Universitāte Rīgā) docents Latvijas etnogrāfijā (1940–1944).

Līdztekus akadēmiskajam un organizatoriskajam darbam V. Ģinters Latvijā ik gadu (1927–1940 un 1942) vadīja arheoloģiskos izrakumus (kopā 32, dažus gadus izrakumus veica 5–6 vietās). V. Ģinters vadīja līdz tam brīdim Latvijas lielākos izrakumus Daugmales pilskalnā (1933. gadā kopā ar Franci Balodi, 1935.–1937. gadā patstāvīgi) un Mežotnes pilskalnā (1938–1940 un 1942). V. Ģinters piedalījās B. Nērmana un lietuviešu arheologu izrakumos Apūles pilskalnā, ziemeļrietumu Lietuvā (1931). 

V. Ģinters arī publicēja rakstus par Romas importu Latvijā (1936), par vidējā dzelzs laikmeta latviešu ornamentiku (1937), par lībiešu kapu rituālajiem akmens iežogojumiem (1938). V. Ģinters sarakstījis vairākus nozīmīgus populārzinātniskus darbus: “Senlatviešu pils” (1937), “Latvijas 30 gadi. Lettland 1918–1948” (1948, paralēli latviski un zviedriski) un “Karogi senajā Latvijā” (1968). Viņš pētīja arī Latvijas etnogrāfiju un kopā ar Arvīdu Dzērvīti publicēja monogrāfiju “Latviešu tautas tērpi” (1936). Kopā ar Miķeli Gopperu un Arvīdu Norīti izdeva “Norītis. Rakstu krājums gleznotāja nāves 10 gadu atcerei” (1952) un bija arī vairāku izdevumu redaktors. V. Ģintera pēdējais lielais arheoloģiskais pārskats par tērpiem un rotaslietām Birkā (Zviedrijā) un Baltijas reģionā (Tracht un Schmuck in Birka und im ostbaltischen Raum, 1981) publicēts pēc autora nāves. V. Ģinters publicēja vairāk nekā 110 rakstus arheoloģijā, etnogrāfijā un mākslas vēsturē Latvijā un ārvalstīs.

Kā VVM pārstāvis V. Ģinters piedalījās Latviešu tautas mākslas izstādes sarīkošanā Stokholmā (1931), vadīja Baltijas valstu tautas mākslas izstādes Latvijas nodaļas iekārtošanu Parīzē (1935) un piedalījās Latviešu mākslas izstādes sarīkošanā Parīzē (1939).

Okupāciju laikā V. Ģinters pārtrauca zinātnisko darbu, sakārtoja VVM kolekcijas piespiedu evakuācijai uz Vāciju, bet vērtīgākos mākslas un dārgmetāla priekšmetus slepus iemūrēja Rīgas pils pagrabos, lai tie Latvijai kara ceļos nezustu.

Vācu okupācijas laikā V. Ģinters bija viens no 17.03.1944. LCP memoranda parakstītājiem, darbojās pretestības kustībā (no 07.1944.) un uzturējās Ventspilī (no 10.1944. pēc Rīgas krišanas). Pēc LCP priekšsēdētāja ģenerāļa Vernera Tepfera aizbraukšanas uz Zviedriju (01.11.1944.) V. Ģinters (ar segvārdiem Dakteris, Dārznieks) pārstāvēja LCP Kurzemē, uzturēja kontaktus ar Kureļa grupu un organizēja bēgļu laivas uz Zviedriju. Vācieši viņu aizturēja Jūrkalnē (12.1944.), taču V. Ģinteram izdevās izbēgt. 09.05.1945. viņš ar bēgļu laivu no Ventspils sasniedza Kathammarsvīku (Gotlandē).

Stokholmā V. Ģinters strādāja Zviedrijas Valsts vēstures muzejā (1945–1954) un piedalījās un vadīja arheoloģiskos izrakumus Gotlandē un Zviedrijas vidus- un dienviddaļā. Līdz pensijai strādāja Valsts kultūras mantojuma iestādes (Riksantikvarieämbetet) Helgē salas pētniecības nodaļā, Helgē bija arheoloģisko izrakumu faktiskais vadītājs (1954–1974), piedalījās izrakumos Bergenā, Norvēģijā (1963).

Latvijā V. Ģinters bija Latvijas Rakstu un mākslas kameras loceklis (1933), Latviešu–zviedru tuvināšanās biedrības ilggadējs sekretārs un Latvijas Vēstures institūta kārtējais biedrs (1940). Zviedrijā viņš bija Baltijas pētniecības institūta pilntiesīgs biedrs (Bonna Vācijā), Zviedrijas Arheologu apvienības (Svenska Arkeologiska samfundet) biedrs, LNF (no 2007. gada Andreja Eglīša Latviešu nacionālais fonds) dibinātājs (1947) un valdes priekšsēdētājs (1949–1979), Baltijas Humanitārās asociācijas biedrs, Latvijas PEN kluba biedrs, Eiropas latviešu mākslinieku apvienības biedrs. Vadīja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības Zviedrijas nodaļu. 

V. Ģinters bija Neatkarības kara dalībnieks. Nozīmīgs bija viņa veikums, vadot Latvijas Vēstures muzeju direktora amatā 20. gs. 30. gados un valsts okupācijas apstākļos. Viņš vadīja līdz tiem laikiem Latvijas lielākos izrakumus Daugmales pilskalnā. V. Ģinters bija aktīvs LCP darbībā un pēc izceļošanas uz Zviedriju arī Latvijas trimdas organizācijās, turpinādams profesionālo darbību Zviedrijas arheoloģijā. Pateicoties viņa darbībai LCP un laivu akcijas organizācijā, lielam skaitam latviešu bija iespēja bēgt uz Zviedriju. 

V. Ģinters bija apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (V šķira, IV šķira), Zviedrijas Vāsas ordeni (IV šķira), Igaunijas Ērgļa krustu (V šķira), Lietuvas Ģedimina ordeni (IV šķira) un Zviedrijas biedrības par brīvu Poliju ordeni Pro Polonia (04.05.1977.). 

V. Ģinters vairākkārt ir saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju (1932, 1937, 1938). 

Viņam veltīti divi rakstu krājumi: “Latvijas senatnei” (redaktore Lidija Švābe, Stokholma, LNF, 1979) un “Cauri gadsimtiem” (redaktore Indra Gorenko, Latvijas Vēstures muzejs, 2000); pēdējā atrodami V. Ģintera vadīto arheoloģisko izrakumu, publikāciju, Latvijas Vēstures muzeja arhīvā nepublicēto pārskatu saraksti un literatūras saraksts par V. Ģinteru. 

V. Ģinteram piemiņai veltīta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja konference (1999).

V. Ģintera portretu darinājusi Aina Alksne-Alksnīte; dzejnieks Andrejs Eglītis V. Ģinteram ir veltījis piemiņas rindas.