Olimpa dieviete Atēna ir gudrības, apdomīga kara un amatniecības dieviete sengrieķu mitoloģijā. Atēna pazīstama arī kā sengrieķu poļu (polisu jeb pilsētvalstu) aizbildne – Atēna Polija (Πολιάς, burtiski ’poles sargātāja’). Atēna Polija tika pielūgta daudzās sengrieķu polēs, bet jo īpaši – Atēnās, kur dievietei bija valstiska nozīme. Atēnas tiešā pārziņā bija viss, kas polei deva spēku un labklājību, tostarp lauksaimniecība, izgudrojumi, amatniecība, kā arī viss, kas to sargāja no ārējiem ienaidniekiem, jo īpaši kara laikā, piemēram, pilsētas mūri, cietokšņi, ostu aizsardzība. Romiešu mitoloģijā Atēna tiek identificēta ar Minervu (Minerva).

Zināms, ka Atēna ir sena dieviete un ka viņas izcelsme saistīta ar tā dēvēto mikēniešu civilizāciju (~ 1750.–1050. gadā p. m. ē.), kas apdzīvoja Peloponēsas dienvidu daļu, kā arī ar mīnojiešu civilizāciju (~ 2700.–1450. gadā p. m. ē.), kas dzīvoja Krētas salā. Sengrieķu mīti un to varianti par Atēnu atklāj dievietes ētisko, taisnīgo dabu.

Atēna ir viena no galvenajām olimpiskajām dievībām. Pēc sava nozīmīguma viņa ir pielīdzināma dievu valdniekam Zevam (Ζεύς), dažkārt pat pārspēj to. Piedzimusi no Zeva galvas, spēkā un gudrībā viņa līdzinājās Zevam, viņai tika izrādīts gandrīz tikpat liels gods kā Zevam, un viņas vieta Olimpa dievu panteonā atradās vistuvāk Zevam.

Antīkajā periodā Atēna simbolizēja prātu, kas veido un vada sabiedrību un kas rūpējas par lietu kārtību gan dabā, gan sabiedriskajā (arī politiskajā) dzīvē. Senajā Grieķijā Atēnu pielūdza un godināja kā polei, tā arī zemkopībai veltītos svētkos. Atēna plaši attēlota sengrieķu literatūrā, romiešu literatūrā – salīdzinoši mazāk. Taču dievietes atainojums mākslā – glezniecībā un tēlniecībā – vienlīdz populārs kā Senajā Grieķijā, tā Romā.

Vienu no zināmākajiem mītiem par Atēnas rašanos detalizēti izklāstīja sengrieķu dzejnieks Hēsiods (Ἡσίοδος) savā darbā “Teogonija” (Θεογονία, ~ 700. gads p. m. ē.). Kad dievu valdnieka Zeva pirmā sieva dieviete Mētida (Μῆτις, burtiski ’gudrība’, ’[amata] prasme’) gatavojās dzemdēt Atēnu, Zevs viņu apmānīja un ievietoja savā vēderā (vai aprija), kā to bija ieteikusi dieviete Gāja (Γαῖα), kura iemiesoja zemi, un dievs Urāns (Οὐρανός), kurš atbildēja par debesīm, lai neviens cits nestātos Zeva vietā. “Jo bija lemts, ka no viņas [Mētidas] dzims ļoti gudri bērni, pirmā jaunava spulgace Tritogeneija, līdzvērtīga tēvam spēka un pārdomātas gribas ziņā, bet pēc tam dzims dēls ar valdonīgu sirdi, nākamais dievu un cilvēku valdnieks,” raksta Hēsiods 894.–900. poēmas rindiņā. Dievieti Mētidu senie grieķi uzskatīja par gudrāko starp dieviem un mirstīgajiem.

Saskaņā ar Pseido-Apollodora (Ψευδο-Ἀπολλόδωρος) darbā “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, 1. vai 2. gs.) izklāstīto mīta turpinājumu, kad pienāca dzemdību laiks, Prometejs (Προμηθεύς) vai Hēfaists (Ἥφαιστος) pie Tritonas upes, kas atrodas Lībijā, Āfrikas ziemeļos, ar cirvi pāršķēla Zevam galvu, un no tās iznāca dieviete Atēna, tērpusies bruņās. Tāpēc Atēna tiek dēvēta par Tritogeneiju (Τριτογένεια) vai Tritonidu (Τριτωνίς), burtiski ‘dzimusi no Trito’. Šim dievietes epitetam ir arī vairāki atšķirīgi izskaidrojumi, kas pamatojas citos mītos par Atēnas rašanos un vārda etimoloģijā, piemēram, ka Tritogeneija nozīmē ‘trīsreiz dzimusī’ vai ‘dzimusi no galvas’, jo lietvārds τριτώ, tritó aioliešu dialektā nozīmē ‘galva’.

Vairāki antīkie avoti, pieminot Atēnas rašanos, dievietes piedzimšanu saista tikai ar Zevu. Piemēram, Pindars (Πίνδαρος) savā septītajā olimpiskajā himnā, kas veltīta Rodas salas Diagoram (Διαγόρας ὁ Ῥόδιος) par uzvaru boksa cīņā (7. ΔΙΑΓΟΡΑΙ ΡΟΔΙΩΙ ΠΥΚΤΗΙ, 464.  gads p. m. ē.), vēsta, ka dieviete izlēca no Zeva galvas pēc tam, kad to pāršķēla Hēfaista prasmīgais cirvis. Mētida šajā mīta variantā kā dieviete un viena no Atēnas radītājām vairs netiek pieminēta. Tomēr būtiski, ka himnas 44. rindiņā Pindars Atēnu sauc par Pārdomātības (Προμαθέος), Godbijības (Αἰδώς) meitu, attiecīgos epitetus attiecinot uz Zevu. Tādējādi Atēnas rašanās avots joprojām ir gudrība (no lietvārda μῆτις, mētis), šajā gadījumā – Zeva prāts. Uz šo mīta variantu atsaucas arī sengrieķu vēsturnieks un ģeogrāfs Strabons (Στράβων) savā darbā “Ģeogrāfija” (Geographia, ēru mija), kā arī rētors Filostrats no Lemnas salas (Φιλόστρατος ὁ Λήμνιος), pazīstams arī kā Filostrats Vecākais, savā darbā “Gleznas” (Εἰκόνες, ap 2.–3. gs.).

Mūsdienu pētnieki uzskata, ka mīti par Atēnas rašanos no Zeva un Mētidas vai dievietes piedzimšanu tikai no Zeva galvas (prāta) radušies tā dēvētās olimpiskās mitoloģijas veidošanās periodā, tomēr dievietes izcelšanās pirmsākumi meklējami vēl pirms Olimpa dievu rašanās vai pat ārpus Senās Grieķijas. Uz Atēnas arhaisko izcelšanos norāda iespējamais dievietes atainojums mikēniešu freskā, kas saglabājusies līdz mūsdienām, kā arī viņas htoniskie (ar zemi un pazemi saistītie) dzīvnieki – pūce un čūska.

Mikēniešu freska atspoguļo kompozīciju, kur divas sievietes izstiepušas rokas pret centrālo figūru, kuru sedz milzīgs astoņnieka formas vairogs. Pastāv uzskats, ka centrālā figūra ir kara dieviete Atēna ar savu pallādiju (παλλάδιον, palládion), saukta par Atēnu Pallādu, vai arī tikai viņas pallādijs, proti, Atēnas statuja vai arī viņas anikonisks attēlojums (dievs netiek attēlots kā cilvēks). Senie grieķi un romieši ticēja, ka Atēnas pallādijam piemita spēja pasargāt tās turētāju no nelaimēm un zaudējumiem. Dievietes tēls ar mikēniešu formas vairogu ir Olimpa dievietes jeb klasiskās Atēnas tradicionālā attēlojuma mākslā prototips.

Homēra (Ὅμηρος) eposā “Īliada” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) visbiežāk lietotais Atēnas epitets ir Pūcace (Γλαυκῶπις, burtiski ‘ar pūces acīm’). Orfiskā himna Atēnai (Ὕμνος Ἀθηνᾶς, ap 3.–2. gs. p. m .ē. vai ap 1.– 2. gs.) dievieti dēvē par tādu, kas maina izskatu jeb veidolu (αἰολόμορφος, aiolomorfos), par pūķi vai čūsku (δράκαινα, drakaina). Zināms, ka arī mīnojieši Atēnas tēlu saistīja ar čūskām: mītiskā radījuma – pa pusei vērša, pa pusei cilvēka – Mīnotaura (Μινώταυρος) pili Krētā apsargāja pūce un čūska – Atēnas svētie dzīvnieki. Hērodots (Ἡρόδοτος) savā darbā “Vēstures” (Ἱστορίαι, 440. gads p. m. ē.) rakstīja, ka arī Atēnas templī Atēnu akropolē dzīvoja milzīga čūska, kas apsargāja Atēnu akropoli un bija uzticīga dievietei.

Mīta versiju par Atēnas izcelšanos ārpus Senās Grieķijas atklāj sengrieķu ģeogrāfs Pausanijs (Παυσανίας) darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.). Viņš rakstīja, ka Atēnas statujas, kas atradās Atēnu akropolē, acis bija zilā krāsā, kam pamatojums, kā norādīja Pausanijs, savukārt meklējams Lībijā izplatītā leģendā par to, ka Atēna bija jūras, vētru un zemestrīču dieva Poseidona (Ποσειδῶν) un Tritonīdas ezera meita un tāpēc viņas acis ir zilas gluži kā viņas tēvam. Minētā dievietes statuja atradās blakus tā dēvētajam Erehteionam (Ἐρέχθειον), templim, kas bija veltīts vai nu arhaiskam Atēnu valdniekam Erehtejam (Ἐρεχθεύς), vai dievam Poseidonam.

Attiecībā uz Atēnas vārdu nedz antīkajos avotos, nedz mūsdienu pētnieku vidū nav vienprātības, vai Atēnu pilsēta nosaukta dievietes vārdā, vai arī dieviete ieguva savu vārdu par godu Atēnām. Nav arī drošticamas informācijas par šī vārda etimoloģiju.

Ņemot vērā populārāko mītu par Atēnas rašanos, proti, ka Atēnu radīja Zevs un tā iznāca vai izlēca no viņa galvas, olimpiskajā mitoloģijā simboliski Atēna ir Zeva doma, kas tiek īstenota darbībā, viņa ieceru un gribas izpildītāja. Turklāt viņai piemīt vispusīga gudrība. No šīs pamatidejas izriet arī Atēnas funkcijas un  īpašības notikumos, kuros dieviete iesaistīta.

Atēna bija sengrieķu poles aizbildne. Kā gudrību iemiesojoša dievība Atēna rūpējās par likumdošanu un taisnīguma nodrošināšanu, sniedza padomus lēmumu pieņēmējiem, jo īpaši tiesās un tautas sapulcēs, palīdzēja pareģošanā. Sengrieķu dramaturgs Aishils (Αἰσχύλος) savā traģēdijā “Labvēlīgās” (Εὐμενίδες, 458. gadā p. m. ē.) atspoguļo situāciju tā dēvētajā Areopagā (Atēnu tiesa, kuras sēdes notika Areja kalna (Ἄρειος Πάγος) pakājē), kur, tiesas locekļu balsīm sadaloties vienādi, Atēna deva izšķirošo balsi par labu apsūdzētajam. Pausanijs piemin vairākus Atēnas epitetus, kas saistīti ar minētajām dievietes funkcijām – Atriebēja (Ἀξιόποινος, burtiski ’pelnītā soda piespriedēja’), Padomes locekle (Βουλαῖα), Tautas sapulču aizbildne (Ἀγοραῖα, no lietvārda ἀγορά, agorá ‘tirgus laukums’, arī ‘tautas sapulce’).

Senie grieķi ticēja, ka Atēna kā lauksaimniecības aizbildne izgudroja arklu un grābekli, radīja olīvkoku – Atikas reģiona lielāko svētību, iemācīja cilvēkiem iejūgt vēršus, lai apartu laukus, pieradināt un audzēt zirgus. Līdztekus ar lauksaimniecību saistītiem izgudrojumiem Atēnai tika piedēvēti arī daudzi citi izgudrojumi, turklāt dažādās zinību jomās, piemēram, skaitļu un navigācijas izgudrošana. Pastāvēja uzskats, ka šie jaunie risinājumi neradās nejaušības pēc, bet gan dievietes vispusīgās gudrības (zināšanu kopuma) rezultātā. Atēnai piedēvēja arī gandrīz visu darbu, ko veica sievietes, izgudrošanu, piemēram, aušanu un citus rokdarbus, arī dieviete pati bija prasmīga šajos darbos. Tāpēc Atēna tika dēvēta par Ergani (Ἐργάνη,  burtiski ’strādniece’) – visdažādāko amatu veicēju, piemēram, podnieku, audēju, būvnieku, aizbildini.

Atēna palīdzēja Prometejam (Προμηθεύς) nolaupīt uguni Hēfaista smēdē, lai to vēlāk nodotu cilvēkiem. Dievietes darinājumi bija īsti mākslas darbi, piemēram, apmetnis, ko viņa noauda argonautu vadonim – varonim Jasonam (Ἰάσων). Atēnai tika piedēvēta flautas izgudrošana un Apollona (Ἀπόλλων), saulesgaismas un pareģošanas dieva, apmācīšana tās spēlē. Pietika ar vienu viņas pieskārienu, lai cilvēku padarītu skaistu: varoni Odiseju (Ὀδυσσεύς) Atēna padarīja slaidu, deva viņam cirtainus matus, apveltīja ar spēku un pievilcību. Arī Odiseja sievu Pēnelopi (Πηνελόπη) pirms tikšanās ar vīru viņa apveltīja ar neparastu skaistumu.

Aizsargājot poli no ārējiem ienaidniekiem, Atēna ieguva kara dievietes statusu, lai gan pavisam citā nozīmē nekā, piemēram, postoša kara un cīņas spara dievs Arejs (Ἄρης). Saskaņā ar Homēra “Īliadu” Atēnai pat nav savu ieroču, viņa tos aizņemas no Zeva. Atšķirībā no Areja Atēna nevēlas iesaistīties karā vai cīņās, kas notiek tikai bezjēdzīga slaktiņa pēc. Atēna atbalsta tādu karadarbību, kas uzsākta ar apdomību un kuras rezultātā valsts var gūt labumu. Atēnai kā kara dievietei ir teju neskaitāmi epiteti. “Īliadā” dievieti dēvē par Laupījuma vācēju (Ἀγελείη), Tautas uzmundrinātāju (Λαοσσόος), Aizsargātāju (Ἀλαλκομενηίς), Poles aizstāvi (Ἐρυσίπτολις), Poliju u. c. līdzīgos epitetos.

Kā apdomīga kara dieviete viņa ir arī visu varoņu aizbildne: Atēna sniedz padomu vai zināšanas par prasmēm, ar kuru palīdzību varoņi spēj atrisināt dažādas sarežģītas situācijas, kurās tie nonāk. Atēnas padoms un sniegtās zināšanas palīdzēja varonim Danajam (Δαναός) – Ēģiptes valdnieka Bēla (Βῆλος) dēlam un Aigipta (Αἴγυπτος) dvīņubrālim – uzbūvēt kuģi, lai kopā ar savām 50 meitām – danaīdām – aizbēgtu no viņu vajātājiem – danaīdu brālēniem aigiptiādiem, kuri vēlējās ar Danaja meitām salaulāties. Mīts vēsta, ka Danajs atbēga uz mikēniešu pilsētu Argu, kas atrodas Argolīdas reģionā Peloponēsā, kur, pārņemot varu no Gelanora (Γελάνωρ), viņš kļuva par valdnieku. Vēlāk Atēnas dotais pulētais vairogs un sniegtais padoms noderēja arī Danaja pēcnācējam varonim Persejam (Περσεύς), kurš bija saņēmis uzdevumu nogalināt Medūzu (Μέδουσα) – vienu no māsām gorgonām, dievietes Gājas mazmeitām, kurai matu vietā bija indīgas čūskas un pēc kuras skatiena uztveršanas viss dzīvais pārvērtās akmenī. Raugoties vairoga atspulgā, Persejs tuvojās gorgonai un nocirta tai galvu. Persejs vēlāk Medūzas galvu, kas saglabāja spēju ikvienu, kurš tai uzmeta skatienu, pārvērst akmenī, izmantoja kā ieroci, līdz to nodeva Atēnai, kura to novietoja uz sava vairoga.

Atēna deva noderīgu padomu arī varonim Kadmam (Κάδμος), kurš, no Feniķijas reģiona Mazāzijā ieradies Boiotijas reģionā, kas atrodas centrālajā Grieķijā, nogalināja Areja pēcnācēju – pūķi. Kadms, uzklausot Atēnas padomu, pūķa zobus iesēja laukā. No tiem izauga bruņoti vīri, kuri tūdaļ sāka cīnīties cits ar citu. No tiem pieci dzīvi palikušie kļuva par slavenāko dzimtu ciltstēviem Tēbās – Kadma nodibinātajā Boiotijas pilsētā.

Atēna palīdzēja arī varonim Hēraklam (Ἡρακλῆς) veikt viņa slavenos 12 varoņdarbus. Taču Atēnas mīļākais varonis bija Odisejs – viņa gudrība un drosme bieži vien bija Atēnas padoma nopelns. Homēra eposos, īpaši “Odisejā”, neviens, pat vismazākais, notikums nenorisinās bez Atēnas līdzdalības: viņa ir grieķu – ahaju – aizbildne un trojiešu nīdēja, lai gan zināms, ka viņas kults pastāvēja arī Trojā.

Tā kā Atēnu uzskatīja par jaunavu, dievietes primārā, iespējams, pati senākā funkcija bija šķīstības aizstāvība. Tomēr vienlaikus Atēnu mēdza godāt arī kā likteni un Lielo Dievieti Māti, kas spēj dzīvību gan radīt, gan paņemt.

Mītos ir daudz liecību par Atēnas tēla īpašībām, kas saistītas ar dabu vai pārdabiskiem spēkiem. Viņas iznākšanu no Zeva galvas pavada zelta lietus, Atēna glabā Zeva zibeņus, bet dievietes attēlojums, t. s. pallādijs, nokritis no debesīm.

Atēnas kults bija izplatīts visā Senajā Grieķijā, tostarp salās. Senākās Atēnas svētvietas atradās Peloponēsas pussalas reģionos – Arkādijā, Argolīdā, polēs – Korintā un Sikionā, centrālās Grieķijas reģionos – Tesalijā un Boiotijā, salās – Krētā, Rodā, kā arī Atēnās un Atikas reģionā, kur Atēna tika īpaši godāta.

Slavenākais dievietei Atēnai Jaunavai (Παρθένος) veltītais templis bija galvenais Atēnu templis – tā dēvētais Partenons (Παρθενώνας, burtiski ’jaunavas telpas mājā’), kas Atēnu akropolē tika uzcelts 5. gs. p. m. ē. otrajā pusē par godu grieķu uzvarai pār persiešiem grieķu–persiešu karos (492.–449. gadā p. m. ē.). Partenons ir viens no nozīmīgākajiem Senās Grieķijas arheoloģiskajiem pieminekļiem, mūsdienās arī Atēnu demokrātijas un rietumu civilizācijas simbols. Celtne ir labi saglabājusies un kopš 1975. gada tiek pastāvīgi restaurēta. Zināms, ka pirms Partenona šajā vietā atradās vecāks Atēnai veltīts templis, taču to 480. gadā p. m. ē. nopostīja persieši. Hērodots  savā darbā “Vēstures” atsaucas uz šo vecāko Atēnas templi, pieminot gan dievietes Atēnas čūsku, kas dzīvoja šajā templī, gan persiešu ielaušanos akropolē un tās nodedzināšanu. Nav zināms, kā templis ieguva Partenona vārdu. 5. gs. p. m. ē. sengrieķu avoti, kur pieminēta Partenona būvniecība, Atēnai veltīto templi vienkārši sauc par templi (ναός, nāós). Nosaukums “Partenons” sengrieķu avotos sāk figurēt no 4. gs. p. m. ē., un pirmais, kas attiecīgo templi sauca par Partenonu, bija orators Dēmostens (Δημοσθένης). Viņš pieminēja Partenonu runā pret Atēnu oratoru Androtionu par likumu pārkāpšanu (Κατὰ Ἀνδροτίωνος Παρανόμων, ap 355. gadu p. m. ē.), kā arī runā pret Timokrātu (Κατὰ Τιμοκράτους, ap 353. gadu p. m. ē.).

Par godu Atēnai atēnieši un Atikas iedzīvotāji svinēja reliģiskus svētkus, kuros notika arī sacensības vieglatlētikas sporta veidos, – tā dēvētos Mazos un Lielos Panatēnejus. Mazie Panatēneji tika svinēti katru gadu vasaras vidū. Savukārt Lielos Panatēnejus organizēja ik pēc četriem gadiem. Kā Mazajos, tā Lielajos Panatēnejos vienmēr notika dažāda veida sacenšanās, tostarp “Odisejas” un “Īliadas” fragmentu deklamēšanas sacensības. Vairāki antīkie avoti vēsta, ka muzicēšanas sacīkstes un vieglatlētikas spēles, t. sk. zirgu pajūgu skriešanas sacensības, notika tikai Lielajos Panatēnejos. Zināms, ka Lielo Panatēneju vieglatlētikas spēļu hipodroma laukums kopš 6. gs. p. m. ē. atradās vietā, kur Atēnu valstsvīrs Likurgs (Λυκοῦργος) 330. gadā p. m. ē. šo pašu spēļu vajadzībām uzcēla tā dēvēto Panatēneju stadionu, kas mūsdienās zināms kā Atēnu olimpiskais stadions (mūsdienu grieķu valodā Παναθηναϊκό Στάδιο, burtiski ’Visatēnu stadions’ vai Καλλιμάρμαρο, burtiski ’Skaistais marmors’, jo būvēts pilnībā no marmora). Pēc atjaunošanas 1896. gadā Atēnu olimpiskajā stadionā notika pirmo mūsdienu Olimpisko spēļu atklāšanas un noslēguma ceremonijas, kā arī sacensības vairākos sporta veidos. 

Lielajos Panatēnejos svētku gājiens ietvēra arī jauna tērpa jeb peplas nešanu antīkai Atēnas koka statujai, kas atradās Erehteja templī. Arhaisko Atēnu valdnieku Erehteju senie grieķi uzskatīja par Panatēneju dibinātāju. Saglabājušās liecības par vairāku Atēnu valstsvīru, piemēram, Solona (Σόλων), Peisistrata (Πεισίστρατος) un Perikla (Περικλῆς), tiešu iesaisti Panatēneju rīkošanā, šo svētku mēroga attīstīšanā. Līdzīgi svētki tika svinēti arī Romā par godu dievietei Minervai. Šos svētkus detalizēti aprakstīja Ovidijs (Ovidius) poēmā “Fasti” (Fasti, ap 1.–2. gadu mūsu ērā).

Senajā Grieķijā Atēnai kā lauksaimniecības aizbildnei bija veltīti arī vairāki ar zemkopību saistīti svētki, piemēram, par godu labības audzēšanai vai pļaujas sākumam, lai novērstu sausumu, sekmētu augļu nogatavošanos un tamlīdzīgi. Atēnai parasti tika ziedoti vērši, auni un govis.

Atēna bieži attēlota antīkajā mākslā. Ņemot vērā, ka Atēna bija jaunava, antīkā tradīcija kā literatūrā, tā mākslā dievieti vienmēr attēloja apģērbtu. Vienīgi Ovidijs savā darbā “Varones” (Heroides, ap 5. gadu p. m. ē.) liek Atēnai parādīties Trojas valdnieka Priama (Πρίαμος) dēla Parīda (Πάρις) priekšā kailai, tādējādi krasi pārveidojot mīta tradicionālo vēstījumu. Dievietei veltītajās statujās Atēna vienmēr attēlota ietērpta. Tiek uzskatīts, ka mākslinieciski pilnvērtīgākās dievietes Atēnas statujas izgatavoja tēlnieks Feidijs (Φειδίας) – viens no izcilākajiem sengrieķu māksliniekiem, kurš uzraudzījis arī Partenona būvniecību. Feidijs bija pašas slavenākās Atēnas statujas autors. Partenonam paredzētā Atēnas Jaunavas statuja bija izgatavota no zelta un ziloņkaula. Par statujas ārieni detalizētu liecību sniedza Pausanijs – statuja attēloja dievieti stāvus, rokās tā turēja uzvaru iemiesojošo dievieti Nīki (Νίκη). Pie Atēnas kājām slējās vairogs un atradās čūska, tās krūtis rotāja Medūzas galva, bet labajā rokā dieviete turēja šķēpu. Līdz mūsdienām saglabājušās daudzas antīkas arheoloģiskās liecības, kur attēlota Atēna: statujas, krūšu tēli, reljefi, monētas, vāzes un citas. Šajos mākslas darbos neatņemami Atēnas atribūti ir vairogs un čūskmatainās Medūzas galva. Dievietes galvu rotā bruņucepure, dažos gadījumos Atēna to tur rokās. Dievieti simbolizē olīvkoka zars, pūce, čūska, dažkārt arī gailis.