20. gs. 70. gadu pirmajā pusē bija starp pirmajām ievērojamām smagā roka grupām Lielbritānijā. Ar dažādiem sastāviem un mainīgiem panākumiem darbojusies ilgāk nekā piecas desmitgades. Dažkārt pieskaitīta “smagā roka klasiķu lielajam četriniekam” līdzās grupām Led Zeppelin, Black Sabbath un Deep Purple.

1967. gadā Londonā (Anglija) ģitārists, vēlāk vienīgais pastāvīgais Uriah Heep dalībnieks Miks Bokss (Mick Box, pilnā vārdā Maikls Frederiks Bokss, Michael Frederick Box) un dziedātājs Deivids Bairons (David Byron, īstajā vārdā Deivids Geriks, David Garrick) nodibināja grupu Spice. 1969. gadā, ierakstot pirmo albumu, tā pieņēma jaunu nosaukumu Uriah Heep, kas aizgūts no Čārlza Dikensa (Charles Dickens) romāna “Deivids Koperfīlds” (David Copperfield, 1849) antivaroņa Ūrija Hīpa vārda. Debijas albuma sesiju laikā sastāvs tika papildināts ar bijušo grupu The Gods un Toe Fat elektroērģelnieku, ģitāristu un vokālistu Kenu Hensliju (Ken Hensley, pilnā vārdā Kenets Viljams Deivids Henslijs, Kenneth William David Hensley), bet pārējie dalībnieki pirmajos gados vairākkārt mainījās.

Grupas darbības nozīmīgākajā periodā svarīga loma bija arī menedžerim, producentam un ierakstu kompānijas Bronze Records īpašniekam Džerijam Bronam (Gerry Bron, pilnā vārdā Džeralds Linkolns Brons, Gerald Lincoln Bron).

Debijas albumu ...Very ‘Eavy ...Very ‘Umble (1970) lielākoties veidoja M. Boksa un D. Bairona kompozīcijas, kurās atbilstoši britu roka aktuālajām tendencēm apvienots smagais un progresīvais roks, folks un blūzs. Masīvais, enerģiski ekspresīvais skanējums ar Hammond elektroērģeļu un elektriskās ģitāras saspēlēm un dramatiski piesātinātu plašdiapazona vokālu mūzikas vēsturniekus mudinājis to klasificēt kā vienu no pirmajiem britu smagā metāla paraugiem.

Otrajā albumā Salisbury ievērojami progresējusi K. Henslija loma – turpmāk tieši viņš bija ražīgākais grupas dziesmu autors. Albuma 16 minūtes ilgais titulskaņdarbs ir hrestomātiska progresīvā roka kompozīcija, bet melodiskā folkroka dziesma Lady in Black, ko, atšķirībā no Uriah Heep repertuāra vairuma, iedziedājis nevis D. Bairons, bet K. Henslijs, ir viens no grupas lielākajiem hitiem, kas arī 21. gs. dzirdams daudzu radiostaciju programmā.

Par spīti vairākiem spilgtiem skaņdarbiem, pirmie albumi neguva ne plašas publikas, ne kritikas atsaucību. Tiem tika pārmesta stilistiska neviendabība un nepamatota ambiciozitāte, kas robežojas ar pompozitāti – ar līdzīgu attieksmi šajā laikā saskārās daudzi smagās rokmūzikas pionieri.

Uriah Heep attiecības ar kritiku (īpaši Anglijā) arī turpmāk saglabājās sarežģītas, taču statusu ievērojami uzlaboja Look at Yourself (1971), stilistikā un skanējumā monolīts albums ar virtuozi izpildītu smagā un progresīvā roka repertuāru, t. sk. vienu no pašām populārākajām Uriah Heep dziesmām – desmit minūšu roka drāmu July Morning, kas kopā ar Child in Time (autori un izpildītāji Deep Purple), Stairway to Heaven (Led Zeppelin) un Bohemian Rhapsody (Queen) bieži minēta kā viena no 70. gadu roka monumentālākām kompozīcijām.

Ar Look at Yourself grupa debitēja britu albumu topā (Nr. 39), kā arī guva atzinību Austrālijā, Skandināvijas valstīs un Vācijā, kur bieži baudījusi lielākus panākumus nekā dzimtenē. Pēc albuma iznākšanas, par tās dalībniekiem kļūstot bundziniekam Lī Kersleikam (Lee Kerslake, pilnā vārdā Lī Gerijs Kersleiks, Lee Gary Kerslake, K. Henslija bijušais kolēģis grupās Gods un Toe Fat) un basģitāristam Gerijam Teinam (Gary Thain, pilnā vārdā Gerijs Mervins Teins, Gary Mervin Thain), izveidojās sastāvs, kas ieskaņojis dažus no Uriah Heep slavenākajiem darbiem, t. sk. Demons and Wizards un The Magician’s Birthday (abi 1972). 

Demons and Wizards iekļuva britu Top 20, kā arī uzrādīja grupas augstāko rezultātu – Nr. 23 – ASV (albuma singls Easy Livin’ ir tās vienīgais ASV Top 40 hits). Šie sasniegumi aizsāka lielāko starptautisko panākumu periodu, ko gan drīzumā aptumšoja K. Teina narkotiku atkarība, D. Bairona alkoholisms un dalībnieku savstarpējā atsvešināšanās ­– to īpaši veicināja pārējo neapmierinātība ar K. Henslija sacerējumu dominanci repertuārā (un daudz lielāku autoratlīdzību), kas savukārt noveda pie nesaskaņām ar G. Bronu, kurš kā menedžeris un producents būtiski ietekmēja albumu saturu.

1975. gadā grupu papildināja bijušais King Crimson basģitārists un vokālists Džons Vetons (John Wetton, pilnā vārdā Džons Kenets Vetons, John Kenneth Wetton) un tā atteicās no G. Teina, kura fiziskais un psihoemocionālais stāvoklis nebija savienojams ar studijas darba intensitāti un koncertturneju slodzi (dažus mēnešus vēlāk G. Teins gāja bojā, pārdozējot heroīnu). Neraugoties uz progresējošiem iekšējiem sarežģījumiem, pirmais ar Dž. Vetonu ieskaņotais darbs Return to Fantasy (1975) Lielbritānijā sasniedza septīto vietu, kļūstot par grupas vienīgo Top 10 albumu un noslēdzot tās darbības periodu, ko daudzi cienītāji uzskata par “klasisko”. Jau High and Mighty (1976) – pirmais grupas pašproducētais albums, kas turklāt ievērojams ar atteikšanos no smagā skanējuma – aizsāka strauju popularitātes kritumu (Nr. 55).

1976. gadā, neilgi pēc High and Mighty, grupa bija spiesta šķirties no alkoholisma pārņemtā D. Bairona, kura dramatiski piesātinātā, reizēm par operisku dēvētā dziedājuma maniere bija spilgta Uriah Heep atšķirības zīme. Nedaudz vēlāk grupu atstāja Dž. Vetons, kura vietā stājās bijušais Deivida Bovija (David Bowie) grupas The Spiders from Mars basģitārists Trevors Bolders (Trevor Bolder), turpmāk viens no tās ilggadējākiem dalībniekiem – ar īsu pārtraukumu 80. gadu sākumā, kad muzicēja grupā Wishbone Ash. 

Savukārt Uriah Heep vokālists trīs nākamos gadus bija Džons Lotons (John Lawton, pilnā vārdā Džons Kūpers Lotons, John Cooper Lawton), bijušais vācu rokgrupas Lucifer’s Friend un popgrupas Les Humphries Singers dalībnieks (starp pretendentiem bija arī nesen izjukušo Deep Purple dziedātājs Deivids Kaverdeils, David Coverdale). Taču ne dalībnieku maiņas, ne stilistiski meklējumi nespēja atjaunot muzikālo kvalitāti un aktualitāti – trīs ar Dž. Lotonu ieskaņotie albumi (Firefly, 1977; Innocent Victim, 1977; Fallen Angel, 1978) neiekļuva britu topā, plašāku ievērību izpelnoties tikai Vācijā un Skandināvijā.

Pēc šīs neveiksmju sērijas tika pieņemts jauns dziedātājs – Džons Slomens (John Sloman, pilnā vārdā Džons Entonijs Deivids Slomens, John Anthony David Sloman). Vienīgā viņa iedziedātā albuma Conquest (1980) sesijas izvērtās īpaši haotiskas, sastāvu vispirms pametot L. Kersleikam, kurš kļuva par Ozija Osborna (Ozzy Osbourne) grupas bundzinieku (viņa vietu ieņēma bijušais Manfred Mann’s Earth Band un nākamais AC/DC bundzinieks Kriss Sleids, Chris Slade, pilnā vārdā Kristofers Sleids Rīss, Christopher Slade Rees), un pēc tam arī līdzšinējam radošajam līderim K. Henslijam (viņu aizstāja kanādiešu mūziķis Gregs Dekerts, Gregg Dechert).

Conquest, kas, izpelnoties ļoti pretrunīgas atsauksmes, ieturēts melodiskā poproka stilistikā, pēc ilgāka pārtraukuma spēja iekļūt britu Top 40, tomēr grupas nākotne šķita tik bezcerīga, ka tā bija gatava uzņemt atpakaļ D. Baironu, kurš gan no piedāvājuma atteicās. 1981. gadā Uriah Heep un vienīgo tajā atlikušo oriģinālsastāva dalībnieku M. Boksu cits pēc cita atstāja pēdējos gados uzņemtie mūziķi, un grupa jau bija uzskatāma par faktiski izjukušu.

M. Bokss arī krīzes situācijā nezaudēja motivāciju un ātri sapulcēja jaunu sastāvu, kurā atkal ietilpa L. Kersleiks, kā arī vēl viens bijušais O. Osborna grupas (arī Rainbow) mūziķis – basģitārists Bobs Deizlijs (Bob Daisley, pilnā vārdā Roberts Džons Deizlijs, Robert John Daisley), taustiņinstrumentālists Džons Sinklers (John Sinclair, pilnā vārdā Džons Terenss Sinklers, John Terence Sinclair) un bijušais Trapeze dziedātājs Pīters Golbijs (Peter Goalby). Šis sastāvs debitēja ar salīdzinoši veiksmīgu, no Uriah Heep kādreizējās stilistikas būtiski atšķirīgu popmetāla albumu Abominog (1982), kas piesaistīja jaunus klausītājus un izpelnījās negaidītu kritikas atsaucību, ļaujot uz dažiem gadiem iekļauties rokmūzikas pamatstraumē (pateicoties dziesmas The Way That It Is videoklipa rotācijai mūzikas televīzijā MTV, mērena interese par Uriah Heep atjaunojās pat ASV, kur tā jau bija tikpat kā aizmirsta). Tomēr šie panākumi, tāpat kā Abominog prominentais statuss grupas diskogrāfijā, bija īslaicīgi, un tiem atkal sekoja apsīkums, kas kārtējo reizi noveda pie vairāku dalībnieku nomaiņas.

1986. gadā izkristalizējās pats noturīgākais sastāvs grupas vēsturē. Bez veterāniem M. Boksa, L. Kersleika un T. Boldera tajā ietilpa arī kanādiešu vokālists Bernijs Šovs (Bernie Shaw, pilnā vārdā Bernards Šovs, Bernard Shaw) un taustiņinstrumentālists un vokālists Fils Lanzons (Phil Lanzon). Saglabājot uzticību melodiskam smagajam rokam, Uriah Heep jaunais modelis laida klajā virkni albumu, kas netuvojās tās slavenāko darbu rezonansei, taču nodrošināja pietiekamu roka klasikas cienītāju uzmanību, lai varētu nodoties intensīvai koncertdarbībai, īpaši t. s. bijušajās sociālistiskajās valstīs, kur grupas lielākās slavas laikā uzstāties nebija iespējams politisku iemeslu dēļ. Šis sastāvs palika nemainīgs līdz 2007. gadam, kad veselības problēmu piemeklēto L. Kersleiku nomainīja Rasels Gilbruks (Russell Gilbrook); pēc T. Boldera nāves (2013) par grupas basģitāristu kļuva Deivids Rimmers (David Rimmer). 

2022. gadā Uriah Heep sāka pastāvēšanas piecdesmitgades koncertturneju – šai gadskārtai, kuras atzīmēšanu par diviem gadiem aizkavēja Covid-19 pandēmija, veltīts arī grupas 25. albums Chaos & Colour (2023).

Jau 20. gs. 70. gadu pirmajā pusē Uriah Heep baudīja lielu ievērību Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), t. sk. okupētajā Latvijā, kur melodiska rokmūzika bija ļoti iecienīta. Popularitāti melomānu un mūziķu vidū nekavēja arī fakts, ka oficiālā apritē grupas, tāpat kā citu Rietumu rokmūziķu, ieraksti nebija ne nopērkami, ne dzirdami; pārsteidzošā kārtā vairāku Uriah Heep dziesmu – Sunrise; July Morning; Devil’s Daughter – interpretācijas bija pieejamas gruzīnu grupas Iveria (ივერია) skaņuplatēs.

Tikai 1980. gadā Vissavienības skaņuplašu firma “Melodija“ izdeva licencētu Uriah Heep albumu Innocent Victim (oriģinālizdevums 1977. gadā), kurš lielā pieprasījuma dēļ kļuva par deficīta preci. 1987. gadā, t. s. perestroikas aizsāktajām politiskajām pārmaiņām skarot arī kultūras procesus un starptautiskos sakarus, Uriah Heep bija pirmā ievērojamā Rietumvalstu smagās rokmūzikas grupa, kas koncertēja PSRS, ar milzīgiem panākumiem sniedzot desmit koncertus Maskavā (tajos veikti ieraksti 1988. gadā izdoti koncertalbumā Live in Moscow 1987).

Latvijā tā vienīgo reizi bijusi 1993. gadā, kad ar nelielu priekšnesumu uzstājās festivālā “Jūrmala ‘93”, kā arī nospēlēja minimāli izziņotu koncertu klubā “Rītausma” (Rīgā).

Ciešāka saistība ar Latviju bija K. Henslijam, kurš 2007. gadā koncertēja Ogrē, bet 2010. gadā ar grupu Live Fire ierakstu studijā Sound Division Rīgā ieskaņoja albumu Faster (2011). 2014. gadā K. Henslijs Rīgā muzicēja privātā pasākumā – viņa pavadītājgrupa šajā koncertā bija latviešu Coolmans Report; pēc uzstāšanās tika apspriesta iespēja kopā doties starptautiskā turnejā, taču šī iecere nepiepildījās, jo Coolmans Report dalībnieki sāka mūzikas studijas ASV.

Daudzo dalībnieku maiņu un iekšēju problēmu novājinātā grupa nespēja ilgtermiņā nostiprināties rokmūzikas elitē, turklāt tai tā arī neizdevās atrast D. Baironam līdzvērtīgu pēcteci; būtisks bija arī K. Henslija – gandrīz visu pazīstamāko Uriah Heep skaņdarbu autora – zaudējums. Tomēr Uriah Heep spilgtākajiem 70. gadu darbiem bijusi tālejoša loma žanra vēsturē, veicinot smagā roka attīstību un sagatavojot priekšnoteikumus smagā metāla uzplaukumam desmitgades otrajā pusē.

Atšķirībā no daudzu laikabiedru mūzikas, Uriah Heep klasiskajā repertuārā, īpaši K. Henslija sacerējumos, enerģiski rifi, smags un vērienīgi dinamisks skanējums apvienots ar stipri izteiktu melodisko pievilcību un iespaidīgu vokālo daudzbalsību, kas līdz ar D. Bairona teatrāli dramatisko dziedājumu cita starpā ietekmēja grupas Queen raksturīgo vokālo skanējumu. Radošu inspirāciju Uriah Heep mūzika sniegusi arī daudziem citiem mūziķiem, t. sk. Dio; Sweet; Iron Maiden; Ghost; Kings Daimonds (King Diamond); Aksels Rudi Pells (Axel Rudi Pell); Blind Guardian; Krokus; Fifth Angel; Demons, & Wizards. 

M. Bokss (ģitāra, fona vokāls, kopš 1969)

D. Bairons (vokāls, 1969–1976; miris 1985)

Pols Ņūtons (Paul Newton, basģitāra, fona vokāls, 1969–1971)

Alekss Neipiers (Alex Napier, sitamie instrumenti, 1969–1970; miris 2023)

K. Henslijs (taustiņinstrumenti, ģitāra, vokāls, 1969–1980; miris 2020)

Kīts Beikers (Keith Baker, sitamie instrumenti, 1970)

Ians Klārks (Ian Clarke, sitamie instrumenti, 1970–1971)

L. Kersleiks (sitamie instrumenti, fona vokāls, 1971–1979; 1981–2007; miris 2020)

G. Teins (basģitāra, 1972–1975; miris 1975)

Dž. Vetons (basģitāra, 1975–1976; miris 2017)

T. Bolders (basģitāra, fona vokāls, 1976–1981; 1983–2013; miris 2013)

Dž. Lotons (vokāls, 1976–1979; miris 2021)

K. Sleids (sitamie instrumenti, 1979–1981)

Dž. Slomens (vokāls, 1979–1981)

G. Dekerts (taustiņinstrumenti, 1980–1981)

B. Deizlijs (basģitāra, fona vokāls, 1980–1981)

Dž. Sinklers (taustiņinstrumenti, fona vokāls, 1981–1985) 

P. Golbijs (vokāls, 1981–1985)

Stefs Fontēns (Steff Fontaine, vokāls, 1986)

B. Šovs (vokāls, kopš 1986)

F. Lanzons (taustiņinstrumenti, kopš 1986)

R. Gilbruks (sitamie instrumenti, fona vokāls, kopš 2007)

D. Rimmers (basģitāra, fona vokāls, kopš 2013)

Bird of Prey; Come Away Melinda; Easy Livin’; Feelings; Fools; Gypsy; July Morning; Lady in Black; Look at Yourself; Love Machine; Return to Fantasy; Salisbury; Stealin’; Sunrise; Sweet Lorraine; The Magician’s Birthday; The Wizard; Tears in My Eyes

...Very ‘Eavy ...Very ‘Umble (Vertigo, 1970); Salisbury (Vertigo, 1971); Look at Yourself (Bronze, 1971); Demons and Wizards (Bronze, 1972); The Magician’s Birthday (Bronze, 1972); Uriah Heep Live* (Bronze, 1973); Sweet Freedom (Bronze, 1973); Wonderworld (Bronze, 1974); Return to Fantasy (Bronze, 1975); High and Mighty (Bronze, 1976); Firefly (Bronze, 1977); Innocent Victim (Bronze, 1977); Fallen Angel (Bronze, 1978); Conquest (Bronze, 1980); Abominog (Bronze, 1982); Head First (Bronze, 1983); Equator (Portrait, 1985); Live at Shepperton ’74* (Castle, 1986); Live in Moscow 1987* (Legacy, 1988); Raging Silence (Legacy, 1989); Different World (Legacy, 1991); Sea of Light (HTD, 1995); Sonic Origami (Eagle, 1998); Wake the Sleeper (Sanctuary, 2008); Into the Wild (Frontiers, 2011); Outsider (Frontiers, 2014); Living the Dream (Frontiers, 2018); Chaos & Colour (Silver Lining Music, 2023)

* koncertieraksti