Plastiskā cilvēka anatomija pēta cilvēka izskatu, analizē to iekšējo struktūru un attīstību. Tā veido pamatu, lai sagatavotu cilvēka un lietišķo vērtību attēlošanu tēlotāja mākslas jomas speciālistiem. Kopumā plastiskā anatomija jāuzskata par vienkāršas anatomijas interpretācijas rīku un līdzekli, kas palīdz novērot, atpazīt un tādējādi parādīt cilvēka ķermeņa īpašības. Zināšanas par lielu formu, spēja to radīt no jauna no indivīda anatomiskajiem elementiem, pēc tam izstrādājot nepieciešamās detaļas, ir plastiskās anatomijas galvenais uzdevums. 

Praktiskās izpētes problēma ir cilvēka ķermeņa vai dzīvnieka uzbūve, pamatojoties uz ārējām formām, ko nosaka vizuālā tekstūra, individuālās īpašības un vispārīgie struktūras modeļi. Tas ir skelets, muskuļi, locītavas, sejas detaļas, to savstarpējais novietojums un attiecības sarežģītos balsta un kustību procesos. Plastiskā anatomija pēta kustību statiku un dinamiku, proporcijas ķermeņa struktūrā atkarībā no vecuma un dzimuma. Tā analizē objekta attēlošanas metodes, pamatojoties uz skeletu un vispārinātiem muskuļu blokiem, un detaļas, pamatojoties uz atsevišķiem anatomiskiem veidojumiem. Tā attēlo ķermeni kustībās un dažādos leņķos. Radošajā zīmēšanas darbā pareizs plastiskās anatomijas praktiskais pielietojums ir iespējams tad, kad ilgstoša procesa rezultātā tiek apgūta “anatomiskā ābece”, kurā piedalās topošie mākslinieki, izmantojot kaulu un muskuļu preparātu modeļus, manekenus, kaulu, skeletu, ģipša torsu un veselu figūru ģipša atlējumus. Pats izpētes process robežojas ar tēlotājdisciplīnu izpēti: zīmēšanu, gleznošanu un tēlniecību. Plastiskā anatomija ļauj identificēt ķermeņa struktūras iezīmes un saistīt to ar rakstura īpašībām, dabas iezīmēm (portreta psiholoģija, kur forma veido raksturu, kā arī iekšējās būtības savienojums ar ārējo). Tā dod iespēju redzēt, noteikt normālās formas diapazonu un strādāt arī bez dzīva ķermeņa, t. i., pilnībā tiek izmantotas zināšanas par ķermeņa proporcijām un tā atbilstošajām formām. 

Plastiskā anatomija kā bioloģijas, medicīnas un mākslas apakšnozaru sastāvdaļa ļauj iegūt pareizu izpratni par ķermeņa uzbūvi un padara iespējamu pārliecināšanos par pasaules materialitāti, materiālā pamata esamību, kas nodrošina visu ārējā izskata dažādību. Šī zinātne pārliecinoši apstiprina, ka ķermenis un visu tā sastāvdaļu elementi ir dažādas dzīvās dabas formas, kurām raksturīgi dialektikas likumi un kustību veidi. Plastiskās anatomijas apgūšana dod priekšstatu par ķermeņa integritāti un tā struktūru vienotību. Tā veido pamatu tēla attēlošanai jebkurā tehnikā. Galvenie pamatstāvokļi šajā disciplīnā balstās uz anatomiskajiem datiem, bet tos būtiski papildina fizioloģija. Bez zināšanām par ķermeņa uzbūvi nav iespējams iedomāties tā funkcijas, zināt likumsakarību izmaiņas kustību procesā, pareizi attēlot ķermeni gan kustībā, gan miera stāvoklī. 

Teorijas ietvaros un cilvēka ķermeņa anatomijas izpētes pamatā ir divi galvenie mērķi. Pirmais no tiem ir saistīts ar pārēju no tīras ārējas, virspusējas ķermeņa uztveres un tā formu aklas kopēšanas uz patiesu tēlu, kura pamatā ir zināšanas par iekšējās uzbūves likumiem. Zīmējot ķermeni, ir jāapgūst tā uzbūves loģika un pareizi jāprojektē tas tā, lai daļas harmoniski apvienotos cita ar citu un kopumā. Otrā mērķa pamatā ir zināšanas par ķermeni, kas attīsta māksliniecisko redzējumu un veido patiesi radošu, konstruktīvi telpisku domāšanu.

Cilvēka un dzīvnieka ķermeņa vispārējā struktūra sastāv no daudzām sistēmām vai orgānu grupām, kuras vieno kopīgas funkcijas. Tās ir sirds un asinsvadu, elpošanas, gremošanas, nervu, endokrīnās un vairākas citas sistēmas. Iepazīšanās ar tām var būt noderīga un ieteicama tiem, kuri vēlas izpētīt ķermeņa uzbūvi. Saistībā ar dzīvu tēlu visinteresantākā ir balsta un kustību sistēma, jo ar to ir saistītas kustības, kas rodas sarežģītas skeleta un muskuļu mijiedarbības rezultātā. Ķermeņa ārējās formas nosaka kaulu un muskuļu struktūras un to uzvedība. Būtisks mērķis ir analizēt skeleta uzbūvi, muskuļu-locītavu sistēmu saistībā ar ārējo formu un to kustību atbalsta un veidošanas funkciju.

Ķermenis ir ideāls, elastīgs, plastisks organisms, kurā iekšējās struktūras un ārējā silueta savienojumi ir vienoti. Tas ir sadalīts dažādās daļās, t. i., galva, kakls, rumpis (mugura, krūškurvis un vēders), ekstremitātes (augšējās un apakšējās), bet katra no šīm daļām ir sadalīta citās mazākās daļās. No vienas vai otras atsevišķu daļu ķermeņa pozīcijas mainās tā plastiskais siluets. Saspringts muskulis saīsina un palielina apjomu, bet atslābis muskulis pagarinās, un reljefs vizuāli kļūst mazāks.

Plastiskajā anatomijā pastāv svarīgi noteikumi gan par divpusējām sistēmām (starp dažām labās un kreisās puses ķermeņa daļām ir simetrijas ass, bet dotās daļas ir simetriskas, viena otru atspoguļo), gan dzimumu (indivīdi ārēji atšķiras pēc dzimumorgāniem, dzimumdziedzeriem, pēc atrašanās vietas un attīstības, pēc psiholoģijas un uzvedības īpašībām), gan figūru (jēdziens attiecas uz indivīda ķermeņa fizisko stāvokli, kas lielā mērā ir atkarīgs no uztura veida un lieku taukaudu veidošanās), gan sarežģīto ķermeņa uzbūvi (kaulu biezums, temperaments, izturība un pielāgošanās spējas).

Vecums, dzimums, iedzimtība un citi faktori ietekmē ķermeņa struktūru, un tas ir redzams dažādās ķermeņa plastikas ārējās un anatomiskās izpausmēs. 

Plastiskajā anatomijā izmantotās metodes ir saistītas ar dzīva ķermeņa izpēti (skicēšana), miruša ķermeņa izpēti (preparēšana), mākslas darbu, klasiskā mantojuma un preparātu, manekenu un mākslinieku zīmējumu izpēti.

Anatomiskie zīmējumi tiek uzskatīti par vissvarīgāko mācību līdzekli. Tie tiek veidoti veselās sērijās, kas sākas ar skeleta un tā daļu attēlošanu, pēc tam galvas, kakla, rumpja, ekstremitāšu muskuļiem. Ķermenis un tā atsevišķās daļas tiek attēlotas dažādās miera un kustību pozīcijās. Kauls noteiktā dzīva ķermeņa daļā tiek uzzīmēts tādā veidā, ka tā apjoms it kā spīd cauri muskuļiem, un tiem arī ir jābūt apjomīgiem. Ir svarīgi saprast, kur un kādā virzienā kauls atrodas muskuļos, kur uz ķermeņa virsmas ir tā izvirzījumi un kādu vietu nosaka kopā ar muskuļiem. Lai gūtu priekšstatu par kaula tilpuma formu muskuļu tilpuma formas iekšpusē, to zīmēšana lineāras plakanas kontūras veidā ap kaulu nesasniedz mērķi. Muskuļi, galvenokārt tie, no kuriem ir atkarīgas ķermeņa kustības un ārējās formas, tiek pētīti un zīmēti kustībās un miera stāvoklī. Līdz ar to ir jāseko, kā no individuāliem muskuļiem un kauliem veidojas lielāka forma. Pamazām šādas formas, apvienotas uz skeleta pamata, vizuāli izveido sarežģītu visas figūras trīsdimensiju (3D) formu. Kad figūra ir vispārīgi konstruēta, tad ir iespējams atgriezties pie individuāli nepieciešamām anatomiskajām detaļām, kas, uzlabojot attēla izteiksmīgumu, uzsvērs svarīgāko.

Preparēšana ir tradicionāls anatomijas izziņas veids, kas ilgu laiku vienoja māksliniekus un ārstus, bet tagad tas vairāk paliek klasiskajā medicīniskajā izglītībā. Pēc ārējām pazīmēm miris ķermenis būtiski atšķiras no dzīvā, tomēr tas ir interesants gan no topogrāfiskā viedokļa, gan kā intensīvu emocionālu pārdzīvojumu avots. Modeļu vidū ir izmantojams īsts un/vai mākslīgs skelets, jo uz tā var parādīt jebkuru dabisku pozu, bet jāpatur prātā, ka locītavu stāvoklis nebūs precīzi atbilstošs kaulu stāvoklim, kas ir dzīvā ķermenī.

Plastiskajā anatomijā ir noderīgas arī dažādas anatomiskās ilustrācijas (rasējumi, diagrammas vai fotogrāfijas, rentgenfotogrāfijas, virtuāli un digitāli attēli).

Ir jāpiemin arī ķermeņa un tā izmērīto daļu antropometrisko datu izmantošana, to apraksti kopumā un atsevišķi. Ķermeņa izpētē izmanto arī radioloģiskās un radiogrāfiskās metodes, kas ļauj pētīt ne tikai uzbūvi, bet arī attiecības starp atsevišķām ķermeņa daļām, novērot izmaiņas, kas rodas ar dažādām ķermeņa kustībām un pozīcijām.

Kaulu un muskuļu elementus, struktūras un to saistību ar ķermeņa ārējo formu gan statiski, gan arī kustībā palīdz atpazīt dzīvie modeļi. Tie arī parāda atšķirības starp dažāda dzimuma, vecuma cilvēkiem un ķermeņa uzbūves tipiem. Būtiski ir arī ģipša, vaska un 3D modeļi, kas ietver redzamas ķermeņa proporcijas vai kādas anatomiskās struktūras, kas ir neaizstājamas pareizai ķermeņa formas uztverei. 

Cilvēka uzbūves izpēte sākās kopš seniem laikiem, kur informācija par anatomiju bija tīri nejauša. Rūpīgi izpētot līdz mums nonākušos Senās Ēģiptes tēlniecības un amatniecības paraugus, noskaidrots, ka tā laika mākslas kanonos mākslinieki apkopoja savu pieredzi ķermeņa attēlošanā. Ēģiptiešu kapenēs tika atrastas skulptūras vai reljefa tehnikā veidotas figūras, kuras sauca par “skulpturālajiem modeļiem”. Labākie Senās Ēģiptes mākslas paraugi liecina par lielo cilvēka ķermeņa, īpaši galvas, attēlošanas kultūru. Arheologu iegūtie senindiešu kultūras paraugi vēsta par prasmi attēlot kailu ķermeni Indijā jau ilgi p. m. ē. Lielā ķermeņa attēlojuma meistarība ļauj to salīdzināt ar vēlākajām grieķu skulptūrām. Sengrieķu mākslas ziedu laikos (5.–6. gs. p. m. ē.) ķermenis jau tika attēlots ar izcilu prasmi. Cilvēka ārējo formu īpašību, viņa proporciju un izmaiņu nodošana kustības laikā pilnību sasniedza seno grieķu meistaru vidū. Vēlākajos Senās Grieķijas un Senās Romas vēstures periodos šie kanoni tika uzskatīti par paraugiem, kas tika plaši izmantoti. Salīdzinot ar priekšgājējiem, senās pasaules meistari cilvēka ķermeņa tēlā ieviesa daudz jauninājumu. Pēc jaunā principa “antīkais slīpums” cilvēka figūra tika attēlota balstā nevis uz abām (kā ēģiptiešiem), bet uz vienas kājas, bet otrai kājai nebija balsta, jo tā bija nedaudz atstatīta un celī saliekta. Iegurņa horizontālā ass izrādījās nosvērta uz saliektas kājas pusi. Rokas tika novietotas tā, lai roka, kas ir pretēja atbalsta kājai, izstieptos uz priekšu, un līdz ar to plecu joslai attiecībā pret iegurni bija slīpums pretējā virzienā. Senie meistari ieguva lielākas iespējas parādīt figūru dinamikā, kustībā, dažādot iecerēto darbu tēlus. Mākslinieku bagātīgais mantojums viduslaiku laikmetā tālāk netika attīstīts. Tā laika dominējošās reliģijas izslēdza iespēju brīvi novērot un attēlot kailu cilvēka ķermeni. Lielas grūtības piedzīvoja arī anatomija, kas bija radusies medicīnas vajadzībām un saistīta ar cilvēku līķu novērošanu un izpēti.

Kopš 15. gs. daudzās Eiropas valstīs par normu ir kļuvis pētīt anatomiju, preparējot cilvēka ķermeni. Vēlāk, 15. un 16. gs., pateicoties Andreasam Vezālijam (Andreas Vesalius), cilvēka anatomija sāka balstīties uz precīzu eksperimentālu cilvēka ķermeņa izpēti. Anatomijas studijām pievērsās ne tikai ārsti un dabaszinātnieki, bet arī gleznotāji un tēlnieki. Pirmie no tiem bija Antonio del Pollajuolo (Antonio del Pollaiuolo) un Andrea del Verokio (Andrea del Verrocchio). Lielākais renesanses mākslinieks un zinātnieks Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) daudzus gadus veltīja anatomiskajiem pētījumiem. Viņa darbi lika pamatus plastiskajai anatomijai kā zinātnei. Ciešā sadarbībā ar tā laika anatomu Markantonio della Torri (Marcantonio della Torre) viņš pētīja cilvēka ķermeņa ārējo un iekšējo uzbūvi, tā proporcijas un izmaiņas kustību laikā. L. da Vinči novērojumu rezultātus skiču veidā sagrupēja 13 anatomiskās mapēs, kuras var uzskatīt par ceļvedi plastiskajai anatomijai. Viņš uzrakstīja “Traktātu par glezniecību” (Trattato della pittura, 1651), kurā vairākas nodaļas ir veltītas cīpslu, locītavu un muskuļu anatomiskajai struktūrai.

Liela loma plastiskās anatomijas attīstībā bija citam renesanses laikmeta tēlniekam un gleznotājam, L. da Vinči laikabiedram Mikelandželo (Michelangelo di Lodovico Buonarroti Simoni), kurš pats preparēja un veidoja skices. Viņš atstāja daudzus anatomiskos pētījumus ar aprakstiem, apsvērumiem par ķermeņa daļu proporcijām, attiecībām un plastiskuma likumiem. Vācu gleznotājs un grafiķis Albrehts Dīrers (Albrecht Dürer) lielu uzmanību pievērsa anatomijas izpētei un cilvēka ķermeņa attēlojumam. A. Dīrera pētījumi par proporcijām satur sarežģītas matemātiskas formulas un aprēķinus. Ir labi zināmi Rafaēla (Raffaello Sanzio da Urbino) anatomiskie zīmējumi, kas izceļas ar ķermeņa struktūras nodošanas precizitāti. Renesanses meistari spēra jaunu soli cilvēka ķermeņa tēla vispārējo likumu izzināšanā. Tika novērots, ka cilvēka, tāpat kā dzīvnieka, kustību laikā apakšējā un augšējā ekstremitāte pārvietojas krusteniski, t. i., ja labā kāja virzās uz priekšu un iegurņa horizontālā ass virzās pa labi, tad kreisā roka vienmēr tiek izstiepta uz priekšu, tāpēc plecu jostas horizontālā ass tiek nobīdīta pretējā virzienā jeb leņķī pret iegurņa asi. Noteikumus, kurus L. da Vinči un citi mākslinieki ievēroja, izmantojot šos modeļus, sauca par “vienkāršām un sarežģītām vītnēm”.

Kopš 18. gs. plastiskā anatomija kā obligāts priekšmets tiek plaši mācīta mākslas skolās lielākajā daļā Eiropas valstu. Parādās rokasgrāmatas par plastisko anatomiju, t. i., holandiešu anatoma Petrusa Kampera (Petrus Camper), kurš pazīstams ar sejas leņķa pētījumiem, un franču tēlnieka Žana Antuāna Udona (Jean-Antoine Houdon), kurš atveidoja vīrieti ar detalizētiem muskuļiem ģipsī, darbi.

1757. gadā Krievijā (Pēterburgā) tika atvērta Mākslas akadēmija (Академия художеств), kur turpmākajās desmitgadēs izauga izcilu gleznotāju, tēlnieku un arhitektu plejāde. Pazīstamu personu vidū ir jāmin ķirurgs un mākslinieks, vācu anatomijas rokasgrāmatu ar tulkojumu krievu valodā autors, daudzu anatomisko atlantu, terminu un zīmējumu radītājs Maksims Šeins (Максим Шеин). 18. gs. 70. gados tika izdots “Cilvēka īsas proporcijas skaidrojums, kas balstīts uz uzticamu dažādu seno statuju proporciju izpēti ar Imperatoriskās Mākslas akadēmijas glezniecības profesora Losenko kunga pūlēm, izdots par labu jaunatnei, kas praktizē zīmēšanu, publicēts” (Изъяснение краткой пропорции человека, основанной на достоверном исследовании разных пропорций древних статуй, старанием Императорской Академии художеств, профессора живописи, господина Лосенко для пользы юношества, упражняющегося в рисовании, изданное). Šis bija pirmais krievu ceļvedis detalizētam anatomijas pētījumam, ko sastādījis krievu mākslinieks un Mākslas akadēmijas profesors Antons Losenko (Антон Павлович Лосенко). A. Losenko darbu plastiskās anatomijas jomā turpināja glezniecības profesors Vasilijs Šebujevs (Василий Кузьмич Шебуев), kurš uzrakstīja ķermeņa proporciju izpētes ceļvedi “Antropometrija” (Aнтропометрия, 1831).

Mūsdienās anatomi un mākslinieki ir pievērsušies problēmai, kā vislabāk aprakstīt ķermeņa sarežģīto un neredzamo uzbūvi, izmantojot dažādas stratēģijas, sākot no grafikas līdz skulpturālam un virtuālam līmenim. Tehnoloģiju uzplaukums ir veicinājis plastiskās anatomijas attīstību, sasniedzot jaunas dimensijas tajā. 3D un virtuālās realitātes mācību programmatūras ir kļuvušas par neatņemamu sastāvdaļu – gan sniedzot vērtīgas telpiskās plastiskās anatomiskās zināšanas, gan nodrošinot mācīšanos un sarežģītu tēmu izpratni. Tiek veikti dažādi pētījumi, kas parāda virtuālo iespēju priekšrocības plastiskās anatomijas apguvē un efektivitātē. Līdz ar to ir nepieciešams mazāk laika, lai iegūtu zināšanas un iemaņas salīdzinājumā ar tradicionālo preparēšanu. Jaunas metodes un tehnikas, zīmēšanas programmas, aplikācijas un dažādi resursi palīdz jebkuram anatomijas apguvējam gan lielisku attēlu veidošanā, gan ķermeņa uzbūves izpratnes uzlabošanā. 

Ķermeņa nepārtrauktā mainība un pielāgošanās spējas noteiktiem apstākļiem atstāj būtisku ietekmi uz tā plastiku, formām un proporcijām. Tas liek pētīt un apgūt šīs izmaiņas, attēlojot un fiksējot tās ar mūsdienu metodēm un tehnikām dažādos darbos. Studiju programmas, to apakšprogrammas anatomijā un mākslā atsevišķi vai kopā, kā arī pētniecības iespējas tiek piedāvātas vairākās pasaules universitātēs un institūcijās. To vidū izvirzās Franču Rivjēras Universitāte (Université Côte d'Azur), Savētas Medicīnas un tehnisko zinātņu institūts (Saveetha Institute of Medical And Technical Sciences) Indijā, Eiropas Universitāte Kiprā (European University Cyprus), Alažara universitāte (Al-Azhar University) Kairā (Ēģiptē), Otago Universitāte (University of Otago) Jaunzēlandē, Oksfordas Bruksa universitāte (Oxford Brookes University), Karaliskā Melburnas Tehnoloģiju institūta universitāte (Royal Melbourne Institute of Technology University) Austrālijā, Portsmutas Universitāte (University of Portsmouth) Anglijā, Romas Sapienza universitāte (Sapienza – Università di Roma), Karalienes universitāte Belfāstā (Queen's University Belfast), Ziemeļīrijā.

Plastiskā anatomija dažādos mākslas virzienos tiek ietverta arī Svētā Lūkas akadēmijā (Accademia di San Luca) Romā, Nacionālā tēlotājmākslas skolā (École Nationale Supérieure des Beaux-Arts) un Panteona-Sorbonnas Universitātē (L'université Paris-I-Panthéon-Sorbonne) Parīzē, Karaliskajā mākslas akadēmijā (Royal Academy of Arts) Londonā. 

Zinātniskā pētniecības un izglītības savstarpējo virzienu sadarbība atver, piedāvā un būtiski papildina plastiskās anatomijas attīstības iespējas gan šobrīd, gan turpmākajiem gadiem, kā arī saglabā un uzkrāj vērtības ne tikai Eiropā un pasaulē, bet arī Baltijas valstīs. 

Svarīgākie periodiskie izdevumi ir Anatomical Sciences Education (kopš 2008. gada, John Wiley & Sons), Developmental Dynamics (kopš 1901. gada, John Wiley & Sons), Journal of Anatomy (kopš 1867. gada, Wiley-Blackwell), Clinical Anatomy (kopš 1988. gada, John Wiley & Sons), Anatomical Science International (kopš 2002. gada, Springer), Anatomical Record (kopš 2007. gada, John Wiley & Sons, Inc.). 

Itāļu renesanses spilgtākie pārstāvji, piemēram, L. da Vinči un Mikelandželo, paši veica sekcijas un anatomiskos pētījumus. No L. da Vinči publicētajiem darbiem, kuru apmalēs autors rakstīja piezīmes, var uzzināt par metodi, ko meistars izmantojis ķermeņa plastisko formu pētījumos. Anatomisko zīmējumu galvenā iezīme bija to redzamība. Katru ķermeņa daļu mākslinieks attēloja no dažādiem leņķiem. Otra atšķirīgā iezīme bija stingra konsekvence. L. da Vinči vienmēr sāka pētīt ķermeņa plastiku no skeleta un attēloja katru kaulu atsevišķi, zīmējot to no visām pusēm. Atzīmējot vissmalkākās formas detaļas, anatoms tāpat nebija apmierināts ar zīmējumiem un daudzkārt tos pārtaisīja, baidīdamies palaist garām vismazāko detaļu. Izpētījis atsevišķus kaulus, viņš zīmējumos tos savienoja skeletā un tikai pēc tam pielika kauliem muskuļus. Trešā L. da Vinči metodes iezīme ir saistīta ar veidu, kādā tiek pētīti muskuļi. Par pētījuma pamatu mākslinieks liek funkcionāli plastiskās īpašības. Lai uzsvērtu atsevišķu muskuļu dažādās funkcijas, lielais muskulis tiek sadalīts atsevišķās daļās. Zīmējumos muskuļi tiek attēloti slāņos, kas pamazām veido ķermeņa formu. L. da Vinči bieži zīmēja diagrammas, kas ļāva parādīt dziļos muskuļus, nepārkāpjot orgāna vispārējo formu.

Mikelandželo lieliski pārzināja cilvēka anatomiju un prata atainot cilvēka ķermeņa skaistumu. Viņš bija pirmais no visiem tēlniekiem, kurš pārzināja cilvēka ķermeņa uzbūvi un izveidoja to no marmora, saglabājot visas nepieciešamās proporcijas. Atsevišķos gadījumos dažas ķermeņa detaļas tika izveidotas pārmērīgi lielas, asimetriskas vai prasmīgi paslēptas.

Vadošā loma 19. gs. krievu mākslinieku anatomisko zināšanu attīstībā pieder anatomam un ķirurgam Iļjam Bujaļskim (Илья Васильевич Буяльский), kurš apmācībā ieviesa dzīva cilvēka plastiskās anatomijas skices, kā arī uzzīmēja skeletu, locītavas, muskuļus un vēnas.