Jirgens Moltmans ir viens no slavenākajiem 20. gs. teologiem. Lai arī viņš piederēja protestantu tradīcijai, teologa uzskati attīstījušies mijiedarbībā arī ar citiem kristietības novirzieniem.

J. Moltmana tēvs bija skolotājs, vectēvs – brīvmūrnieku lielmeistars. Kā pusaudzis J. Moltmans jūsmoja par Albertu Einšteinu (Albert Einstein) un vēlējās studēt matemātiku, bet Otrā pasaules kara dēļ šis sapnis neīstenojās. Viņu iesauca armijā, un 1943. gadā, kad notika britu aviācijas uzlidojums Hamburgai, J. Moltmans tik tikko izglābās no nāves. Vēlāk viņš šo pieredzi sauca par reliģisku – “tūkstošiem cilvēku mira man blakus liesmās, un es pirmo reizi saucu: “Dievs, kur tu esi?”” Pēc tam, kad J. Moltmans nonāca gūstā un tika nosūtīts uz nometni Skotijā, kāds kapelāns iedeva viņam Jaunās Derības un psalmu izdevumu, ko viņš sāka regulāri lasīt. Pēc atgriešanās Vācijā 1948. gadā J. Moltmans sāka studēt teoloģiju Getingenes Universitātē (Universität Göttingen). Tur viņš 1952. gadā reformātu teologa Oto Vēbera (Otto Weber) vadībā ieguva doktora grādu. 

Pēc universitātes beigšanas J. Moltmans līdz 1957. gadam darbojās kā mācītājs nelielā reformātu draudzē. Pēc tam viņš kļuva par teoloģijas pasniedzēju Baznīcas augstskolā (Kirchliche Hochschule) Vupertālē, līdz 1963. gadā sāka pasniegt Bonnas Universitātes (Universität Bonn) Teoloģijas fakultātē. 1967. gadā viņš kļuva par Tībingenes Universitātes (Universität Tübingen) sistemātiskās teoloģijas profesoru. Šajā amatā viņš palika līdz pensijas laikam (kopš 1994. gada).

J. Moltmans daudz ceļoja, lai pasniegtu vieslekcijas. Viņš desmit gadus (1983–1993) bija viesprofesors Emorija universitātē (Emory University) Atlantā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Publisku ievērību guva J. Moltmana draudzība ar Kelliju Gisendeineri (Kelly Gissendaner), kura bija uz nāvi notiesātā, cietumā pievērsusies kristietībai un mācījās teoloģijas studiju programmā ieslodzītajiem. To organizēja vairākas augstskolas, arī Emorija universitāte. No 1968. līdz 1983. gadam J. Moltmans bija Pasaules Baznīcu padomes (World Council of Churches) Ticības un kārtības komisijas (Faith and Order Commission) loceklis un piedalījās ekumeniskos dialogos. Teologam bija interese arī par jūdaismu, un viņš nereti savos darbos citēja jūdaistu teologus. Kopā ar katoļu teologu Hansu Kingu (Hans Küng) J. Moltmans darbojās žurnāla Concilium redakcijas kolēģijā. Viņa atvērtība dažādiem kristietības strāvojumiem pavēra durvis uz tradīcijām, kas bija tālu no paša konfesionālā ietvara. J. Moltmans sludināja gan pentakostu mācītāja Pola Jongi Čo (Paul Yonggi Cho) vadītajā Joido Pilnā evaņģēlija draudzē (Yoido Full Gospel Church) Seulā (Dienvidkorejā), gan TV sludinātāja Roberta Šullera (Robert Schuller) vadītajā Kristāla katedrālē (Crystal Cathedral) Kalifornijā (ASV). 

Studiju laikā Getingenē J. Moltmanu ietekmēja Karla Barta (Karl Barth) teoloģija. Vēlāk, 20. gs. 60. gados, abi sarakstījās, un K. Barts pat saredzēja J. Moltmanā savu ideju turpinātāju un paplašinātāju, lai gan kritizēja viņa pieeju. J. Moltmanam radās interese par sociālo ētiku un baznīcas un sabiedrības attiecībām. Savukārt doktora darba vadītāja O. Vēbera ietekmē viņš reflektēja par eshatoloģiju. Lielu ietekmi uz J. Moltmanu atstāja vācu marksistiskais filozofs Ernsts Blohs (Ernst Bloch), it īpaši viņa triju sējumu darbs “Cerības princips” (Das Prinzip Hoffnung, 1954–1959), kurā E. Blohs postulēja cerību kā marksismā būtisku principu un norādīja uz humānisma un misticisma saistību. E. Blohs sākotnēji bija vadošais politiskais filozofs Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR), taču pēc Berlīnes mūra uzcelšanas palika Vācijas Federatīvajā Republikā. Lai gan E. Blohs bija ateists, viņu interesēja radikāli reliģiski strāvojumi, jo tie nepieņēma pasauli, kāda tā ir, bet bija vērsti uz eshatoloģisku nākotnes utopiju. J. Moltmans no viņa pārņēma ideju par cerību kā atvērtību visu pārveidojošai nākotnei. Viņaprāt, Dievs vienmēr ir mums priekšā, nevis kaut kur virs mums. Dieva transcendence atklājas kā viņa atnākšana (adventus), kas izpaužas jau tagadnē, bet nākotnē transformēs esošo nepilnīgo pasauli. J. Moltmans konstatēja, ka teologi daudz raksta par mīlestību un ticību, bet maz par cerību. Šai tēmai viņš veltīja grāmatu “Cerības teoloģija” (Theologie der Hoffnung, 1964). Grāmata divu gadu laikā tika publicēta sešas reizes un vēlāk tulkota daudzās valodās. Kad 1967. gadā iespieda tulkojumu angļu valodā, grāmata piesaistīja pasaulē pazīstamā laikraksta The New York Times uzmanību. 1968. gadā laikraksta pirmajā lapā parādījās komentārs, ka Dieva nāves teoloģijas vietā plašākā sabiedrībā atpazīstama kļuvusi J. Moltmana ideja: Dievs “iedarbojas uz vēsturi no nākotnes”.

J. Moltmana otrās grāmatas nosaukums ir “Krustā sistais Dievs” (Der gekreuzigte Gott, 1972). Tajā viņš tālāk izvērta reformatora Mārtiņa Lutera (Martin Luther) principu crux probat omnia (‘krusts ir visa pārbaude’). J. Moltmana skatījumā kristīgās identitātes centrā ir Kristus krustā sišana. Taču viņš to neskaidroja tradicionālā veidā kā samaksu par cilvēces grēkiem, bet gan kā solidaritātes aktu. J. Moltmans postulēja ideju par cietēju Dievu, kas ir iesaistīts cilvēces ciešanās un to dara, nevis stāvēdams tām pāri, bet ciezdams līdzās. Šajā ziņā viņa domas ir tuvas Dītriha Bonhēfera (Dietrich Bonhoeffer) uzskatiem. Minētā J. Moltmana grāmata bija daļa no viņa un laikabiedru refleksijām par to, kur bija Dievs Aušvicas notikumu laikā un citās masu traģēdijās. Viņš uzskatīja, ka mācība par Kristus krusta centralitāti neļāva kristiešiem nekritiski pieņemt Romas Impēriju, un pēc līdzīga principa tas mūsdienās attiecas arī uz jebkuru citu politisku sistēmu. Tāpēc kristietība nevar būt nacionāla vai valsts reliģija.

J. Moltmans ir sarakstījis vairāk nekā četrdesmit teoloģiska satura monogrāfijas. Līdzās jau nosauktajām plaši pazīstamas ir “Baznīca Gara spēkā” (Kirche in der Kraft des Geistes, 1975), “Dievs radītajā. Radīšanas ekoloģiskā doktrīna” (Gott in der Schöpfung. Ökologische Schöpfungslehre, 1985), “Jēzus Kristus ceļš. Kristologija mesiāniskajās dimensijās” (Der Weg Jesu Christi. Christologie in messianischen Dimensionen, 1989), “Dzīvības gars. Veseluma pneimatoloģija” (Der Geist des Lebens. Eine ganzheitliche Pneumatologie, 1991), “Dieva nākšana. Kristīgā eshatoloģija” (Das Kommen Gottes. Christliche Eschatologie, 1995), “Teoloģiskās domāšanas pieredze. Kristīgās teoloģijas ceļi un formas” (Erfahrungen theologischen Denkens. Wege und Formen christlicher Theologie, 2000) un citas. Savā trinārajā teoloģijā J. Moltmans iestājās par atgriešanos pie sākotnējās Nīkajas ticības apliecības varianta, tādējādi pieņemot pareizticīgo lietoto versiju (bez filioque, kas latīņu valodā nozīmē ‘un no Dēla’). Šī viņa uzskata ietekmē Klingentāles pilī (Schloss Klingenthal) Francijā 1978. un 1979. gadā notikušu teoloģisku konsultāciju rezultātā tika pieņemts ekumenisks dokuments “Klingentāles memorands” (Klingenthal Memorandum, 1979).

J. Moltmans pēc pārliecības bija universālists, kurš ticēja, ka visiem tiks piedots. Šajā ziņā viņš gāja tālāk kā Latīņamerikas atbrīvošanās teologi, jo uzskatīja, ka nākotnes dievišķais izlīgums attiecas arī uz apspiedējiem. J. Moltmans pats savu teoloģiju raksturoja kā “balstītu Bībelē, eshatoloģiski orientētu un politiski atbildīgu”. Politiskā teoloģija bija viena no nozarēm, kas viņu ļoti saistīja. Bībele viņa skatījumā nav Dieva iedvesmota atklāsme, bet gan cilvēka atbilde uz Dieva apsolījumu. J. Moltmans simpatizēja radikālās reformācijas idejām, kas kritizēja hierarhisku izpratni par baznīcu un tās gadsimtiem ilgo identificēšanos ar politiskām varām. Viņš uzskatīja, ka Pasaules Luterāņu federācijas (Lutheran World Federation) oficiālā atvainošanās anabaptistu pēctečiem (2010) par vajāšanām 16. gs. nav pietiekama. Viņaprāt, anabaptistu nosodījums ir jāizņem no luterāņu konfesionālajām ticības apliecībām. Attiecībā uz svēto vakarēdienu J. Moltmans iestājās par tā pieejamību visiem. 

20. gs. 60. gados J. Moltmans iesaistījās kristiešu un marksistu dialogā (vēlāk, kad mēģinājumi liberalizēt Padomju Sociālistiskās Republikas Savienības satelītvalstu politiskos režīmus beidzās ar neveiksmi, Austrumvācijas drošības iestādes viņam liedza iebraukšanu VDR). 20. gs. 70. gados viņš pārņēma Frankfurtes skolas (Frankfurter Schule) idejas, tādējādi veidojot teoloģiju kā starpdiciplināru projektu. J. Moltmans ir saņēmis goda doktora grādus no vairākām universitātēm, piemēram, 2002. gadā no Nikaragvas Evaņģēliskās universitātes (Universidad Evangélica Nicaragüense), 1995. gadā no Lēvenas Katoļu universitātes (Katholieke Universiteit te Leuven), 2017. gadā no Pretorijas Universitātes (Universiteit van Pretoria). 1984. un 1985. gadā viņš bija prestižo Giforda lekciju (Gifford Lectures, kopš 19. gs. beigām ikgadējas lekcijas četrās Skotijas universitātēs) vieslektors Edinburgas Universitātē (University of Edinburgh). J. Moltmans piesaistījis tādu starptautisku žurnālu kā Newsweek un Time uzmanību, tādējādi popularizējot teoloģiju. Viņš no jauna iedzīvināja 19. gs. vācu teologa Frīdriha Šleiermahera (Friedrich Schleiermacher) uzskatu par pieredzes lomu teoloģijā. Tāpēc J. Moltmans teoloģiju uzskatīja galvenokārt par kontekstuālu un interesējās par dažādām tās versijām: atbrīvošanās teoloģiju, melnādaino teoloģiju, feminisma teoloģiju, ekoteoloģiju un citām.

J. Moltmans pieejā teoloģijai nereti tiek salīdzināts ar Paulu Tillihu (Paul Tillich), jo viņu abu teoloģijas veidotas kā atbildes uz sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Tas J. Moltmanu padarīja par vienu no pasaulē lasītākajiem teologiem.