1968. gadā, joprojām būdams grupas The Beatles dalībnieks, Dž. Lenons uzsāka personīgas un radošas attiecības ar J. Ono. Pēc trīs lielākoties divatā ieskaņotu eksperimentālas mūzikas albumu izdošanas un laulības, kuras rezultātā arī Dž. Lenons pieņēma uzvārdu Ono, viņi savu muzikālo ieceru realizācijā sāka iesaistīt plašākus dalībnieku sastāvus, to identificēšanai lietojot apzīmējumu Plastic Ono Band, kas pirmoreiz minēts no plastmasas objektiem sastāvošas Dž. Lenona instalācijas nosaukumā. Plastic Ono Band nebija pastāvīgs mūziķu grupējums, bet bieži mainīgu kolēģu un domubiedru projekts (šajā sakarā nosaukums reizēm interpretēts, izmantojot angļu plastic blakusnozīmi – kā ‘Plastiskā Ono grupa’), kas debitēja ar vēlāk plaši pazīstamo pretkara dziesmu Give Peace a Chance (1969). 1970. gada rudenī, dažus mēnešus pēc The Beatles izjukšanas, sākot pirmā soloalbuma sesijas, Dž. Lenons atkal piesaistīja mūziķu sastāvu, ko nodēvēja par Plastic Ono Band.

Beatles dalībnieku savstarpējā atsvešināšanās, pirmās laulības šķiršana, jaunās dzīvesbiedres J. Ono pārciestais spontānais aborts, neatslābstošā publicitāte, kas abu attiecības attēloja nesaudzīgā gaismā, visbeidzot arī grupas izjukšana un to pavadošā ažiotāža, tāpat heroīna un citu narkotiku ietekme 20. gs. 60. gadu beigās Dž. Lenonu noveda spēcīgā psihoemocionālā krīzē.

Meklējot tās risinājumu, Dž. Lenons iepazinās ar amerikāņu psihoterapeitu Arturu Dženovu (Arthur Janov) un viņa izstrādāto primārās terapijas metodi, reizēm dēvētu arī par primārā kliedziena terapiju. Dažādas neirozes skaidrojot kā apziņā apspiestu bērnības traumu sekas, tā paredz pacienta konfrontāciju ar pagātnes pārdzīvojumiem, kuru pārvarēšana tiek stimulēta ar neapvaldītām emocionalitātes izpausmēm, tostarp kliegšanu. Par mūziķa psiholoģisko problēmu cēloni A. Dženovs atzina bērnībā izjustu atraidītību (viņš uzauga mātes vecākās māsas ģimenē, ar māti satuvinājās tikai pusaudža gados, īsi pirms viņas bojāejas satiksmes negadījumā, bet ar tēvu tuvākas attiecības neizveidoja), un 1970. gada vasarā Dž. Lenons uzsāka A. Dženova vadītu terapijas kursu, šajā laikā arī sacerot vairākas dziesmas. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) imigrācijas dienestam nepagarinot Dž. Lenona uzturēšanās atļauju, kursu pabeigt viņam neizdevās.

LP ieskaņošana sākās 26.09.1970., dažas dienas pēc Dž. Lenona un J. Ono atgriešanās Anglijā, un turpinājās līdz 23.10.1970. Sesijas pārsvarā notika studijā Abbey Road Londonā, epizodiski arī Dž. Lenona un J. Ono mājas studijā ārpus pilsētas.

Kaut John Lennon / Plastic Ono Band kā autora pirmais darbs pēc Beatles izjukšanas, turklāt arī pirmais solodziesmu albums, aizsāka jaunu Dž. Lenona jaunrades periodu, par tuvākajiem līdzdalībniekiem tā tapšanā viņš izvēlējās sen pazīstamus un personīgi tuvus kolēģus: Beatles bundzinieku Ringo Stāru (Ringo Starr) un basģitāristu Klausu Formanu (Klaus Voormann) – grupas draugu un līdzgaitnieku kopš pirmsslavas perioda Hamburgā (Vācija); pats Dž. Lenons dziedāja, kā arī spēlēja akustisko un elektrisko ģitāru un klavieres. Dažos skaņdarbos šim trio ar klavierspēli pievienojās Billijs Prestons (Billy Preston) un F. Spektors, kuri bija piedalījušies arī nesen iznākušajā Beatles albumā Let It Be. Šo partneru izvēli noteica gan jauno dziesmu izteikti personiskais raksturs, gan vēlme tām nodrošināt impulsīvu, emocionāla pirmreizīguma un neatliekamības caurstrāvotu skanējumu, ko būtu grūti panākt lielākā sastāvā ar mazāk pazīstamiem mūziķiem.

Par F. Spektora devumu LP producēšanā sesiju dalībnieku starpā nav vienprātības. Dž. Lenons savulaik par viņu izteicies kā galveno producentu, bet R. Stārs dokumentālā filmā “Klasiskie albumi. John Lennon / Plastic Ono Band” (Classic Albums. John Lennon / Plastic Ono Band, 2008) stāsta, ka F. Spektora ieguldījums bijis neliels – par procesa tehnisko nodrošinājumu rūpējušies studijas inženieri, bet ieskaņoto materiālu miksējis pats Dž. Lenons. Savukārt J. Ono apgalvojusi, ka F. Spektors sesijās iesaistījies, kad darbs jau bijis pāri pusei, piebilstot – ja viņš albuma tapšanā būtu piedalījies kopš sākuma, tas izklausītos ievērojami citādāk. Šo pieņēmumu apstiprina fakts, ka LP nepiemīt F. Spektora profesionālajam rokrakstam raksturīgi vērienīgais, tā dēvētais skaņas sienas skanējums.

Atšķirībā no daudzu Beatles ierakstu izsmalcinātības, Plastic Ono Band skanējums ir robusti vienkāršs, bez īpašas apstrādes, ar minimālu studijas efektu pielietojumu. Dziesmas ierakstītas, vienlaikus spēlējot visam trio, taču iztiekot bez intensīvas iepriekšējas gatavošanās un izpildījuma kļūdu labošanas; tiecoties pēc kopskanējuma spontanitātes un vienotības, arī vokālu Dž. Lenons parasti ieskaņoja reizē ar instrumentālo pavadījumu, taču vairumā gadījumu tas vēlāk iedziedāts no jauna. Filmā “Klasiskie albumi. John Lennon / Plastic Ono Band” R. Stārs arī stāsta, ka pavadījuma vienkāršība pirmoreiz ļāvusi pilnībā atklāties Dž. Lenona balss emocionalitātei, un, kaut arī viņa psiholoģiskais stāvoklis bijis ļoti trausls, trio saskaņa un sesiju gaisotne bijusi viegla un brīva, bez spriedzes un domstarpībām.

Četrās nedēļās tika ieskaņotas 10 no LP iekļautajām 11 dziesmām (My Mummy’s Dead albumā skan demoversijā, ko Dž. Lenons ierakstījis terapijas kursa laikā ASV), kā arī J. Ono debijas soloalbums Yoko Ono / Plastic Ono Band – gan Dž. Lenona, gan J. Ono LP nāca klajā vienā dienā, ar gandrīz identisku noformējumu.

Personīgi, tostarp bērnības un ģimenes inspirēti motīvi raksturīgi visiem Dž. Lenona jaunrades periodiem, taču John Lennon / Plastic Ono Band ir viņa tematiski intīmākais LP, kurā ar populārajā mūzikā vēl nedzirdētu tiešumu un atklātību runāts par bērnības un pieaugšanas dramatismu, vecāku attieksmes un sabiedrības normu potenciāli traumatisko iespaidu uz personības veidošanos, kā arī mīlestības dziedinošo spēju.

Albumu ievada balāde Mother, kas sākas ar kapu zvana skaņām, turpinās ar vārdiem “Māte, tev biju es, bet man nebija tevis / Es tevi gribēju / Tu mani negribēji” [..] “Tēvs, tu pameti mani, bet es nepametu tevi / Man tevi vajadzēja / Tev mani nevajadzēja” un noslēdzas ar izmisīgi izkliegtu lūgumu “Mammu, neaizej / Tētiņ, nāc mājās”. Ar Mother dramatisko intensitāti spilgti kontrastē nepilnu minūti ilgā My Mummy’s Dead albuma noslēgumā. Kaut arī tās divu pantu teksts atsvešinātā bezkaislībā vēsta par pieauguša cilvēka emocionālo un psiholoģisko nespēju aptvert mātes nāvi, melodijai un dziedājumam piemīt trausli bērnišķīga izteiksmība, kas saasina LP izskaņas traģismu.

Šie skaņdarbi iezīmē albuma pamattematiku un noskaņu – autobiogrāfisku atsauču, emocionāla jutīguma, sociālas izolētības, neziņas un rezignācijas caurstrāvotas pašrefleksijas tajā mijas ar mīlestības piepildītu lirismu un brutāli griezīgu agresiju, kas kulminē ar “pirmatnēju” kliedzienu sēriju dziesmā Well Well Well.

Starp pazīstamākajiem Dž. Lenona soloperioda sacerējumiem ir Working Class Hero – akustiska folkbalāde, kas nereti uztverta kā politiska kreisuma ietekmēta britu šķiru sistēmas kritika un sabiedriska nonkonformisma slavinājums. Pats autors Working Class Hero komentējis ierasti nekonsekventi, 1970. gadā intervijā žurnālam Rolling Stone to atzīstot par revolucionāru dziesmu, kas veltīta “sabiedrības mašinērijas” apdraudētajai strādnieku šķirai, bet 1980. gadā savā pēdējā intervijā šim pašam izdevumam raksturojot kā sardonisku dziesmu, kam “nav nekāda sakara ar sociālismu”; tas esot vēstījums par viņa “īstenajiem panākumiem” – personības izaugsmi, attiecībām ar J. Ono un pasauli. Working Class Hero arī ir visvairāk interpretētais LP skaņdarbs, ko ieskaņojuši Marianna Feitfula (Marianne Faithfull); Screaming Trees; Deivids Bovijs (David Bowie) ar grupu Tin Machine; Green Day; Merilins Mensons (Marilyn Menson); Ozijs Osborns (Ozzy Osbourne) un citi izpildītāji.

Tikpat nozīmīga Dž. Lenona diskogrāfijā ir dziesma God: B. Prestona spēlētos gospeļmūzikas klavierakordos balstīta kompozīcija, kurā autors vispirms atklāj savu Dieva izpratni (“Dievs ir koncepts, ar ko mēs mērojam savas sāpes”), pēc tam ar vārdiem “es neticu” norobežojas no virknes personību un jēdzienu, kā arī reliģisku un filozofisku tekstu un prakšu, tostarp Bībeles, Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler), Jēzus Kristus, jogas, Bhagavadgītas, Boba Dilana (Bob Dylan, dziesmā minēts mūziķa īstais uzvārds “Cimmermans”, Zimmerman), Elvisa Preslija (Elvis Presley) un Beatles, līdz visbeidzot paziņo, ka tic tikai “sev un Joko”, šo atskārsmi saistot ar “atmošanos no sapņa” un “atdzimšanu”, kas parasti traktēta kā atteikšanās no identifikācijas ar Beatles un jauna dzīves posma pieteikums.

Neierasti intensīvās un personiski atklātās introspekcijas un ar hitsingla komercpotenciālu apveltītu dziesmu trūkuma dēļ pēc iznākšanas John Lennon / Plastic Ono Band guva neviennozīmīgu kritikas vērtējumu un iemantoja grūti klausāma darba reputāciju, sasniedzot 11. vietu Lielbritānijas albumu tabulā un 6. vietu ASV. 

Pats Dž. Lenons to uzskatīja par savu labāko darbu, un arī nākamajās desmitgadēs dominējošais kritikas viedoklis to bieži atzinis par vienu no viņa nozīmīgākajiem sasniegumiem, kas rokmūzikai sniedzis jaunu humānistisku dziļumu un iedvesmojis dažādu paaudžu autorus, kuru dziesmām tāpat raksturīga eksistenciāli atkailināta pašrefleksija un indivīda un sabiedrības vērtību pretstatījums – to skaitā ir Rodžers Voterss (Roger Waters), Lū Rīds (Lou Reed), Šineida O’Konora (Sinéad O’Connor), Kurts Kobeins (Kurt Cobain) un Toms Jorks (Thom Yorke).

2003. gadā pirmoreiz apkopotajā Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time) tas minēts 22. vietā, saraksta atjaunotajā redakcijā 2012. gadā – 23., bet 2020. gadā publicētajā versijā – 85. vietā, augstāk nekā jebkurš cits Beatles dalībnieku soloalbums.