Albums sākas ar titulskaņdarbu – izteiksmīgā Dž. Lenona spēlētā klavieru motīvā (to izstrādāt viņš sāka jau Beatles albuma Let It Be sesijās) balstītu dziesmu-fantāziju Imagine, kas aicina iztēloties harmoniski vienotu ideālo sabiedrību bez reliģijām, valstīm, kara, īpašuma, alkatības un bada, kas dotu iemeslu “nogalināt vai mirt”. Vienkāršā melodija un tikpat vienkārši tiešais vēstījums autora emocionāli apvaldītajā, trausli jutīgajā dziedājumā iegūst universālu, dažādu paaudžu un tautību klausītājiem saprotamu humānistisku vispārinājumu, pietuvojoties Dž. Lenona jaunrades ideālam, ko viņš grāmatā “Iztēlojies Džons Joko” (Imagine John Yoko, 2018) citētā intervijā raksturo kā “dziesmu, ko var dziedāt katrs, dziesmu, kas, iespējams, mani pārdzīvos”. Sākotnēji Imagine autorība tika attiecināta uz Dž. Lenonu vienpersoniski, taču viņš atzina, ka dziesmu sacerējis dzīvesbiedres poētiskā talanta un politisko uzskatu ietekmē, teksta ierosmi aizgūstot no J. Ono dzejoļa “Mākoņi” (Cloud Piece) rindas “Iedomājies pilošus mākoņus, izroc dārzā bedri un ieliec tos”, kas lasāma arī uz skaņuplates vāka; 2017. gadā J. Ono tika oficiāli atzīta par dziesmas līdzautori.
Vēl viena liriski spilgta un plaši pazīstama klavierbalāde (pie klavierēm N. Hopkinss) ir Jealous Guy, kuras varonis pārdzīvo greizsirdības, iekšējas nedrošības un sāpju rosinātu pāridarījumu iemīļotajai. Šo dziesmu Dž. Lenons ar citu tekstu un nosaukumu Child of Nature sāka sacerēt Beatles Indijas apmeklējumā 1968. gadā; kaut arī grupa ieskaņoja vairākas Child of Nature demoversijas dažādās gatavības stadijās, nevienā no Beatles albumiem Dž. Lenons to iekļaut nemēģināja.
Savukārt LP politisko ievirzi turpina dziesmas I Don’t Wanna Be a Soldier un Gimme Some Truth. Pirmajā ar individuālistisku patosu norobežojoties no militārisma un dažādām sabiedrības normas reprezentējošām profesionālā un sociālā statusa izpausmēm (neveiksminieks, bagātnieks, nabags, advokāts, zaglis, mācītājs), apšaubīta sabiedrības iekšējā hierarhija, kuras aplamību simbolizē karavīra nāve kaujaslaukā. I Don’t Wanna Be a Soldier skanējumā visuzskatāmāk izpaužas F. Spektoram raksturīgā producēšanas metode, tā dēvētā skaņas siena, un tas ir viens no pretrunīgāk vērtētajiem albuma skaņdarbiem, kas gan kritizēts par sabiedriski politisku naivumu un muzikālu vienmuļību, gan slavēts par mūzikas un vēstījuma saderību, gandrīz mehāniski monotonajiem frāžu atkārtojumiem veiksmīgi akcentējot teksta pausto eksistenciālā strupceļa sajūtu. Ar tituldziesmas sapņaino utopismu īpaši kontrastē Gimme Some Truth – vēl viens rokmūzikas ekspresijā sakņots skaņdarbs, kurā Dž. Lenons ar neiecietīgu kaismi, ko akcentē izteiksmīgs Dž. Harisona slaidģitāras solo, vēršas pret politiķu un citu sabiedrības elites pārstāvju liekulību un manipulatorismu savtīgu interešu vārdā.
Līdzās politiskam ideālismam un neapmierinātībai, kā arī introspektīvai pašrefleksijai kantrīroka skaņdarbā Crippled Inside, stilizētā blūzā It’s So Hard un romantiski maigā popdziesmā How, viena no LP pamattēmām ir mīlestība – šo tematiku pārstāv vēl viena liriska klavierbalāde Oh My Love, kuras pirmās versijas Dž. Lenons kolēģiem demonstrēja jau albuma The Beatles (1968) sesijās, un J. Ono veltīta optimistiska folkroka dziesma Oh Yoko! albuma izskaņā.
Īpaša vieta bijušo Beatles dalībnieku publiskajās attiecībās pēc grupas šķiršanās bija dziesmai How Do You Sleep? – atbildei uz P. Makartnija nesen izdotā albuma Ram (1971) dziesmā Too Many People pausto Dž. Lenona un J. Ono publisko aktivitāšu kritiku. Atšķirībā no P. Makartnija salīdzinoši diplomātiskā un netiešā izteiksmes veida, Dž. Lenons izceļas ar asu un nesaudzīgi tiešu reakciju, savam jaunības draugam un daudzu dziesmu līdzautoram piedēvējot mietpilsonisku atkarību no pieglaimīgu līdzgaitnieku un dzīvesbiedres, arī Ram un Too Many People līdzautores, Lindas Makartnijas (Linda McCartney) spriedumiem, kā arī radošu mazspēju, kas par spīti abu kopā pavadītajiem gadiem, to padarījusi par bezpersoniskas fona mūzikas autoru. Vēlāk, abu attiecībām atkal uzlabojoties, Dž. Lenons atzina, ka dziesma “nav par Polu, bet mani, īstenībā es uzbrūku pats sev”.
