Smago metālu raksturo masīvs, griezīgs, agresīvs un skaļš skanējums, skaļas elektriskās ģitāras ar deformētu skaņu, intensīva ritma sekcija un agresīvs, kliedzošs, ķērcošs vai rūcošs vokāls.

60. gadu 2. pusē angļu un amerikāņu grupas The Kinks; The Jimi Hendrix Experience; Cream; Jeff Beck Group; Iron Butterfly un citas radīja smago roku jeb hārdroku (hard rock), kam, atšķirībā no agrākās rokmūzikas, bija raksturīgs smagāks skanējums un ritmika, enerģiskāki ģitāru rifi, kaucoši ģitāras solo un agresīvi kliedzoši vokāli. Savukārt desmitgades izskaņā šīs žanriskās evolūcijas turpinājumā radās skanējums, kas vēlāk tika asociēts ar smago metālu – mūzika bija vēl skaļāka, disonējošāka un masīvāka, ģitāras skaņa vēl vairāk deformēta, kompozīciju attīstībā būtiskas kļuva bungu partijas, kā arī vokāli atkāpās iespējami tālu no tradicionālās dziedāšanas manieres, kliegšanu papildinot ar ķērkšanu, spiegšanu un citām nepieradinātām vokālām izpausmēm.

Nosaukums “smagais metāls” konkrēta mūzikas žanra apzīmēšanai tiek lietots kopš 20. gs. 60. gadu nogales, bet par plaši izplatītu terminu tas kļuva dažus gadus vēlāk. Tā izcelsme ir samērā neskaidra, tiek pieņemts, ka populārajā kultūrā un ar organisko ķīmiju nesaistītā kontekstā tas pirmoreiz lietots amerikāņu rakstnieka Viljama S. Berouza (William S. Burroughs) darbos, taču uz palikšanu rokmūzikā to iedzīvināja amerikāņu grupa Steppenwolf ar dziesmu Born To Be Wild (1968). Līdz pat 20. gs. 70. gadu 2. pusei termini “hard rock“ un ”heavy metal rock“ starptautiskajā mūzikas presē nereti lietoti kā sinonīmi.

Arī turpmāk smagā metāla attīstība nav nošķirama no smagā roka izaugsmes un transformācijām, un reizēm vieni un tie paši mūziķi tiek klasificēti kā piederīgi abiem žanriem. Bijuši vairāki mēģinājumi definēt principiālas atšķirības abu žanru starpā, tomēr skaidras un vispārpieņemtas definīcijas nav. Nedaudz vienkāršojot un vispārinot, iespējams secināt, ka hārdrokam piemīt gaišāka noskaņa, tas mēdz būt melodiskāks un ar izteiktākām blūza ietekmēm, bet smagā metāla skanējums ir agresīvāks, smagāks un intensīvāks, tumšu un draudīgu noskaņu pārpilns.

Par pirmajiem konsekventajiem smagā metāla (arī hārdroka) izpildītājiem uzskatāmas angļu grupas Led Zeppelin, Black Sabbath un Deep Purple, taču žanra attīstības agrīnajā stadijā būtiska nozīme bija arī citiem mūziķiem, tostarp amerikāņu psihedēliskā roka grupai Coven (Amerikas Savienotās Valstis, ASV), kas skatuves atribūtikā ieviesa galvaskausus, pentagrammas, melnas sveces un citus nāves un melnās maģijas tēmai raksturīgus artefaktus, kas kļuva par smago metālmūziku raksturojošiem elementiem. Savukārt amerikāņi Grand Funk Railroad vieni no pirmajiem atklāja smagā metāla grupu komerciālo panākumu galveno atslēgu – lielas koncertturnejas, uzstājoties sporta stadionos un arēnās. Eksperimentālā kārtā smagajam metālam epizodiski pievērsās arī grupa The Beatles, kuras kompozīcija Helter Skelter (1968) reizēm ierindota starp pirmajiem žanra paraugiem.

Māksliniecisku un komerciālu uzplaukumu smagais metāls piedzīvoja 20. gs. 70. gados, kad šajā stilā spēlējošas grupas guva popularitāti gan Eiropā, gan ASV, gan citur pasaulē, tostarp nonāca radio programmās – par pirmo metāla dziesmu, kas iekļauta regulārā radio rotācijā, nereti tiek uzskatīta grupas Mountain (ASV) kompozīciju Mississippi Queen (1970).

Īpašs fenomens ir Britu smagās mūzikas jaunais vilnis (New Wave of Britsh Heavy Metal, NWOBHM), kura pārstāvji (Motörhead; Saxon; Iron Maiden; Def Leppard u. c.) smago roku apvienoja ar pankmūzikas elementiem, radot vēl agresīvāku un tempā ātrāku mūziku; 70.  gadu 2. pusē radies kā protesta žanrs, 80. gadu sākumā NWOBHM ieguva plašu popularitāti. Šajā laikā attīstījās arī glammetāls (glam metal), ko raksturoja spilgti tērpi karnevāla estētikā, milzīga apjoma frizūras un plaša taustiņinstrumentu izmantošana.

Paralēli smagais metāls turpināja attīstīties arī ASV, īpaši Kalifornijas pavalstī, kur rezidēja grupas Van Halen; Ratt; Mötley Crüe un W.A.S.P.. Popularitātes virsotnes smagā metālmūzika ASV sasniedza 20. gs. 80. gadu vidū, kad piektā daļa no visiem pārdotajiem mūzikas ierakstiem bija radīti tieši šajā žanrā, tie skanēja mūzikas televīzijā MTV, savukārt veiksmīgākās grupas koncertēja pārpildītos stadionos un arēnās.

20. gs. 90. gados smagais metāls pamazām zaudēja popularitāti, atkāpjoties grāndža (grunge) un alternatīvā roka (alt rock) priekšā. Populārākie smagā metāla apakšžanri bija numetāls (nu metal), kas apvienoja hiphopa (hip hop) un nāves metāla (death metal) iezīmes, kā arī metālkors (metal core) – ekstrēms smagā pankroka un metālmūzikas sakausējums.

21. gs. pirmajās desmitgadēs smagais metāls pamazām atgriezās uz skatuves žanra klasiskajās izpausmēs, joprojām toni un žanra attīstību nosakot mūziķiem, kuri popularitāti iemantojuši jau 20. gs. 80. un 90. gados (Iron Maiden; Cannibal Corpse u. c.), tādējādi apliecinot zināmu radošo stagnāciju un māksliniecisku nostabilizēšanos.

20. gs. 80. gados smagais metāls turpināja attīstīties arī nekomerciālos virzienos, un tika izdalīti pieci galvenie apakšžanri, kas metālmūzikas vidi definē joprojām: trešmetāls (thrash metal), nāves metāls, blekmetāls (black metal), pauermetāls (powermetal) un drūmmetāls (doom metal).

Trešmetāls veidojies tiešā pankroka (punk rock) un hārdkora (hardcore; agresīvākais pankroka apakšžanrs) ietekmē; žanra galvenie pārstāvji jeb “trešmetāla lielais četrinieks” ir grupas Metallica; Anthrax; Megadeth un Slayer.

Nāves metāls tiek uzskatīts par smagā metāla ekstrēmo novirzienu, kam raksturīgs ļoti ātrs temps un agresija, savukārt dziesmu teksti apdzied vardarbību, arī sātanismu, vokāli ir ķērcoši griezīgi. Stilistikas nosaukums cēlies no amerikāņu grupas Death, citi slaveni nāves metāla pārstāvji ir Cannibal Corpse; Napalm Death; Morbid Angel.

Blekmetālu raksturo tumšas noskaņas, ambients skanējums, stipri deformēts ģitāru skanējums, neordināra dziedājuma maniere ar rūkšanu, spiegšanu, ķērkšanu. Dziesmu tekstos bieži sastopams pagānisma slavinājums un kristietības noliegums. Ievērojami pārstāvji: Venom; Hellhammer; Bathory; Mayhem; Burzum.

Pauermetālam piemīt ātrs ritms, izteikts melodiskums, simfonisks skanējums, kas parasti panākts ar taustiņinstrumentu palīdzību, dziesmu tematika lielākoties ir heroiska, tekstos daudz fantāzijas tēlu. Nozīmīgas pauermetāla grupas: Kamelot; Stratovarius; Dream Theater; Manowar; Avantasia. Atsevišķs pauermetāla apakšžanrs ir simfoniskais metāls (symphonic metal), kam līdzās iepriekšminētajām pazīmēm raksturīgi sieviešu vokāli – bieži vien akadēmiski skoloti. Spilgtākās grupas: Nightwish; Epica; Within Temptation.

Drūmmetāls ir viens no tumšākajiem smagā metāla atzariem, ko raksturo melanholiskas noskaņas un izteikti palēnināts temps, gotiski skumja, depresīva un nomācoša tematika. Par vienu no pirmajām drūmmetāla kompozīcijām tiek uzskatīta Beatles dziesma I Want You (She’s So Heavy; 1969). Zināmākie drūmmetāla izpildītāji: grupas Cathedral; Paradise Lost; My Dying Bride; Anathema; Theatre of Tragedy.

AC/DC; Anthrax; Avantasia; Bathory; Black Sabbath; Burzum; Cannibal Corpse; Coven; Death; Deep Purple; Deff Lepard; Grand Funk Railroad; Iron Maiden; Jane’s Addiction; Judas Priest; Kiss; Korn; Lamb of God; Led Zeppelin; Manowar; Metallica; Megadeth; Mayhem; Mötley Crüe; Motörhead; Morbid Angel; My Dying Bride; Napalm Death; Nightwish; Pantera; Rainbow; Saxon; Sepultura; Slayer; Slipknot; Steppenwolf; Van Halen; Venom