Kopā ar tās pamatā esošajām izloksnēm saukta arī par latgaliešu valodu (latgalīšu volūda), kas pieder indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupai. Agrāk dēvēta par pārejas formu starp lietuviešu un latviešu valodu (Adalberts Becenbergers, Adalbert Bezzenberger), par latviešu valodas dialektu vai latgaliešu izloksni (Antons Skrinda, pirmskara skolu sistēmā); par atsevišķu baltu valodu uzskatīta pirmskara Krievijas skolu grāmatās latgaliešiem, enciklopēdiskos izdevumos, vēlāk – latgaliskas izcelsmes trimdas valodnieku (Miķelis Bukšs, Leonards Latkovskis), arī mūsdienu zinātnieku darbos (Antons Breidaks, Vladimirs Toporovs (Владимир Николaевич Топорoв) un citi). Latgaliešu valoda kā dzimtā atzīmēta kādreizējo Krievijas Impērijas Vitebskas guberņas latviešu pārceļotāju un viņu pēcteču dokumentos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Mūsdienās pausts arī viedoklis par latgaliešu valodu kā reģionālo valodu.

Pēc 2011. gada tautskaites, ikdienā latgaliski runā 8,8 % (ap 165 000) Latvijas iedzīvotāju, Latgalē – 35,5 %, līdz 17 gadu vecumam 5,7 % (2012), tāpat tautieši ārzemēs (Krievijā, ASV, Kanādā, Zviedrijā, Austrālijā, Vācijā, Polijā, Lietuvā un citur). Precīzu datu trūkst.

Latgaliešu rakstu valodas pamatā esošās izloksnes ir latgaļu valodas turpinājums. To attīstību noteikusi novada kultūrvēsturiskā nošķirtība no pārējo latviešu teritorijām (sevišķi kopš Altmarkas pamiera 1629. gadā un līdz pat 1917. gadam). Literārās valodas izveidošanā liela loma bijusi katoļu garīdzniecībai, īpaši jezuītu darbībai Dienvidlatgalē. Apvienojoties ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem, 1917. gada Rēzeknes kongresā Latgales latvieši patur pilnīgas pašnoteikšanās tiesības arī valodas lietojumā; starpkaru Latvijas Republikā latgaliešu literārā valoda Latgalē dominē skolās, lietvedībā, tā tiek kopta, tās prasme ir priekšrocība, stājoties darbā. Kopš 1934. gada lietojums ierobežots, 1940.–1988. gadā drukas darbu pārrāvums (izņemot 1943.–1944. gadu un trimdu), valodai saglabājoties runas formā un privātā lietojumā, arī baznīcā.

Latgaliešu literārā valoda ir vēsturiski izveidojies latviešu valodas paveids.

Rakstības pamatā latīņu alfabēts. 18.–20. gs. tekstos izmantoti poļu grafikas elementi (grafēmas ć, ń, ś, ź, ł, ż, burtkopas cz, sz, rz, burts i kā iepriekšējā līdzskaņa mīkstinājums, divskaņu otrs komponents apzīmēts ar y (ay u. c.), vēlāk j (aj)). Mūsdienu grafiskā sistēma kopš 20. gs. sākuma. Alfabēts: Aa, Āā, Bb, Cc, Čč, Dd, Ee, Ēē, Ff, Gg, Ģģ, Hh, Ii, Yy, Īī, Jj, Kk, Ķķ, Ll, Ļļ, Mm, Nn, Ņņ, Oo, Ōō, Pp, Rr, Ss, Šš, Tt, Uu, Ūū, Vv, Zz, Žž.

Diakritiskās zīmes tiek izmantotas patskaņu garuma (ˉ), līdzskaņu mīkstuma (,) un šņāceņu (ˇ) apzīmēšanai. Grafiski netiek šķirti šaurie un platie e, ē (ezs ēss [es′s′ ǣs′s′] ‘ezis ēdīs’). Fonēmas /i/ variantu pēc cietajiem līdzskaņiem apzīmē ar burtu y (vysta ‘vista’). Grafēma ō kādu laiku lietota /uo/ apzīmēšanai. Priekšējās rindas patskaņu grafēmas vienlaikus rāda arī iepriekšējā līdzskaņa mīkstumu (bruoli [l′] ‘brāļi; brāli’, stuņde [d′] ‘stunda’); citās pozīcijās mīkstums paliek neatspoguļots (ceļt [t′] ‘celt’, stum [m′] ‘stum’, usne [s′]), izņemot /l′/ un /n′/ (patlaban arī /k′/ un /g′/), kam pievieno komatu: ļ, ņ, ķ, ģ.

Latgaliešu literārās valodas fonoloģiskā sistēma balstās centrālās Latgales izloksnēs. Patskaņu sistēma ir četrstūraina, to veido opozīcijas pēc garuma, rindas un pacēluma (1. tabula). Šai sistēmā ietilpst arī mainīga pacēluma patskaņi /ie/ un /uo/, ko daudzi valodnieki uzskata par diftongiem. /u/, /ū/, /o/, /ō/, /uo/ ir labializēti. Svešvārdos garie patskaņi ir reti. 

Latgaliešu literārās valodas līdzskaņu sistēmā (2. tabula) trūkst vidējo mēleņu (izņemot /j/), bet ļoti raksturīga ir cieto un mīksto līdzskaņu opozīcija: /b/ : /b′/, /c/ : /c′/ un citas (literārajā valodā, bet ne izloksnēs, mīksto pāru nav alveolārajiem līdzskaņiem). Šī konsonantisma iezīme krasi atšķir latgaliešu literāro valodu no latviešu literārās valodas un vieno ar lietuviešu valodu. Fonēmas /f/, /f′/ un /x/, /x′/ sastopamas jaunākos aizguvumos. Lūpeņi spraudzeņi /f/, /f′/ un /v/, /v′/ ir labiodentāli, citi lūpeņi – bilabiāli. 

Ir īsās un garās zilbes. Garās zilbes veido garie patskaņi vai divu fonēmu savienojumi zilbes kodolā, kurus ierasts dalīt divskaņos (ai, iu u. c.) un diftongiskajos savienojumos (īss patskanis + nāsenis vai plūdenis: am, eļ un citi). Tajās šķir divas zilbes intonācijas – krītošo un lauzto: kreit [krèit], lauž [laûš]), maņ [màn′] ‘man’, viņ [v′in̂′] ‘vien’. Biežāk lietotie latgaliešu literārās valodas divskaņi ir: /ai/ (laiks), /au/ (tauta), /ei/ (teirums), /æi/ (meita), /iu/ (pēc mīkstajiem līdzskaņiem [iu]: jiusu, pēc cietajiem — [yu]: myusu), izloksnēs un aizguvumos arī /oi/, /ou/, /ui/, /eu/, /æu/ un citi.

Uzsvars ir pirmajā zilbē, izņemot dažus vārddarināšanas modeļus (ni·vīns, pa·vysam, tī·pat), atsevišķus vārdus (vy·sod ‘vienmēr’), jaunākus aizguvumus (tor·nado), emfātiskas runas gadījumus (pasa·smīdams ‘pasmiedamies’). Vārdā paļdis! uzsvērta pirmā zilbe.

Latgaliešu literārā valoda ir bagāta ar skaņu mijām. Mantotās mijas ir kopīgas visiem latviešu valodas paveidiem (3. tabula), jaunākas – atšķiras. Latgaliešu literārās valodas vokālismā dažādās pozīcijās izveidojušās pārskaņas: velārā (pirms cietā līdzskaņa: gaļveņa ~ golva, ledeņš ~ lads ‘ledutiņš ~ ledus’, sileņš ~ syls, bierzeņš ~ bārzs), palatālā (pirms mīkstā līdzskaņa: jis plieš ~ tu pl[ǣ]s) un pacēluma (pirms šaurā patskaņa: jis s[ǣ]d ~ tu siedi). Konsonantismam raksturīga regulāra cietā un mīkstā līdzskaņa mija priekšējās rindas patskaņu vai citu mīksto līdzskaņu priekšā: kūks ~ kū[k′]i, izbāgu ~ i[z′b′]ēdz. Šī asimilācija ir arī progresīva: lelys egli[s′], es ceļūs ~ tu celī[s′] ‘celies’, gols ~ meļ[s′] ‘melis’. Mīkstuma ziņā patskaņiem un līdzskaņiem ir tieksme saskanēt visā vārdā: vacs vecs [v′ec′s′] ‘vecs vecis’, sytūs ~ sitīs [s′it′īs′] ‘sitos ~ sities’ (šī parādība ir salīdzināma ar somugru valodu skaņu harmoniju). Līdzskaņa mīkstums/cietums ietekmē nākamo patskani: /a/, /ā/ vietā aiz mīkstā līdzskaņa tiek runāti /æ/, /ǣ/ (sal. Gutāns un Guļāns [ǣ]); fonēmai /i/ ir pozicionāls variants [y] aiz cieta līdzskaņa: sileņš ~ syls. 

Asimilācija balsīguma ziņā ir līdzīga latviešu literārajai valodai, bet vārda beigās balsīgos līdzskaņus nomaina nebalsīgie: jis izklīdz [..s..c], apguož [..b..š]. Mīksto līdzskaņu lietojumā vārda beigās ierobežojuma nav: dareit [t′], byus [s′], tu sauc [c′], kaļ [l′]. Nav nebalsīgo troksneņu pagarinājuma starp īsām zilbēm: lopa [lo‑pa], sal. latviešu literārās valodas lapa [lap‑pa] (tādējādi vaļējās zilbes latgaliešu literārajā valodā ir parastākas). Fonēmai /n/ nav pozicionālā varianta [ŋ] k, g priekšā: banka [banka] (salīdzinājumam latviešu literārās valodas [baŋka]). Vārda beigās ‑ns, ‑ņš izrunā kā [nc], [ņč]: muns zirdzeņš [munc z′irʒ′æn′č].

Abiem latviešu valodas paveidiem gramatiskā sistēma kopumā ir līdzīga.

Lietvārdu locīšanas paradigmu organizēšanā latgaliešu literārajā valodā liela loma ir celma beigu līdzskanim, nevis vēsturiskajam tematiskajam patskanim: polarizējas “cietā” un “mīkstā” locīšana (kolns, kolnam — bruoļs [‑s′], bruoļam [‑æm]; mola, molys, molai — gaļa [‑æ], galis [‑is′], gaļai [‑æi] = sakne [‑æ], saknis [‑is′], saknei [‑æi]). Pastāv atšķirības no latviešu literārās valodas deklinācijā (dzīsme, sieņs ‘sēne’), dzimtē (vīriešu dzimtē pāds ‘pēda’, pasauļs ‘pasaule’, sieviešu dzimtē alkiune ‘elkonis’, prīca ‘prieks’), skaitlī (vienskaitlī dyune ‘dūņas’, īsna ‘iesnas’, daudzskaitlī dzārys ‘slāpes’, sirds ‘dusmas’). Daudz kopdzimtes vārdu: klouga ‘pļāpa’, murza ‘sušķis, sušķe’; arī uzvārdi: Geiba, Zeile / Zeiļa, Batņa. Sastopams senais divskaitlis: stuov d(i)veju rotu ‘stāv divēji rati’, pa div gūvs turēja ‘pa divām govīm turēja’. Saglabājušies attieksmes īpašības vārdi ar piedēkli -iņ-: dzeļziņs ‘dzelzs’ pūds, kūcine ‘koka’ laiva. Īpaša ir daudzskaitļa ģenitīva noteiktā galotne ‑ūs, ko lieto paralēli atbilstošajai latviešu literārajā valodā: lobūs / lobū draugu. Līdzīgi arī vietniekvārdos: tūs / tū. 3. personas vietniekvārdi ir jis, jei, jī, juos, latviešu literārās valodas norādāmajiem vietniekvārdiem šis, šī atbilst itys, itei, savukārt šys, šei plaši izmanto atstāstījumā 3. personas vietniekvārda funkcijā. Vietniekvārdus kurs, kura lieto arī ar noteikto galotni: kurais, kuruo / kurei. Vienskaitļa 1. un 2. personā un atgriezeniskā vietniekvārda ģenitīvā lieto paralēlformas mane / mani, teve / tevi, seve / sevi. Ir liela nenoteikto vietniekvārdu daudzveidība, to darināšanā izmanto partikulas kod, koč (kod / koč kas), kazyn (kazyn kaids), nazyn (nazyn kur), naz (nazkod), divdabi nabejs ‘nebijis’ (kurs nabejs) un citus. Kārtas skaitļa vārdus lieto arī ar nenoteikto galotni: pīkts, sasts.

Verbu konjugācijā ir saglabāti vecie tematiskie patskaņi — tagadnē i-celmi (gulim, dzīdim), pagātnē ē-celmi (brauce, vede; vienskaitļa 1. personā realizējas j noteiktā mija: brauču, vežu). Verbu ar -āt un -uot locīšana tagadnē un pagātnē sakrīt — tagadnē skoloju, mozgoju, pagātnē tiek lietoti piedēkļi -uoj- un -ov-: skoluoja, mozguoja / skolova, mozgova. Sekundāro verbu tagadnē līdzskanis j saglabājas, piedēkļa patskaņi saīsinās: dūmoj, meklej. Nākotnes formas verbiem, kam sakne beidzas ar s, z, t, d, veido bez ī iesprauduma: leišsu [šš], leiss [s′s′]; spraudzenis nezūd arī izskaņas -šana priekšā: leisšona ‘līšana’ no leist 'līst' (salīdzinājumam leišona ‘līšana’ no leit ‘līt’).

Vēlējuma izteiksmē pastāv paralēlas lokāmās formas: es ītu / ītum, tu ītu / ītim, mes ītu / ītumem, jius ītu / ītumet. Vajadzības izteikšanai parastākas ir aprakstošas konstrukcijas (vajag īt), nevis debitīva formas (juoīt). Atstāstot lieto īpašus tagadnes un nākotnes lokāmos divdabjus: šys skrīns, šei skrīnūte, šī skrīnūši, šuos skrīnūšys ‘šis, šī, šie, šās skrienot’, šys skrīškys, šei skrīškūte, šī skrīškūši, šuos skrīškūšys ‘šis, šī, šie, šās skriešot’. Verbu atgriezeniskās formas veido ar morfēmas ‑sa‑ iespraudumu starp priedēkli un sakni: sasatikt ‘satikties’. Dzīvas ir supīna formas: īt apsavārtu ‘iet (ap)skatīties’, brauce mauduotūs ‘brauca peldēties’.

Adverbus veido arī ar galotni ‑ai: vieli / vālu / vālai, raksturīga līdzskaņu mija: vīnaiži ‘vienādi’, gryuši ‘smagi’. Lieto no latviešu literārās valodas atšķirīgus prievārdus: apleik ‘ap, apkārt’, da ‘līdz; pie’; saikļus: i ‘gan; arī; un’, na — a (na jis vaineigs, a jei ‘nevis viņš vainīgs, bet viņa’), ci — ci (ci vīns, ci ūtrys ‘vai nu viens, vai otrs’) u. c.; partikulas nui ‘jā’, nā ‘nē’, kab ‘lai’ (kab tu tai nūītu!), koč ‘kaut’; izsauksmes vārdus: avui-avui!, dzie!, jeta-jeta!, Jezus Mareja!; ir bagātīga onomatopoēze.

Raksturīga sintakses īpatnība ir dzīvāks ģenitīva lietojums ar verbiem. Latgaliešu literārajā valodā obligāts ir nolieguma ģenitīvs: nalosu ūgu, nadora dorba. Aktīvs ir daļas ģenitīvs: dūdit sīra! ‘dodiet (kaut cik) siera!’, atgrīzt maizis ‘nogriezt (gabalu) maizes’. Ģenitīvs lietojams saistījumā ar atsevišķiem verbiem: gaidom leita ‘gaidām lietu’, sauc dāla ‘sauc dēlu’. Prievārdi, kas biedrojas ar ģenitīvu vienskaitlī, saglabā šo pārvaldījumu arī daudzskaitlī: bez zūbu ‘bez zobiem’, zam kūku ‘zem kokiem’.

Vārdu krājuma pamatu veido dažāda vecuma slāņu mantotie vārdi, daļu latviešu literārajā valodā nepazīst: jis ‘viņš’, atbuost ‘apnikt’, palāda ‘pūce’, komuot ‘mocīt’, lyzguot ‘laizīt’. Citiem nesakrīt nozīmes: cīš(i) ‘ļoti’, soldons ‘salds’; īpaši prievārdiem: pa (pazeit pa bolsam ‘pazīt pēc balss’), zam ‘pirms’ (zam lieta ‘lietum tuvojoties’). Aizguvumi lielākoties no slāvu valodām (bieži tur, kur latviešu literārajā valodā ir ģermānismi: prūds ‘dīķis’, sukne ‘kleita’). Personvārdu sistēma līdzinās poļu un lietuviešu valodai, ievērotas katoļu kristāmvārdu došanas tradīcijas, antroponīmiem ciešs sakars ar apdzīvoto vietu nosaukumiem.

Latgaliešu literārās valodas pamatā esošās izloksnes atšķiras no latviešu literārās valodas pamatā esošajām ar daudzām (pozicionālām) vokālisma pārmaiņām (ie, uo ~ ī, ū; ī > ei, ū ~ yu / iu, a ~ o, ā > uo, e /æ/ un ē /ǣ/ ~ a, ā; ē /ē/ > ie) un konsekventu cieto un mīksto līdzskaņu opozīciju.

Latgales izlokšņu fonētikas un morfoloģijas īpatnības pirmā ir sistematizējusi un kartējusi Velta Rūķe (1939; 1. attēls). Fonētiskās atšķirības pētījis un to aprakstus precizējis A. Breidaks (latgalisko izlokšņu 30 karšu atlants 1996 = 2007), tās rāda arī “Latviešu valodas dialektu atlants. Fonētika” (2013). V. Rūķe uzskata, ka šķirama ziemeļu (ZL), dienvidrietumu un Austrumlatgales (AL) izlokšņu grupa, beidzamajā ietverot Dienvidlatgales (DL) izloksnes tām raksturīgā līdzskaņu /k′/, /g′/ lietojuma citur runātā /č/, /ǯ/ vietā dēļ: kakis, zuogis // kačs, zuodžs. DL izloksnēm raksturīgi substantīvu i‑celmi blakus ē‑celmiem: ups / upe, prīds / prīde, jā‑ un ē‑celmu formu sakritums un tuvināšanās i-celmiem realizējas atšķirīgi: daudzskaitļa datīvā rūceņom, prīdem, acim Izvaltā, rūceņom, prīd′om, ac′om Kalupē (šādi arī AL). Vairākas DL izlokšņu īpatnības sakrīt ar vēl kādu latgalisko izlokšņu grupu: līdzīgi kā ZL, šeit pagātnē lieto avā‑celmus: skolova / skolava / skolāva; daudzās izloksnēs paradigmā tuvinās jā-celmi un ē-celmi. Daļu DL un centrālās Latgales izlokšņu (CL) vieno tagadnes o- un ā-celmu daudzskaitļa 1. personas šķīrums: dorom, valkam, kāda nav AL un ZL, kur tiek vienādotas arī refleksīvās formas: sytās / sytuos, doruos / dorās.

AL izloksnēs lieto refleksīvo morfēmu -za- arī aiz priedēkļiem, kas beidzas ar patskani: sazatikt, citur Latgalē – sasatikt. Verbu tagadnes formās izmanto līdzskaņa ņ (nežņu ‘nesu’ Nirzā) vai ļ (īmļu ‘eju’, skoloiļu ‘skaloju’ Zvirgzdenē) iespraudumu. Šaurāks areāls ir piedēkļu ‑uo‑ aizstājumam ar ‑oi‑: loboiks, mozgoit.

Daļai CL izlokšņu verbu raksturīgs infinitīvu ar ‑eit un ‑ēt (tātad arī pagātnē 3. personā ‑ej‑ un ‑ēj‑) sakritums: salīdzinājumam – latgaliešu literārās valodas laseit, gulēt; laseja, gulēja un izlokšņu lasēt, gulēt; lasēje, gulēje (AL lasēja, gulēja). Noteiktās galotnes ‑ais vietā (arī AL) ir ‑īs (‑ȳs): lobais, pyrmais vietā lobīs, pyrmīs. Paplašināto galotņu formants ir ‑ej‑ (nevis ‑aj‑, kā DL un literārajā latviešu valodā).

ZL izloksnes no latgaliešu literārās valodas atšķiras visvairāk un galvenokārt fonētiski: au > ou (kouls), ai > ei aiz k, g (kei geiļs), a saglabājas neuzsvērtā pozīcijā (vokars, gobals), ī – piedēkļos (zeilīte). Saknes zilbju ī un ū diftongizācija vietumis ir daļēja (Žīi̯guri / Žeiguri).

Rietumlatgales izloksnēs nenotiek ie, uo > ī, ū un deminutīvos, tāpat kā ZL, saglabājas -iņš (citur ir -eņš resp. -eņč / AL -eņc: mozeņš teleņš).

Pastāv atšķirības leksikā, semantikā: AL tiemēt / DL vērtīs ‘skatīties’, ZL morgs ‘plīvurs’, voskans ‘dzeltens’, ZL un AL juot ‘braukt’, DL syurs ‘sāļš’ un citas.

Latgaliešu literārās valodas pamatā ir DL izloksnes. Ar laiku notikusi tuvināšanās CL un AL izloksnēm. Tas noteicis variantu pastāvēšanu visos valodas normēšanas posmos (puke // puče, daudzskaitļa ģenitīvā jaunūs // jaunū, skolova // skoluoja, ‑as, ‑es vai ‑ys, ‑is vienskaitļa ģenitīvā un daudzskaitļa nominatīvā, akuzatīvā), dažu rakstu formu nestabilitāti (yudiņs vai iudiņs, koklys vai kokls).

Raksturīgas DL izlokšņu īpatnības rāda pirmā līdz mūsdienām saglabājusies latgaliešu grāmata “Evaņģēliji visam gadam..” (Viļņa, 1753; Evangelia toto anno..; 2. attēls): vēlējuma izteiksmes formas ar šķirtām personu galotnēm (runuotumem ‘mēs runātu’, byutubet / byutumet ‘jūs būtu’), ā‑ un ē‑celma šķīrums pagātnē (lyka, nese), piedēkļa -ov- izmantojums, refleksīvās morfēmas -sa-, vietumis ‑si‑, iespraudums starp priedēkli un sakni (sasylasija). Arī turpmākās 18. gs. un 19. gs. sākuma grāmatas, galvenokārt reliģiska satura, iespiež Viļņā vai Polockā, tāpat kā lietuviešiem, uz poļu grafiskās sistēmas bāzes. Pirmā iespiestā latgaliešu gramatika ir “Inflantijas latviešu gramatika..” (Viļņa, 1817; Grammatyka Inflansko-Łotewska..). Latgaliešu rakstniecību bagātina Krāslavas Garīgā semināra beidzēji, tas notiek arī ar laicīga satura darbiem. Iznāk Jezupa Akeleviča (Józef Akielewicz) “Eysa mociba ap audzeyszonu biszu” (Viļņa, 1832), Jezupa Macileviča (Józef Macilewicz) populārzinātniskā “Pawujciejszona un wyssajdi sposobi” (Viļņa, 1850), Jana Kurmina “Poļu-latīņu-latviešu vārdnīca” (Viļņa, 1858; Słownik Polsko Łacinsko Łotewski). Drukas aizliegums latīņu burtiem (1865–1904) pārtrauc rakstības un aizkavē latgaliešu kultūras attīstību. Latgalē ienāk kontrabandas izdevumi, rodas rokraksta literatūra (Vincents Leika, Francis Škesters, Juoņs Seiļs, Andrivs Jūrdžs un citi). Latgaliešu valodas un kultūras izpētei 19. gs. beigās pievēršas cittautieši (Gustavs Manteifels, A. Becenbergers, Eduards Volteris, Stefanija Uļanovska).

Pirmā Latgales latviešu, respektīvi, latgaliešu inteliģences, paaudze veidojas Pēterburgā. Latgaliešu literārās valodas normēšanas sākumi saistāmi ar topošajiem katoļu mācītājiem garīgajā seminārā un akadēmijā, izglītojamiem citās šejienes skolās. Ortogrāfijas apspriedes Pēterburgā 1903. gadā, Rēzeknē 1907. gadā (A. Skrindas 1908. gada gramatikas pamats), 1918., 1921. gadā, Rīgā 1923., 1927.–1928. gadā (Pītera Stroda 1933. gada gramatikas pamats), trimdā Kanādā 1972. gadā (M. Bukša 1973. gada gramatikas pamats).

Pirmā pašu latgaliešu sagatavotā gramatika ir A. Skrindas “Latwìšu wolúdas gramatika” (1908) (3. attēls), ietver tuvinājumus vidus dialekta latviešu rakstu valodai. 1927.–1928. gadā Ortogrāfijas komisiju vada P. Strods, darbu koordinē Bronislavs Spūļs, apspriežu lēmumi rezultējas Izglītības ministrijas apstiprinātos ortogrāfijas noteikumos (1929), tiek ievēroti skolas grāmatās, periodikā, daiļdarbos. Tālākai virzībai traucē sabiedrības konservatīvisms, arī izlokšņu izpēte pirmskara Latvijā nav pietiekama.

Latgaliešu literārās valodas kopšana ir turpinājusies trimdā (L. Latkovskis, M. Bukšs, Valdis Juris Zeps, Jāzeps Lelis), atspoguļota latgaliešu periodikā: avīzē “Latgola” (kopš 1955. gada) “Latgolas Bolss” (1946–1984), žurnālā “Dzeive” (1948–1988), rakstu krājumā “Acta Latgalica” (septiņi sējumi, 1965–1981).

Latgaliskie izdevumi Latvijā ir kopš 20. gs. 80. gadu beigām (Latgales Kultūras centra izdevniecība dibināta 1990. gadā, vada Jānis Elksnis). Turpinās latgaliešu valodas izpēte, notiek Latgales Pētniecības institūta konferences (kopš 1992. gada), iznāk “Acta Latgalica” (8.–13. sējums; 1993–2004); kopšana turpinās valodnieka A. Breidaka vadībā. Kopš 2003. gada darbojas Latviešu valodas ekspertu komisijas Latgaliešu rakstu valodas apakškomisija, izdoti “Latgaliešu pareizrakstības noteikumi” (2008). Latgalistikas konferences kopš 2008. gada, iznāk “Latgalistikys kongresu materiali” (2008–2015), “Via Latgalica” (2008–2018). Inovatīvas izstrādes Rēzeknes Augstskolā (tagad Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija): “Valodas Austrumlatgalē” (2009), “Lingvoteritoriālā vārdnīca” (2012), latgaliešu valodas korpusi (2007–2013).

Latgaliešu literārā valoda tiek pētīta ārzemēs (Krievijā, Polijā, Vācijā, Lietuvā), 2011. gadā iznākusi Nikoles Nauas (Nicole Nau) latgaliešu valodas gramatika.

Skolās notiek fakultatīvas latgaliešu valodas stundas, iznāk mācību līdzekļi: “Latgalīšu ābece (lementars)” (1992), “Skreineite” (2017), "Olūteņš" (2018), tomēr izglītības sfērā latgaliešu literārā valoda nav atgriezusies. 1917. gada Rēzeknes kongresa atceres konferencē 2017. gadā aktualizēts latgaliešu valodas lietojuma un statusa jautājums.