20. gs. 60. gados F. Ardī bija viena no pazīstamākām franču modernās popmūzikas izpildītājām, bet viņas publiskais tēls daudzās valstīs simbolizēja tā dēvēto jaunās parīzietes stilu un eleganci. Pārsvarā dziedot melanholiski sentimentālas, mīlestības ilgu, vientulības un dzīves ritējuma neatgriezeniskuma caurstrāvotas balādes, muzikālo darbību F. Ardī turpināja vairāk nekā 50 gadus un līdz pat mūža beigām saglabāja neformālu, preses bieži pieminētu Francijas “nacionālā dārguma” statusu.

F. Ardī vecāki nebija precējušies, un tēvam bija cita ģimene, tādēļ dziedātāju un viņas jaunāko māsu audzināja tikai māte. Viņas bērnība aizritēja pieticīgos materiālos apstākļos, bez tuvinieku iedrošinājuma un sirsnības. Būdama noslēgta, bikla un vienaudžu starpā juzdamās neiederīga, mierinājumu meitene guva mūzikā. Vispirms viņa aizrāvās ar franču izpildītājiem Šarlu Trenē (Charles Trenet), Edīti Piafu (Édith Piaf) un Šarlu Aznavūru (Charles Aznavour), pēc tam arī ar Žaku Brelu (Jacques Brel) un Radio Luxembourg atskaņotajiem amerikāņu un britu dziedātajiem.

Kad 16 gadu vecumā F. Ardī ar labām sekmēm priekšlaikus absolvēja vidusskolu, tēvs viņai uzdāvināja ģitāru. Apguvusi instrumenta spēles pamatus, viņa sāka sacerēt dziesmas un paralēli vācu valodas studijām Parīzes universitātē (Université de Paris) uzstājās nelielā kafejnīcā, kā arī apmeklēja dziedātājas Mireijas Hartušas (Mireille Hartuch) vadīto jauno vokālistu skolu. 1961. gada beigās septiņpadsmit gadus vecā mūziķe noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Disques Vogue.

1962. gada rudenī Francijā notika referendums par valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību. Referenduma rezultāti tika izziņoti televīzijas (TV) tiešraidē, bet tās pārtraukumā F. Ardī izpildīja nesen izdoto debijas singlu Tous les garçons et les filles – romantisku balādi, kuras varone, noraugoties uz zēniem un meitenēm pilsētas ielās, ar smeldzi apcer savu vientulību. Tous les garçons et les filles, tāpat kā vairums dziedātājas 60. gadu ierakstu, iekļāvās kontinentālajā Eiropā aktuālajā jauniešu mūzikas stilistikā, kas bija pazīstamā kā “jē-jē” (yé-yé) un apvienoja franču šansonu ar angloamerikānisko popu un rokenrolu.

Pēc TV pārraides dziesma kļuva populāra gan Francijā, kur 15 nedēļas saglabāja Nr. 1 pozīciju, gan starptautiskā mērogā, sagādājot savai izpildītājai (F. Ardī bija arī teksta autore un mūzikas līdzautore) milzīgu publicitāti, kas nodrošināja slavenu modes dizaineru (Īvs Senlorāns, Yves Saint Laurent, Pako Rabane, Paco Rabanne, un citi) sadarbības piedāvājumus un epizodiskas lomas ievērojamu kinorežisoru (Rožē Vadims, Roger Vadim, Žans Liks Godārs, Jean-Luc Godard, Klods Lelušs, Claude Lelouch, un citi) filmās; viens no viņas pamanāmākajiem kinodarbiem ir loma Džona Frankenhaimera, (John Frakenheimer) autosporta drāmā “Lielā balva” (Grand Prix, 1966).

Pateicoties izskatīgai sejai, slaidam, trausli zēniskam augumam un atturīgi vienkāršai elegancei, kas precīzi sasaucās ar viņas mūzikas skanējumu, 60. gadu pirmajā pusē F. Ardī kļuva par vienu no pasaulē pazīstamākajām savas paaudzes francūzietēm. Memuāros viņa atzinusi, ka angļu valodas presi viņa vairāk interesējusi kā “franču stila vēstnese”, nevis dziedātāja.

1963. gadā F. Ardī ar pašsacerētu dziesmu L’amour s’en va pārstāvot Monako ieguva piekto vietu Eirovīzijas dziesmu konkursā (Eurovision Song Contest), bet 1965. gadā iedziedāja vienu no saviem starptautiski pazīstamākiem hitiem All Over the World (franču nosaukums Dans le monde entier).

Dziedātājas karjeras pirmais, ar ierakstu kompāniju Vogue saistītais periods ilga līdz 1968. gadam, un tajā viņa ieskaņoja daudzus vēlāk franču popmūzikas klasikai piederīgus skaņdarbus: Le temps de l’amour; Le premier bonheur du jour; Mon amie la rose; L’amitié un citus. Populārākās dziesmas viņa izpildīja ne vien franciski, bet arī itāliski, vāciski, angliski un spāniski.

Jaunu māksliniecisko briedumu apliecināja albums Comment te dire adieu (1968) ar divām slavenām interpretācijām: vēl mazpazīstamā Leonarda Koena (Leonard Cohen) balādi Suzanne un albuma tituldziesmu, kas gadu iepriekš bija guvusi ievērību angļu dziedātājas Veras Linnas (Vera Lynn) izpildījumā (oriģinālnosaukums It Hurts to Say Goobye, autori Arnolds Glends, Arnold Gland, un Džeks Golds, Jack Gold), bet turpmāk kļuva plaši pazīstama F. Ardī versijā ar Serža Gensbūra (Serge Gainsbourg) franču tekstu un aranžējumu.

Paškritiski apzinoties gan savas kautrīgās dabas nepiemērotību skatuvei, gan komponistes spēju ierobežotību, 60. gadu nogalē F. Ardī beidza regulāru koncertdarbību un arvien retāk sacerēja mūziku, vairāk sadarbojoties ar citiem autoriem (dziesmu tekstus viņa rakstīja līdz pat karjeras beigām).

Šajā laikā arī aizsākās F. Ardī ilggadējās attiecības ar dziedātāju Žaku Dutronu (Jacques Dutronc), kurš, līdzīgi viņai pašai, bija viens no radoši pastāvīgākajiem jē-jē kustības pārstāvjiem.

Beidzot sadarbību ar Vogue, F. Ardī nodibināja producentkompāniju un mūzikas izdevniecību, noslēdza līgumu ar nelielu ierakstu kompāniju Sonopresse un ieskaņoja dažus no saviem ievērojamākajiem albumiem, kuru mākslinieciskā vērtība ievērojami pārsniedza jē-jē klišejiskumu. Kaut arī publiskie panākumi pēc novēršanās no popdziedātājas ampluā bija nepastāvīgi, vēlāk F. Ardī atzina, ka tieši 70. gadu sākumā muzikālā darbība viņai sniegusi lielāko gandarījumu.

1971. gadā klajā nāca albums La Question, kas sacerēts ar Parīzē mītošu brazīliešu mūziķi Valenzia Zaņi da Silva (Valenzia Zagni da Silva, skatuves vārds Tuka, Tuca). Tajā dzirdamas bosanovas tradīcijās ieturētas dziesmas ar Tukas akustiskās ģitāras un kontrabasa akompanējumu, ko papildina F. Ardī balsi izteiksmīgi akcentējoši stīgu aranžējumi. Savukārt albuma tematiku un melanholisko rezignāciju ietekmēja F. Ardī un Ž. Dutrona savstarpējo attiecību sarežģījumi. Par spīti slavinošām recenzijām La Question jutekliskajai introspekcijai neizdevās piesaistīt plašas publikas uzmanību, taču nākamajās desmitgadēs tas bieži ierindots starp franču mūzikas ievērojamākajiem ierakstiem.

Pēc šā eksperimenta F. Ardī, atkal pārsteidzot publiku un kritiķus, pievērsās franču popa sintēzei ar angloamerikānisko folkmūziku un kantriroku. Vispārliecinošāk šis pavērsiens realizēts lielākoties Anglijā ieskaņotos albumos If You Listen (1971) un Et si je m’en vais avant toi (1972); F. Ardī plānos bija arī sadarbība ar angļu folkroka dziesminieku Niku Dreiku (Nick Drake), tomēr šī iecere netika realizēta.

Albumu Message Personnel (1973) viņa ieskaņoja drīz pēc dēla Tomā Dutrona (Thomas Dutronc) nākšanas pasaulē, pirmo reizi kopš Vogue perioda tā māksliniecisko ievirzi nenosakot pati, bet uzticot producentam un dziesmu autoram Mišelam Beržē (Michel Berger). Viņš to veidojis kā pieaugušu klausītāju popmūzikas albumu ar atmosfēriskiem stīgu aranžējumiem, ko vēlāk atdarinājis franču duets Air un citi mūziķi. Pati F. Ardī Message Personnel vērtēja neviennozīmīgi, taču tas palīdzēja atgūt plašākas publikas ievērību.

Savukārt nākamo darbu Entr’acte (1974) – mīlētāju neuzticībai veltītu konceptalbumu, kura tematiku atkal ierosinājusi kopdzīve ar Ž. Dutronu, angļu mūzikas žurnāls Mojo 2018. gadā novērtēja kā “skumju un nožēlas pilnu La Question otro daļu, gandrīz tikpat esenciālu kā pirmā”.

Atskaitot intensīvāku jaunrades periodu 70. un 80. gadu mijas laikā, kad F. Ardī pievērsās laikmetīgai deju mūzikai un popdžezam, pēc La Question viņas muzikālā darbība bija neregulāra, bet par prioritāti kļuva dēla audzināšana un attiecības ar Ž. Dutronu. 1981. gadā abi mūziķi salaulājās, 1988. gadā kopdzīvi beidza, taču līdz pat F. Ardī nāvei saglabāja draudzīgas un profesionālas attiecības; oficiāli viņu laulība netika šķirta.

1988. gadā izdoto albumu Décalages dziedātāja pieteica kā pēdējo lielo darbu mūzikā.

1995. gadā ievērību izpelnījās F. Ardī līdzdalība britpopa grupas Blur singlā To the End (La Comedie), bet pilnvērtīgu atgriešanos mūzikā ievadīja alternatīvā poproka albums Le danger (1996). Franču kultūras izcilības statusu nostiprināja arī vairāki dziedātājai raksturīgākā balāžu stilistikā ieturēti albumi un 2004. gadā izdota duetu kolekcija (Parenthèses...) ar Ž. Dutronu, Alēnu Delonu (Alain Delon), Hulio Iglesiasu (Julio Iglesias), Etjēnu Dao (Étienne Daho) un citiem pazīstamiem māksliniekiem. Viņas brieduma gadu diskogrāfijā ir ieskaņojumi arī ar Igiju Popu (Iggy Pop), Melkolmu Maklarenu (Malcolm McLaren), Air un Džeinu Birkinu (Jane Birkin).

2004. gadā F. Ardī tika diagnosticēts limfomātiskās sistēmas vēzis, bet dažus gadus vēlāk – rīkles vēzis. Reizē ar intensīvu ārstniecības kursu dziedātāja pievērsās literārajai darbībai, sarakstot autobiogrāfiju “Pērtiķu izmisums un citi nieki” (Le désespoir des singes... et autres bagatelles, 2008), romānu “Muļķīgā mīla” (L’amour fou, 2012) un vairākas esejas; viņa ir arī vairāku astroloģijai veltītu grāmatu autore.

2015. gadā, pasliktinoties veselībai, F. Ardī vairākas nedēļas pavadīja mākslīgi izraisītā komā, bet 2018. gadā negaidīti laida klajā garīguma, mīlestības un mirstīguma apcerei veltītu albumu Personne d’autre. Mūža pēdējos gados, slimību dēļ vairs nespējot padziedāt, arī runājot un pārvietojoties ar grūtībām, viņa presē aicināja Francijas prezidentu Emanuelu Makronu (Emmanuel Macron) legalizēt eitanāziju. Dziedātāja nomira 80 gadu vecumā.

Vairumu ievērojamāko dziesmu un albumu F. Ardī radīja vēlāk, tomēr plašas publikas kolektīvajā atmiņā visdziļāk saglabājusies viņas spilgtā ienākšana 20. gs. 60. gadu populārajā kultūrā un “jē-jē meitenes” tēls. Būdama viena no slavenākajām jē-jē dziedātājām, viņa jau karjeras pirmajos gados bieži pārkāpa ne tikai šā mākslinieciski visai ierobežotā novirziena, bet arī mūzikas industrijas normas.

Atšķirībā no vairuma savas paaudzes popmūziķu, kas darbojās striktā producentu vai menedžeru vadībā un izpildīja tulkotus amerikāņu hitus vai profesionālu franču autoru dziesmas, F. Ardī repertuāru izvēlējās pati, lielu tā daļu pati arī sacerot. Turklāt, nebūdama apmierināta ar franču mūziķu un aranžētāju meistarību, dziedātāja kopš 60. gadu vidus regulāri strādāja Londonas (Anglija) studijās ar vietējiem profesionāļiem (tostarp vēlākajiem Led Zeppelin dalībniekiem Džimiju Peidžu, Jimmy Page, un Džonu Polu Džounsu, John Paul Jones), izkopjot niansēti minimālistisku skanējumu, kas ļāva pilnībā atklāties viņas stipri ierobežotā diapazona balss emocionāli atturīgajam, taču precīzi izjustajam dziedājumam. 

Lai arī dziesmās netrūka angloamerikāniskās mūzikas ietekmju, F. Ardī necentās atdarināt starptautiski populāros māksliniekus, konsekventi saglabājot franču mūzikai tradicionāli piemitušu melodismu un eksistenciālu skumju, vientulības un ilgu piesātinātu noskaņu, ko līdzsvaro romantiska dzīves izjūta un skanējuma izsmalcinātība.

Neraugoties uz vēlākām stilistiskām variācijām, žanriski daudzveidīgām inspirācijām un muzikālo un emocionālo daudzslāņainību, šī “gaišo skumju” mentalitāte, tāpat skanējuma un vizuālā tēla elegance visas profesionālās darbības laikā bija F. Ardī mākslinieciskās personības pamatiezīmes, kas sniegušas radošu ierosmi dažādu paaudžu un žanru māksliniekiem, tostarp Dž. Birkinai, Mariannai Feitfulai (Marianne Faithfull); Stereolab; Weezer; Saint Etienne; Air; Ketpauerai (Cat Power); Karlai Bruni (Carla Bruni); Koralī Klemānai (Coralie Clément) un Cigarettes After Sex.

F. Ardī piešķirtas Francijas mūzikas industrijas balvas “Mūzikas uzvaras” (Victoires de la Musique) kategorijā “Gada dziesma” (la chanson de l’année, 1991) – par Fais–moi une place, kas sacerēta ar tās izpildītāju Žiljēnu Klēru (Julien Clerc), un “Labākā dziedātāja” (l’artiste interprète féminine, 2005). Viņas mūža sasniegumi mūzikā novērtēti ar Franču akadēmijas (l’Académie française) balvu Franču dziesmas lielā medaļa (Grande médaille de la chanson française, 2006).

Pēc F. Ardī nāves izvērstus nekrologus publicēja ne tikai mūzikas prese, bet arī autoritatīvi sabiedriski politiskie mediji visā pasaulē, tostarp Amerikas Savienotajās Valstīs, kur viņas mūzika bija pazīstama minimāli. Žurnāls Rolling Stone viņu kā vienīgo franču vokālisti ierindojis starp 200 visu laiku labākajiem dziedātājiem (200 Greatest Singers of All Time, 2023).

All Over the World; Ce soir; Chanson d’O; Comment te dire adieu; If You Listen; I’ll Be Seeing You*; L’amitié; La pluie sans parapluie; La question; Le crabe; Le large; Le temps de l’amour; Ma jeunesse fout le camp; Message personnel; Mon amie la rose; Noir sur blanc; Puisques vous partez ne voyage**; Soleil; So Sad***; Suzanne; Tant de belles choses...; Tous les garçons et les filles; Viens

* ar I. Popu

** ar Ž. Dutronu

*** ar E. Dao

Tous les garçons et les filles (Vogue, 1962); Le premier bonheur du jour (Vogue, 1963); Mon amie la rose (Vogue, 1964); L’amitié (Vogue, 1965); Ma jeunesse fout le camp... (Vogue, 1967); Comment te dire adieu (Vogue, 1968); Soleil (Sonopresse, 1970); La question (Sonopresse, 1971); If You Listen (Sonopresse, 1971); Et si je m’en vais avant toi (Sonopresse, 1972); Message personnel (Warner Bros., 1973); Entr’acte (Warner Bros., 1974); Quelqu’un qui s’en va (Flarenasch, 1982); Décalages (Flarenasch, 1988); Le danger (Virgin, 1996); Clair-obscur (Virgin, 2000); Tant de belles choses... (Virgin, 2004); (Parenthèses...) (Virgin, 2006); La pluie sans parapluie (Virgin, 2010); L’amour fou (Virgin, 2012); Personne d’autre (Parlophone, 2018)