AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 20. jūnijā
Evita Mamaja

Harijs Spanovskis

(28.02.1958. Rīgā–16.11.2013. Rīgā. Apbedīts Rīgā, Raiņa kapos)
latviešu teātra un kino aktieris, dziedātājs

Saistītie šķirkļi

  • Dailes teātris, Rīga
  • teātris Latvijā

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Ģimene un izglītība
  • 3.
    Profesionālā darbība teātrī, nozīmīgākās lomas
  • 4.
    Kino lomas
  • 5.
    Apbalvojumi
  • 6.
    Diskogrāfija
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Ģimene un izglītība
  • 3.
    Profesionālā darbība teātrī, nozīmīgākās lomas
  • 4.
    Kino lomas
  • 5.
    Apbalvojumi
  • 6.
    Diskogrāfija
Kopsavilkums

Izskats, stāja, temperaments, balss – Harija Spanovska vīrišķīgā pievilcība, dabiskais šarms un spēcīgā harisma padarīja viņu par sava laika vīrišķības etalonu. Dzīvē viņš bija tiešs, cilvēciski vienkāršs, draudzīgi sirsnīgs un labestīgi ironisks, savukārt viņa aktierspēli raksturoja dabiska patiesības izjūta, izteiksmes vienkāršība, skatuves organika un plastika, azarts un enerģija. H. Spanovskis bija ekspresīvs, atraktīvs un spilgts. Skaistais, zemais balss tembrs un decenti precīzā izruna ļāva viņam iemantot skatītāju mīlestību ne tikai kā aktierim, bet arī Raimonda Paula dziesmu izpildītājam.

Ģimene un izglītība

H. Spanovska māte bija Valsts Rīgas Operetes teātra dziedātāja Inta Spanovska, tēvs Eduards Spanovskis pameta ģimeni, kad dēlam bija četri gadi. Jau bērnībā H. Spanovskis piedalījās Valsts Rīgas operetes teātra izrādēs bērnu lomās. Viņš mācījās Rīgas 50. vidusskolā, ko pabeidza 1976. gadā, un iestājās Latvijas Valsts Universitātes Juridiskajā fakultātē. Dziedāt aktierim patika vienmēr, skolas laikā un arī pēc tās beigšanas viņš dziedāja skolas korī. Studiju laikā H. Spanovskis apmeklēja nodarbības Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā, kur pedagogi bija režisori Arnolds Liniņš un Aina Matīsa. Pēc otrā kursa universitātē H. Spanovskis pārgāja uz Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti un mācījās Dailes teātra Septītajā studijā, ko pabeidza 1982. gadā, saņemot diplomu kā dramatiskā teātra un kino aktieris. Arī Septītajā studijā viņa pedagogi un studijas vadītāji bija A. Liniņš un A. Matīsa.

H. Spanovskis bija precējies ar savu klasesbiedreni Anitu Blonsku, viņa ilggadējas dzīvesbiedres bija aktrise Maija Ķirse un Ieva Grase.

Profesionālā darbība teātrī, nozīmīgākās lomas

Jau no 1974. gada H. Spanovskis piedalījās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts Akadēmiskā Jāņa Raiņa Dailes teātra izrādēs. Viņa pirmās lomas bija nepilngadīgie noziedznieki, kolonijas audzēkņi Jērums un Murāns Andreja Dripes romāna “Pēdējā barjera” inscenējumā (1974, insc. A. Liniņš, rež. A. Matīsa). Aktieris piedalījās arī ansambļa skatos Justina Marcinkēviča (Justinas Marcinkevičius) traģēdijā “Mindaugs” (Mindaugas, 1979, insc. A. Liniņš), Raiņa lugā “Jāzeps un viņa brāļi” (1981, rež. A. Liniņš) un citās.

Jaunā aktiera šarms un elegance izpaudās Džona Vordinga lomā Septītās studijas diplomdarba izrādē – Oskara Vailda (Oscar Fingal O’Flahertie Wills Wilde) komēdijā “Cik svarīgi būt nopietnam” (The Importance of Being Ernest, 1982, rež. Arnis Ozols). Savukārt pirmā lielā loma pēc diplomdarba izrādēm H. Spanovskim bija Krustiņš Rūdolfa Blaumaņa drāmā “Pazudušais dēls” (1983). Izrāde bija jaunā režisora Vara Vētras diplomdarbs, un viņa Krustiņš bija cilvēks bez vērtībām.

80. gadi H. Spanovskim bija radoša darba piesātināti. Nozīmīgākie režisori aktiera radošajā dzīvē bija viņa pedagogs A. Liniņš un domubiedrs A. Ozols, kurš meklēja teātra formu dažādību, sniedzot H. Spanovskim iespēju spēlēt krasi atšķirīgus raksturus dažādos žanros. Viņš bija raupji vīrišķīgais Pedro Alfonso Sastres (Alfonso Sastre) lugā “Nolemtie” (Escuadra hacia la muerte, 1986, rež. A. Ozols), kas iezīmēja skarbu, traģiskas nolemtības pilnu pasauli. Ironiska smeldze raksturoja aktiera Dosuževu Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) lugā “Ienesīga vieta” (Доходное место, 1987, rež. A. Ozols). Vīrišķīgs dēku un piedzīvojumu meklētājs bija viņa fantasts brīvkungs fon Minhauzens Mārtiņa Zīverta lugā “Minhauzena precības” (1988, rež. Ērika Ferda, Miervaldis Ozoliņš, A. Liniņš). Tas bija romantisks varonis, kas grūtos brīžos slēpās savā sapņu zemē Ulubelē, un viņa Jakobīne bija Mirdza Martinsone. H. Spanovskis nospēlēja titullomu Artura Šniclera (Arthur Schnitzler) lugā “Anatols” (Anatol, 1990, rež. Zigrīda Stungure). Viņš bija izveicīgais kalps Vilems M. Zīverta lugā “Kaļostro Vilcē” (1990, rež. A. Ozols).

H. Spanovskis reti spēlēja psiholoģiski dziļus raksturus. Viena no šādām psiholoģiski spēcīgām lomām bija pretrunu plosītais mācītājs Džeimss Morels Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) lugā “Kandida” (Candida, 1991, rež. A. Liniņš) – sarežģīts raksturs ar spēcīgu savas taisnības apziņu, kas pamazām tiek iedragāta. Aktieris bija Pēteris R. Paula un Rutku Tēva darbā “Vella kalpi” (1991, rež. Juris Kalniņš, A. Liniņš), Mortensgors Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) lugā “Rosmersholma” (Rosmersholm, 1992, rež. Māra Ķimele), noslēgtais Ebins Jūdžīna O’Nīla (Eugene O’Neill) lugā “Mīla zem gobām” (Desire Under the Elms, 1993, rež. J. Kalniņš), Žans Ežēna Jonesko (Eugène Ionesco) lugā “Degunradzis” (Rhinocéros, 1994, rež. A. Ozols), Tibalds Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijā “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1994, insc. Kārlis Auškāps, rež. Z. Stungure), Edgars R. Blaumaņa drāmā “Ugunī” (1994, rež. J. Kalniņš), Benedikts V. Šekspīra komēdijā “Liela brēka, maza vilna” (Much Ado About Nothing, 1996, rež. A. Liniņš). Kūsājoša spēlesprieka piesātinātas bija H. Spanovska lomas – traktiernieks Palivecs, vecā Peizleriene, pulkvedis Šrēders – Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek) romāna “Šveiks” dramatizējumā (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, 1998, insc. K. Auškāps, rež. Dž. Dž. Džilindžers). Viņš bija pulkvedis Šrēders, majors Volfs un traktiernieks Palivecs arī iestudējumā “Šveika jaunās dēkas” (2000, insc. K. Auškāps, rež. Dž. Dž. Džilindžers). Loma, kas piestāvēja H. Spanovska tēlam, bija ironiskais dauzoņa, vīrišķīgi pievilcīgais dzīves baudītājs un meitu mīlētājs Didzis Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1998, rež. Oļģerts Kroders). Šarms un vīrišķība iezīmēja aktiera Edmonu Dantesu brieduma gados Aleksandra Dimā (Alexandre Dumas) romāna “Grāfs Monte Kristo” dramatizējumā (Le Comte de Monte-Cristo, 2000, rež. A. Ozols). Viņš bija Sīmanis Zaķītis Māras Zālītes un Ulda Marhileviča muzikālajā izrādē “Tobāgo!” (2001, rež. Valdis Liepiņš) un pašpārliecināti familiārais muižnieks Flegonts Aleksandričs Tropačovs Ivana Turgeņeva (Иван Сергеевич Тургенев) komēdijā “Liekēdis” (Нахлебник, 2002, rež. Mihails Gruzdovs). Dramatiskas atklāsmes piedzīvoja viņa ģimenes tēvs Raimonds Evitas Sniedzes lugā “Kreisais pagrieziens” (2004, rež. O. Kroders). Dramatiska loma H. Spanovskim bija neiespējamo mīlestību meklējošais Humberts Humberts Vladimira Nabokova (Владимир Владимирович Набоков) darba “Lolita” dramatizējumā (Lolita, 2007, rež. Dž. Dž. Džilindžers).

2008. gada 28. februārī aktieris atzīmēja savu 50 gadu jubileju ar koncertu “Tā ir dzīve” Dailes teātrī. Viņš bija Makss Biļanas Srbļanovičas (Biljana Srbljanović) lugā “Siseņi” (Skakavci, 2008, rež. M. Gruzdovs), Miķelis Nagainis Jāņa Lūsēna un Egīla Zirņa mūziklā “Ceplis” (2010, rež. Rolands Atkočūns, Rolandas Atkočiūnas), mācītājs Dankans Kena Ludviga (Ken Ludwig) komēdijā “Primadonnas” (Leading Ladies, 2011, rež. Dž. Dž. Džilindžers) un Ābrams R. Blaumaņa komēdijā “Trīnes grēki” (2012, rež. R. Atkočūns). Jau būdams smagi slims, H. Spanovskis nospēlēja vienu no savām spožākajām lomām – ar iegūtā imūndeficīta sindromu (AIDS) slimo, mirstošo advokātu Roju M. Konu Tonija Kušnera (Anthony Robert Kushner) lugā “Eņģeļi Amerikā” (Angels in America, 2012, rež. Mārtiņš Eihe). Aktiera spēlē ārēji lakoniskā formā bija koncentrēts spēcīgs dramatisms, un viņa Kons bija baisi cinisks spēlmanis dzīves spēlē, līdz pēdējam pārliecināts par savu līdera lomu un vietu.

1985. gadā H. Spanovskis kopā ar aktieriem Juri Frinbergu un Andri Morkānu izveidoja ansambli “Mīlas metronoms”, kas sākumā muzicēja savam un kolēģu priekam, Teātra dienu koncertos un pamazām ieguva atpazīstamību, spēlējot skolu izlaidumos, kolhozu ballēs un izvēršot plašu koncertdarbību. Īsti radošu piepildījumu H. Spanovskis guva sadarbībā ar R. Paulu, dziedot koncertos visā Latvijā un kopā ar Jāni Paukštello piedaloties daudzās koncertprogrammās un R. Paula ziņģu festivālos. H. Spanovska izjustais aktieriskais sniegums un saviļņojošā balss ļāva atklāt dziesmu vēstījumu, uznesot viņu popularitātes virsotnē ar melodijām, kas palikušas tautas atmiņā. Viena no spilgtākajām, tautā iecienītākajām dziesmām H. Spanovska izpildījumā ir “Trīs lietas” (komponists R. Pauls, M. Zālītes vārdi).

Kino lomas

H. Spanovska kino debija bija Žanis filmā “Tavs dēls” (1978, režisors Gunārs Piesis). Sekoja Alvja loma detektīvfilmā “Trīs dienas pārdomām” (1980, rež. Rolands Kalniņš), Fredis filmā “Par mīlestību pašreiz nerunāsim” (1988, rež. Varis Brasla), Meistars Valdemārs filmā “Tvans” (2001, rež. Guntis Šūpulnieks). Pēc tam H. Spanovskis filmējās sešās režisores Unas Celmas filmās, viņš bija bezpajumtnieks Fredis (“Sauja ložu”, 2002), Vīrietis (“Augstuma robeža”, 2005), Viktors (“Nerunā par to”, 2007), Bandīts (“Kur pazudis Elvis?”, 2008), Harijs (“Raganu mēnesis”, 2012), latviešu strēlnieks, čekists (“Mana koka stāsts”, 2013). Pēdējā H. Spanovska kino loma bija epizodiska – ubags filmā “Džimlai rūdi rallallā” (2014, rež. Māris Putniņš).

Televīzijas seriālos H. Spanovskis filmējies televīzijas operatora Jura lomā seriālā “Viss kārtībā” (LTV, 2001–2002, rež. Inta Gorodecka) un advokāta lomā seriālā “Eņģeļu māja” (LTV, 2012, rež. Armands Zvirbulis).

No 1994. gada 16 gadus H. Spanovskis kopā ar M. Ķirsi ierunāja latviešu valodā seriālu “Hameleonu rotaļas” (The Bold and the Beautiful, LTV).

Apbalvojumi

Par Roja M. Kona un Praiora 2 lomām izrādē “Eņģeļi Amerikā” H. Spanovskim tika piešķirta gadskārtējās teātra balvu pasniegšanas ceremonijas “Spēlmaņu nakts” balva kategorijā “Gada aktieris otrā plāna lomā” (2013). Pats aktieris šo brīdi vairs nepiedzīvoja, un balvu viņa vietā saņēma māte Inta Spanovska.

Diskogrāfija

CD*, “Aktieru balle 1”, “Aktieru balle 2” un “Aktieru balle 3” (kopā ar J. Paukštello), Latvijas Radio, 1996.

CD, “Vasaras sapnis” (kopā ar citiem izpildītājiem), Latvijas Radio, Maestro Records, 1997.

MC**, “Čaka ielas dziesmas”, Latvijas Radio, Maestro Records, 1999; CD, Mikrofona ieraksti, 2012.

CD, “Dulla diena” (kopā ar citiem izpildītājiem), Latvijas Radio, 2000.

CD, “Rudens Rīga”, Latvijas Radio, Maestro Records, 2000.

CD, “Tā ir dzīve”, Mapls, 2001.

CD, “Harijs Spanovskis Raimonda Paula dziesmās”, Gailītis-G, 2005.

CD, “Ziņģē atkal” (kopā ar J. Paukštello), Mapls, 2002.

CD, “Visskaistākās meitenes” (kopā ar J. Paukštello), Mapls, 2008.

CD, “Miers un bērziņš!” (kopā ar J. Paukštello un Andri Bērziņu), Mikrofona ieraksti, 2012.

* kompaktdisks

* magnētiskā kasete

Saistītie šķirkļi

  • Dailes teātris, Rīga
  • teātris Latvijā

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Blaua, L., Harijs Spanovskis. Nekas jau nebeidzas..., Rīga, SIA Žurnāls Santa, 2014.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Dūmiņa, L., ‘Dailes karaliste’, Dailei 100, sast. E. Mamaja, Rīga, Neputns, 2020, 253.–254. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Evita Mamaja "Harijs Spanovskis". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/241610-Harijs-Spanovskis (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/241610-Harijs-Spanovskis

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana