Predestinācija ir determinisma teoloģiska versija, kurā noteicošais faktors ir Dieva griba. Visbiežāk to saista ar reformātu tradīciju, lai gan tā pazīstama arī ārpus tās – gan citos kristietības novirzienos, gan citās reliģijās (piemēram, islāmā). 

Predestinācijas idejas bija sastopamas jau pirms kristietības. Daļa pētnieku uzskata, ka tās ieraugāmas Ēnoha grāmatā (סֵפֶר חֲנוֹךְ, Sēfer Hanok; jūdu apokaliptisks teksts, kas tapis aptuveni starp 300. un 100. gadu p. m. ē.) un Jubileju grāmatā (τὰ̀ ̓Ιωβηλαῖα; jūdu apokrifs, kas sarakstīts ap 100. gadu p. m. ē.). Bībeles kanonā abas grāmatas iekļāvusi Etiopijas Pareizticīgā baznīca (Ethiopian Orthodox Tewahedo Church). Pētnieku vidē ir atšķirīgi uzskati par to, kādi priekšstati par izredzētību bija 1. gs. jūdaismā. Iespējams, vismaz daļa Kumrānas kopienas locekļu tai ticēja. “Sālamana odas” (ωδές του Σολομώντα) – 1. gs. beigās, 2. gs. sarakstītā darbā, kurā esenu idejas apvienotas ar kristiešu teoloģiju, – minēts, ka Dievs izvēlas, kas nonāks debesīs, taču nav līdz galam skaidrs, kas ar to domāts.

Idejas, kuras var interpretēt kā atsauci uz predestināciju, atrodamas jau Vecajā Derībā – piemēram, psalmos Dievs tēlots kā valdnieks – “visu, kas tam tīk, viņš dara...” (Psalms 135:6). Jaunajā Derībā tēlaini runāts par to, ka Dievs, tāpat kā podnieks, no vienas mālu pikas izveido trauku godam, no otras – negodam (Romiešiem 9:21). Citā tekstā minēti tie, kas “pēc viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti”, un teikts, ka “tos, par kuriem Dievs jau iepriekš ir lēmis, tos viņš arī noteica izveidot līdzīgus sava Dēla tēlam” (Romiešiem 8:28–29). Taču vienlaikus Bībelē kā daudzbalsīgā dokumentā ir arī teksti, kas norāda uz cilvēka brīvas izvēles iespēju – “ja kāds sadzirdēs manu balsi un durvis atvērs, es ieiešu pie viņa...” (Atklāsmes 3:20). Jaunajā Derībā bieži izteikts aicinājums atgriezties (Mateja 3:2), un tas vedina domāt, ka cilvēka ziņā ir pieņemt vai noraidīt šo aicinājumu. Šie dažādie fragmenti ir bijuši pamats atšķirīgām teoloģiskām interpretācijām.

Gnostiķis Valentīns (Οὐαλεντῖνος) 2. gs. ticēja predestinācijas versijai, saskaņā ar kuru cilvēki ir dzimuši ar vienu no trijām iedabām, atkarībā no tā, kādi elementi cilvēkā dominē. Tāpēc daļa cilvēku ir ar slieksmi uz ļauno un nevar tikt glābti, citi – uz labo, vēl citos ir labā un ļaunā mistrojums. Bīskaps Irenejs (Εἰρηναῖος) noraidīja šo mācību, uzskatot, ka cilvēki brīvi var pieņemt vai noraidīt Dieva piedāvāto pestīšanu. Līdzīgi domāja arī pirmkristiešu apoloģēts Justīns Moceklis (Ἰουστῖνος ὁ Μάρτυς). Baznīcas tēva Augustīna (Augustinus) uzskati bija niansētāki – tiek uzskatīts, ka līdz aptuveni 396. gadam viņš akcentēja, ka predestinācija balstīta Dieva iepriekšzināšanā par to, vai konkrētais cilvēks ticēs vai ne. Dievs zina visu, bet vienlaikus saglabā indivīda brīvību. Vēlāk, polemizējot ar mūku Pelagiju (Pelagius), viņš priekšplānā izvirzīja mācību par cilvēka pilnīgo atkarību no Dieva žēlastības. Pētnieki nav vienisprātis, vai Augustīns sludināja dubulto predestināciju (Dievs vienus izredzējis debesīm, citus – ellei) vai nesludināja. 397. gadā viņš veltīja darbu “Simpliciānam par dažādiem jautājumiem” (De Diversis Quaestionibus ad Simplicianum) par predestināciju Simpliciānam (Simplicianus), kuru vēlāk, uz nāves gultas, pasludināja par savu pēcteci. Augustīna pesimismu attiecībā uz cilvēka dabu, visticamāk, ietekmēja Romas krišana vestgotu rokās 410. gadā. Darbā “Dieva pilsēta” (De civitate Dei, 426), kas sarakstīts viņa dzīves pēdējos gados un kurā vēsture aplūkota kā labā un ļaunā cīņa, viņš uzsver, ka cilvēki grēkā krišanas dēļ ar pašu spēkiem nevar darīt labu, pat ne gribēt to. Galvenais Augustīna teoloģiskās iedvesmas avots ir ar apustuļa Pāvila vārdu saistītie teksti. “Rokasgrāmatā par ticību, cerību un žēlsirdību” (Enchiridion de fide, spe et charitate liber unus, sarakstīta pēc 420. gada) Augustīns frāzi no Jaunās Derības, ka Dievs vēlas, “lai visi cilvēki tiktu glābti” (1. Timotejam 2:4), attiecina uz izredzētajiem. Viņa darbā “Par norāšanu un žēlastību” (De correptione et gratia, aptuveni 427. gads) izvērsta mācība par to, ka Dievs saglabā izredzēto ticību, neļaujot viņiem atkrist. Augustīns arī raksta, ka neviens dzīves laikā nevar zināt, vai ir izredzēts. Uz dažu mūku teikto, ka, ja jau mūžīgā svētlaime atkarīga no izredzētības, tad nav svarīgi, kā cilvēki dzīvo, un nevietā ir jebkādi pārmetumi, viņš atbild, ka norāšana var darboties kā ārējs brīdinājums, pat kā dievišķs aicinājums, kas cilvēkiem palīdz iekšēji vērsties pie Dieva. Traktātā “Par svēto izredzēšanu” (De praedestinatione sanctorum, 428. vai 429. gads) Augustīns predestinācijas mācību aizstāv pret Pelagija sekotājiem, sakot, ka ne tikai ticības pieaugšana (kāpinājums), bet arī sākums ir Dieva dāvana.

Augustīna pozīcijai bija oponenti. Piemēram, bīskaps Juliāns no Eklāno (Iulianus Aeclanensis) pārmeta viņam maniheismu. Predestināciju noraidošā Pelagija mācību tomēr nosodīja Efesas koncils (431). Savukārt koncils Arlā (475) nosodīja dubulto predestināciju. Damaskas Jānis (Ιωάννης ο Δαμασκηνός), kura uzskati bija ietekmīgi Austrumu kristietībā, aizstāvēja mācību par cilvēka gribas brīvību. Viņaprāt, labie darbi notiek sadarbībā ar Dievu, bet nav tiešā veidā Dieva izraisīti. Kasiāns (Cassianus) sprieda: lai gan glābšana pilnībā ir Dieva iniciatīva, tā kā tā attiecas uz cilvēku kā racionālu būtni, vajadzīga indivīda brīva izvēle.

13. gs. Akvīnas Toms (Tommaso d’Aquino) atzina, ka Dievs daļu cilvēku ir izredzējis mūžīgai svētlaimei. Jautājumu par Dieva taisnīgumu, jo viņš izvēlas tikai daļu, Akvīnas Toms centās atrisināt, postulējot: lai gan Dieva noraidījums ļauj cilvēkiem krist, neizredzētie ir pilnībā atbildīgi par saviem grēkiem, jo Dievs nav netaisnības cēlonis, vaina ir cilvēkā. Tajā pašā gadsimtā Viljams no Okamas (William of Ockham) predestināciju skaidroja kā Dieva priekšzināšanu. Daudzi 14. un 15. gs. sholastiķi attālinājās no Augustīna mācības, un viņiem bija optimistiskāks uzskats par cilvēka dabu un brīvo gribu.

Reformators Mārtiņš Luters (Martin Luther), būdams Augustīna teoloģijas turpinātājs, darbā “Par gribas verdzību” (De Servo Arbitrio, 1525), kurā viņš polemizēja ar humānistu Erasmu (Erasmus), aizstāvēja predestināciju. Viņa skatījumā cilvēkam jāizvairās no spekulācijām par savu izredzētību, jo tā ir Dieva ziņā. Vēlākos gadsimtos luterāņu piētisti lielāku akcentu lika uz cilvēka atgriešanos pie Dieva kā indivīda personīgas izvēles aktu. Līdz ar to mazinājās predestinācijas nozīme.

Predestinācija bija Šveices reformatora Žana Kalvina (Jean Calvin) teoloģijas daļa. Viņš ticēja dubultajai predestinācijai. Lai arī vēlākos gadsimtos predestinācijas mācība bieži tika saistīta ar viņa vārdu, Ž. Kalvina darbos tā neieņem centrālo vietu. Ž. Kalvina fundamentālā darba “Kristīgās reliģijas institūti” (Institutio Christianae Religionis) pirmajā izdevumā (1536) predestinācija nav atsevišķi aplūkota. Otrajā izdevumā (1539) tai veltīta atsevišķa nodaļa, vēlāk sadaļa par predestināciju pārcelta uz grāmatas beigām. Ž. Kalvina uzskatu ietekme sniedzas pāri reformātu tradīcijas robežām. Sadaļa par predestināciju atrodama anglikāņu ticības apliecībā “Trīsdesmit deviņi reliģijas artikuli” (Thirty Nine Articles of Religion, 1571). Mācību par izredzētību aizstāvēja jansenisti – strāvojums 17. un 18. gs. katolicismā. Jansenisti bija Augustīna ideju sekotāji.

17. gs. pašā reformātu tradīcijā veidojās strāvojumi, kas mīkstināja Ž. Kalvina redzējumu. Holandiešu teologs Jakobs Armīnijs (Jacobus Arminius), lai arī atzina, ka bez Dieva žēlastības cilvēks nevar tikt glābts, akcentēja indivīda izvēles lomu. J. Armīniju, iespējams, iespaidojuši anabaptisti, arī dāņu luterāņu teologs Nīlss Hemmingsens (Niels Hemmingsen). J. Armīnija teoloģija savukārt iespaidoja anglikānismu, metodismu un daļu baptistu. Holandiešu reformātu sasauktā Dortas sinode (1618–1619), kurā no vairākām Eiropas valstīm piedalījās reformāti un anglikāņi, noraidīja J. Armīnija un viņa sekotāju – remonstrantu – mācību.

Jeruzalemes patriarha Dositeja (Dositheus) vārdā nosauktajā pareizticīgo ticības apliecībā (1672), kas tapusi, reaģējot pret protestantismu un tā ietekmi uz pareizticību, predestinācija saistīta ar to, ka Dievs zina, kādas izvēles cilvēki izdarīs.

Līdz ar apgaismības laikmetu predestinācijas mācība zaudēja ietekmi pat reformātu tradīcijā. Vācu teologs Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Schleiermacher) kritizēja tradicionālo predestinācijas mācību, sakot, ka izredzētība nav saistāma ar atsevišķu cilvēku glābšanu, bet gan ar Dievu, kas izvēlējies glābt cilvēci.

Šveices teologs Karls Barts (Karl Barth) apvērsa predestinācijas mācību, postulējot, ka Dievs ir izredzējis Kristu, lai glābtu visus. Procesa teologi (process theologians) uzskata, ka cilvēce ir izredzēta mīlestībai, kas galvenokārt nāk no Dieva. Viņš ir kopā ar cilvēku nevis kā visu izplānojis un visu varošs valdnieks, bet kā līdzcietējs. Vienlaikus turpina pastāvēt arī tradicionālas pieejas predestinācijai. Dažas no tām ir saistītas ar mēģinājumiem pamatot rasismu ar Bībeli. Holandiešu kolonistu pēcteči (būri) Dienvidāfrikā (Nederduitse Gereformeerde Kerk) ilgi uzskatīja, ka melnādainie ir Vecajā Derībā minētā Hāma (1. Mozus 9: 18–27) pēcteči, kurus Noass nolādēja un kuri tāpēc tika nolemti verdzībai. 1986. gadā baznīca oficiāli savu pozīciju mainīja un kļuva atvērta visu rasu cilvēkiem, taču praksē rasistiskas tendences daļēji saglabājās arī pēc tam.