Preiļi ir pilsēta Latvijas austrumos, Latgales centrālajā daļā, Preiļu novadā. Pilsētas robeža ir samērā eklektiska – iet gan pa atsevišķām ielām, gan Preiļupi un meliorācijas novadgrāvjiem, gan pa vietām bez konkrētas topogrāfiskas piesaistes. Preiļi atrodas reģionālās nozīmes autoceļu P58 (Viļāni–Preiļi–Špoģi), P62 (Krāslava–Preiļi–Madona) un P63 (Līvāni–Preiļi) krustojumā. Attālums no Latvijas galvaspilsētas Rīgas ir 204 km.

Preiļos atrodas Preiļu novada dome – novadā ietilpst Preiļu pilsēta un 14 pagasti. 1949.–2009. gadā Preiļi bija rajona centrs, bet no 2009. gada ir novada centrs. 2021. gadā notika Preiļu novada paplašināšana, tam pievienojot 11 pagastus no bijušajiem Aglonas, Riebiņu un Vārkavas novadiem. Gandrīz no visām pusēm pilsētu aptver Preiļu pagasts, vienīgi ziemeļaustrumos Preiļi robežojas ar Riebiņu pagastu.

Preiļu pilsētas platība ir 5,2 km², (sauszeme – 5,1 km², ūdeņi – 0,1 km²). Iedzīvotāju skaits 2024. gadā – 5841, apdzīvojuma blīvums – 1154 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru. Pilsētas tiesības Preiļiem piešķirtas 1928. gada 11. februārī. Vārda “Preiļi” etimoloģija ir neskaidra – agrākie pilsētas nosaukumi bija vācu valodā Prely un poļu valodā Prele.

Preiļu simbols ir krauklis, kas latviešu folklorā tiek uzskatīts par gudrības, drosmes un spēka simbolu, izcilu padomdevēju. Pilsētas ģerbonis apstiprināts 1938. gada 30. septembrī. Ģerboņa vairogs ir zelta krāsā, uz kura attēlots profilā pagriezies melns krauklis – šie putni bija attēloti Preiļu muižas ilggadējo īpašnieku fon der Borhu (vācu von der Borch, poļu Borchowie) ģerbonī.   

Preiļiem ir arī karogs un himna. Karogs ir taisnstūra audums tumši zaļā krāsā, kura centrā attēlots Preiļu pilsētas ģerbonis. Preiļu himna ir dziesma “Mana pilsēta” (mūzika – Broņislavs Kokorišs, vārdi – Jānis Gurgons), kas apstiprināta 2010. gadā. 

Preiļi atrodas uz robežas starp Latgales augstienes Feimaņu pauguraini un Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenumu. Pilsēta atrodas aptuveni 130 m virs jūras līmeņa. Apkaimes reljefs ir līdzens, ar samērā auglīgām un labi iekultivētām lauksaimniecības zemēm. Uz rietumiem no pilsētas reljefs lēzeni pazeminās, bet uz austrumiem – paaugstinās. Pilsētas dienvidu daļai cauri tek Feimankas kreisā krasta pieteka 19 km garā Preiļupe – Preiļu pils parkā uz upes ir izveidota dīķu kaskāde.

Klimats ir mēreni kontinentāls – ziemas ir aukstākas, bet vasaras siltākas nekā caurmērā pārējā Latvijas teritorijā. Vidējā gada temperatūra ir +5,5⁰ C, bet nokrišņu daudzums ir 650 mm gadā, kas ir vidējais Latvijas rādītājs. 

Atbilstoši Latvijas ainavu rajonēšanai Preiļi atrodas Latgales augstienes ainavzemes Aizkalnes pauguraines ar Maltas viļņaini ainavapvidū, kur tas pāriet Aiviekstes ainavzemes Viļānu–Kārsavas grēdainē. Preiļu apkārtnē nav lielu mežu masīvu, purvu un ezeru, dominē atklātas agrāras ainavas ar atsevišķiem mežu puduriem. Preiļos 38 % pilsētas teritorijas aizņem apbūve, 17 % – lauksaimniecībā izmantojamās zemes, 14 % – zaļā zona un meži, 1 % – ūdeņi, 30 % – citi zemes lietojuma veidi.   

Preiļu apkaime ir sena latgaļu apdzīvota vieta, par ko liecina vēlā dzelzs laikmeta Anspoku pilskalns un Plivdu pilskalns; abi atrodas Preiļupes krastā, 2–3 km attālumā no pilsētas uz dienvidaustrumiem. Domājams, ka 12. gs. Preiļi ietilpa latgaļu Jersikas zemē, bet pēc krustnešu iebrukuma šī teritorija tika iekļauta Vācu ordeņa Livonijā Daugavpils komturijā.

Vēstures avotos Preiļi pirmo reizi minēti 1382. gadā. Preiļu novads 14. gs. tika izlēņots fon der Borhu dzimtai, kurai Preiļi piederēja gandrīz piecus gadsimtus. Viens no pazīstamākajiem dzimtas pārstāvjiem Mihaels Jozefs fon der Borhs (Michael Josef von der Borch) bija Preiļu muižas īpašnieks (1835–1866), Vitebskas guberņas šļahtas maršals, rakstnieks, vēsturnieks un arheologs, kurš pirmais veica izrakumus Jersikas pilskalnā.   

Preiļu muiža ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu komplekss, kurā atrodas muižas pils, laukakmeņu mūra stallis, trīs ieejas vārti, laukakmeņu mūra rotonda un ainavu parks 42 ha platībā, no kuriem 13 ha aizņem sarežģīta dīķu un kanālu sistēma. Preiļu muižas pils būvniecība tika uzsākta 19. gs. sākumā. Līdz 1836. gadam tika uzcelts pils sākotnējais divstāvu apjoms, bet pēc tam pils tika pārbūvēta neogotikas stilā un ievērojami paplašināta, darbi pabeigti 1865. gadā.

1924. gadā pilī tika ierīkota Preiļu divgadīgā lauksaimniecības skola, pēc Otrā pasaules kara darbojās Preiļu vidusskola (līdz 1963. gadam), pēc tam – dažādas iestādes. Pils smagi cieta 1978. gada ugunsgrēkā, ilgu laiku bija neizmantota un pamazām gāja postā, līdz to savā īpašumā pārņēma Preiļu novada pašvaldība. Mūsdienās (2025) noslēgumam tuvojas pils restaurācija. Preiļu pils restaurācijas projekts ieguva 2. vietu konkursā “Gada labākā būve Latvijā 2023”.

Preiļi attīstījās kā tirgotāju un amatnieku brīvciems netālu no Preiļu muižas centra. 1771. gadā fon der Borhi pie brīvciema tirgus laukuma uzcēla koka katoļu baznīcu. Miesta tiesības Preiļiem tika piešķirtas 1852. gadā, kad tajā bijušas 85 sētas un krogs. Preiļos tika rīkoti vērienīgi gadatirgi, kas ilguši pat vairākas dienas. 1865. gadā tika nodibināta tautskola – pirmā mācību iestāde Preiļos. Iedzīvotāju skaits Preiļos strauji pieauga pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā 1861. gadā, 19. gs. izskaņā pārsniedzot 2000. 20. gs. sākumā Preiļos darbojās trīs skolas, slimnīca, pasts, telegrāfs, spirta dedzinātava, alus darītava, ūdens un vēja dzirnavas.

1928. gadā saistībā ar Latvijas Republikas 10. gadadienu pilsētas tiesības tiek piešķirtas 16 Latvijas miestiem, starp tiem bija arī Preiļi. 1935. gadā Preiļos bija 327 dzīvojamās mājas (97 % koka, 94 % vienstāva), 141 rūpniecības un amatniecības uzņēmums un 206 veikali. Tā kā Preiļi atradās samērā plaša agrārā areāla centrā, piecu ceļu krustojumā, tad pilsētnieku galvenā nodarbe bija tirdzniecība. Puse no pilsētas iedzīvotājiem bija ebreji. Pilsētā pirms Otrā pasaules kara darbojās latviešu, krievu un ebreju pamatskolas, bet Preiļu pilī bija atvērta lauksaimniecības skola. Pirmā vidusskola Preiļos sāka darboties 1944. gadā.

Pēc tam, kad 1949. gadā Preiļi kļuva par rajona centru, sākās strauja pilsētas izaugsme padomju okupācijas varas īstenotās industrializācijas politikas rezultātā. Preiļos tika uzcelta Latvijā lielākā linu pirmapstrādes fabrika, darbojās šūšanas firmas “Rīgas apģērbs”, ražošanas apvienību “Daiļrade” un “Latvijas balzams” filiāles, pienotava, cietes fabrika, maizes ceptuve, rajona sadzīves pakalpojumu kombināts, kurā bija mēbeļu, trikotāžas un šūšanas cehi un dažādas darbnīcas. 1972. gadā ekspluatācijā tika nodota Preiļu siera fabrika, kas ir mūsdienu Preiļu rūpniecības vadošā uzņēmuma a/s “Preiļu siers” (1994) priekštece.  

Padomju okupācijas gados Preiļos tika uzceltas vairākas skolu ēkas, slimnīca, kultūras nams, universālveikals un daudzdzīvokļu namu mikrorajoni. Pateicoties darbaspēka migrācijai gan no lauku apvidiem, gan citām padomju republikām, strauji palielinājās pilsētnieku skaits, kas padomju okupācijas laika izskaņā (80./90. gadu mijā) tuvojās 10 000. Preiļi bija vienīgais rajona centrs Latvijas PSR, kurā iedzīvotāju skaits bija mazāks nekā kādā citā rajona pakļautības pilsētā – Līvānos tolaik bija vairāk nekā 12 000 iedzīvotāju.  

Preiļi ir tipiska Latvijas mazpilsēta ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu.

Pēc konfesionālās piederības Preiļos visvairāk ir katoļu un vecticībnieku, citu konfesiju pārstāvju ir tik maz, ka pat nepastāv to draudzes. Katoļi pieder Preiļu Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas draudzei, kura pulcējas 1878.–1886. gadā stilizētās romānikas un gotikas formās uzceltā baznīcā, kas būvēta no laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem vecās koka baznīcas vietā. Preiļu vecticībnieku draudze dibināta 1907. gadā, bet lūgšanu namu, kas atradās pilsētas centrā, tagadējā Raiņa bulvārī, padomju okupācijas varas iestādes 1962. gadā slēdza un nojauca – mūsdienās palikuši tikai dievnama teritorijas vārti. 1996. gadā tika iesvētīts jaunais vecticībnieku lūgšanu nams, kas atrodas pilsētas nomalē līdzās kapsētai.    

A/s “Preiļu siers” ir viens no lielākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem un lielākais siera ražotājs Latvijā, kas specializējies Čedaras siera ražošanā un vairāk nekā 90 % produkcijas eksportē. Preiļi nereti tiek dēvēti par Latvijas siera galvaspilsētu – pilsētā darbojas arī trīs veikali “Preilis”, kuros pieejams visplašākais a/s “Preiļu siers” produkcijas klāsts. Mikrorajons, kas atrodas līdzās rūpniecības uzņēmumam pilsētas dienvidu daļā, tautā tiek dēvēts par “Sierinieku”. A/s “Preiļu siers” apgrozījums 2023. gadā bija vairāk nekā 78 miljoni eiro.

Pārējie pilsētas uzņēmumi pēc sava apgrozījuma (atbilstoši “Lursoft” datu bāzei) 2023. gadā: SIA “Preiļu slimnīca” apgrozījums – 5,2 miljoni eiro, SIA “Zolva” (mazumtirdzniecība) – 4,3 miljoni eiro, SIA “Agrofirma “Turība”” (lauksaimniecība) – 4,2 miljoni eiro, SIA “Kontakts-Preiļi” (kokapstrāde) – 3,7 miljoni euro, SIA “Preiļu saimnieks” (komunālie pakalpojumi) – 3,4 miljoni eiro, SIA “Agrolatgale Plus” (lauksaimniecības tehnikas vairumtirdzniecība) – 3,2 miljoni eiro, SIA “Hi! Dog Chews” (dzīvnieku barības ražošana) – 2,7 miljoni eiro, SIA “Tu lauki” (mazumtirdzniecība) – 2,5 miljoni eiro, SIA “Renem” (mājlopu un lopkopības produktu vairumtirdzniecība) – 2,2 miljoni eiro.          

Preiļos ir vairāki mazumtirdzniecības uzņēmumi (veikali), kas piedāvā visplašāko preču klāstu. Tirdzniecības centrs “’Ūga” bija pirmais Latvijā, kurā pārtikas preču nosaukumi tika norādīti arī latgaliešu rakstu valodā (2016). Preiļos darbojas vairāk nekā 10 sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi. Naktsmītnes piedāvā viesu māja un viesu nams. Preiļos ir pasta nodaļa.

Preiļi ir vietējas nozīmes transporta mezgls, pilsētā ir autoosta, un starppilsētu autobusu maršruti Preiļus savieno ar Rīgu, Daugavpili, Madonu, Viļāniem, Rēzekni, Jēkabpili un Līvāniem. Autoosta apkalpo arī Preiļu novada vietējos maršrutus. 

Daudzveidīgus medicīniskos pakalpojumus sniedz un veselības aprūpi nodrošina SIA “Preiļu slimnīca”, pilsētā darbojas vairākas aptiekas, ģimenes ārstu prakses, zobārstniecības pakalpojumu sniedzēji, kā arī veterinārās aptiekas un klīnika.

Preiļos darbojas vairākas izglītības iestādes: Jāņa Eglīša Preiļu Valsts ģimnāzija (1996), Preiļu 1. pamatskola (1996), Preiļu 2. vidusskola (1998), pamatskola “Preiļu Brīvā skola” (2015), Preiļu Mūzikas un mākslas skola (2003), Preiļu novada Bērnu un jauniešu sporta skola (2006), Preiļu novada Bērnu un jauniešu centrs, Preiļu novada Jauniešu centrs “Četri”, Valsts SIA “Rīgas tūrisma un radošās industrijas tehnikuma” struktūrvienība Preiļos (2014), Preiļu pirmsskolas izglītības iestāde “Pasaciņa” (1982).

Pirmā bibliotēka pilsētā tika atvērta 1930. gadā. Kopš 2006. gada Preiļu Galvenā bibliotēka darbojas jaunās telpās. 

Preiļu Kultūras namā (ēka uzcelta 1958. gadā) darbojas vairāki mākslinieciskās pašdarbības ansambļi: deju kopa “Dancari”, vidējās paaudzes deju kopa “Talderi” (1984), folkloras ansamblis “Leiči”, jauniešu folkloras kopa “Rūtoj”, sieviešu vokālais ansamblis “Rjabinuška”, senioru vokālais ansamblis “Kaļinuška”, senioru vokālais ansamblis “Virši”, Preiļu Kultūras nama vīru vokālais ansamblis, Preiļu novada jauktais koris “Latgale” (1972), Preiļu novada jauniešu pūtēju orķestris un amatierteātris “Voraunīki”. 

Preiļos ir labi attīstīta sporta infrastruktūra. Darbojas Preiļu novada Bērnu un jauniešu sporta skolas stadions, mākslīgā seguma futbola laukums un divas sporta zāles. Sava sporta infrastruktūra ir visām trim Preiļu vispārējās izglītības iestādēm. Aktīvās atpūtas zonā līdzās parkam ir izveidota BMX trase, pludmales futbola un pludmales volejbola laukumi. Populārākais sporta veids pilsētā ir futbols – 2023. gadā tika atzīmēta Preiļu futbola simtgade. 

Pilsētā darbojas Preiļu novada Tūrisma attīstības un informācijas centrs. Populārākais tūrisma objekts pilsētā ir Preiļu muižas komplekss un parks, kas saņēma “Latgales Tūrisma gada balvu 2024” kategorijā Labākais tūrisma produkts (pašvaldību vidū). Parkā ir iekārtota apgaismota slēpošanas trase, iespējams iziet Dižkoku taku, parka brīvdabas estrāde vasarās pulcē tūkstošiem dažādu žanru mūzikas cienītājus, kapelā (1817) aplūkojamas reliģijai veltītu slavenu gleznu kopijas un oriģināli tēlniecības darbi. 

Pilsētā darbojas Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzejs (1985), pastāvīga muzeja ekspozīcija ir izveidota arī Polikarpa Čerņavska keramikas mājā. Preiļu novada dome un pilsētas muzejs bija vieni no iniciatoriem Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā dibināšanā (2015). Šis konkurss notiek katru gadu, un tajā piedalās vairāk nekā simts gleznotāju – atbilstoši nolikumam balvas laureāts godalgoto darbu dāvina Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzejam. 

Ar dažādām senlietām un fotogrāfijas vēsturi var iepazīties “Pliča Sātā”, populāras apskates vietas ir “Miniatūrā karaļvalsts un leļļu galerija” (2007) un metāla mākslas galerija “Nester Custom” (2019). Preiļos iespējams apmeklēt arī “Kaķu sētu”, porcelāna darbnīcu “Piece of Touch” un keramikas darbnīcu “Jašas podi”.

Pirms Otrā pasaules kara puse no Preiļu iedzīvotājiem bija ebreji, kuri gandrīz visi tika iznīcināti holokaustā – Preiļu ebreju kapos ir holokausta upuru memoriāls.      

Preiļos dzimis diriģents Aleksandrs Viļumanis, dzejnieks Einārs Pelšs, pedagogs un politiķis Jānis Eglītis un teātra režisore Inese Mičule. 

Ar Preiļiem saistīts filozofs un Latgales kultūrvēstures pētnieks Pēteris Zeile, kino režisors Jānis Streičs, ārsts Anatolijs Danilāns, fotomākslinieks Igors Pličs, aktrise Sarmīte Rubule, spēkavīrs Artis Plivda, mūziķis Juris Vucāns un dziedātājs Dainis Skutelis.