Sākotnēji L. Krivāns atveidoja jaunu cilvēku lomas, kurās dominēja puicisks tiešums un aizrautība: Žanu Paspartū Pāvela Kohouta (Pavel Kohout), Žila Verna (Jules Gabriel Verne) darbā “80 dienās ap zemeslodi” (Le Tour du monde en quatre-vingts jours, 1963, rež. Pēteris Pētersons), Vilni Bruno Saulīša darbā “Līdz pēdējai taisnei” (1964, rež. Pauls Putniņš), vieglprātīgi neapdomīgo, bet ar labu, jūtīgu sirdi apveltīto Noliņu R. Blaumaņa drāmā “Indrāni” (1970, rež. J. Strenga), klaidoni un huligānu Džimu Miervalža Birzes darbā “Pie “Melnā Medņa”” (1965, rež. V. Vecumniece).
Drīz iezīmējās L. Krivāna prasme atveidot komiskus raksturtēlus. Aktiermākslas meistarības pārbaude bija Ārsta loma Juhana Smūla (Juhan Smuul) lugā “Pulkveža atraitne jeb Ārsti nezina nekā” (Polkovniku lesk ehk Arstid ei tea midagi, 1965, rež. V. Vecumniece) – loma bez vārdiem. L. Krivāns bija arī Ints Vienaldzīgais M. Birzes darbā “Sākās ar melno kaķi”, viltīgais aprēķinātājs, piedzīvotājs Moska Bena Džonsona (Benjamin Jonson) komēdijā “Volpone jeb Viltīgais lapsa” (Volpone, 1973, rež. Jānis Zariņš), šajā lomā dublējoties ar Hariju Liepiņu. Nozīmīgas lomas bija teoloģijas kandidāts Godiņš Edvarda Vulfa lugā “Svētki Skangalē” (1970, rež. F. Ertnere), Džeimss Vikhems Viljama Somerseta Moema (William Somerset Maugham) komēdijā “Apsolītā zeme” (The Land of Promise, 1972, rež. J. Strenga), jaunais Čigāns Jona Druces (Ion Druță) darbā “Mūsu jaunības putni” (Păsările Tinereții noastre, 1972, rež. Aleksandrs Viļkins, Александр Михайлович Вилькин, Maskava), Ugarovs Aleksandra Vampilova (Александр Валентинович Вампилов) darbā “Provinces anekdotes” (Провинциальные анекдоты, 1974, rež. Arnolds Liniņš), Viesturs Puškars M. Birzes darbā “Tā nebija pēdējā diena” (1975, insc. A. Liniņš, rež. F. Ertnere), Vadātājs Ārija Geikina lugā “Putenī” (1978, rež. J. Strenga), pašapzinīgais un reizē pabailīgais Ervīns Gunāra Priedes lugā “Vai mēs viņu pazīsim?” (1980, rež. A. Liniņš). Koša ārējā forma piemita L. Krivāna tēliem Dailes teātra muzikālajās izrādēs Džeikoba Formena lomā pēc Artura Konana Doila (Arthur Conan Doyle) stāstu un Viljama Džileta (William Gillette) lugas motīviem tapušajā izrādē “Šerloks Holmss” (Sherlock Holmes, 1979, rež. K. Auškāps) un Griborska lomā Ādolfa Alunāna lugā “Džons Neilands” (1982, rež. K. Auškāps). Aktieris bija arī Cukurs Morisa Māterlinka (Maurice Polydore Marie Bernard Maeterlinck) lugā “Zilais putns” (L’Oiseau bleu, 1982, rež. K. Auškāps), rutinētais birokrāts Adrians Matēsku Aurela Barangas (Ioan Aurel Baranga) komēdijā “Svētais Mitīke” (Sfântul Mitică Blajinul, 1983, rež. Arnis Ozols), Randolfa tēvs Zigmunda Skujiņa darbā “Jauna cilvēka memuāri” (1983, rež. Jānis Vītoliņš), Garāmgājējs Aleksandra Čaka poēmā “Mūžības skartie” (1987, rež. K. Auškāps), Lipsts Raiņa lugā “Zelta zirgs” (1990, rež. A. Ozols).
20. gs. 60. un 70. gados Rīgas televīzijas studijā bija skatītāju iecienīts humoristiski satīrisks raidījums “TV pirts”, ko piedāvāja vadīt L. Krivānam, atveidojot pirtnieku Frīdi. Raidījums stāstīja par cīņu ar dažādiem sadzīves sīkumiem, ar satīras ieročiem vēršoties pret saimnieciskām neizdarībām. Frīdis kļuva ļoti populārs, un šis tēls lielā mērā noteica aktiera imidžu. Teātrī aktierim nopietnas lomas piedāvāja maz, iesprostojot L. Krivānu komiķa ampluā, no kura skatītāji sagaidīja līdzīga rakstura tēlus. Tāpat kino aktiera populārākās lomas bija dažāda veida blēži un krāpnieki. L. Krivāns ilgojās pēc dramatiskas lomas, kur sevi apliecināt un nomest daudz izmantoto komiķa masku. Tāpēc ļoti īpaša viņam bija Kontrabasista loma monoizrādē Patrika Zīskinda (Patrick Süskind) lugā “Kontrabass” (Der Kontrabaß, 1988, rež. Juris Kalniņš). Šajā izrādē emocionāli piepildītā monologā ar traģikomiskiem akcentiem L. Krivāns varēja runāt par mākslinieka ceļa dramatismu, radoša mūža sūrumu un dvēseles ilgām. Ar šo izrādi L. Krivāns nosvinēja savu 50 gadu jubileju. 1992. gadā beidzās viņa līgums ar Dailes teātri, un aktieris aizgāja no aktiera profesijas, kādu laiku strādājot par nama apsaimniekotāju.
L. Krivāns galveno lomu – gleznotāju Ilmāru Pelēkzirni G. Priedes komēdijā “Auseklītis virs Betlēmes” (1994, rež. J. Vītoliņš) – vēl nospēlēja Jaunajā Rīgas teātrī. Pēc ilgas pauzes aktieris atgriezās Dailes teātrī ar īpaši viņam rakstīto omulīgā Friča Debestiņa lomu Jāņa Jurkāna traģikomēdijā “Dzīvīte, dzīvīte...” (2004, rež. Juris Rijnieks). Sekoja ģimenes nesaskaņu turpinājums lugā “Dzīvīte, dzīvīte – II sērija” (2008, rež. J. Strenga). L. Krivāns bija arī kolorītais Žanis Ērika Hānberga darbā “Pirmā grēka līcis” (2012, rež. K. Auškāps) un stāsta turpinājumā “Plikie un pusplikie” (2014, rež. K. Auškāps).