Debesbraukšanas diena (pareizticībā – Kunga Debesīs Pacelšanās svētki) ir svētki kristietībā, kuros tiek svinēta Jēzus uzņemšana debesīs. Saskaņā ar Jaunajā Derībā rakstīto četrdesmitajā dienā pēc augšāmcelšanās Jēzus pēdējo reizi parādījās tuvākajiem mācekļiem un tad pacēlās debesīs. Debesbraukšanas diena pieder pie baznīcas svētkiem ar mainīgu datumu, jo tie ir atkarīgi no tā, kad ir Lieldienas.

Marka evaņģēlijā (16:14–19) nav sniegts detalizēts Jēzus debesīs uzņemšanas apraksts, tikai teikts, ka pēc tam, kad Jēzus pavēlēja vienpadsmit tuvākajiem sekotājiem izplatīt evaņģēlija vēsti, viņš tika uzņemts debesīs, lai sēdētu pie Dieva labās rokas. Pētnieki šo teksta daļu (sauktu par Marka evaņģēlija garāko noslēgumu) uzskata par vēlāk tapušu, jo tā nav atrodama senākajos zināmajos manuskriptos ar pilnu Marka evaņģēlija tekstu – 4. gs. Vatikāna un Sīnaja kodeksos (Codex Vaticanus, Codex Sinaiticus). Lūkas evaņģēlijs ir vēl lakoniskāks aprakstā (24:50–51) – Jēzus aizveda mācekļus uz Betāniju, un, kamēr viņš tos svētīja, Jēzus tika pacelts debesīs. Trešais debesbraukšanas apraksts ir atrodams Apustuļu darbos (1:9–12) – četrdesmit dienas pēc augšāmcelšanās Jēzus turpināja sludināt evaņģēliju. Jēzus un vienpadsmit apustuļi bija sapulcējušies netālu no Olīvkalna. Jēzus mācekļiem teica, ka viņi saņems Svētā Gara spēku un izplatīs viņa vēsti visā pasaulē. Tad “viņš, tiem redzot, tika pacelts, un mākonis uzņēma viņu” (Apustuļu darbi 1:9). Mateja un Jāņa evaņģēlijos debesbraukšana nav aprakstīta, lai gan Jāņa evaņģēlijā ir atsauces uz to (piemēram, Jāņa 3:13), – “neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi tas, kas no debesīm nokāpis”. Mateja evaņģēlijs noslēdzas ar to, ka Jēzus kalna virsotnē sniedz pēdējos norādījumus mācekļiem.

Debesīs uzņemšanu tēlojumi bija pazīstami gan Jēzus laika grieķu un romiešu kultūrā, gan jūdaismā. Leģenda vēstī, ka mākonī uz debesīm tika pacelts mītiskais Romas pirmais valdnieks Romuls (Romulus). Līdzīgs nostāsts ir par imperatoru Augustu (Augustus). Tāpēc nav pārsteidzoši, ka 3. gs. beigu mozaīkā, kas atrodama nekropolē zem Svētā Pētera bazilikas (Basilica Sancti Petri), Kristus atainots kā saules dievs Hēlijs, kas pajūgā uzbrauc debesīs. Šim sižetam ir analogs 1. gs. p. m. ē. bareljefā, kurā tēlota romiešu politiskā un militārā līdera Jūlija Cēzara (Gaius Iulius Caesar) pacelšanās debesīs (daudzi romieši komētas parādīšanos Jūlija Cēzara bēru laikā uzskatīja par zīmi, ka viņš dodas pie dieviem). Vēl vienā Jēzus debesbraukšanas attēlojumā uz plāksnes, kas tapis ap 400. gadu un ir izstādīts Bavārijas Nacionālajā muzejā (Bayerisches Nationalmuseum) Minhenē, Jēzus satver Dieva roku debesīs. Tas Jaunajā Derībā nav minēts un ir radies no nostāsta, ka Jūlijs Cēzars pēdējā sapnī naktī pirms viņa slepkavības redzējis, ka paceļas virs mākoņiem un satver dieva Jupitera roku. Vecajā Derībā ir stāsti par Ēnohu, kas “staigāja ar Dievu, un viņa vairs nebija, jo Dievs viņu paņēma” (1. Mozus 5:24), un par pravieti Eliju, kurš ar uguns ratiem un uguns zirgiem vētrā uzbrauca debesīs (2. Ķēniņu 2:11). 1. vai 2. gs. tapušajā apokrifajā 2. Baruha grāmatā pravieša Jeremijas līdzgaitniekam Baruham atklāsmē solīts, ka viņš tiks pacelts debesīs.

Sākotnēji Jēzus debesīs uzņemšanu un Svētā Gara nākšanu kristieši atzīmēja vienā dienā – Vasarsvētkos. Vēlāk, iespējams, 4. gs. otrajā pusē, tika nodalītas divas svinamas dienas. Tas vispirms notika Austrumu baznīcās (Konstantinopolē, Mazāzijā, Antiohijā). Pareizticībā šī diena ir viena no 12 lielajiem baznīcas svētkiem. 5. gs. sākumā Augustīns (Augustinus) apgalvoja, ka tiem ir apustuliska izcelsme, un no viņa teiktā izriet, ka šī diena svinēta vēl pirms viņa. Svētki bieži pieminēti Jāņa Zeltamutes (Ἰωάννης ὁ Χρυσόστομος) un Nisas Gregorija (Γρηγόριος Νύσσης) sprediķos, kā arī Apustuļu konstitūcijā (Constitutiones Apostolorum) – tekstu apkopojumā, ko parasti datē ar 4. gs. Tā paša gadsimta kristiešu svētceļnieces Egērijas (Egeria) ceļojumu aprakstos minēta šo svētku vigīlija un teikts, ka svētkus svinēja baznīcā, kas uzcelta virs grotas Betlēmē. Tajā, kā tradicionāli tiek uzskatīts, piedzimis Jēzus. Viņa apraksta svinīgu procesiju uz Olīvkalnu un to, ka tika lasīti Bībeles teksti, dziedātas himnas un skaitītas lūgšanas. Jēzus debesīs uzņemšana minēta Apustuļu ticības apliecībā, kuru pirmo gadsimtu kristieši izmantoja kristību laikā. Saskaņā ar bīskapa Eisebija (Εὐσέβιος) rakstīto darbā “Konstantīna Lielā dzīve” (Βίος Μεγάλου Κωνσταντίνου) imperatora Konstantīna (Flavius Valerius Constantinus) māte lika uzcelt baznīcu Olīvkalnā Jēzus debesbraukšanas piemiņai. Šo dievnamu 614. gadā sagrāva persieši. To atkal atjaunoja 8. gs., taču pēc tam vēlreiz izpostīja. Mūsdienās saglabājusies neliela kapela, kas atrodas vietā, no kuras saskaņā ar tradīciju Jēzus devās debesīs. Šajā musulmaņiem piederošajā svētvietā, kas atvērta visiem, ir akmens iedobums. Tas saskaņā ar ticējumu ir Jēzus pēdas nospiedums viņa debesbraukšanas laikā (otrs šāds nospiedums ir Al Aksas mošejā Jeruzalemē). Kirils no Jeruzalemes (Κύριλλος Α΄ Ἱεροσολύμων) savās katehētiskajās lekcijās (Κατηχήσεις) min Olīvkalnu kā Jēzus debesīs uzņemšanas vietu. Augustīns uzskatīja, ka Debesbraukšanas dienai ir apustuliska izcelsme.

Elvīras sinodes (ap 305.–306. gadu, tagad Spānijā) četrdesmit trešais dekrēts (to daļa pētnieku uzskata par vēlāku pierakstījumu), kurā nosodīta vārdā nenosauktu svētku svinēšana četrdesmitajā dienā pēc Lieldienām un Vasarsvētku neievērošana piecdesmitajā dienā, iespējams, norāda uz to, ka ne visi kristieši tolaik atzīmēja Debesbraukšanas dienu. Tomēr ar laiku tā nostiprinājās liturģiskajā kalendārā.

Pamazām veidojās arī šīs dienas tradīcijas – Lieldienu sveces nodzēšana, procesija, atdarinot Kristus ceļojumu ar apustuļiem uz Olīvkalnu, un krucifiksa vai Kristus statujas pacelšana caur atveri baznīcas jumtā. Svētdiena pēc Debesbraukšanas dienas viduslaikos tika saukta par Rožu svētdienu (Dominica de Rosa). Tajā pāvesti noturēja svinīgu dievkalpojumu Svētās Marijas un mocekļu bazilikā (Basilica di Santa Maria ad Martyres) Romā. Simboliski apliecinot Kristus apsolījumu, ka viņš nosūtīs aizstāvi – Svēto Garu –, tūlīt pēc sprediķa no atveres griestos tika mests tūkstošiem rožu ziedlapiņu (šī tradīcija arī mūsdienās notiek Vasarsvētku svētdienas dievkalpojuma beigās, gan bez pāvesta klātbūtnes; būve nav tik liela, lai tajā rīkotu pāvesta mises).

Kopš 11. gs. Debesbraukšanas dienas procesijas vairs nebija populāras. To vietā baznīcās tika rīkotas izrādes. Tās bija tautas dievbijības izpausme, jo baznīca tām nebija piešķīrusi oficiālu liturģisku statusu. Viduslaikos daudzviet Eiropā bija plaši izplatīta paraža Debesbraukšanas dienā ēst putnu gaļu, pieminot, ka Kristus “aizlidojis” uz debesīm. Vakariņās pasniedza baložu, fazānu, irbju un pat vārnu gaļu. Rietumvācijā maiznieki klientiem dāvināja konditorejas izstrādājumus putnu veidolā. Anglijā svētkus svinēja ar spēlēm, dejām un zirgu skriešanās sacīkstēm.

Reformācijas laikā 16. gs. daļa protestantu draudžu pārstāja svinēt Debesbraukšanas dienu, jo uzskatīja, ka Kristus dzīves galvenie notikumi jāsvin katru dienu, nevis kādās īpašās dienās. Citi savukārt turpināja. Anglikāņu Kopīgās lūgšanas grāmatā (Book of Common Prayer, 1549) tai dots otrs nosaukums – Svētā ceturtdiena. 1618.–1619. gadā notikušajā Dortas sinodē Nīderlandē, kurā piedalījās vairāku Eiropas reformātu (arī anglikāņu) baznīcu pārstāvji, tika nolemts, ka draudzēs jāsvin Ziemassvētki, Lieldienas, Vasarsvētki, kā arī Jēzus apgraizīšanas diena (Jaunā gada diena) un Debesbraukšanas diena. Metodisma pamatlicējs Džons Veslijs (John Wesley) to iekļāva savā 1784. gada liturģijas grāmatā.

19. gs. Septītās dienas adventismā attīstījās mācība par to, ka Kristus pēc savas debesbraukšanas ir ticis iecelts par augsto priesteri debesu svētnīcā, lai tur pildītu starpnieka lomu cilvēku labā.

Līdz ar apgaismību daudzi teologi apzinājās, ka mācība par debesbraukšanu saistīta ar senās pasaules trīsdaļīgo kosmogrāfiju (pazeme, zeme, debesis), tāpēc jāveido jauni tās skaidrojumi. Vācu teologs Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Schleiermacher) uzskatīja, ka debesbraukšana nav vēsturisks notikums, bet, tāpat kā augšāmcelšanās, ideja, specifiski Lūkas evaņģēlijam un Apustuļu darbiem raksturīgs vēstījums, kam trūkst tiešu apustuļu liecību. Cita vācu teologa – Dāvida Štrausa (David Strauss) – skatījumā Jēzus debesbraukšana ir vēsturiskās attīstības princips. “Tā ir cilvēce, kas mirst, ceļas augšā un paceļas debesīs.” Šveiciešu teologs Karls Barts (Karl Barth) savā daudzsējumu “Baznīcas dogmatikā” (Kirchliche Dogmatik, 1932–1967) rakstīja, ka debesbraukšana ir zīme, “Bībeles valodā debesis ir radītās pasaules nepieejamā un neaptveramā puse”. Bībeles notikumu pārinterpretācija gan nav nekas jauns – jau Origens (Ὠριγένης) 3. gs. debesbraukšanai piešķīra mistisku nozīmi un uzskatīja, ka Jēzus dievišķumam atbilstoši būtu, ja Jēzus debesīs uzņemšanu uztvertu kā “prāta, nevis ķermeņa pacelšanos”.

Mūsdienās šos baznīcas svētkus dažādu konfesiju draudzes nereti svin svētdienā pēc tradicionālās Debesbraukšanas dienas, jo darbdienās baznīcas apmeklētāju skaits ir neliels. Piemēram, 1992. gadā lēmumu par to pieņēma Austrālijas katoļu bīskapu konference (Australian Catholic Bishops’ Conference).

Vairākās valstīs Debesbraukšanas diena ir oficiāla brīvdiena – Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Francijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Norvēģijā, Somijā, Vācijā un citur. Tāds statuss tai nav visās Rietumu valstīs – Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Austrālijā, Kanādā, Lielbritānijā un citviet tā ir darbdiena. Brīvdiena tā nav arī Latvijā. Sabiedrībai sekularizējoties, šajā dienā valstīs, kurās tā ir brīvdiena, tiek rīkoti dažādi festivāli un izbraukumi.

Kristietībā debesbraukšanu mākslā sāka vizualizēt no 5. gs. Sākotnēji populāra bija aina, kurā Kristus uzkāpj kalna galā un satver Dieva roku. Tā iznirst no mākoņa, lai viņu ievilktu debesīs. Apustuļi, kas ir sapulcējušies zemāk, vēro notikumu.

6. gs. Sīrijā izplatījās cits debesbraukšanas atainojums, ko vēlāk pārņēma Bizantija. Šī versija uzsver Kristus dievišķumu un parāda viņu nekustīgi stāvam mandorlā – mandeļveidīgā gaismas oreolā. Viņš tur rokās tīstokli un sniedz svētību. Šajā versijā tika iekļauta arī Jēzus māte Marija. Pareizticīgā tradīcija uzskata, ka Marija bija klāt debesbraukšanas notikumā.

Romāņu laika debesbraukšanas attēlojumos dažkārt tika atveidotas tikai Kristus kājas, kad viņš pazūd mākoņos. Debesbraukšana kā tēma saglabājās renesanses un baroka perioda mākslā un vēlāk. To attēloja, piemēram, Džoto di Bondone (Giotto di Bondone) aptuveni 1305. gadā, Pjetro Perudžino (Pietro Perugino) aptuveni 1496.–1500. gadā un Rembrants (Rembrandt) 1636. gadā.

Salvadors Dalī (Salvador Dalí) apgalvoja, ka viņa iedvesma gleznai “Kristus debesbraukšana” (Ascension, 1958) radusies no “kosmiska sapņa”, kas viņam bijis 1950. gadā. Sapnī S. Dalī redzējis atoma kodolu, kas atainots gleznas fonā. Viņš domāja, ka šis kodols ir Kristus vienojošā gara attēlojums. Kristus pēdas ir vērstas uz skatītāju. Virs Kristus atainota S. Dalī sieva Gala (Gala), kura raud.

Debesbraukšana kā sižets ir mūzikā – ne tikai baznīcas dziesmās, bet arī citos žanros. Johans Sebastiāns Bahs (Johann Sebastian Bach) sacerēja “Debesbraukšanas oratoriju” (Himmelfahrtsoratorium, 18. gs. 30. gadi). Šis Jaunās Derības stāsts izmantots Georga Frīdriha Hendeļa (Georg Friedrich Händel) oratorijas “Mesija” (Messiah, 1741) vienā no daļām. Franču komponists Olivjē Mesiāns (Olivier Messiaen) 20. gs. 30. gados sarakstīja orķestra svītu ar nosaukumu “Debesbraukšana” (L’Ascension).