Viena no plašas publikas iecienītākajām britu rokgrupām 20. gs. 90. gados, veiksmīgi darbojusies arī 21. gs. trīs pirmajās desmitgadēs (ar pārtraukumu 2002.–2007. gadā). Piedzīvojusi vairākkārtējas dalībnieku maiņas un stilistiskas transformācijas, taču muzikālie pamatparametri saglabājušies nemainīgi: melodiskas dziesmas, dejojami ritmi, vērienīgs, niansēti producēts arēnu roka skanējums un emocionāli aizrautīgs koncertpriekšnesums.

James vēsture sākās 1980. gadā Mančestrā (Anglija) – pilsētā, kas, pateicoties neatkarīgajai ierakstu kompānijai Factory Records un tādām grupām kā A Certain Ratio; The Durutti Column; The Fall; Joy Division un New Order 20. gs. 70. gadu beigās un 80. sākumā kļuva par ievērojamu britu postpanka centru.

Darbības sākumā grupa nomainīja vairākus nosaukumus (pirmais bija Venereal and the Diseases) un dalībniekus, taču tās pamatkodolu veidoja ģitārists Pols Gilbertsons (Paul Gilbertson), basģitārists Džeimss Glenijs (James Glennie) un bundzinieks Gavans Vīlans (Gavan Whelan); 1982. gadā, kas bieži minēts kā grupas īstais dzimšanas gads, šim trio pievienojās Mančestras Universitātes (University of Manchester) drāmas students Tims Būts (Tim Booth) – grupā ienācis kā dejotājs, T. Būts jau drīz kļuva par galveno vokālistu, taču viņa savdabīgi ekspresīvā dejošana arī turpmāk bija spilgts skatuviskā snieguma papildinājums. 1982. gadā tā arī sāka dēvēties sava basģitārista vārdā – James; pašidentifikācijai Dž. Glenijs gan biežāk lieto sava vārda saīsinājumu Džims (Jim). Nosaukuma izvēli mūziķi pamatoja ar vēlmi būt “daudzdimensionāliem kā cilvēcīga būtne, nevis plakaniem un prognozējamiem kā rokgrupa”.

Jau pastāvēšanas agrīnajā periodā James iekļāvās neformālā Mančestras mūzikas grupējumā, kas centrējās ap klubu Haçienda un ierakstu kompāniju Factory – grupas pirmo singlu Jimone (1983) un James II (1985) izdevēju. Šie ieraksti izpelnījās ievērību indīroka apritē, nodrošinot iespēju uzstāties Glastonberijas festivālā (Glastonbury Festival). 1985. gadā Factory arī laida klajā abu minēto singlu apvienoto izdevumu – minialbumu (EP) Village Fire, bet tālākas attiecības abas puses neturpināja (taču James saglabāja ciešu saikni ar Mančestras mūzikas vidi, koncertējot ar New Order; The Smiths; Happy Mondays; The Stone Roses un citām vietējām grupām).

Pirmajos albumos Stuter (1986) un Strip-mine (1988) dominēja folkpopa dziesmas ar alternatīvā roka ietekmēm, taču aktivitāti bremzēja iekšējas nesaskaņas. Jau pirms debijas albuma P. Gilbertsonu ģitārista postenī nomainīja Lerijs Gots (Larry Gott), bet 1989. gadā grupa pēc samilzušām personīgām domstarpībām šķīrās no G. Vīlana.

G. Vīlana aizvietotāja meklējumi noveda pie radikālas sastāva rekonfigurācijas, tajā iekļaujoties ne tikai bundziniekam Deividam Beintonam-Paueram (David Baynton-Power), bet arī taustiņinstrumentālistam Markam Hanteram (Mark Hunter), vijolniekam un ģitāristam Solam Deivīzam (Saul Davies) un trompetistam Endijam Daiagremam (Andy Diagram). Kaut dalībnieku maiņas James piedzīvoja arī vēlāk, rokmūzikā reti sastopamais septeta formāts kļuva par tās pastāvīgo sastāva modeli, veicinot stilistikas maiņu, kā arī strauju statusa un panākumu progresu. 

1989. gada vasarā jaunais sastāvs debitēja ar deju roka singlu Sit Down – veltījumu britu rakstniecei Dorisai Lesingai (Doris Lessing) un amerikāņu dzejniecei un dziedātājai Petijai Smitai (Patti Smith), kuru darbi T. Būtam pusaudža vecumā palīdzējuši pārvarēt depresiju. Par spīti BBC radio dīdžeja Džona Pīla (John Peel) un citu autoritāšu atzinībai, dziesmas rezonanse sākotnēji bija pieticīga, taču novembrī tā sasniedza Apvienotās Karalistes (AK) singlu tabulas septīto vietu elektroniskās deju mūzikas grupas Apollo 440 remiksētā versijā, bet 1991. gadā, kad Sit Down jau bija kļuvusi par grupas koncertu kulminācijas skaņdarbu (atsaucoties dziesmas varoņa empātiskajam aicinājumam “tiem, kas jūtas nožēlojami, sēsties man līdzās”, publika tās atskaņojuma laikā mēdza sēsties uz grīdas), topa otro pozīciju trīs nedēļas saglabāja nedaudz pārveidota tās versija jaunā James ieskaņojumā ar Pixies producentu Gilu Nortonu (Gil Norton).

Tālāku muzikālās ievirzes maiņu un popularitātes izrāvienu demonstrēja septeta albumi Gold Mother (1990) un Seven (1992), kas sasniedza AK albumu tabulas otro vietu. To stilistika tuvāka laikmetīgam arēnu rokam ar popmūzikas melodisko tiešumu un deju mūzikas ritmisko daudzveidību, vērienīgu un dinamiski aktīvu skanējumu.

Īpaši nozīmīga bija sadarbība ar mūziķi un producentu Braienu Īno (Brian Eno), kurš palīdzējis radīt dažus no James veiksmīgākajiem un intriģējošākiem ieskaņojumiem. Sadarbība aizsākās ar Pītera Geibriela (Peter Gabriel) studijā Real World ieskaņoto albumu Laid (1993), kurā grupa atkal tuvinājusies savām folkroka saknēm un pievērsusies minimālistiskākam un atmosfēriskākam, dažbrīd arī ambientam skanējumam, kas akcentē mūzikas atkailināto emocionalitāti – šo pārmaiņu grupas dalībnieki daļēji skaidroja ar neseno līdzdalību Nīla Janga (Neil Young) Amerikas Savienoto Valstu (ASV) koncertturnejā, kur James, tāpat kā N. Jangs, muzicēja akustiski. Par albumu Laid B. Īno saņēma britu mūzikas industrijas ikgadējo balvu Brit kategorjā “Labākais producents” (Best Producer), bet tā titulskaņdarbs – erotiskas apsēstības drāma divarpus minūšu popdziesmā – nākamajās desmitgadēs kļuvis par klausītāju iecienītāko James hitu līdzās Sit Down. Paradoksāli, bet 1993. gadā Laid ierindojās vien AK singlu tabulas 25. vietā, toties ASV, sasniedzot trešo vietu Billboard modernā roka tabulā (Modern Rock Chart), kļuva par grupas visu laiku lielāko hitu, ļaujot iemanto kulta statusu alternatīvā roka publikā.

Vienlaikus ar Laid sesijām James, B. Īno un līdzproducents Markuss Dravzs (Markus Dravs) citā Real World kompleksa studijā nodevās intensīvām džemsesijām, ieskaņojot vairākus desmitus stundu ilgu improvizētu materiālu, kas pēcapstrādes procesā ar montāžas palīdzību pārveidots atsevišķos skaņdarbos, papildināts ar T. Būta dziedājumu un apkopots albumā Wah Wah (1994); B. Īno šoreiz veica ne vien producenta, bet arī līdzautora un studijas mūziķa funkcijas. Wah Wah grupa plānoja izdot reizē ar Laid un apsvēra arī to apvienošanu dubultalbumā, taču ierakstu kompānija Fontana, baidoties, ka šīs mūzikas eksperimentālā ievirze mazinās Laid komercpotenciālu, Wah Wah izdošanu novilcināja gandrīz gadu. Idejiskas radniecības dēļ tas reizēm salīdzināts ar citu B. Īno producējumu – U2 albumu Zooropa (1993), kā arī U2 dalībnieku un B. Īno kopprojekta Passengers albumu Original Soundtracks 1 (1995).

Ar B. Īno grupa sastrādājās arī albumos Whiplash (1997, producents tajā ir arī gandrīz visu dziesmu līdzautors); Millionaires (1999) un Pleased to Meet You (2001), kuros tāpat variētas alternatīvā, arēnu un folkroka, popmūzikas un elektroniskās mūzikas stilistikas.

2001. gadā, James joprojām esot vienai no populārākajām savas paaudzes britu grupām, T. Būts, kurš jau 1996. gadā bija ieskaņojis albumu Booth and the Bad Angel ar amerikāņu filmmūzikas komponistu Andželo Badalamenti (Angelo Badalamenti), paziņoja, ka turpmāk nodosies individuālai muzikālai darbībai un cita veida pašrealizācijai. Šis dziedātāja lēmums pielika punktu James pastāvēšanai, kas noslēdzās ar grupas dzimtajā Mančestrā ieskaņotu koncertalbumu Getting Away with It... Live (2002). Dažos nākamajos gados T. Būts izdeva atzinīgi novērtētu soloalbumu Bone (2004) un kā aktieris strādāja kino un teātrī, praktizējot arī kā dejas un kustību meditācijas treneris; 2024. gadā klajā nāca viņa pirmais romāns “Kad es pirmoreiz nomiru” (When I Died for the First Time).

Kaut arī starplaikā T. Būts grupas atjaunošanas iespēju bija noliedzis, 2006. gadā viņš atkal sacerēja vairākas dziesmas ar saviem kādreiz pastāvīgajiem līdzautoriem Dž. Gleniju un L. Gotu. Divas no tām – Who Are You? un Chameleon – tika iekļautas James hitu izlasē Fresh as a Daisy – The Singles (2007), kam sekoja veiksmīga atkalapvienošanās koncertturneja. Turneju grupa sāka sešu dalībnieku sastāvā, taču pēc dažiem koncertiem tai pievienojās arī E. Daiagrems, tādējādi atjaunojoties oriģinālajam Gold Mother un Seven perioda septetam. Šis sastāvs arī ieskaņoja veiksmīgu atgriešanās albumu Hey Ma (2008).

Arī turpmāk James regulāri izdevusi jaunus ierakstus, tostarp albumu All the Colours of You (2021), kas ieskaņots Covid-19 pandēmijas apstākļos, producentam Džeknaifam Lī (Jacknife Lee) un T. Būtam atrodoties savā toreizējā dzīves vietā Kalifornijā (ASV), bet pārējiem mūziķiem – dažādās Eiropas valstīs. Īpašu vietu vēlīnā perioda diskogrāfijā ieņem grupas četrdesmitgadei veltītais Be Opened by the Wonderful (2023) – savas pazīstamākās dziesmas James tajā izpilda ar 22 mūziķu orķestri un gospeļkori (diriģents un aranžētājs Džo Dudels, Joe Duddell). Savukārt, 2024. gadā iznākušais Yummy kļuva par grupas pirmo jaunas dziesmas saturošo albumu, kas AK sasniedzis Nr. 1 pozīciju (1998. gadā šādu panākumu guva arī James hitu izlase The Best Of; vēl četri albumi bijuši Nr. 2, bet trīs – Nr. 3 pozīcijā).

Īpašu publikas atsaucību parasti izpelnās James koncertpriekšnesums, turklāt 21. gs. otrajā un trešajā desmitgadē grupas koncertturneju intensitāte un ģeogrāfiskais vēriens ir lielāks nekā agrāk; tā uzstājusies arī Latvijā – festivālā Positivus Salacgrīvā 2007. un 2011. gadā.

Slavas sākumperiodā James nereti tika pieskaitīta tā dēvētajam madčestra novirzienam (80. gadu nogalē Mančestras klubos dzimusi stilistika, kurā alternatīvais roks saplūdis ar deju mūziku). Vēlāk grupa saglabāja no mūzikas aktuālajām pamattendencēm savrupu jaunrades pozīciju, turpinot radīt alternatīvā roka un popa tradīcijās balstītu repertuāru, kura melodiskā pievilcība, himniski saviļņojošie piedziedājumi, skanējuma vēriens un izstrādātība (no daudzām britu grupām atšķirīga iezīme ir ģitāru un sintezatoru kombinācija ar pūšamajiem un stīgu instrumentiem) un reālistiski empātiskie, ar klausītāju pieredzi rezonējošie teksti ļāva izveidot un saglabāt tuvas, ilgstoši noturīgas attiecības ar savu publiku, iemantojot savdabīgu “tautas grupas” statusu. Dziesmu tematika reizēm skar arī starptautiskās politikas aktualitātes, taču biežāk tajās runāts par eksistenciāli zīmīgām, arī kritiskām situācijām, sevis meklējumiem, dažādām pieaugšanas un novecošanas stadijām un tām raksturīgu dzīves izjutu; arī nostalģiski smeldzīgi un pat izmisīgi teksti nereti apvienoti ar kontrastējoši optimistisku, vitāli enerģisku muzikālu izteiksmību. Īpaši spilgti grupas un tās publikas kopība atklājas koncertos, kur spontāni enerģisko un emocionālo James priekšnesumu regulāri papildina vairāku paaudžu klausītāju līdzdalība ar dziedāšanu, dejošanu un citām kolektīvas vienotības izpausmēm.

Born of Frustration; Come Home; Getting Away with It (All Messed Up); Jam J; Just Like Fred Astaire; Laid; Out to Get You; Pressure’s On; Ring the Bells; Say Something; Seven; She’s a Star; Sit Down; Tomorrow; Way Over Your Head