Radies 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) dienvidu pavalstu afroamerikāņu vidē.

Tajā sākotnēji saplūduši afroamerikāņu un Eiropas mūzikas kultūras elementi, kam vēlāk pievienojušās daudzas citas populārās, tradicionālās un akadēmiskās mūzikas ietekmes.

Vairumu džeza stilu tradicionāli raksturo svings jeb specifiska ritma pulsācija, sinkopējums, no blūza atvasināti melodiskie un harmoniskie elementi, cikliskas formas struktūras un uzsvars uz spontāni improvizētu izpildījumu kā radošu procesu, kas nodrošina plašas ritmisku, tembrālu un melodisku variāciju iespējas viena skaņdarba ietvaros. Obligāts priekšnoteikums džeza mūziķim ir svinga izjūta (arī stilos bez svinga klātbūtnes).

Dažādos attīstības periodos džezs balansējis starp izklaides un intelektuālās mūzikas pasaulēm. Nosaukums “džezs” tiek lietots kopš 20. gs. otrās desmitgades vidus, kad ar to sāka apzīmēt nelielus mūziķu sastāvus (džezbends, sākumā arī džesbends – angļu jazz band, jas band), kuru instrumentāriju parasti veidoja trompete, klarnete, trombons, sitamie instrumenti, bandžo vai ģitāra, klavieres un kontrabass.

Par džeza dzimteni uzskata Ņūorleānu – ostas pilsētas kosmopolītiskā un multikulturālā vide 20. gs. sākumā ļāva rasties džezbendiem, kas kolektīvas improvizācijas manierē izpildīja blūzus, spiričuelus, regtaimus, bēru un militāros maršus, kadriļas u. c. žanru skaņdarbus, uz kuru bāzes radās diksilends (dixieland, arī hot jazz) – pirmais džeza stils, kurš guva plašu popularitāti un tālāk visvairāk attīstījās Čikāgā. Izcilākā Ņūorleānas džeza personība bija trompetists un vokālists Lūiss Ārmstrongs (Louis Armstrong).

20. gs. 1. pusē, līdz ar melnādaino iedzīvotāju masveida plūsmu no ASV lauku reģioniem uz strauji augošajām lielpilsētām, džezs ātri attīstījās, kļūstot par vienu no nozīmīgākajām mūzikas kultūras parādībām. Radās daudz un dažādi džeza apakšžanri. 20. gs. 30. gados naktsklubos un deju zālēs ļoti iecienīti bija lielie svinga (swing) orķestri (swing big bands) – augsti profesionālu mūziķu sastāvi (Kaunta Beizija, Count Basie; Djūka Elingtona, Duke Ellington; Bennija Gudmena, Benny Goodman, u. c. orķestri), kas izpildīja aranžētus skaņdarbus un nereti bija vienlīdz slaveni kā melnādainajā, tā baltādainajā publikā. Diksilendu un svingu dēvē arī par tradicionālo džezu (traditional jazz).

Augot mūziķu tehniskajai meistarībai un teorētiskajai sagatavotībai, džezs attālinājās no sava izteikti utilitārā pirmsākuma, kad tā bija galvenokārt dejošanai paredzēta mūzika. Lielā mērā pateicoties saksofonista Čārlija Pārkera (Charlie Parker) un trompetista Dizija Gilespija (Dizzy Gillespie) darbībai, 40. gados radās bībops (bebop) – mūzika ar strauju tempu, sarežģītām akordu maiņām, stūrainām, asi disonējošām tēmām, uzsvērtu izpildījuma tehnisko un improvizatorisko virtuozitāti. Bībopa stilistika radīja daudzus no džeza nozīmīgākajiem mūziķiem – saksofonistus Džonu Koltreinu (John Coltrane), Deksteru Gordonu (Dexter Gordon) un Soniju Rolinsu (Sonny Rollins); trompetistus Mailzu Deivisu (Miles Davis), Klifordu Braunu (Clifford Brown) un Lī Morganu (Lee Morgan); pianistus Teloniusu Monku (Thelonious Sphere Monk) un Badu Pauelu (Bad Powell); bundziniekus Ārtu Bleikiju (Art Blakey) un Maksu Rouču (Max Roach); kontrabasistus Čārlzu Mingusu (Charles Mingus) un Polu Čeimbersu (Paul Chambers); vokālistes Sāru Vonu (Sarah Vaughan) un Ellu Ficdžeraldu (Ella Fitzgerald) u. c., pašu džezu no deju zāļu mūzikas pārvēršot intelektuāli un mākslinieciski elitārā fenomenā. Līdz ar bībopa izplatību par vienu no vadošajiem džeza soloinstrumentiem kļuva saksofons.

Kā pretreakcija uz bībopa tehnisko sarežģītību 1940. gadu nogalē radās kūldžezs (cool jazz), kam, saglabājot augstu izpildījuma tehnisko un improvizatorisko meistarību, piemīt atslābinātāka ritmika, izlīdzinātāks, “caurspīdīgāks” un vieglāk uztverams skanējums. Kūldžeza attīstībā un popularitātē lieli nopelni bija M. Deivisam.

1950. gados par vadošo jauno strāvojumu kļuva hārdbops (hard bop), kurā apvienojušās bībopa, blūza, ritmblūza un gospeļa ietekmes. Starp hārdbopa aizsācējiem minami bundzinieks Ā. Bleikijs un pianists Horass Silvers (Horace Silver) ar grupu Jazz Messengers, kā arī M. Deiviss ar savu kvintetu, un turpmāk tas kļuva par visizplatītāko džeza novirzienu (dēvēts arī par meinstrīma džezu, mainstream jazz), kam piederīgas arī souldžeza (soul jazz) un fankdžeza (funk jazz) stilistikas.

Nozīmīgs džeza paveids 20. gs. 50. un 60. gados bija arī frīdžezs (free jazz, arī avant-garde jazz) – brīva un uzsvērti ekspresīva improvizatoriska muzicēšana, atsakoties no tradicionālām akordu kombinācijām, harmoniskiem, ritmiskiem, tonāliem vai taktsmēra ierobežojumiem (saksofonisti Ornets Kolmens, Ornette Coleman, un Dž. Koltreins, pianists Sesils Teilors, Cecil Tayolor, un citi).

1960. gadu beigās un 70. gados, līdz ar rokmūzikas māksliniecisko briedumu, daudzi ievērojami mūziķi – M. Deiviss, pianisti Čiks Koria (Chick Corea) un Herbijs Henkoks (Herbie Hancock), grupa Weather Report – pievērsās džezrokam (jazz rock, arī jazz fusion), kurā džeza elementi sintezēti ar roka, fanka, ritmblūza un citām stilistikām. Džezrokā nereti tiek izmantoti elektriski un elektroniski instrumenti.

1980. gadu aktualitātes bija galvenokārt deju klubos iecienītais asiddžezs (acid jazz) un džezreps (jazz rap), 90. gados džeza, soula, fanka un elektroniskās mūzikas savienībā radās nūdžezs (nu jazz), savukārt džeza un dažādu nacionālo mūzikas kultūru saplūsmes rezultāts bija t. s. pasaules džezs (world jazz). Džeza attīstībai šajā laikā sasniedzot stadiju, kurā arvien būtiskāka loma ir konkrētu mākslinieku individuālām inspirācijām un mūzikas mantojuma interpretācijām (arī tehnoloģiskiem risinājumiem), runāt par vispārējām žanra virzību noteicošām tendencēm kļuva arvien grūtāk. Tādēļ atsevišķi pētnieki divu pēdējo 20. gs. desmitgažu džeza procesu klasificē kā postmoderno džezu (postmodern jazz), ko raksturo jaunās improvizatoriskās mūzikas dialogs ar džeza tradīciju, vairāku stilistiku vienlaicīga klātesamība un bieži izmantoti citāti.

Savukārt 21. gs. pirmo dekāžu norišu apzīmēšanai tiek piedāvāts termins post-postmodernais džezs (post-postmodern jazz). Mūsdienās sastopami gandrīz visi nozīmīgākie džeza apakšžanri vai to mutācijas.

Jau drīz pēc džeza rašanās tas sāka ietekmēt dažādas populārās mūzikas izpausmes (popmūziku, mūziklus, t. s. krūneru dziedāšanas manieri, vēlāk arī ritmblūzu, roku, soulu u. c.) un klasiskās mūzikas autorus (Džordžs Anteils, George Antheil; Igors Stravinskis, Игорь Фёдорович Стравuнский; Džordžs Gēršvins, George Gershwin; Pauls Hindemits, Paul Hindemith; Kurts Veils, Kurt Weill; Leonards Bernstains, Leonard Bernstein; Ārons Koplends, Aaron Copland; Dmitrijs Šostakovičs, Дмитрий Дмuтриевич Шостакович; Krištofs Pendereckis, Kryzstof Penderecki, u. c.). Pamazām džeza estētikas ietekme pārsniedza mūziku un sāka izpausties glezniecībā (kubisms, sirreālisms, abstraktais ekspresionisms) – Pablo Pikaso (Pablo Picasso); Žoržs Braks (Georges Braque); Anrī Matiss (Henri Matisse); Džeksons Polloks (Jackson Pollock); Vilems de Kūnings (Willem de Kooning); Normans Lūiss (Norman Lewis); literatūrā – Lengstons Hjūzs (Langston Hughes); T. S. Eliots (T. S. Eliot); Džeimss Džoiss (James Joyce); Ralfs Elisons (Ralph Ellison); Bobs Kaufmans (Bob Kaufman); Džeks Keruaks (Jack Kerouac); Alens Ginsbergs (Allen Ginsberg); Lorenss Ferlingeti (Lawrence Ferlinghetti) u. c. mākslās.

Radusies kā afroamerikāņu kultūras parādība, džeza mūzika ātri piesaistīja arī baltādaino, t. sk. Eiropas mūziķu un klausītāju uzmanību – jau 20. gs. 30. gados populārs kļuva t. s. čigānu džezs (gipsy jazz), kura rašanos saista ar Beļģijā dzimušo rumāņu izcelsmes franču ģitāristu Džango Reinhardu (Django Reinhardt). Kaut ASV džezam jau kopš 20. gs. 20. gadiem bija ievērojama loma dažādu rasu iedzīvotāju tuvināšanā, arī turpmākajās desmitgadēs tas bija viens no afroamerikāņu pašizpausmes un vienotības simboliem un nereti – īpaši rasu protestu un pilsoņtiesību kustības uzplaukuma laikā 1950. un 60. gados – atspoguļoja melnādaino amerikāņu masu noskaņojumu.

Lielāko popularitāti džezs sasniedza 20. gs. 20. gados – deju mūzikas un Rietumu pasaules, īpaši ASV, materiālās pārticības un hedonisma uzplaukuma laikā, ko mēdz dēvēt par “džeza laikmetu” (Jazz Age; šā apzīmējuma autorību reizēm piedēvē amerikāņu rakstniekam Frānsisam Skotam Ficdžeraldam, Francis Scott Key Fitzgerald), savukārt par tā radošāko periodu bieži atzīta bībopa un kūldžeza ēra 20. gs. 40., 50. un 60. gados. Sākotnēji džeza attīstība galvenokārt koncentrējās ASV, bet kopš 20. gs. vidus tas ir globāli izplatīts žanrs (Latvijā kopš 20. gadiem), kurā sadzīvo visdažādāko kultūru uzslāņojumi. Vēsturiski džezs nereti asociēts ar amerikānisko dzīvesveidu, demokrātijas, sabiedrības un indivīda brīvības, arī hedonisma un morāla liberālisma idejām, tādēļ 30. gadu Spānijā, diktatora Fransisko Franko (Francisco Paulino Hermenegildo Teódulo Franco y Bahamonde) valdīšanas laikā; 30. un 40. gadu nacistiskajā Vācijā; 40. un 50. gadu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā; 50. un 60. gadu Ķīnā; 80. gadu Irānā un citur tā bieži bijusi nevēlama un reizēm arī represēta mūzika.

Arī 21. gs. džezs ir visā pasaulē izplatīta mūzika ar nezūdošu ietekmi uz daudziem populārās un akadēmiskās mūzikas žanriem. Daudzās valstīs regulāri notiek dažāda mēroga un nozīmes džeza festivāli: Nice Jazz (kopš 1948, Francija), Newport Jazz (1954, ASV), Golden River Jazz (1960, Beļģija), Moldejazz (1961, Norvēģija), Pori Jazz (1966, Somija), Montreaux Jazz (1967, Šveice), Ann Arbor Blues and Jazz (1969, ASV), New Orleans Jazz & Heritage (1970, ASV), Umbria Jazz (1973, Itālija), North Sea Jazz (1976, Nīderlande), Jazz in Marciac (1978, Francija), Guinness Cork Jazz (1978, Īrija), Tbilisi Jazz (1986, Gruzija), Vilnius Jazz (1987, Lietuva), Jazzkaar (1990, Igaunija), Kaunas Jazz (1991, Lietuva), Saulkrasti Jazz (1997, Latvija), Rīgas Ritmi (2001, Latvija), World Jazz (2014, Latvija) un citi.

Kopš 30.04.2011. daudzās valstīs tiek atzīmēta UNESCO iedibināta Starptautiskā džeza diena (International Jazz Day).

Down Beat (kopš 1934, ASV), Jazz Hot (1935, Francija), Musica Jazz (1945, Itālija), Jazz Journal (1946, Lielbritānija); Jazz Forum (1964, Polija), JazzTimes (1970, ASV), The Wire (1982, Lielbritānija), JazzWise (1997, Lielbritānija), JazzWeek (2001, ASV) un citi.