Mākslinieciski nozīmīgāko darbības periodu piedzīvoja 20. gs. 70. gados, kad tajā darbojās daudzi virtuozi mūziķi, kas ieskaņoja vairākus kanoniskus progroka albumus. Arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs saglabājusi augstu autoritāti žanra cienītāju vidū.

Ilggadējākais no vēlākiem Yes dalībniekiem – Kriss Skvairs (Chris Squire, pilnā vārdā Kristofers Rasels Edvards Skvairs, Christopher Russell Edward Squire) – 1968. gadā kļuva par nesen dibinātas Londonas (Anglija) psihedēliskā roka grupas Mabel Greer’s Toyshop basģitāristu. Dažu turpmāko mēnešu laikā tās pārējos dalībniekus nomainīja ģitārists Pīters Benkss (Peter Banks, īstajā vārdā Pīters Viljamss Brokbenkss, Peter Williams Brockbanks), dziedātājs Džons Andersons (Jon Anderson, pilnā vārdā Džons Rojs Andersons, John Roy Anderson), bundzinieks Bils Brafords (Bill Bruford, pilnā vārdā Viljams Skots Brafords, William Scott Bruford) un elektroērģelnieks un pianists Tonijs Keijs (Tony Kaye, īstajā vārdā Entonijs Džons Selvidžs, Anthony John Selvidge).

1968. gada rudenī šie pieci mūziķi pieņēma jaunu nosaukumu Yes (angļu ‘jā’). Pirmā nozīmīgā uzstāšanās notika tā paša gada novembrī Londonas Karaliskajā Alberta zālē (Royal Albert Hall), pirms grupas Cream atvadu koncerta.

Sākotnēji Yes repertuāru veidoja gan oriģinālkompozīcijas, gan citu autoru popmūzikas, džeza, psihedēliskā roka un folkroka sacerējumi. Arī 1969. gadā klajā laistajā debijas albumā Yes līdzās grupas dalībnieku skaņdarbiem iekļautas The Beatles un The Byrds dziesmu kaverversijas ievērojami pārveidotos aranžējumos, kas apliecina tuvināšanos tobrīd dzimstošajai progresīvā roka stilistikai; savā laikā albums neguva vērā ņemamu publikas ievērību, taču vēlāk tas Yes cienītāju vidū iemantojis klasikas statusu kā melodiskākais un liriskākais no grupas darbiem.

1970. gadā P. Benksu nomainīja Stīvs Havs (Steve Howe, pilnā vārdā Stīvens Džeimss Havs, Stephen James Howe) – tehniski daudzpusīgs elektriskās un akustiskās ģitāras virtuozs, kurš iepriekš muzicēja psihedēliskā roka grupā Tomorrow, bet turpmāk līdz ar Dž. Andersonu kļuva par vienu no Yes līderiem.

Izšķirošu pavērsienu pieteica trešais albums The Yes Album (1971. gads, pirmais, kas tapis sadarbībā ar Ediju Afordu, Eddy Offord, gandrīz visu ievērojamāko Yes ieskaņojumu producentu), kurā grupa turpina izteikties arvien garākās un sarežģītākās kompozīcijās ar izvērstām instrumentu solopartijām un ezotēriskas ievirzes tekstiem. The Yes Album guva slavinošas kritikas atsauksmes un ievērojamus komercpanākumus, izvirzot savus autorus progresīvā roka aprites priekšplānā, taču tūlīt pēc tā iznākšanas grupa atkal piedzīvoja sastāva izmaiņu. T. Keiju nomainīja Riks Veikmans (Rick Wakeman, pilnā vārdā Ričards Kristofers Veikmans, Richard Christopher Wakeman) – iepriekš grupas The Strawbs taustiņinstrumentālists un pieprasīts sesijmūziķis, kurš pirms pievēršanās rokmūzikai īslaicīgi studējis klasisko klavierspēli. Līdz ar viņa atnākšanu izveidojās sastāvs, kas bieži minēts kā viens no tehniski virtuozākajiem roka vēsturē, kolektīvs, kurā katrs dalībnieks ir gan spilgts sava instrumenta solists, gan ar muzikālu empātiju apveltīts ansambļa dalībnieks. Vispilnīgāk Yes jaunā modeļa iekšējo sinerģiju apliecināja albumi Fragile (1971) un Close to the Edge (1972), ko daudzi grupas cienītāji uzskata par tās nozīmīgākajiem darbiem. Pateicoties R. Veikmana muzikālajai erudīcijai, ietekmju loku šajā laikā izteiktāk nekā agrāk papildinājusi klasiskās mūzikas estētika, savukārt skanējums ieguvis orķestrālu vērienu. Ar skatuvisku artistiskumu apveltītais R. Veikmans bija viens no pirmajiem taustiņinstrumentālistiem, kurš koncertos spēlēja daudzus masīvos krāvumos citu uz cita izvietotus instrumentus (klavieres, elektroērģeles, melotronu un vairākus sintezatorus), ievērojami veicinot taustiņinstrumentu lomas pieaugumu rokmūzikā (ieskaņojumos mūziķis spēlējis arī baznīcu ērģeles).

1972. gadā B. Brafords kļuva par King Crimson dalībnieku, bet viņa vietu Yes sastāvā ieņēma bijušais Džona Lenona (John Lennon) grupas Plastic Ono Band bundzinieks Alans Vaits (Alan White). Mūziķu profesionālo meistarību un ambiciozitāti apliecina no trīs vinila skaņuplatēm sastāvošais koncertalbums Yessongs (1973), savukārt studijas dubultalbums Tales from Topographic Oceans (1973), kurā katra no četrām kompozīcijām aizpilda skaņuplates vienu pusi, iezīmēja gan jaunu popularitātes virsotni (1. vieta Lielbritānijā, 6. vieta Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV), gan radoša apsīkuma simptomus (kritika albumam pārmeta pašmērķīgu pretenciozitāti un pseidointelektuālismu) un grupā pieaugošas muzikāla rakstura nesaskaņas.

1974. gadā Yes atstāja solokarjeru uzsākušais R. Veikmans, kuru nomainīja šveiciešu mūziķis Patriks Morazs (Patrick Moraz, pilnā vārdā Patriks Filipe Morazs, Patrick Philippe Moraz) no grupas Refugee. Vienīgajā ar P. Morazu ieskaņotajā Yes albumā Relayer (1974) iekļauts hrestomātisks progroka skaņdarbs, vairāk nekā 20 minūtes ilgstošais The Gates of Delirium, kas sacerēts, iedvesmojoties no Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) romāna “Karš un miers” (Война и мир, 1865–1869).

1976. gadā grupā atgriezās R. Veikmans un nākamais albums Going for the One (1977), par spīti neviennozīmīgam vērtējumam un progroka popularitātes kritumam, atkal ieņēma 1. vietu Lielbritānijā, bet tā singls Wonderous Stories sasniedza 6. pozīciju (labākais rezultāts britu singlu tabulā visas Yes pastāvēšanas laikā). Tomēr šie sasniegumi nemazināja dalībnieku starpā samilzušās domstarpības, un desmitgades izskaņā grupu atstāja tās populārākie mūziķi – R. Veikmans un Dž. Andersons.

Trīs atlikušie grupas dalībnieki uz R. Veikmana un Dž. Andersona aiziešanu reaģēja ar pārsteidzošu izvēli, uzņemot jaunā viļņa dueta The Buggles mūziķus – dziedātāju Trevoru Hornu (Trevor Horn, pilnā vārdā Trevors Čārlzs Horns, Trevor Charles Horn) un taustiņinstrumentālistu Džefu Dounzu (Geoff  Downes, pilnā vārdā Džefrijs Dounzs, Geoffrey  Downes). Ņemot vērā abu pušu atšķirīgo muzikālo pagātni un pesimistiskās preses prognozes, jaunā sastāva debijas albums Drama (1980) izrādījās negaidīti pārliecinošs (Nr. 2. Lielbritānijā, Nr. 18 ASV), savukārt tā pazīstamākais skaņdarbs Machine Messiah ir viens no pirmajiem progroka un smagā metāla sintēzes paraugiem. Tomēr koncertos T. Hornam, kurš iepriekš bija dziedājis gandrīz tikai ierakstu studijā, bija grūti aizvietot publikas iecienīto Dž. Andersonu, tādēļ Drama sekojusī koncertturneja bija mazāk veiksmīga, un neilgi pēc tās Yes beidza darbību.

1982. gadā K. Skvairs, A. Vaits un grupas oriģinālsastāva taustiņinstrumentālists T. Keijs apvienojās ar ģitāristu Trevoru Reibinu (Trevor Rabin, pilnā vārdā Trevors Čārlzs Reibins, Trevor Charles Rabin), izveidojot grupu Cinema. Pēc vairākus mēnešus ilguša mēģinājumu perioda viņiem pievienojās arī Dž. Andersons un jaunās grupas iecere pārauga Yes atdzimšanā – vienā no pārsteidzošākiem atgriešanās precedentiem 80. gadu rokmūzikā. Albumā 90125 (1983), ko producējis vēl viens bijušais Yes dalībnieks T. Horns, mūzika kļuvusi vienkāršāka, dziesmas īsākas un vieglāk uztveramas, ar radio piemērotāku skanējumu, kas tuvāks popmūzikai un jaunajam vilnim. Visspilgtāk šī pārtapšana izpaudās dziesmā Owner of a Lonely Heart, kas kļuva par Yes vienīgo Nr. 1. singlu ASV, piesaistot jaunas klausītāju paaudzes uzmanību. Savukārt 90125 tika pārdots vairāk nekā 3 mlj tirāžā, kļūstot par Yes vispieprasītāko darbu.

Arī darbības turpinājumā Yes piedzīvojusi daudzas mūziķu maiņas, t. sk. bijušo dalībnieku atgriešanos un atkārtotu aiziešanu, jaunu dalībnieku piesaistīšanu (vairākus gadus grupā muzicējis arī R. Veikmana dēls Olivers Veikmans, Oliver Wakeman) un pat paralēli eksistējošus sastāvus. Piemēram, 1988. gadā Dž. Andersons, B. Brafords, R. Veikmans un S. Havs nodibināja grupu Anderson Bruford Wakeman Howe (arī ABWH), savukārt 1991. gadā izdotā Yes albumā Union, šie četri mūziķi apvienojušies ar aktuālā Yes sastāva dalībniekiem K. Skvairu, A. Vaitu, T. Keiju un T. Reibinu.

Jaunu kulmināciju mūziķu personisko un profesionālo attiecību krīze sasniedza pēc K. Svaira (vienīgais, kurš līdz tam spēlējis visos Yes modeļos) nāves 2015. gadā. Kopš 2016. gada vairākas koncertturnejas, atskaņojot Yes klasisko repertuāru, veikuši divi savstarpēji neatkarīgi funkcionējoši sastāvi. Grupā, kas 2019. gadā veica Yes piecdesmitgades turneju, ietilpa S. Havs, A. Vaits, Dž. Dounzs, basģitārists Billijs Šervuds (Billy Sherwood, īstajā vārdā Viljams Vaimens Šervuds, William Wyman Sherwood), kā arī vokālists un taustiņinstrumentālists Džons Deivisons (Jon Davison). Savukārt Dž. Andersons, T. Reibins un R. Veikmans šajā laikā uzstājās ar nosaukumu Yes Featuring Anderson, Rabin and Wakeman (“Yes ar Andersonu, Reibinu un Veikmanu”), bet dažreiz arī Anderson, Rabin and Wakeman (ARW).

Kaut arī pēdējās desmitgadēs klajā laistie Yes albumi negūst tādu ievērību kā grupas senākie darbi, tā joprojām saglabājusi augsti profesionālu mūziķu kolektīva reputāciju un tās koncertturnejas arī 21. gs. izpelnās lielu progresīvā roka cienītāju interesi. Yes uzstājusies arī Latvijā (Rīgā, 2001).

Gandrīz visi Yes mūziķi īstenojuši arī individuālas karjeras. Visveiksmīgāk tas izdevies R. Veikmanam un Dž. Andersonam. R. Veikmans solokarjeru uzsāka ar publikas pieprasītiem un kritikas cildinātiem albumiem The Six Wives of Henry VIII (1973) un Journey to the Centre of the Earth (1974), un to turpinājis arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs. Dž. Andersons pirmo soloalbumu Olias of Sunhillow izdeva 1976. gadā un arī vēlāk laidis klajā roka, ambientās mūzikas un pasaules mūzikas ierakstus. Darbojies arī duetā Jon and Vangelis ar grieķu elektroniskās mūzikas autoritāti Vangeli (Βαγγέλης); 21. gs. sastrādājies ar zviedru rokmūziķi Roini Stoltu (Roine Stolt) un franču džeza vijolnieku Žanu Liku Pontī (Jean-Luc Ponty). Kā viesvokālists piedalījies King Crimson, Maika Oldfīlda (Mike Oldfield), Tangerine Dream u. c. mūziķu ieskaņojumos.

S. Havs un Dž. Dounzs pēc Yes izjukšanas 1981. gadā izveidoja progresīvā roka supergrupu Asia, kurā darbojās arī King Crimson un Emerson, Lake & Palmer dalībnieki Džons Vetons (John Wetton) un Karls Palmers (Carl Palmer); 21. gs. tajā iesaistījies vēl viens Yes mūziķis – B. Šervuds. 80. gados S. Havs muzicējis arī kopā ar bijušo Genesis ģitāristu Stīvu Heketu (Steve Hackett) dibinātā grupā GTR.

P. Morazs pēc šķiršanās no Yes pievienojās grupai The Moody Blues, tāpat izdevis soloalbumus, kā arī darbojies džezroka projektā Moraz-Bruford ar B. Brafordu, kurš spēlējis grupās King Crimson; U. K.; Bruford un Earthworks.

T. Horns darbojies elektroniskās mūzikas grupā Art of Noise un The Trevor Horn Band, kā arī producējis Pola Makartnija (Paul McCartney); Greisas Džounsas (Grace Jones); Frankie Goes to Hollywood; Pet Shop Boys; Robija Viljamsa (Robbie Williams) u. c. mūziķu ierakstus. Par Sīla (Seal) dziesmas Kiss from a Rose producējumu saņēmis Grammy balvu kategorijā Gada ieraksts (Record of the Year, 1995).

Kaut reizēm Yes pārmesta pašmērķīga tehniskās meistarības ekspluatēšana un rokmūzikas demokrātiskajai dabai svešs elitārisms, tā sniegusi fundamentālu ieguldījumu progresīvā roka māksliniecisko pamatu izveidē un žanra popularizācijā. Grupas vērienīgās, tehniski komplicētās un meistarīgi izpildītās kompozīcijas, tāpat dziesmu tematika (vēsture, kosmoss, garīguma meklējumi, austrumu reliģijas), vērienīgie koncertuzvedumi un eksotiskie skaņuplašu vāku attēli (Yes ierakstu un koncertu noformējumu bieži veidojis mākslinieks Rodžers Dīns, Roger Dean, kurš ievērojams ar fantastisku dabas ainavu tēlojumiem) iemieso arhetipisku progresīvā roka identitāti, kas sniegusi lielu ietekmi vairāku paaudžu mūziķiem (Rush; Marillion; Dream Theater; Mastodon; Pendragon; Fates Warning; IQ; The Mars Volta; Spock’s Beard; The Flower Kings; Dixie Dregs; Tool u. c.).

1973.–1976. gadā britu mūzikas nedēļraksta Melody Maker lasītāji Yes nemainīgi atzina par labāko britu grupu (1973.–1974. gadā Yes uzvarēja arī starptautiskajā konkurencē), savukārt tās dalībnieki visas desmitgades laikā dominēja labāko instrumentālistu un vokālistu kategorijās – līdzīga Yes pārstāvniecība šajā laikā bija vērojama arī citās līdzīgās aptaujās un labāko rokmūziķu reitingos.

Yes ir viena no pirmajām progresīvā roka klasiķu grupām, kas uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2017). Tās skaņdarbs Cinema novērtēts ar Grammy balvu kategorijā Labākais roka instrumentālais izpildījums (Best Rock Instrumental Performance, 1984), bet albums Close to the Edge iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020).

K. Skvairs (basģitāra, fona vokāls; 1968–1981; 1983–2015; miris 2015)

P. Benkss (ģitāra, fona vokāls; 1968–1970; miris 2013)

Dž. Andersons (vokāls, ģitāra, taustiņinstrumenti un perkusijas instrumenti; 1968–1980; 1983–1988; 1990–2008)

B. Brafords (sitamie instrumenti; 1968–1972; 1990–1092)

T. Keijs (taustiņinstrumenti, fona vokāls; 1968–1971; 1983–1994)

S. Havs (ģitāras, fona vokāls; 1970–1981; 1990–1992; kopš 1995)

R. Veikmans (taustiņinstrumenti; 1971–1974; 1976–1980; 1990–1997; 2002–2004) 

A. Vaits (bungas, fona vokāls; 1972–1981; 1983–2022; miris 2022) 

P. Morazs (taustiņinstrumenti; 1974–1976)

T. Horns (vokāls; 1980–1981)

Dž. Dounzs (taustiņinstrumenti, fona vokāls; 1980–1981; 1990–1992; kopš 1995)

T. Reibins (ģitāras, taustiņinstrumenti, fona vokāls; 1983–1994)

Igors Horoševs (Игорь Петрович Хорошев; taustiņinstrumenti, 1997–2000)

B. Šervuds (basģitāra, ģitāras, taustiņinstrumenti, fona vokāls; 1997–2000; kopš 2015)

Toms Brizlins (Tom Brislin; taustiņinstrumenti, fona vokāls; 2001)

Benuā Deivids (Benoît David; vokāls, 2008–2012)

O. Veikmans (taustiņinstrumenti, fona vokāls; 2008–2011)

Dž. Deivisons (vokāls, taustiņinstrumenti, akustiskā ģitāra; kopš 2012)

And You and I; Close to the Edge; Don’t Kill the Whale; Heart of Sunrise; Long Distance Runaround; Love Will Find a Way; Machine Messiah; Owner of a Lonely Heart; Parallels; Roundabout; Starship Trooper; Survival; The Gates of Delirium; Wonderous Stories; Yours Is No Disgrace

Yes (Atlantic, 1969); Time and a Word (Atlantic, 1970); The Yes Album (Atlantic, 1971); Fragile (Atlantic, 1971); Close to the Edge (Atlantic, 1972); Yessongs* (Atlantic, 1973); Tales from Topographic Oceans (Atlantic, 1973); Relayer (Atlantic, 1974); Going for the One (Atlantic, 1977); Tormato (Atlantic, 1978); Drama (Atlantic, 1980); Yesshows* (Atlantic, 1980); 90125 (Atco, 1983); Big Generator (Atco, 1987); Union (Arista, 1991); Talk (Victory Music, 1994); Keys to Ascension** (Essential, 1996); Keys to Ascension 2** (Essential, 1997); Something’s Coming: The BBC Recordings 1969–1970* (New Millennium Communications, 1997); Open Your Eyes (Eagle, 1997); The Ladder (Eagle, 1999); Magnification (Eagle, 2001); Fly from Here (Frontiers, 2011); Heaven & Hell (Frontiers, 2014); Yes 50 Live* (Rhino, 2019); The Quest (Sony, 2021); Mirror in the Sky (Sony, 2023)

* koncertieraksti

** koncertu un studijas ieraksti