Irēna Strode vairāk nekā 50 gadus veltījusi baleta mākslai kā baleta soliste, baletmeistare un izcila dejas pedagoģe. Baletmeistares klasisko baletu inscenējumi izcēlās ar izsmalcinātu stila izjūtu un gaumi gan variācijās, gan duetos, kā arī kordebaleta dejās.   

Tēvs Kārlis Sirmbārdis bijis zemes mērītājs, māte Ļubova – skolotāja. I. Strode mācījusies Rīgas P. Dzeņa ģimnāzijā (1928–1939), Aleksandras Fjodorovas baleta studijā (1928–1932), Latvijas Nacionālās operas (LNO) baletskolā pie pedagogiem Helēnas Tangijevas-Birznieces, Harija Plūča, Anatola Vilzaka, Mstislava Pianovska, Osvalda Lēmaņa (1932–1939), papildinājusies Maskavas Lielā teātra horeogrāfijas skolā (Московское Хореографическое училище Большого театра) pie Marijas Kožuhovas (Мария Алексеевна Кожухова; 1943–1944), dejojusi LNO bērnu grupā (1928–1932) un mācību praksē LNO (1932–1939). LNO baleta soliste (1939–1941; 1944–1957).

06.1941. I. Strode evakuējās, vispirms uz Čuvašiju, tad uz Gorkiju un Kirovu. Pievienojās Ivanovā organizētajam LPSR Valsts mākslas ansamblim, kur bija baleta māksliniece (1942–1943). Ansamblis sniedza koncertus karaspēka vienībās frontē un aizmugurē, evakuēto bērnu namos un hospitāļos. Atgriežoties Latvijā, I. Strode bija LNO soliste, baletstudijas pedagoģe (1945–1948), LNO baleta repetitore, pedagoģe, baletmeistare (1948–1991), LNO galvenā baletmeistara pienākumu izpildītāja (1965–1968), Jāzepa Vītola Latvijas Valsts Konservatorijas Aktieru fakultātes dejas pedagoģe (1954–1957), Tautas deju ansambļa (TDA) “Sakta” vadītāja un baletmeistare (1958–1963), Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas (RHV; kopš 2020. gada – Rīgas Baleta skola) pedagoģe (1957–1986), V Deju svētku virsvadītāja (1965), Aleksandra Barinova baletskolas “Baleta pasaule” pedagoģe (1997–2003), viespedagoģe Tallinas teātrī Estonia (1991).

Dejotājas karjeras sākumā I. Strodei tika uzticētas lomas, kurās bija vajadzīga spoža tehnika un pārliecinošas aktieriskās dotības. Klasiskajās lomās dejotājas individualitāte spilgtāk izpaudās atjautīgajos un dzīves priecīgajos raksturtēlos, tādos kā jautrā un pārdrošā Paskvali Aleksandra Kreina (Александр Абрамович Крейн) “Laurensija” (Лауренсия, 1949), dzirkstoši straujā Kitrija un Kitrijas draudzene Cikālija Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Dons Kihots” (Don Quixote, 1945; 1946), draiskulīgā One Juļusa Juzeļūna (Julius Juzeliūnas) “Jūras krastā” (Ant marių kranto, 1954), drosmīgā Daša un Olga Mihaila Čulaki (Михаил Михайлович Чулаки) “Jaunība” (Юность, 1951). Mākslinieces tēlojumos ieskanējās arī humors un groteska rakstura iezīmes. Tādas bija aušīgā Fekļuša Klimentija Korčmarjova (Климентий Аркадьевич Корчмарёв) “Sārtais ziediņš” (Аленький цветочек, 1951) un kaprīzā pusmāsā Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Pelnrušķīte” (Золушка, 1953), niknā Varvara un Bezdelīga Igora Morozova (Игорь Владимирович Морозов) “Doktors Aikāsāp” (Доктор Айболит, 1948). I. Strodes spilgtākās lomas ir arī pas de trois, Mazais gulbītis, Odīlija Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1944; 1951), Afrodīte, Esmeralda Čezāres Punji (Cesare Pugni) un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Esmeraldā” (Esmeralda, 1945; 1948), Taurenītis Roberta Šūmaņa (Robert Alexander Schumann) “Karnevālā” (Carnaval, 1946), Marijas draudzene Borisa Asafjeva (Борис Владимирович Асафьев) baletā “Bahčisaraja strūklaka” (Бахчисарайский фонтан, 1946), Aina Anatola Liepiņa “Laimā” (1947), Florīna, feja Briljants, feja Kanārijputniņš P. Čaikovska “Apburtā princese” (Спящая красавица, 1948), Tao Hoa Reinholda Gliēra (Рейнгольд Морицевич Глиэр) “Sarkanā magone” (Красный мак, 1949), Fekluša Uguns ragana Farida Jaruļļina (Fərit Zahidulla uğlı Yarullin) “Šuralē” (Шурале, 1952), Polovciešu meitene no Aleksandra Borodina (Александр Порфирьевич Бородин) operas “Kņazs Igors” (Князь Игорь, 1952), Džuljetas draudzene S. Prokofjeva “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта, 1952), Pusmāsa, Raimondas draudzene Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimonda” (Раймонда, 1954), Madara, Ragana, Zelta ragana Ādolfa Skultes “Brīvības sakta” (1955), Odaliska Adolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Korsārs” (Le Corsaire,  1956), pas de deux A. Š. Adāna  “Žizele” (Giselle, 1956).

1958. gadā I. Strode tika uzaicināta par baletmeistari Latvijas PSR Valsts filharmonijas mūzikas, dziesmu un deju ansamblī. Viņas uzdevumos ietilpa izveidot jaunu deju kolektīvu nodrošinot tā augstu profesionālo līmeni un veikt repertuāra paplašināšanu. Šajā laikā deju ansamblis ieguva jaunu nosaukumu “Sakta”. Pateicoties viņas prasmīgajai vadībai ansamblī tika veikti spilgti deju iestudējumi. Vairākas no I. Strodes iestudētajām dejām ieguva plašu popularitāti. TDA “Sakta” I. Strodes vadībā tika iestudētas piecas koncertprogrammas. Populārākās dejas “Dižā deja” (Jāņa Vītoliņa muzikālā apdare), “Stūru stūriem”, “Andžiņš”, “Sprigulītis, grābeklītis” (Gunāra Ordelovska muzikālā apdare) u. c.

I. Strode bija H. Tangijevas-Birznieces baletu iestudējumu asistente: Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin) “Šopeniāna” (1958), P. Čaikovska “Riekstkodis” (Щелкунчик, 1959), Sergeja Balasanjana (Сергей Артемьевич Баласанян) “Šakuntala” (Шакунтала, 1963). Jevgēņija Čangas baletu iestudējumu asistente: Ā. Š. Adāna “Korsārs” (1956), “Žizele” (1956), Alfrēda Kalniņa “Staburadze” (1957).

Pētera Barisona horeogrāfiskā svīta ”Ziedu vija” (1965) uzskatāma par vienu no labākajiem baletmeistares veikumiem. Horeogrāfiski daudzkrāsains, emocijām bagāts, tehniski efektīgs, izvērsts viencēliena balets, veidots kā baleta miniatūru virkne, kurā daudziem dejotājiem bija iespēja parādīt savu talantu.

Iestudējot Jāņa Ķepīša baletu ”Turaidas roze” (1966) baletmeistare nepretendēja uz novatoriskiem meklējumiem horeogrāfijā. Liriski romantiskais balets bija veidots precīzā klasiskā formā ietverot liriskas epizodes un dramatiskas kolīzijas. Klasiskās dejas izteiksmes līdzekļus I. Strode veiksmīgi papildināja ar jaunām baleta kombinācijām, apvienojot deju un pantomīmu.

Skaudra un smeldzīga bija I. Strodes veidotā oriģinālhoreogrāfija Vladimira Vlasova (Владимир Александрович Власов) baletam ”Asele” (Асель, 1969). Baleta libreta pamatā bija izmantots Čingiza Aitmatova (Чыңгыз Айтматов) stāsts ”Cipresīte mana, sarkanajā lakatiņā” (Тополек мой в красной косынке, 1961).

60. un 70. gadi bija I. Strodes radošās izaugsmes un pilnveides laiks. Tika atjaunoti un pilnveidoti klasisko baletu iestudējumi un radītas jaunas oriģinālhoreogrāfijas. Starp nozīmīgākajām klasisko baletu oriģinālhoreogrāfijām ir L. Delība ”Kopēlija” (1966). 35 gadus pēc pirmuzveduma uz LNO skatuves atgriezās Jāņa Mediņa ”Mīlas uzvara” (1970) šoreiz I. Strodes horeogrāfijā. Sekoja B. Asafjeva “Bahčisarajas strūklaka” (1972) un Sergeja Vasiļenko (Сергей Никифорович Василенко) “Mirandolīna” (Мирандолина, 1974). I. Strodes redakcijā tika iestudēta arī R. Šūmaņa viencēliena balets “Karnevāls” (Carnaval, 1981).

Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) “Fantastiskās lelles” (Fantasista Doll; H. Tangijevas-Birznieces horeogrāfija, 1958), Igora Morozova (Игорь Владимирович Морозов) “Doktors Aikāsāp” (Доктор Айболит; Nikolaja Holfina (Николай Сергеевич Холфин) horeogrāfija (1977; 1994), Johana Štrausa, dēla (Johann Strauss, Sohn) “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, H. Tangijevas-Birznieces horeogrāfija, 1994).

“Ēnu skats” no L. Minkusa baleta “Bajadēra” 3. cēliena (Mariusa Petipā, Victor Marius Alphonse Petipa, horeogrāfija, 1965), Ā. Š. Adāna “Korsārs” (M. Petipā horeogrāfija, 1971), P. Čaikovska “Apburtā princese” (M. Petipā horeogrāfija, kopā ar Aleksandru Lembergu, 1975), A. Borodina “Polovciešu dejas” no operas “Kņazs Igors” (1980), F. Šopēna “Šopeniāna” (Mihaila Fokina horeogrāfija, 1981; 1998). P. Čaikovska “Riekstkodis” (Vasilija Vainonena, Василий Иванович Вайнонен, horeogrāfija, 1986).

Dejas LNO operu iestudējumos: Jāņa Mediņa “Sprīdītis” (režisors Kārlis Liepa, 1956), Mihaila Gļinkas (Михаил Иванович Глинка) “Ivans Susaņins” (Иван Сусанин, režisors Jānis Zariņš, 1967), Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) “Boriss Godunovs” (Борис Годунов, režisori Romans Tihomirovs un Guntis Gailītis, 1981) un “Hovanščina” (Хованщина, režisors K. Liepa, 1970), Marģera Zariņa “Uz jauno krastu” (režisors K. Liepa, 1954), Šarla Guno (Charles Gounod) “Fausts” (Faust, “Valpurģu nakts” skats, režisors K. Liepa, 1973), Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Traviata” (La Traviata, režisors Arnolds Liniņš, 1968), P. Čaikovska “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин, režisors K. Liepa, 1978), Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) “Tanheizers” (Tannhäuser und der Sängerkrieg auf Wartburg, režisors Oļģerts Šalkonis, 1983) un Žaka Ofenbaha (Jacob Offenbach) “Hofmaņa stāsti” (Les contes d’Hoffmann, režisors O. Šalkonis, 1982).

Veidojusi dejas Drāmas (Nacionālā) teātra izrādēm Alfreda Amtmaņa-Briedīša režijā: Rūdolfs Blaumanis “Ļaunais gars” (1953) un Andrejs Upīts “Zaļā zeme” (1955), Fricis Rokpelnis “Viņš trīs reizes mani sauca” (Raiņa nepabeigto lugu kompozīcija, 1965), R. Blaumanis “Skroderdienas Silmačos” (režisors, Žanis Katlaps, 1955), Žanis Grīva “Sniga sniegi” (režisors Edgars Zīle, 1957).

Ostravas operas un baleta teātrī (Divadlo Antonína Dvořáka): L. Minkusa “Dons Kihots” (kopā ar baletmeistaru Albertu Jaličeku, Albert Janíček, 1986), P. Čaikovska “Gulbju ezers” (2002).

Mongolijas operas un baleta teātrī Ulanbatorā (Улсын дуурь бүжгийн эрдмийн театр): Ā. Š. Adāna “Korsārs” (1986). Konsultējusi A. Liepiņa baleta “Laima” iestudējumu Harkovas operā (Харьковский театр оперы и балета имени Н. В. Лысенко, 1954).

 F. Šopēna “Šopeniāna” (1963), A. Glazunova “Gadalaiki” (1964), G. Ordelovska “Latviešu leļļu svīta” (1964).

No 1948. gada I. Strode, strādājot par baleta solisti, sāka pievērsties pedagoģiskajam darbam, gan kā trupas pedagoģe repetitore, gan kā baletskolas vecāko klašu pasniedzēja. Savās audzēknēs viņa centās atraisīt individuālās dotības un attīstīt viņu patstāvību. Viņa uzskatīja, ka jaunajiem dejotājiem nav svarīgi tikt pie sarežģītas un lielas lomas, bet ir svarīgi 20 gadus godam noturēties, pilnveidojot un slīpējot meistarību, bagātinot personību. Starp viņas audzēknēm ir Velta Vilciņa, Ināra Gintere, Larisa Tuisova, Gunta Bāliņa, Inese Dumpe, Zane Lieldidža-Kolbina, Regīna Kaupuža, Dace Lapiņa un citas.

Padomju okupācijas laikā I. Strode kļuva par LPSR nopelniem bagāto skatuves mākslinieci (1959), LPSR Tautas skatuves mākslinieci (1982), neatkarīgajā Latvijā bija Valsts Kultūrkapitāla mūža stipendiāte (1999), apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2008) un Latvijas Gāzes balvu “Leģendārs mūžs mākslā” (2011).