Visbiežāk klasificēta kā smagā roka, reizēm arī smagā metāla grupa. Panākumiem bagātākais jaunrades periods bija 20. gs. 70. gados, kad Nazareth bija viena no pirmām starptautiski pazīstamām skotu rokgrupām; darbojusies arī divās pirmajās 21. gs. desmitgadēs.

1961. gadā Danfermlinā (Skotija) 15 gadus vecais Pīts Egņū (Pete Agnew) nodibināja grupu The Shadettes – vispirms P. Egņū bija tās dziedātājs un ritmģitārists, bet vēlāk pārkvalificējās par basģitāristu. Dažu nākamo gadu laikā par Shadettes dalībniekiem kļuva arī bundzinieks Darels Svīts (Darrell Sweet, pilnā vārdā Darels Entonijs Svīts, Darrell Antony Sweet) un dziedātājs Dens Makafertijs (Dan McCafferty, īstajā vārdā Viljams Makafertijs, William McCafferty). Nosaukumu Nazareth (angļu ‘Nācarete’) grupa pieņēma 1968. gadā pēc ģitārista Menija Čārltona (Manny Charlton, īstajā vārdā Menuels Čārltons, Manuel Charlton) pievienošanās – savukārt četri minētie mūziķi vairāk nekā 20 nākamos gadus veidoja tās pamatsastāvu.

Nācarete ir pilsēta mūsdienu Izraēlā, kas Jaunajā Derībā minēta kā vieta, kur uzaudzis Jēzus Kristus, tādēļ sākumā Nazareth reizēm tika kļūdaini uztverti kā kristīgās mūzikas izpildītāji. Īstenībā grupas nosaukums aizgūts no The Band hita The Weight – kaut šajā dziesmā netrūkst biblisku atsauču, ar Nācareti tajā domāta nevis Kristus bērnības pilsēta, bet tāda paša nosaukuma municipalitāte Pensilvānijas pavalstī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

Shadettes periodā grupas repertuāru veidoja aktuālo pasaules hitu kaverversijas (mūziķi īpaši aizrāvās ar amerikāņu ierakstu kompāniju Stax un Motown mākslinieku repertuāru) – šajā laikā apgūtās citu autoru sacerējumu aranžēšanas iemaņas tai noderēja arī tālākajā darbībā. 60. gadu nogalē Nazareth dalībnieki arī paši sāka sacerēt dziesmas, bet 1970. gadā, sapratuši, ka mūzikas industrijas provincē Skotijā viņu nākotnes izredzes ir apšaubāmas, pārcēlās uz Londonu (Anglija).

Divi pirmie albumi, kuros grupa vēl nododas stilistikas un skanējuma meklējumiem, palika bez plašākas uzmanības. Daudz veiksmīgāks bija trešais, Deep Purple basģitārista Rodžera Glovera (Roger Glover) producētais Razamanaz (1973), kas atšķīrās ar ievērojami smagāku un ekspresīvāku rokmūzikas identitāti un izteiksmīgi akcentētu D. Makafertija ķērcošo balsi, kas turpmāk kļuva par grupas skanējuma spilgtāko pazīmi. Vēlāk Razamanaz reizēm ierindots starp agrīniem smagā metāla paraugiem, bet pēc iznākšanas sasniedza britu topa 11. vietu. Turklāt albuma singli Broken Down Angel un Bad Bad Boy (grupas mūziķi atzinuši, ka dziesmas pamatrifu aizguvuši no Deep Purple kompozīcijas Speed King) iekļuva pirmajā desmitniekā – sasniegums, ko Nazareth vairs nav izdevies atkārtot. Sadarbība ar R. Gloveru turpinājās arī albumos Loud ‘n’ Proud (1973) un Rampant (1974), kas arī pieskaitāmi grupas ievērojamākiem ierakstiem un pārliecinošiem sava laika smagā roka darbiem.

Kā Nazareth radošās biogrāfijas virsotne bieži minēts 1975. gadā klajā laistais Hair of the Dog (pirmais, ko producējis grupas ģitārists M. Čārltons), kas, lielā mērā pateicoties singla Love Hurts panākumiem, kļuva par tās vienīgo Top 20 albumu ASV, līdzīgus panākumus gūstot arī citās valstīs. Par spīti starptautiskai atzinībai, Lielbritānijā ne albums, ne singls topos neiekļuva, aizsākot strauju grupas popularitātes lejupslīdes periodu, kad lielāku ievērību tā baudīja nevis dzimtenē, bet Ziemeļamerikā, Vācijā, Skandināvijā un Austrumeiropas valstīs, t. sk. Latvijā, kur ilgstoši bija viena no iecienītākajām rokgrupām.

Darbības turpinājumā vienīgais albums, kas spējis ierindoties britu Top 40, bija No Mean City (1979). Tas ievērojams arī kā pirmais Nazareth ieraksts ar diviem ģitāristiem – šajā laikā grupas sastāvu papildināja bijušais The Sensational Alex Harvey Band dalībnieks Zels Kleminsons (Zal Cleminson, īstajā vārdā Alisters Makdonalds Kleminsons, Alistair Macdonald Cleminson) un šī izmaiņa veicināja atgriešanos pie smagāka skanējuma nekā dažos iepriekšējos darbos. Savukārt Malice in Wonderland (1980) izrādījās līdz šim neparastākais Nazareth albums. Smagais roks tajā apvienots ar popmūzikas, regeja un džeza elementiem un komerciālu, radio apritei paredzētu producējumu, kas bija grupas jaunā producenta, amerikāņu poproka grupu The Doobie Brothers un Steely Dan dalībnieka Džefa Bakstera (Jeff Baxter) nopelns.

Kaut Nazareth cienītāji atzinīgi vērtēja arī dažus vēlākos ierakstus (īpaši 1981. gadā izdoto koncertalbumu It’s Naz, kas zināms arī kā ‘Snaz), to rezonanse bija minimāla. Grupa pievērsās stilistiskiem eksperimentiem un izmēģināja dažādas sastāva variācijas, taču atjaunot aktualitāti 80. gadu muzikālajā klimatā neizdevās – karjeras zemākajā punktā tās albumam Cinema (1986) pat neatradās izdevējs Lielbritānijā. Šajā situācijā Nazareth kļuva par vienu no pirmajām Rietumu rokgrupām, kas izmantoja starptautisko politisko pārmaiņu pavērtās iespējas un pievērsās intensīvai koncertdarbībai Austrumeiropas sociālistiskajās valstīs, kur tai vienmēr bijis īpaši daudz cienītāju; 1991. gada sākumā pirmoreiz uzstājās arī Latvijā (Rīgā).

1990. gadā no Nazareth aizgāja ilggadējais ģitārists un vairāku albumu producents M. Čārltons, 1999. gadā koncertturnejas laikā nāvējoša sirdslēkme piemeklēja D. Svītu (grupas bundzinieks kopš tā laika ir P. Egņū dēls Lī Egņū, Lee Agnew), bet 2013. gadā veselības problēmu dēļ Nazareth atstāja D. Makafertijs, kurš vēlāk turpinājis individuālu muzikālo darbību. Pēc D. Makafertija aiziešanas grupā no dibinātāju četrinieka palika tikai P. Egņū, tomēr tā turpināja koncertēt un 2018. gadā laida klajā pirmo albumu Tattooed on My Brain ar jaunu vokālistu Karlu Sentensu (Carl Sentance, iepriekš galvenokārt zināms kā īslaicīgs šveiciešu grupas Krokus dziedātājs).

1973. gadā par vienu no pirmiem Nazareth hitiem kļuva smagā roka skanējumā adaptēta Džonijas Mičelas (Joni Mitchell) folkroka dziesma This Flight Tonight, kas iekļauta albuma Loud ‘n’ Proud ASV izdevumā (citur bija pieejama singlā). Loud ‘n’ Proud dzirdama arī tikpat radikāla Boba Dilana (Bob Dylan) skaņdarba The Ballad of Hollis Brown interpretācija, kas vērtējama kā agrīns drūmmetāla (doom metal) precedents. Šīs dziesmas pieteica Nazareth turpmāk raksturīgu īpatnību – kaut tās repertuāra lielāko daļu veidoja oriģinālskaņdarbi, daudzi no grupas pazīstamākajiem ieskaņojumiem bijuši citu autoru sacerējumi, kas nereti tikuši būtiski pārveidoti.

Vēl spilgtāk šo tendenci apliecināja 1975. gada singls Love Hurts – sentimentāla kantri mīlas dziesma, ko jau 1960. gadā ieskaņoja The Everly Brothers, bet vēlāk iedziedājuši arī Rojs Orbisons (Roy Orbison), Grems Pārsonss (Gram Parsons) ar Emilū Herisu (Emmylou Harris) un citi. Nazareth versija, kas aranžēta kā smeldzīga roka balāde, kļuva par grupas vienīgo Top 10 hitu ASV un daudzviet joprojām ir pati pazīstamākā tās izpildītā dziesma.

Nazareth interpretējuši arī Dž. Dž. Keila (J. J. Cale), Nīla Janga (Neil Young), Nilsa Lofgrena (Nils Lofgren), Rendija Ņūmena (Randy Newman), kā arī The Yardbirds; ZZ Top; Little Feat; Tomorrow un citu grupu skaņdarbus. Neraugoties uz daudzu interpretāciju savdabīgo traktējumu, šie repertuāra aizguvumi līdz ar grupas nekonsekvento stilistisko ievirzi (dziesmas bieži bija pārāk smagas meinstrīma publikai un pārāk melodiskas un lipīgas smagā roka cienītāju gaumei) neatbilda 70. gadu mūzikas vidē valdošajiem pieņēmumiem par hārdroku kā autentisku bezkompromisu pašizpausmi, veicinot kritikas aizspriedumus un neļaujot iekļauties rokmūzikas elitē.

Savukārt 90. gados Nazareth māksliniecisko reabilitāciju veica viena no tobrīd populārākajām rokgrupām Guns N’Roses, kas, Nazareth mūziku minot kā vienu no savām pamatietekmēm, kaverversiju albumā The Spaghetti Incident? (1993) iekļāva tās dziesmu Hair of the Dog.

Kaut Nazareth nepieder roka klasiķu kanonam un kopš 80. gadu sākuma grupas ieraksti vairs nekad nav figurējuši rokmūzikas lielvalstu Lielbritānijas un ASV popularitātes tabulās, tās robusti melodiskais smagā roka skanējums un vairāki agrīnā perioda albumi atstājuši paliekošu nospiedumu vairāku paaudžu mūzikas kontekstā, arī 21. gs. ļaujot baudīt joprojām uzticīgu cienītāju simpātijas kā veterāngrupai ar vērā ņemamu ieguldījumu smagās rokmūzikas attīstībā.

P. Egņū (basģitāra, fona vokāls, kopš 1968)

D. Svīts (sitamie instrumenti, 1968–1999; miris 1999)

D. Makafertijs (vokāls, 1968–2013; miris 2022)

M. Čārltons (ģitāra, 1968–1990; miris 2022)

Z. Kleminsons (ģitāra, 1978–1980)

Džons Loks (John Locke; taustiņinstrumenti, 1980–1982; miris 2006)

Billijs Renkins (Billy Rankin; ģitāra, 1980–1983; 1990–1994)

Ronijs Leihijs (Ronnie Leahy; taustiņinstrumenti, 1994–2001)

Džimijs Murisons (Jimmy Murrison; ģitāra, kopš 1994)

L. Egņū (sitamie instrumenti, kopš 1999)

Lintons Osborns (Linton Osbourne; vokāls, 2014)

K. Sentenss (vokāls, kopš 2015)

Broken Down Angel; Hair of the Dog; Holiday; Love Hurts; May the Sunshine; Please Don’t Judas Me; Razamanaz; Shot Me Down; Telegram; Teenage Nervous Breakdown; The Ballad of Hollis Brown; This Flight Tonight

Nazareth (Pegasus, 1971); Exercises (Peg, 1972); Razamanaz (Mooncrest/A&M, 1973); Loud ‘n’ Proud (Mooncrest/A&M, 1973); Rampant (Mooncrest/A&M, 1974); Hair of the Dog (Mooncrest/A&M, 1975); Close Enough for Rock ‘n’ Roll (Mountain/A&M, 1976); Play ‘n’ the Game (Mountain/A&M, 1976); Expect No Mercy (Mountain/A&M, 1977); No Mean City (Mountain/A&M, 1979); Malice in Wonderland (Mountain/A&M, 1980); The Fool Circle (NEMS/A&M, 1981); It’s Naz* (NEMS/A&M, 1981); 2XS (NEMS/A&M, 1982); Sound Elixir (Vertigo/MCA, 1983); The Catch (Vertigo/A&M, 1984); Cinema (Vertigo/A&M, 1986); Snakes ‘n’ Ladders (Vertigo/A&M, 1989); No Jive (Mausoleum/Griffin Music, 1991); Move Me (Polydor/Mayhem, 1994); Boogaloo (Steamhammer/CMC, 1998); The Newz (Edel, 2008); Big Dogz (Eagle, 2011); Rock ‘n’ Roll Telephone (Union Square Music, 2014); Tattooed on My Brain (Frontiers Music SRL, 2018)

* koncertieraksti