V. Belševicas dzejai raksturīgs izteikts tēlu simbolizācijas un metaforizācijas līmenis, bieži balstīts metonīmijas un sinekdohas izmantojumā, semantiskās un fonētiskās asociācijās. Reālistiski tverto dabas tēlu mākslinieciskā funkcija ir visaptveroša un simboliska – koki, īpaši kastanis un priede, puķes (dālijas, magones, naktsvijoles, arī vissīkākās pļavu un meža puķes, smilgas un zāles stiebri), dabas stihijas (uguns, vējš u. c.), arī dzīvnieku un putnu tēli (“Vilks”, “Baltais briedis”, “Lācis”, “Zirgi”, “Svēteļi pār Svēti”, “Dūdieviņš” u. c.) atklāj liriskā es pārdzīvojumu un vērtību sistēmas hierarhiju. Dzejas poētikas plašā intertekstualitāte balstīta dažādu laikmetu vēstures un kultūrzīmju recepcijā, sākot ar latviešu un cittautu folkloras, mitoloģijas motīviem un tēliem un beidzot ar 20. gs. vēstures, kultūras un mākslas parādībām, kas dzejā atklājas alūziju un reminiscenču veidā. Īpaši spēcīgas mākslinieciskā impulsa inspirācijas rodamas Bībeles zīmju interpretācijā. Pirmoreiz padomju dzejā tik izteiksmīgi iedzīvināta krusta zīmes simbolika. Krusts kā priekšmetiskota zemes un vēstures atmiņa, kā piemiņa, kā tautas moku, izpostītās Latvijas zīme satur telpiskās orientācijas un krustā sišanas semantiku. Galvenie idejiskie akcenti saistīti ar kristietības kā varas mehānisma radītajiem apdraudējumiem vēstures gaitā. Tādējādi dzejā aktīvi pieteiktais no oficiālās baznīcas atkritušais ķecera tēls iemieso duālu personību, kas visaugstāk vērtē savu personisko brīvību un pārliecību, taču vienlaikus viņa dvēsele iemieso arī verga arhetipu. Poēmā “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” liriskais es tiek konfrontēts ar Indriķa Latvieša tēlu – mūku, vientuļnieku, intelektuāli, kas stāv pāri pūlim un notikumiem. Viņš ir vērotājs no malas, hronists, kas fiksē faktus, nevis šo notikumu līdzdalībnieks. Viss viņa protests un nicinājums, arī pret tautu un tās gļēvulību, iekļauts piezīmēs uz hronikas malām nākotnes vēsturniekiem.