Atšķirībā no citām Latvijas sentautām, sēļi nav minēti 11.–12. gs. senkrievu hronikā “Pagājušo laiku stāsts” (baznīcslāvu Повѣсть времяньныхъ лѣтъ, ap 1113. gadu) un skandināvu rakstītajos avotos. Pirmo reizi sēļi (Selones) minēti 13. gs. Heinriha (arī Indriķis, iespējams, identisks latīņu Henricus de Lettis) Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227) un Vecākajā Atskaņu hronikā (Älteste Livländische Reimchronik; Selen). Atskaņu hronikā līdz ar letu un lībiešu zemēm minēta arī sēļu zeme (Selhen, Liven Letten lant). Sēļu kultūras izcelšanos saista ar agrā dzelzs laikmeta uzkalniņkapu ar akmens riņķi pie pamatnes kultūras austrumu grupu, kas aptver Augšzemi, dienvidaustrumu Vidzemi un Lietuvas ziemeļaustrumu daļu. Šīs grupas izplatība visumā sakrīt ar sēliskajām izloksnēm, kam raksturīga kāpjošā intonācija.

Sēļu kultūra no 1.–6. gs. protosēliskās kultūras izveidojās 6.–7. gs. Tiek pieņemts, ka tās izveidē noteikta loma varēja būt arī austrumbaltiem no mūsdienu Austrumlatgales un Baltkrievijas pierobežas, kā arī uzkalniņu kapu kultūras mijiedarbībai ar Viduslatvijas (zemgaļu) līdzeno kapulauku kultūru. Pēc latgaļu kultūras noformēšanās 6./7. gs. par sēļu dabīgo robežu ziemeļu–ziemeļaustrumu virzienā kļuva Daugava.

Vēlajā dzelzs laikmetā sēļu kultūra visumā līdzīga latgaļu kultūrai, tomēr vērojamas arī atšķirības. Sēļi, tāpat kā latgaļi, ievēroja vīriešu–sieviešu pretēju orientāciju apbedījumos – vīrieši guldīti austrumu–rietumu, sievietes rietumu–austrumu virzienā. Sēļiem saglabājās tradīcija mirušos apglabāt uzkalniņu kapulaukos. Sēļiem raksturīgi sieviešu apbedījumos pie kājām novietot darbarīku komplektu. Apģērbs visumā līdzīgs latgaļu, bet tajā sastopami arī daži lībiešu, skandināvu un citviet Eiropā sastopamie rotāšanas elementi. Vēlajā dzelzs laikmetā atsevišķi vīriešu apbedījumi izceļas ar sevišķi bagātu kapu inventāru, kas norāda uz dižciltīgo slāņa izdalīšanos 11. gs. Dižciltīgie reizēm apbedīti kopā ar zirgu.

Sēļu apdzīvotā teritorija dalījusies zemēs ar lielāko centru Sēlpilī, kuru krustneši ieņēma 1208. gadā. Sēļi kā etnoss avotos netiek minēti kopš 13. gs. otrās puses. Sēļu kulturālā tuvība ar latgaļiem noveda pie to saplūšanas ar latgaļiem 14. gs., bet abas sentautas ar laiku iekļāvās latviešu tautas sastāvā. Savukārt tie sēļi, kuri nonāca Lietuvas sastāvā, deva savu pienesumu lietuviešu tautas izveidē.

Ļoti hipotētisks ir sēļu pieminējums Klaudija Ptolemaja (grieķu Κλαύδιος Πτολεμαῖος, latīņu Klaúdios Ptolemaîos) kartēs, kas saglabājušās 12.–13. gs. kopijās. Pēc dažu autoru domām, tur līdz ar tādām droši nosakāmām baltu tautām kā galindi (galindę) un sūduvi (sudeni) minēti arī sēļi (sali).

Daži zinātnieki atzīmējuši, ka Romas Impērijas laika ceļu kartē (Tabula Peutingeriana) atzīmēta Sēļu upe (Selliani), taču tāds etnonīms ne kartē, ne reģistrā nav minēts.

Miķelis Skrūzītis (Skrūzīšu Mikus) šī vārda izcelsmi 1889. gadā skaidroja kā atvasinājumu no vārda “sala”. Valodnieki sēļu vārdu saista ar lēni tekoša ūdens apzīmējumu seleti, salti ‘lēni tecēt’. Valodnieks Konstantīns Karulis sēļu vārdu atvasina no pirmsindoeiropiešu selos ‘ezers’, ‘purvs’. Tiek pieļauta arī etnonīma izcelsme no lībiešu sälli ‘augšējie’.

Sēļu kultūras izcelsmi saista agrā dzelzs laikmeta uzkalniņkapu ar akmens riņķi pie pamatnes kultūras austrumu grupu. Uzkalniņkapulauku austrumu grupa no rietumu atšķiras ar kapu inventāru – austrumu grupā apģērba saspraušanai vairāk lietoja rotadatas, rietumu – saktas, šaurasmens cirvjus – austrumu, uzmavas cirvjus – rietumu grupā.

Uzkalniņu kapulaukos parasti bija neliels uzkalniņu skaits – no viena līdz sešiem, Slates silā pirmā grupā 19, otrā grupā – 11 uzkalniņi. Uzkalniņu diametrs 5–15 m, bet var sasniegt arī 18–20 m (Lejasoķēnu uzkalniņš, Rautānu uzkalniņš). Uzkalniņu augstums svārstās no 45 cm (Savienas I uzkalniņš) līdz 2 m (Salenieku uzkalniņš). Akmens riņķis pie pamatnes sākts veidot pirms uzkalniņa uzbēršanas, parasti vienkārtīgs, bet sastopams arī vairākkārtīgs (Salenieki). Uzkalniņa pamatā parasti ir pelni un oglītes, tas saistīts ar uzkalniņa “iesvētīšanu” – zeme šeit izdedzināta. Ugunskuri dedzināti arī pie pašiem apbedījumiem. Atsevišķas apbedījumu vietas izkaisītas ar baltām smiltīm. Senākie apbedījumi guldīti uzkalniņa centrā, vīriešus orientējot rietumu–austrumu un ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā. Agrajā dzelzs laikmetā līdzās apbedījumiem tika novietoti akmeņi – gar kāju pēdām, abpus jostasvietai. Uzkalniņos, kas izmantoti arī vidējā dzelzs laikmetā šī paraža vairāk netika piekopta, mainījās arī mirušo orientācija, to nosaka akmeņu riņķis, kura tuvumā tie ierakti. Tā kā uzkalniņkapi izmantoti ilgstoši, bet apbedīto skaits ir salīdzinoši neliels, uzskata, ka uzkalniņā nav apbedīti visi cilts piederīgie, bet tikai sociālā virsslāņa pārstāvji. Tomēr, piemēram, Daujēnu III uzkalniņā mūsdienu Lietuvā, no 16 apbedījumiem septiņi bija bērnu kapi.

Jau kopš 19. gs. beigām senatnes pētnieki kapu uzkalniņus ar akmens riņķi pie pamatnes nošķīra no akmens krāvumu kapulaukiem Latvijas ziemeļdaļā, pēdējos piešķirot Baltijas somiem, bet kapu uzkalniņus – baltu etnosiem. M. Skrūzītis un Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein) 19. gs. beigās, uz rakstīto avotu un toponīmu pamata, izdalīja sēļus, bet viņu apdzīvotības areālu noteica Daugavas kreisajā krastā. 20. gs. sākumā vācu arheologs Makss Eberts (Max Ebert) Latvijas teritoriju sadalīja ziemeļu un dienvidu reģionos, dienvidu daļu piešķirot latviešiem. 1929. gadā arheologs Francis Balodis rakstīja, ka uz dienvidiem no Daugavas līdz Mēmelei dzīvojuši sēļi, bet to kultūra bijusi tuva latviešu (latgaļu) kultūrai. Vēlāk, 20. gs. 30. gados, F. Balodis sēļus vairs neizdalīja, bet to apdzīvoto teritoriju piešķīra latgaļiem. Savukārt igauņu arheologs Harijs Moora (Harri Moora) atzina, ka latgaļu vēlā dzelzs laikmeta kultūru nevar saistīt ar agro un vidējo dzelzs laikmetu novados uz ziemeļiem no Daugavas. 1929. gadā arheologs Felikss Jākobsons nāca klajā ar jaunu teoriju, ka latgaļi Latgali un Austrumvidzemi iekarojuši starp 600.–700. gadu. Valodniece Velta Rūķe izlokšņu kartē parādīja sēlisko izlokšņu iesniegšanos Daugavas labajā krastā, Aiviekstes labā krasta teritorijā. Arheologs Eduards Šturms 1939. gadā apvienoja vienā kartē agrā dzelzs laikmeta kapu uzkalniņu izplatības areālu ar sēlisko izlokšņu areālu un norādīja uz to aptuveno sakritību un pieņēma, ka visu uzkalniņkapu kapulauku kultūras austrumu daļa saistāma ar sēļiem. Pēc Otrā pasaules kara 1952. gadā, H. Moora ieviesa apzīmējumu “latgaļu–sēļu” ciltis, ko pieņēma arī latviešu arheologi. Fundamentālajā Latvijas arheologu kopdarbā “Latvijas PSR arheoloģija” (1974) latgaļiem un sēļiem veltīta viena nodaļa, tomēr apbedīšanas tradīcijas aplūkotas atsevišķi. Atzīstot latgaļu un sēļu kultūru tuvību, arheologi Māris Atgāzis, Ādolfs Stubavs, Elvīra Šnore sēļus agrajā dzelzs laikmetā saskatīja arī Vidzemē. Sākot ar 20. gs. 90. gadu otro pusi, arheologi sāka atzīt, ka latgaļu kultūra Vidzemē veidojusies 5./6.–7. gs. (Arnis Radiņš, 1999). Uzskatu, ka agrā dzelzs laikmeta kapu uzkalniņu ar akmens riņķi austrumu grupa nav saistāma ar latgaļiem, bet protosēļiem, akceptējis mūsdienu arheologu vairākums (Jānis Ciglis, Andrejs Vasks u. c.).

Protosēļu kultūras apgabalā Sēlpils Spietiņu apmetnē atklātas 2.–4. gs. dzelzs ieguves krāsnis, kas ir senākās šāda veida krāsnis Latvijā. Spietiņu apmetnes apkārtne un Daugavas kreisais krasts no Pļaviņām līdz Jēkabpilij ir bagāts ar purva rūdas atradnēm. Spietiņu apmetnē atklātais dzelzs ieguves apjoms liecina par tās specializāciju melnajā metalurģijā, izgatavojot produkciju maiņai.

Uzkalniņkapu kultūras ietvaros lielas izmaiņas notika 4.–5. gs. Daudzos uzkalniņu kapulaukos apbedīšana vairs nenotika, bet pāreja uz līdzenajiem kapulaukiem Sēlijā notika lēnāk un ne pilnībā. 6.–7. gs. jauni kapu uzkalniņi vairs netika uzbērti, bet attālākos apgabalos, īpaši Lietuvas teritorijā, saglabājās tradīcija apbedīt mirušos kapu uzkalniņos. Atšķirībā no 1.–4. gs., mirušos vairs nenovietoja uz zemes un neapbēra, bet ieraka. Vidējā dzelzs laikmeta sākumā mirušos vēl ieraka uzkalniņa iekšienē, bet otrajā pusē apbedījumi jau izgāja ārpus akmens riņķa. Tas labi izsekojams Boķu III un VIII uzkalniņā. Uzskata, ka vidējā dzelzs laikmetā – 6.–7. gs. – sēļu kultūra bija izveidojusies. Tiek pieņemts, ka tās izveidē noteikta loma varēja būt arī austrumbaltiem no mūsdienu Austrumlatgales un Baltkrievijas pierobežas, kā arī uzkalniņu kapu kultūras mijiedarbībai ar Viduslatvijas (zemgaļu) līdzeno kapulauku kultūru.

Tā kā sēļu valoda izzudusi jau 14. gs., par to zināms maz. Lietuviešu valodnieks Vitauts Mažulis (Vytautas Mažiulis) pirmbaltu valodas dialektus sadala divos – centrālajā un perifērijas areālā. Ar pirmo viņš saista latgaļu un lietuviešu, bet ar otro prūšu, kuršu, zemgaļu un sēļu valodu izveidošanos. Lietuviešu valodnieks Kazimiers Būga (Būga Kazimieras) uzskatīja, ka sēļu valoda bijusi tuva kuršu valodai. Šim uzskatam nepiekrita Jānis Endzelīns, savukārt V. Mažulis vairāk atbalstīja K. Būgas viedokli.

Marta Rudzīte mūsdienu Vidzemes sēlisko izlokšņu īpatnības skaidro kā mantojumu no sēļu valodas. Valodnieki Krišjānis Ancītis un Aleksandrs Jansons izcēla sēļiem raksturīgo kāpjošo intonāciju.

Sēļu kultūrā daudz kopīga ar latgaļu kultūru, ko var izskaidrot ar sēļu kultūras nozīmīgo lomu latgaļu kultūras veidošanās procesā, tomēr vērojamas arī atšķirības. Sēļiem vēlajā dzelzs laikmetā saglabājās tradīcija apglabāt mirušos arī uzkalniņu kapulaukos. Vienā kapulaukā parasti ir vairāki uzkalniņi – Sēlpils Lejasdopelēs 63. uzkalniņa diametrs līdz 6–10 m, augstums 0,60–2 m. Uzkalniņā var būt apbedīti vairāki mirušie – Sēlpils Lejasdopeļu II uzkalniņā guldīti 18 mirušie, bet ir arī individuālapbedījumi, pārsvarā skeletkapi, reizēm sastopami arī ugunskapi.

Apbedīto indivīdu demogrāfiskie rādītāji – dzimuma un vecuma struktūra – neapstirina, ka uzkalniņš ir vienas ģimenes apbedījuma vieta, bet tiek pieļauta radniecība pa tēva līniju. Pētītie līdzenie kapulauki Dignājas Strautmaļos, Skrudalienas Vitānišķos pēc apbedīšanas tradīcijām un kapu inventāra līdzīgi tā laika latgaļu apbedījumiem. Sēļu teritorijā Lietuvā zināmi tikai uzkalniņu kapulauki – Pajostes, Visētišķu, Norkūnu, Stuburu un citi. Latvijas teritorijā tādi pētīti Rubenes Rubiķu silā, Ābeļu Boķos, Priedniekos, Sēlpils Lejasdopelēs. Sēļi, tāpat kā latgaļi, ievēroja vīriešu–sieviešu pretēju orientāciju apbedījumos – vīrieši guldīti austrumu–rietumu, sievietes rietumu–austrumu virzienā. 

Sēļiem raksturīgi sieviešu apbedījumos novietot darbarīku komplektu pie kājām (Lejasdopeļu II uzkalniņa 17. kaps). Apģērbs visumā līdzīgs latgaļu, bet tajā sastopami arī daži lībiešu, skandināvu un citviet Eiropā sastopamie rotāšanas elementi.

Sēļu sievietes, līdzīgi kā latgaļu, nēsājušas bronzas lentveida spirāļvainagus, kurus 13. gs. sāka aizstāt ar auduma vainagiem. Dažkārt kopā sastiprināti vairāki – divi vai trīs – vainagi. Sēlpils Lejasdopeļu II uzkalniņa 17. kapā apbedītai sievietei bronzas lentveida spirāļu vainags ar piekariem mugurpusē sastiprināts kopā ar bronzas skārda cilindru grīstes vainagu. Sēļu līdzenajā kapulaukā Dignājas Strautmaļos bagātu sieviešu kapos nebija villaiņu, kas tipiskas tā laika latgaļu sieviešu kapiem, tomēr bronzas gredzentiņiem rotātas villaines sēļu sieviešu apbedījumos ir sastopamas. Sēlpils Lejadopeļu II uzkalniņa 17. kapā apbedītajai sievietei līdzi dotas divas villaines – virsējā rotāta ar bronzas gredzentiņiem, otra – nerotāta. Sastop arī rūtotas pusvilnas villaines. Sēlpils Lejasdopeļu kapulaukā atrasta ar alvu rotāta villaine. Alva plaši izmantota arī krustveidīgajiem piekariņiem. Salīdzinājumā ar latgaļiem mazāk iecienītas važiņas, bet ļoti daudzveidīgi bronzas un alvas piekariņi.

Sēļi biežāk nekā latgaļi lietoja pakavsaktas ar magoņgalvu galiem, arī īpatnējus jostu sadalītājus. Vīrieši parasti nēsājuši tikai vienu, retāk divas vai trīs saktas, kas izceļas ar masivitāti. Arī aproces un gredzenus sēļu vīrieši nēsājuši mazāk nekā latgaļi. Divos Sēlpils Lejasdopeļu apbedījumos aproču skaits vīriešiem bijis lielāks – piecas un sešas. Lietotas aproces ar zvērgalvu galiem un masīvās aproces ar segmentveida galu griezumu. Vairākos vīriešu kapos Sēlpils Lejasdopelēs, Ābeļu Priedniekos, Kokneses senkapos atrasti cepuru rotājumi, kas veidoti no trīs līdz sešām uz lūkiem vai vilnas dzijas uzvērtām bronzas spirālītēm ar galos iekārtiem bronzas trapecveida piekariņiem.

Sēļiem raksturīgs gracilas uzbūves skelets, neliels augums, vidēji gara un šaura seja. Pēc dažu arheologu un fizisko antropologu (A. Vasks, Baiba Vaska, Rita Grāvere, 1997) atzinuma, sēļi vēlajā dzelzs laikmetā bija etnisks relikts, senākās baltu vēstures liecinieks, viens no agrīnajiem baltu cilšu atzarojumiem, kas savā izcelsmē saistāms ar Eiropas senākajiem zemkopjiem.

Agrajā dzelzs laikmetā sabiedrības virsotnē atradās lielāku vai mazāku novadu vadoņi, kuru rezidences atradās pilskalnos. Protosēļu sabiedrībā šajā laikā jau var izdalīt karavīrus – jātniekus, kas sāka iezīmēties kā atšķirīgs slānis, lai gan saglabāja saikni ar darbu savā saimniecībā. Tuvu šai grupai atradās amatnieki – kalēji un rotkaļi. Kapu uzkalniņu centrālajā kapā acīmredzot apbedīts dzimtas dibinātājs, kas arī bija saimes vecākais. Par viņa izcilo stāvokli liecina lielāks līdzi doto priekšmetu skaits, kā arī apbedījuma novietojums uzkalniņa centrā.

Sabiedrības sociālās diferencēšanās vērojama jau 7.–8. gs., kad sēļu kultūras apgabalā sastop augsta prestiža priekšmetus – sudraba kaklariņķus ar rombveida skaldnēm galos – Neretas Mūrnieku un Vārnavas Saulīšu depozītā Viesītes novadā, bet Ābeļu Boķu III uzkalniņa 23. kapā atrasta grezna bronzas loka sakta, kas norāda uz sakariem ar Mazūru ezeru apgabalu. Vēlajā dzelzs laikmetā atsevišķi vīriešu apbedījumi izceļas ar sevišķi bagātu kapu inventāru, kas norāda uz dižciltīgo slāņa izdalīšanos 10.–11. gs. Līdzīgi kā latgaļiem, bet retāk, bagātos vīriešu kapos sastop karavīra aproces, kas nēsātas kopā ar bronzas stīpiņām rotātiem rokautiem. Dižciltīgie reizēm apbedīti kopā ar zirgu.

Atsevišķi vīriešu apbedījumi izceļas ar sevišķi bagātu kapu inventāru. Sēlpils Lejasdopeļu V uzkalniņa 1. kapā, kas datēts ar 11. gs., apbedīts vīrietis ar greznu plecu siksnu un jostu komplektu, uz kreisās rokas karavīra aproce un rokauts, ādas maciņš ar svariņiem un četrām sudraba monētām, divi šķēpi, cirvis, saktas. Apbedītajam bijis galvas ievainojums, kas liecina par kaujā ievainotu karavīru. Savdabīga tradīcija ir zobena augšējās šķērses noņemšana un novietošana mirušajam zem galvas. Dižciltīga vīrieša apbedījums atklāts arī Ābeļu Priedniekos, kur bez rotām, šķēpa un cirvja, atklātas arī grezna apģērba – priekšpusē aizāķējamu svārku paliekas. Mirušajam pie kājām ierakts ziedots dzīvnieks.

Elkšņu Beteļu kapulaukā konstatēts jātnieka apbedījums. Apbedītajam vīrietim bijusi grezna josta, aproce, spirālgredzeni. Zirgam mutē laužņi un seglu kāpšļi. Zirgu kauli atrasti arī citviet kapulaukā, kas liek domāt, ka zirgu apbedījumu bijis vairāk. Sēlpils Lejasdopeļu kapulauka 3. uzkalniņa, 3. kapā atrasti baltā, sarkanā un melnā krāsā apgleznoti koka priekšmeti, domājams, grezni vairogi.

Sēļu apdzīvotajā teritorijā Latvijā un Lietuvā reģistrēti ap 50 dažādu periodu pilskalni un 40 vēlā dzelzs laikmeta kapulauki. Viens no lielākajiem sēļu pilskalniem ir Rites Stupeļu pilskalns (platība 3400 m²), pie kura atradusies ap 3 ha liela senpilsēta. 10. gs. pilskalnā izveidota terase un izbūvēti guļkoku nocietinājumi. Senpilsētā atklāta norobežota kulta vieta – māla klona laukums ar lielu akmeni. Izteiktas domas, ka 13. gs. Stupeļu pilskalns nonāca lietuviešu valdnieka Mindauga (Mindaugas) ietekmes sfērā. No 1. gadu tūkstoša p. m. ē. bija apdzīvots Dignājas pilskalns, kurš acīmredzot panīcis, 10. un 11. gs. par nozīmīgāko kļūstot Jersikas pilskalnam Daugavas pretējā krastā. Pēc Indriķa Livonijas hronikas ziņām noprotams, ka 13. gs. sākumā Dignāja ietilpa Jersikas pilsnovadā. 13. gs. sākumā ievērojams sēļu centrs bija Sēlpils (Castri Selonum), kas sniedza atbalstu lietuviešiem cīņās ar krustnešiem. Pēc šī centa ieņemšanas 1208. gadā sēļu pretestība krustnešiem beizās. Rakstītos avotos minētas vairākas sēļu zemes.

Pāvesta Inocenta IV (Innocentius IV) 1254. gada bullā minētas piecas sēļu zemes Alekte (Allecten), Kalve (Calve), Sēlene (Selen), Medene (Medene), Nīcgale (Nitcegale). 1255. gadā Mindaugs dāvinājis Vācu ordeņa mestram un brāļiem Livonijā sēļu zemes (terram, que Selen dictur) – novadus Medeni (Meddene), Peloni (Pelone), Maleisini (Meleysine) un Tovraksi (Thovrage). Šo dāvinājumu pāvests Aleksandrs IV (Alexander IV) ar bullu apstiprināja 1257. gadā un uz to atsaucas Vācu ordeņa Livonijā mestrs 1392. gadā. Šis dāvinājums minēts arī Vartberges Hermaņa Livonijas hronikā (Hermanni de Wartberge Chronicon Livoniae). Galvenais centrs sēļu zemju pārvaldē bija Sēlpils (Seleburg). Zemju precīza lokalizācija ir problemātiska. Pieņem, ka Latvijas teritorijā lokalizējamas piecas sēļu zemes – Sēlpils, Kalve, Nīcgale, Pelone un Alekte.

Sēļu etnosu nemin jau 13. gs. otrās puses dokumentos, tiek minētas tikai sēļu zemes. Tomēr arī tās pakāpeniski izzuda kā patstāvīgas administratīvas vienības un pakāpeniski iekļāvās Zemgalē. 1218. gadā tika dibināta Sēlijas bīskapija (episcopatus Seloniensis; 1218–1226). 1219. gadā tās sēdekli pārcēla uz Mežotni, un bīskapijā bez sēļu novadiem ietilpa arī zemgaļu Upmales zemes ap Lielupi, Mūsu un Mēmeli. Bīskapu līdz 1225. gadam dēvēja par episcopus Semigallie vai Semigallorum, lai gan bīskapija saglabāja nosaukumu episcopatus Seloniensis. 1226. gadā Sēlijas bīskapiju nodalīja no Mežotnes sēdekļa un to piešķīra Rīgas bīskapijai. Sēlpilī 1374. gadā tika uzcelta ordeņa fogta pils, kas bija Sēlijas fogtijas cents.

Kurzemes un Zemgales hercogistes nosaukumā Sēlija neparādās. 1617. gadā “Valdības formula” (Formula Regiminis) Sēlpili noteica par vienu no četru virspilskunga tiesas jeb iecirkņu (Oberhauptmanschft) centriem. Hercogistē tādi bija četri – divi Kurzemē – Kuldīgā un Tukumā, divi Zemgalē – Jelgavā un Sēlpilī. Līdz ar to Sēlija tika uzskatīta par Zemgales daļu. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes pievienošanas Krievijas Impērijai, guberņas nosaukumā saglabājās tikai Kurzemes vārds (krievu Курляндская губерния, vācu Kurländisches Gouvernement) un Sēlijas nosaukumu aizstāja “Augšzeme”, “Augškurzeme”, “Augšzemgale”, lai gan baltu tautām ir raksturīgs dalījums augšgaliešos (aukštaiši) un zemgaliešos (žemaiši, zemgaļi) un šāds apzīmējums var būt arī sens.

Uzskata, ka sēļi savas teritorijas ziemeļu daļā jau pirms 14. gs. saplūduši ar latgaļiem, bet dienvidu daļā tos ne vēlāk kā 14. gs. asimilējuši lietuvieši. Sēlpils viduslaiku (13.–17. gs.) kapsētas izrakumi (izpētīti 234 kapi) rāda, ka pēc 13. gs. vietējie iedzīvotāji turpinājuši turēties pie pagāniskajām tradīcijām – 56 % apbedījumu ir ar piedevām. 13.–15. gs. vērojamas dažas tradīcijas, kas novērotas jau 12.–13. gs. apbedījumos Sēlpils Lejasdopeļu kapulaukā – apģērba rotāšana ar alvas rozetēm, kas ir norāde uz zināmu etnisko kontinuitāti. Pēc antropoloģes Raisas Denisovas atziņas, Sēlpils 13.–15. gs. iedzīvotāji bija radniecīgi Daugavas labā krasta iedzīvotājiem. 16.–17. gs. Sēlpils apkārtnē un, domājams, visā sēļu apdzīvotajā teritorijā notika iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas – poļu–zviedru karš, epidēmijas, zemnieku ieceļošana no Lietuvas.

Agrā dzelzs laikmeta kapu uzkalniņu austrumu grupa aptver Augšzemi (Sēliju) un Vidzemes teritorijā tā iesniedzas līdz Aiviekstes augštecei un Vidzemes augstienes dienvidu malai. Rietumos no uzkalniņu kapu rietumu grupas tos nodala Taurkalnes–Valles meži.

Mūsdienu Lietuvā austrumu grupas uzkalniņi iesniedzās Pasvales rajona austrumu daļā, Paņevēžas rajona dienvidu daļā, Nevēžas upes augštecē, dienvidrietumos sasniedz Zarasu rajona rietumdaļu, aptver Šventojes upes augšteci. Uz sēļiem Lietuvas teritorijā norāda arī hidronīmi – divas upes Selupis un Selupys, ezers Seliavinis. Par sēļiem liecina arī toponīmi – ciemi Sela, Seloniai, Selyna, purvs Seline, pļava Seliupis.

Pēc latgaļu kultūras noformēšanās 6./7. gs. par sēļu dabīgo robežu ziemeļu–ziemeļaustrumu virzienā kļuva Daugava: “Aiz sēļu zemes robežas letu zeme atrodas”, vēstīts Atskaņu hronikā. Kā sēļu kaimiņi Atskaņu hronikā minēti arī lībieši un krievi. Vēlajā dzelzs laikmetā sēļi Daugavas kreisajā krastā dzīvojuši teritorijā no Jaunjelgavas un Taurkalnes mežiem līdz Apaščas un Rovejas upei. Pēc Indriķa Livonijas hronikas ziņām, sēļu pils ir Sēlpils, kuru krustneši ieņēma 1208. gadā, bet Kokneses novadā sēļi dzīvoja kopā ar latgaļiem. 1226. gada dokumentā, ar kuru noteiktas Rīgas pilsētas robežas, minēts, ka sēļi dzīvoja arī Rīgas apkārtnē. Austrumos sēļu robežu iezīmēja Skrudalienas Vitanišķu kapulauks. Mūsdienu Lietuvā sēļu pieminekļi sastopami tās ziemeļaustrumu daļā līdz Šventājas upei, kur tā no ziemeļiem pagriežas austrumu virzienā, ietverot Pandeļu, Rokišķu, Obeļu, Dusetu, Zarasu, daļēji Utenu un Kupišķu rajonu.

Sēļu sentauta ilgu laiku bija aizmirsta. Uz tās pastāvēšanu uzmanību vērsa Kurzemes vācbaltiešu mācītājs Karls Frīdrihs Vatsons (Carl Friedrich Watson) 1822. gadā, norādot, ka Augšzemes austrumu galā dzīvojusi ceturtā latviešu sentauta – sēļi. Pirmais, plašākais latviski uzrakstītais darbs par sēļiem, bija M. Skrūzīša darbs “Sēļi, Kurzemes augšgala senči” (1889). Vēstures avoti nebija saglabājuši arī sēļu vadoņu un dižciltīgo vārdus, līdz ar to literatūrā un mākslā sēļi nav plaši atspoguļoti. Tomēr 1880. gadā pirmā Rīgas Politehniskajā institūtā dibinātā latviešu studentu korporācija savam nosaukumam izvēlējās latinizētu Sēlijas vārdu “Selonija”.

Sēlpils Lejadopeļu kapulaukā atklātie krāsotie koka vairogi kalpo par paraugu vēlā dzelzs laikmeta baltu sentautu karavīru apģērba un bruņojuma rekonstrukcijās.